Mārtiņš Peniķis

Mārtiņš Peniķis;
Latvijas Bruņoto spēku formastērpā
Personīgā informācija
Dzimis	1874. gada 6. novembrī ; Ķoniņciems, Turlavas pagasts, Kuldīgas apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija
Miris	1964. gada 28. februārī (89 gadi); Rīga, Latvijas PSR, PSRS
Tautība	latvietis
Vecāki	Mārtiņš un Ieva Peniķi
Dzīvesbiedre	Olga Peniķe (dzimusi Ābele)
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	; ģenerālis
Dienesta laiks	1896—1917; 1918—1934
Valsts	Krievijas Impērija; Latvija
Struktūra	sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība	Krievijas—Japānas karš ; Pirmais pasaules karš ; Latvijas brīvības cīņas
Apbalvojumi	Lāčplēša Kara ordenis
Cits darbs	Lektors karaskolā un virsnieku kursos. Vairāku kara vēstures grāmatu autors. Lāčplēša Kara ordeņa domes priekšsēdētāja biedrs.

Mārtiņš Peniķis (1874. gada 6. novembris — 1964. gada 28. februāris) bija latviešu strēlnieku virsnieks, Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, Latvijas Bruņoto spēku ģenerālis, karaspēka virspavēlnieks (1928—1934). Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Dzīvesgājums

Mārtiņš Peniķis dzimis 1874. gada 6. novembrī Kuldīgas apriņķa Turlavas Ķoniņu ciemā «Atālmaulu» mājās zemnieka Mārtiņa Peniķa ģimenē, kas ir cēlusies no senas kuršu ķoniņu dzimtas. Mācījās Kuldīgas ministrijas skolā.

1896. gadā uzsāka dienestu 133. Simferopoles kājnieku pulkā. 1900. gadā iestājās Čugujevas junkuru skolā, pēc kuras beigšanas 1902. gadā tika paaugstināts par podporučiku un ieskaitīts 121. kājnieku pulkā Harkivā. Krievijas—Japānas kara laikā 1904.—1905. gadā piedalījās kaujās pie Jušulinas, Ļaojanas, Sandepū un Mukdenas. 1913. gadā uzsāka studijas Nikolaja kara akadēmijā.

Pirmā pasaules kara sākumā Peniķis kā rotas komandieris cīnījās Galīcijas frontē un piedalījās kaujās pie Krakovas, kur 1914. gada 25. decembrī tika smagi ievainots. 1915. gadā piedalījās kaujās Baltkrievijas teritorijā, paaugstināts par pulkvedi.

Mārtiņš Peniķis 1916. gada 16. novembrī tika iecelts par 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka komandieri un 1917. gada sākumā piedalījās Ziemassvētku kaujās, bet septembrī kaujās pie Mazās Juglas.

Pēc Oktobra revolūcijas un Latviešu strēlnieku pulku demobilizācijas pulkvedis Peniķis 1918. gada sākumā palika Vācijas karaspēka okupētajā Vidzemē un tika internēts. Pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gada novembra beigās viņš tika atbrīvots un 8. decembrī iecelts par Latvijas Bruņoto spēku Kurzemes kara iecirkņa priekšnieku. Niedras valdības laikā 1919. gadā bija Karaspēka plānu un štatu organizācijas izstrādāšanas komisijas loceklis, bet pēc tās krišanas 1919. gada 26. jūnijā iecelts par Liepājas latviešu karaspēka priekšnieku ar divīzijas komandiera tiesībām.

1919. gada 1. septembrī Peniķis tika iecelts par kara mācības iestāžu priekšnieku, bet pēc Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas uzbrukuma Rīgai viņš 12. oktobrī tika iecelts par 2. Vidzemes kājnieku divīzijas komandieri un Dienvidu frontes pavēlnieku. 1919. gada 10. novembrī viņa vadībā 2. Vidzemes divīzija satrieca ienaidnieku un ieņēma Torņakalnu. Pēc tam Vidzemes divīzija izcīnīja galvenās Jelgavas atbrīvošanas kaujas 14.-21. novembrī.

1920. gada 13. augustā Mārtiņš Peniķis tika iecelts par Latvijas armijas Galvenā štāba priekšnieku un paaugstināts par ģenerāli. Pēc Brīvības cīņu beigām 1921.—1924. gadā viņš bija Latvijas Bruņoto spēku inspektors. No 1928. gada 21. aprīļa līdz 1934. gada 14. novembrim viņš bija Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieks.

Pēc pensionēšanās 1934. gadā bija Lāčplēša Kara ordeņa domes priekšsēdētāja biedrs un Triju Zvaigžņu ordeņa domes loceklis, darbojās Latvijas Vēstures institūtā un lasīja lekcijas virsnieku kursos.

Otrā pasaules kara beigās 1944. gada rudenī pensionētais ģenerālis Peniķis devās uz Vāciju, bet 1945. gadā atgriezās Rīgā, kur turpināja nodarboties ar militārās vēstures pētniecību. Miris 1964. gada 28. februārī Rīgā, apbedīts Meža kapos.

Darbi

"Senlaiku kara vēsture",
"Pasaules karš 1914.-1918. Austrumu frontē", (1929.)
"Latvijas nacionālās armijas cīņas 1919 vasarā un rudenī", (1931.)
"Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā līdz 1919 jūlijam", (1932.)
"Pasaules karš 1914, 1915 un 1916 un latviešu strēlnieku bataljonu-pulku cīnas, I (1937.)

Apbalvojumi

Staņislava ordenis: II, III šķ.,
Annas ordenis: II, III, IV šķ.,
Jura ordenis: IV šķ.,
Serbijas Karadžordževiča Baltā Ērgļa ordenis: IV šķ.,
Sv.Jura zobens,
Lāčplēša Kara ordenis: II (1927), III šķ. (1920),
Triju Zvaigžņu ordenis: I šķ. (1928),
Francijas Goda Leģiona ordenis,
Polijas "Polonia Restituta" ordenis un Drošsirdības krusts, II šķ.,
Igaunijas Brīvības krusts, I šķ.,
Lietuvas "Vytis" ordenis: I šķ. 2. pakāpe,
Somijas Baltās Rozes I šķ. komandiera ordenis (1926),
Zviedrijas Šķēpa ordeņa lielkrusts,
aizsargu "Nopelnu krusts" (1931).

Āŗējās saites

Literatūra

Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918-1940, biogrāfiska vārdnīca/(sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. ISBN 9984-510-17-4

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Jānis Balodis (Latvijas armijas virspavēlnieks)	Latvijas armijas komandieris 01.04.1921. — 23.02.1924.	Pēctecis: Pēteris Radziņš
Priekštecis: Pēteris Radziņš	Latvijas armijas komandieris 25.04.1928. — 14.11.1934.	Pēctecis: Krišjānis Berķis