Piemare

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Piemare
latīņu: Terra Bihavelanc
lietuviešu: Pamarys
9. gadsimts – 1253
Location of zeme
Senās Kursas karte 13. gadsimtā
Pārvaldes centrs Ezertuve (Grobiņa)
Reliģija baltu pagānisms
Valdība militāra aristokrātija
Kursas ķēniņš (rex de Curonia)
 - līdz 1230. Lamekins
Vēsture
 - Kurši padzina vikingus 9. gadsimts
 - Savā starpā sadalīja Livonijas ordenis un Kurzemes bīskapija 1253
Platība 1 250 km²


Piemare (rakstiskajos avotos: Bihavelanc vai Bihavelant) bija senās Kursas zeme (latīniski: terra) Baltijas jūras piekrastē no Vārtājas upes ietekas dienvidos līdz Rīvas upes ietekai ziemeļos. Tā robežojās ar Bandavas zemi austrumos un Duvzares zemi dienvidos. Tagad tās teritorijā atrodas Liepājas pilsēta, Durbes novads, Grobiņas novads un Pāvilostas novads.

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemes nosaukums senākajos latīņu un lejasvācu valodās rakstītajos tekstos bija Bihavelanc vai Bihavelant. Tas varētu būt cēlies no lejasvācu valodas vārdkopas Beim Haaffe entlang, kas nozīmē: "jūras piekraste".

Galvaspilsēta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemares pārvaldes centrs visticamāk atradās Ezertuves (Esestua, rietumbaltu: ezers - azeran, tuvu - tauvas) pilskalnā[1] tagadējās Grobiņas teritorijā, kas Rimberta hronikā minēts jau kopš 9. gadsimta kā "Ezerpils" ( vācu: Seeburg). Otrs pārvaldes centrs atradies Durbes pilskalnā, tādēļ galveno pilskalnu vārdā visa Piemare reizēm saukta par "Ezerpils, proti Durbes zemi" (terra Esestua, scilicet Durpis), kā tas redzams 1230. gada līgumā, ko ar pāvesta legātu noslēdza karalis Lamekins un "Kursas pagāni no Esestua, proti Durpis, un Saggara zemēm un kiligundām, utt." (“... et pagani de Curonia, de terris Esestua, scilicet Durpis, et Saggara, et kiligundis, etc.").

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1253. gada 4. aprīļa līgumā, ko noslēdza Kurzemes bīskaps Heinrihs un Livonijas ordeņa mestra vietnieks Eberhards no Zainas, senā kuršu Piemares zeme tika sadalīta divās daļās un vēlāk vairs neparādījās kā ģeogrāfiska vienība. Dienvidu daļu ar Grobiņas un Vārtājas pilīm saņēma Livonijas ordenis, bet ziemeļu daļu ar Sakas un Dzintares pilīm turpmāk pārvaldīja Kurzemes bīskapija, kuras daļā nonāca arī svarīgais tirdzniecības ceļš pa Bārtas upi. Piemares zemes galvenā pils bijusi Grobiņā, kur arī Livonijas ordenis izveidoja savu galveno Lejaskurzemes (Grobiņas fogtejas) pārvaldes centru.

Līgumā minētās Piemares apdzīvotās vietas Livonijas ordeņa daļā (divas trešdaļas):


Līgumā minētās Piemares apdzīvotās vietas Kurzemes bīskapa daļā (viena trešdaļa):

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]