Nacionālisms

Nacionālisms ir ideoloģija un politiskā kustība, kas uzsver un akcentē nācijas un tās interešu pārākumu, vienotību un suverenitāti. Nacionālisma pamatā ir uzskats, ka nācijai (parasti balstītai uz kopīgu valodu, kultūru, vēsturi un tradīcijām) vajadzētu būt neatkarīgai un pašnoteicošai politiskā un kultūras ziņā. Tas var izpausties kā vēlme pēc valsts neatkarības, tās suverenitātes un nacionālās identitātes saglabāšanas un stiprināšanas.

Pastāv arī dažādi nacionālisma veidi, piemēram, pilsoniskais nacionālisms, kas balstās uz valsts likumiem un pilsonības principiem, un etniskais nacionālisms, kas balstās uz kopēju izcelsmi un etniskajām saitēm.

Bieži vien nacionālismu jauc ar šovinismu, kas ir pārliecība par savas tautas pārākumu pār citām tautām.

Nacionālisma jēdziens

Nacionālisms, kas sakņojas Franču revolūcijā, kļuva par vienu no ietekmīgākajām ideoloģijām Eiropā un pasaulē 19. un 20. gadsimtā. Tas radās kā reakcija uz monarhiju un impēriju laiku, kad tauta pastāvēja kā pakļauta valsts institūcija bez nozīmīgas politiskās ietekmes vai suverenitātes. Franču revolūcija atnesa ideju, ka vara pieder tautai, nevis monarham, un šī tautas vara tika definēta caur kopīgu nacionālo identitāti.

Kultūras nacionālisms attīstījās kā atbilde uz ilgi pastāvošo politisko sašķeltību, it īpaši Centrālajā un Austrumeiropā. Šajos reģionos nāciju apvienošana nereti notika ap kultūras, nevis politiskiem faktoriem. Cilvēkus vienoja nevis valsts robežas vai politiskās sistēmas, bet gan kopīga vēsturiska pieredze, mitoloģija, tautasdziesmas, leģendas, reliģiskie rituāli un valoda. Šāda veida nacionālisms īpaši uzplauka 19. gadsimtā, kad daudzas tautas, piemēram, poļi, ungāri un čehi, kas bija pakļauti lielākām impērijām, sāka apzināties savu unikālo kultūras mantojumu un tiecās to atjaunot un aizsargāt. Kultūras nacionālisma mērķis nebija obligāti izveidot neatkarīgu valsti, bet gan uzturēt un izkopt nacionālo identitāti. Literatūra, folklora, māksla un mūzika bieži vien kalpoja par šī nacionālisma izpausmēm, veicinot apziņu par kopējo pagātni un kultūru.

Savukārt politiskais nacionālisms pieprasīja ne tikai kultūras kopību, bet arī politisko suverenitāti. Tas izvirzīja prasību, ka nācijai ir jābūt savam valstiskam veidojumam, un visās tās teritorijās ir jāpastāv pašnoteikšanās tiesībām. Šāda veida nacionālisms īpaši pieauga 19. gadsimta vidū un beigās, kad daudzas tautas sāka cīnīties par savu neatkarību no impērijām un koloniālajām varām. Vācijas un Itālijas apvienošanas kustības, kā arī cīņas par neatkarību Latīņamerikā ir piemēri šāda politiskā nacionālisma panākumiem. Politiskais nacionālisms mēdz būt daudz agresīvāks nekā kultūras nacionālisms. Tas bieži saistās ar ekspansionismu, hegemoniju un ambīcijām paplašināt savu ietekmi ārpus valsts robežām, uzskatot savu nāciju par pārāku un tādēļ pelnījušu vadīt pasauli vai noteikt globālos spēles noteikumus. Vēstures gaitā šāda domāšana noveda pie konfliktiem un kariem, kā, piemēram, Pirmajā un Otrajā pasaules karā, kur radikālas nacionālisma formas veicināja pasaules karus un totalitāro režīmu rašanos.

Nacionālisms, lai gan tas veicināja daudzu valstu atbrīvošanu un veidošanos, arī veicināja polarizāciju, karus un konfliktus starp tautām. Tajā pašā laikā tas palīdzēja izveidot mūsdienu nacionālās valstis un spēlē nozīmīgu lomu gan vēsturē, gan mūsdienu politiskajos procesos.

Nacionālisms un romantisms

Nacionālisms cieši saistīts arī ar romantismu, it sevišķi Vācijā, kur bieži šie jēdzieni nav nošķirami. Abi šie domas virzieni uzskata, ka tieši caur vēsturi ir izprotama pagātne un plānojama nākotne. Par vienu no spilgtākajiem domātājiem uzskatāms Johans Gotfrīds Herders, kuru par pamatlicēju var uzskatīt kā vācu nacionālisti, tā romantisti. Herdera 1784.—1791. gadā iznākušais darbs Idejas par cilvēces vēstures filozofiju runā par „tautas garu”, kas ir brīnišķīgs un neizskaidrojams, neviena nācija nav pielīdzināma citai, turklāt nācijas raksturs ir nemainīgs laika gaitā. Tomēr nešaubīgi notiek tautu attīstība, tā ir kā viena ķēde, kurā katrs posms ir saistīts ar cirtu, gan iepriekšējo, gan nākamo. Viņš uzskatīja, ka civilizāciju veido nevis starptautiskā elite, bet gan vienkāršā tauta. Taču Herders nekādā ziņā neizceļ kādas tautas pārākumu, gluži otrādi, ikvienas tautas pienākums ir kopt savas savdabīgās tradīcijas.

Līdzīgus uzskatus 19. gadsimta sākumā pauž arī Frīdrihs fon Šēgels un Frīdrihs fon Saviņī — vēsture pierāda to, ka kultūrai jāattīstās dabiski, ka noteiktus likumu ir veidojusi vēsturiskā attīstība un tie nav atvasināmi no vispārējiem principiem.

Franču revolūcijas ietekme

Franču revolūcija nacionālisma izcelšanos ietekmēja divējādi. Pirmkārt, pirms tās apzināts un noformulēts nacionālisms un "nācijas" jēdziens nepastāvēja, tā bija kā paraugs tam, ko viena nācija var panākt, Franču nacionālā pašapziņa veidoja pilsoniskumu, tā spēja noturēties pret pārējo Eiropu. Šādi mērķi tuvi ir politiskiem nacionālistiem. Turklāt 1791. gada konstitūcijas trešais pants pasludināja, ka visas suverenitātes princips pieder nācijai, tātad, katrai tautai ir tiesības uz pašnoteikšanos. Otrkārt, Franču revolūcija pārvērtās par Francijas plāniem pārņemt visu Eiropu, Napoleona iekarojumos tika pakļautas daudzas tautas, turklāt pat tām, kuras iepriekš vienmēr bijušas brīvas no virsvarām, kā vāci, kas savukārt pavisam noteikti neapmierināja daudzus, radās vēlme atbrīvoties. Kā pamatu vēlmei atbrīvoties nacionālisti uzskata jau iepriekš minēto vēsturi, tautas paražas un tradīcijas.

Nacionālo valstu veidošanās

Līdz ar nacionālisma kā idejas parādīšanos, parādījās ideja par valstu nacionālo raksturu (pirms tam valstis veidojās vai nu ap dinastiju, vai pēc reliģiskās piederības principa. Tēma kļuva aktuāla līdz ar grieķu brīvības cīņām 1822. gadā, - līdz tie 1830. gadā izcīnīja iespēju dibināt savu valsti. 1830. gadā lielvalstis pieļāva Beļģijas proklamēšanu, Burbonu dinastijas nomaiņu pret Orleānu dinastiju Francijā, neiejaucās poļu dumpī utt.; 1858. gadā Valahija un Moldāvija apvienojās, izveidojot Rumānijas Karalisti. 1861. gadā izveidojās Itālija. 1867. gadā Luksemburgas lielhercogistei piešķīra neitralitāti. Pieļāva Serbijas izveidošanos. Parādījās ideja par leģitimitātes neatbilstību laikam (liberālisma un masu nacionālisma ideju ietekmē). Krimas karš izjauca Vīnes savienību, kas vēl bremzēja nacionālo ideju uzvaru). 1871. gadā proklamēja Vācijas Impēriju.