Miervaldis Ādamsons
- Šis raksts ir par Latviešu leģiona virsnieks. Par citām jēdziena Ādamsons nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Miervaldis Ādamsons (1910. gada 29. jūnijs — 1946. gada 23. augusts) bija latviešu karavīrs, Latviešu leģiona virsnieks un Bruņinieka pakāpes dzelzs krusta kavalieris.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1910. gada 29. jūnijā latviešu izceļotāju ģimenē Poltavā, viņa māte mira neilgi pēc dzemdībām, tēvs 1919. gadā iesaistījās Krievijas pilsoņu karā balto pusē. 1920. gados viņš kopā ar četriem brāļiem atgriezās Latvijā un apmetās uz dzīvi Cēsu apriņķī, absolvēja Cēsu ģimnāziju. 1927. gadā Miervaldis Ādamsons uzsāka teoloģijas studijas Latvijas Universitātē, iestājās arī studentu korporācijā Lettonia.
Neveiksmīgas mīlestības dēļ studijas pameta un kādu laiku brauca uz tirdzniecības flotes kuģa "Evermore". Pēc strīda ar kuģa kapteini, kurš nokļuvis Marseļas slimnīcā, Ādamsons uzmeklēja Francijas Ārzemnieku leģiona rekrutēšanas biroju, kur parakstīja līgumu uz sešiem gadiem. Viņš piedalījās vairākās kaujās Marokā un Tunisijā, dienot kavalērijā un kļūstot par lielisku jātnieku. Kādā kaujā ar arābu nemierniekiem viņa vienība smagi cieta, dzīvi palikuši tikai septiņi vīri. Ārzemnieku leģionā M. Ādamsonu apbalvoja ar diviem ordeņiem par varonību un piešķīra seržanta pakāpi. Tieši šajā laikā Ādamsons ieguva iesauku Marokas baigais, kas vēlāk viņu pavadīja visu dzīvi.
Pēc atgriešanās Latvijā 1935. gadā Ādamsons ar četru gadu nokavēšanos sāka obligāto dienestu Latvijas armijā kareivja dienesta pakāpē. Viņš dienēja 4. Valmieras kājnieku pulkā. Pēc karadienesta beigām Ādamsons palika virsdienestā un dienēja 8. Daugavpils kājnieku pulkā. Tomēr vēlāk, sava asā rakstura dēļ, bija spiests armiju pamest. Dienestu Latvijas armijā beidza virsnieka vietnieka dienesta pakāpē.
Militārā karjera leģionā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1941. gada vasarā, kad Latviju okupēja nacistiskās Vācijas karaspēks, Miervaldis Ādamsons brīvprātīgi pieteicās karot pret boļševikiem. Viņu ieskaitīja 26. Tukuma policijas bataljonā. 1942. gada jūnijā bataljonu nosūtīja uz Minskas apkārtni partizānu apkarošanai. Ādamsons izcēlās ar pārdrošiem izlūkgājieniem pāri frontei un pat iefiltrēšanos ienaidnieka vidū, tādējādi uzzinot svarīgu informāciju.
1943. gadā pēc Latviešu leģiona izveides 26.Tukuma bataljonu ieskaitīja leģiona 2. brigādes sastāvā un pārdislocēja uz Ļeņingradas fronti Krasnoje Selo rajonā. Brigāde pirmās ugunskristības guva Volhovas frontē 1943. gada septembrī, kur Ādamsonu smagi ievainoja un viņš zaudēja redzi ar vienu aci.
1944. gadā Ādamsonu Latvijā atkal ievainoja, pēc ārstēšanās Vācijā viņš atgriezās savā vienībā. Smago ievainojumu dēļ Ādamsonu atzina par dienestam nederīgu, tomēr viņš izkaulēja tiesības komandēt leģiona 19. divīzijas 44. pulka 6. rotu. Šī paša gada septembrī viņu paaugstināja kapteiņa (hauptsturmführer) dienesta pakāpē. 1944. gada Ziemassvētkos, kad padomju spēki uzsāka kārtējo lieluzbrukumu Kurzemes frontē, cīņās netālu no Lestenes pie Vanagu mājām M. Ādamsona vadītā rota veica vairākus pārdrošus pretuzbrukumus un diennakts laikā septiņas reizes atsita Sarkanās armijas uzbrukumus. Par šīm kaujām viņš 1945. gada janvārī saņēma Vācijas augstāko militāro apbalvojumu — Bruņinieka krustu. Tomēr cīņu gaitā Ādamsons atkal smagi ievainoja un šoreiz cieta otra, līdz šim veselā acs. Ārstējies Stendes hospitālī no kura izbēdzis, kad uzzinājis, ka tiek gatavota viņa pārvešana uz Vāciju. Atgriežas savā vienībā, kur uz brīdi atkal tiek frontes pirmajā līnijā. Tomēr smago ievainojumu dēļ devās ārstēties uz Liepāju. Pēc kāda vācu ārsta veiktās operācijas redze uzlabojās. 1945. gada maijā, pēc kapitulācijas viņu aicināja ar laivu bēgt uz Zviedriju, bet Ādamsons izlēma palikt Kurzemē. Savdabīgu Ādamsona portretu deva latviešu leģiona seržants Arnolds Šiņķis savā atmiņu grāmatā Kurzemes cietoksnis:
| “ | Kapteinis Ādamsons ir slaida auguma kalsens vīrs, allaž apbružātā formās tērpā, apjozies ar divējiem ieročiem: kaujas pistoli un arābu dunci. Ar pēdējo viņš prot rīkoties tikpat veikli kā cirka mākslinieks. Viņa krūtis grezno vairākas goda zīmes, bet iesarkano, gareno seju rotā dziļa rēta pāri vaigam. Kreisā acs viņam nedzīva, toties labā tik pētīgi asa, ka kopā ar plānajām, sakniebtajām lūpām piešķir cietu un draudīgu izskatu, kā plēsīgam kalnu ērglim, kas ik mirkli gatavs mesties uz savu upuri | ” |
—A.Šiņķis Kurzemes cietoksnis. Rīga. 1998. | ||
Kopā ar citiem leģionāriem Ādamsons nonāca gūstekņu nometnē netālu no Murmanskas, kur strādāja niķeļa raktuvēs. Kopā ar biedriem nolēma bēgt uz netālo Somiju 1945. gada ziemā, tomēr netālu no Somijas robežas bēgļus noķēra un Miervaldim Ādamsonam piesprieda nāvessodu par dzimtenes nodevību, spriedumu izpildīja Rīgā 1946. gada 23. augustā.
1993. gadā Latvijas Republikas Augstākā tiesa Miervaldi Ādamsonu reabilitēja.