Nikons (patriarhs)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Nikons
Нїконъ
Portrait of Patriarx Nikon.jpg
Maskavas un Krievijas patriarhs
Amatā
1652. gada 25. jūlijs — 1666. gada 12. decembris
Priekštecis Josifs
Pēctecis Joasafs II
Novgorodas un Veļikije Luku metropolīts
Amatā
1649. gada 11. marts — 1652. gada 25. jūlijs
Priekštecis Afoņijs
Pēctecis Makarijs III

Dzimšanas dati 1605. gada 7. maijā (415 gadi)
Veļdemanova, Krievijas cariste, tagad Krievijas Ņižņijnovgorodas apgabala Perevozskas rajonā
Miršanas dati 1681. gada 17. augustā
Tropino, Jaroslavļa, Krievijas cariste
Apglabāts Novojerusaļimskas klosteris, Istra, Maskavas apgabals, Krievija
Tēvs Mina
Māte Mariama
Bērni nav izdzīvojušu
Profesija garīdznieks
Reliģija krievu pareizticība
Paraksts Автограф Патриарха Московского Никона 17век Сытин 3века 1912.jpg

Nikons (krievu: Ни́кон, senkrievu: Нїконъ), dzimis Ņikita Miņins (Никита Минин; 1605—1681) bija septītais Krievu pareizticīgās baznīcas Maskavas un visas Krievijas patriarhs, oficiāli amatā no 1652. līdz 1666. gadam. Viņš savā laikā bijis slavens ar daiļrunību, enerģiju, dievbijību un ciešajām attiecībām ar Krievijas caru Alekseju. Nikons ieviesa daudzas reformas, kas galu galā noveda pie ilgstošas šķelšanās, kas Krievijas Pareizticīgajā baznīcā tika dēvēta par Raskol un vēl mūsdienu Latvijā izpaužas kā atšķirības starp Maskavas patriarhijas pareizticīgajiem un Nikona reformas nepieņēmušajiem vecticībniekiem. Daudzus gadus viņš bija dominējoša politiska figūra, bieži pielīdzināma caram vai pat aizēnojot to. Viņa liturģiskās reformas bija nepopulāras konservatīvo vidū, un 1666. gada decembrī Nikonu tiesāja baznīcas pārstāvju sinode, viņam tika atņemtas visas patriarha funkcijas un viņš tika pazemināts līdz vienkārša mūka statusam, taču viņa reformas tika turpinātas.

Jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mordviešu vai mariešu zemnieka Minas dēls, viņš piedzima 1605. gada 7. maijā Veļdemanovas (Вельдеманово) ciematā, 90 verstis (96 km) no Ņižņijnovgorodas. Viņa māte nomira drīz pēc viņa piedzimšanas, un tēvs apprecējās atkārtoti. Viņa pamāte pret viņu izturējusies slikti. Lasīt un rakstīt viņš iemācījās pie draudzes mācītāja, taču dzīves apstākļi likuši aizmirst iemācīto. 12 gadu vecumā viņš, gribēdams izglītoties, aizbēga no mājām uz Makarjeva klosteri pie Ņižņijnovgorodas, kur palika līdz 1624. gadam.

Nikona dzīvesvieta Jaunās Jeruzalemes klosterī atspoguļo viņa estētiskos uzskatus.

Tad viņš atgriezās mājās vecāku uzstājības dēļ, apprecējās un kļuva par mācītāju tuvējā ciematā.

Viņa daiļrunība piesaistīja dažu Maskavas tirgotāju uzmanību, kuri ieradās šajā apgabalā slavena gadatirgus dēļ, kas notika Makarjeva klostera teritorijā. Viņu centienu dēļ Nikons tika uzaicināts kalpot par garīdznieku plašā galvaspilsētas draudzē, kurā viņš kalpoja desmit gadus.

Mūka kārtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 1635. gadam visi viņa trīs mazie bērni nomira. Nikons to uztvēra kā debesu zīmi un nolēma kļūt par mūku. Vispirms viņš pārliecināja savu sievu doties klosterī un pēc tam pats devās uz nomaļu klosteri uz Anzerskas salu Baltajā jūrā, kurā pieturējās pie radikālas pašizolācijas principa — mūku dzīvesvietas bija izvietotas ap versti viena no otras, mūki pulcējās kopā tikai kopīgam dievkalpojumam pa svētdienām un baznīcas svētku dienām. Kļūstot par mūku, viņš pieņēma Nikona vārdu. Pēc kāda laika viņam tika uzticēts vadīt liturģijas un klostera saimniecību.

1639. gadā viņš sastrīdējās ar klostera dibinātāju un priekšnieku Jeļeazaru, apvainojot to naudaskārē, un ar laivu aizbēga no klostera;[1] vētrā viņa laiva tika izmesta krastā Kijas salā, kur viņš vēlāk nodibinās pazīstamu klosteri. Galu galā viņš sasniedza Kožeozerskijas klosteri, kas atradās Novgorodas diecēzē. Šai klosterī viņš kļuva par priekšnieku (игумен) 1643. gadā.

Tikšanās ar caru[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pildot jauniecelto klosteru priekšnieku tālaika standarta procedūru, viņš 1646. gadā apmeklēja Maskavu un klanījās jaunajam caram Aleksejam I. Aleksejs, kurš bija diezgan dievbijīgs, bija viņa iespaidots un iecēla Nikonu par arhimandrītu nozīmīgajā Maskavas Novospasskas klosterī. Šis klosteris bija īpaši saistīts ar Romanovu namu.

Dievbijības aizstāvji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalpojot Novospasskas klosterī, Nikons kļuva par locekli grupā, kura sevi sauca par dievbijības aizstāvjiem. Tā bija garīgu un laicīgu personu grupa, kas sākās 1630. gadu beigās, pulcējoties ap cara Alekseja biktstēvu protopopu (t.i., no vairākām draudzēm sastāvoša baznīcas apriņķa vadītāju) Stefanu Vonifatijevu.

Pēc notikušajiem Juku laikiem (1605—1613) grupas locekļi uzskatīja, ka tā laika problēmas bija kristiešu Dieva dusmu rezultāts, kurš bijis neapmierināts par krievu tautas reliģiozitātes trūkumu. Grupa aicināja atjaunot krievu pareizticību un masu reliģisko dievbijību, kā arī celt vispārējās izglītības līmeni. Šajā grupā ietilpa bajārs Fjodors Rtiščevs, Maskavas Kazaņas katedrāles protopops Joanns Ņeronovs, protopops Abakums un citi.

1649. gadā Nikons kļuva par Lielās Novgorodas metropolītu. Viņam tur tika dotas dažas īpašas privilēģijas. Viņa pilnvaru laikā pilsētā sākās nemieri, un Nikonu smagi piekāva. Neskatoties uz to, viņam izdevās atrisināt strīdu mierīgi, vadot reliģisku gājienu pret nemierniekiem.[2]

Patriarhs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1652. gadā pēc patriarha Josifa nāves "dievbijīgo" pulciņš gribēja izvirzīt par jauno patriarhu Vonifatijevu, bet tas atteicās, zinot, ka cars vēlas šai vietā redzēt Nikonu. 1. augustā Nikons pēc strīdiem tika ievēlēts par Maskavas patriarhu. Nikons zināja, ka viņš ir diezgan nepopulārs starp bajāriem, un sākotnēji vairākas reizes noraidīja piedāvājumu.[3]

Nikons piekrita pēc paša cara lūguma un bajāru krišanas ceļos,[3] turklāt uzspieda tiem paklausības zvērestu viņam visā, kas attiecas uz pareizticīgo baznīcas dogmām, kanoniem un spriedumiem.

Nikona reformas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad tika iecelts Nikons, baznīcā jau bija aizsākta neliela reforma. Vairāki baznīcas garīdznieki, kas pazīstami kā protopopu partija, bija uzņēmušies atbildību par baznīcas tekstu pārskatīšanu un dažu tehnisku labojumu veikšanu tajos. Bet viņi bija pārāk kautrīgi, lai mēģinātu kaut ko patiešām efektīvu.

Alekseja Kivšenko glezna. Patriarhs Nikons un Epifanijs Slaviņeckis pārskata senos rakstus.

Nikons, tāpat kā vairums tālaika Krievijas garīdznieku, visvairāk satraucās par baznīcas rituālu striktu ievērošanu un piegāja tiem daudz stingrāk kā grieķu pareizticīgie vai Rietumu kristieši,[4][5] un uzsāka drosmīgas reformas, vēloties satuvināt moskovītu reliģiskos tekstus ar grieķu paraugiem. Viņš konsultējās ar ārzemēs visvairāk mācītajiem grieķu prelātiem, aicināja viņus uz konsultācijām Maskavā, un visbeidzot Konstantinopoles un Kijevas teologi pārliecināja Nikonu, ka maskaviešu baznīcas grāmatas ir pilnas sīkām kļūdām un ka pašlaik izmantojamās ikonas ir ļoti stipri atkāpušās no senā Konstantinopoles modeļa, toties ir piesātinātas ar franku un poļu baroka ietekmi. Vienlaikus gan arī tie paraugi, kurus ieteica Konstantinopoles un Kijevas pārstāvji, galvenais starp kuriem bija Epifanijs Slaviņeckis, bija tuvāki grieķu tālaika nekā senajiem paraugiem.

Nikons, nolēmis pāriet uz grieķu stilu, asi kritizēja jaunākā stila maskavisku ikonu izmantošanu; viņš lika veikt māju pārmeklēšanu to atrašanai. Viņa karavīriem un kalpiem vispirms tika uzdots, lai viņi pievērstu uzmanību šiem ķecerīgajiem viltojumiem un pēc tam maksimāli publiski tos aizvāktu. Viņš izdeva arī ukazu, draudot ar visstingrākajiem sodiem visiem, kas uzdrošinājās turpmāk izgatavot vai izmantot šādas ikonas.

Nikons tāpat sāka ieviest krustīšanos ar trīs, nevis diviem pirkstiem (krustīšanās tēma nav tieši atspoguļota kristiešu Svētajos rakstos un tādēļ ir tikai vietējās un bieži mainīgās tradīcijas jautājums), tāpat mainīja klanīšanās reižu skaitu Jefrema Sirina lūgšanas laikā un klanīšanos līdz zemei aizvietoja ar klanīšanos līdz jostas vietai. Krusta gājienu virziens tika mainīts pretējā virzienā (pretēji saules ceļam); tika veiktas vēl dažas tamlīdzīgas izmaiņas.

1654. gadā Nikons sasauca sinodi (baznīcas autoritāšu padomi), lai atkārtoti pārbaudītu patriarha Josifa pārskatītās baznīcas grāmatas, un sinodes vairākums Nikona un paša cara vadībā nolēma, ka drīzāk būtu jāseko grieķu paraugiem. Otrā sinode, kas notika 1656. gadā Maskavā, sankcionēja baznīcas grāmatu pārskatīšanu, kā ieteica pirmā sinode, un izsludināja anatēmu atšķirīgi domājošajiem, pie kuriem piederēja bijušie sabiedrotie protopopu partija un Kolomnas bīskaps Pāvils. Pāvils tika izsūtīts, sajuka prātā un drīz mira neskaidros apstākļos.

Nikona grupējums tomēr bija saķēries ar lielu spēku, kurš viņa reformām nepiekrita, un reformistu—nikoniāņu steidzīgums un radikālums noskaņoja pret viņiem daudzus principā neitrālus ļaudis. Sava nozīme bija arī daudzu pārliecībai, ka Maskavas pareizticība ir pareizāka un augstāka kā grieķu vai Kijevas pareizticība. Reformas turklāt sakrita ar lielu mēri 1654. gadā, kura mistisko nozīmi puses tulkoja pretēji.

Grezno vecā arhitektūras stila baznīcu (kuru iespaidīgs piemērs ir Vasilija Svētlaimīgā katedrāle) celtniecība bija stingri aizliegta, un daudzas vecās nekanoniskās baznīcas tika nojauktas, lai izveidotu vietu jaunām, kas veidotas vecajā bizantiešu stila. Šādas izdarības daļēji izskaidro lielo naidu, kādu vecticībnieki, kā tagad sāka saukties agrāko rituālu aizstāvji, tolaik izjuta pret Nikonu un jebkuriem viņa darbiem.

Nikona celtniecības programma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nikons bagātināja daudzos un lieliskos klosterus, kurus viņš lika uzcelt, ar vērtīgām bibliotēkām.

Starp viņa dibinātajiem lielajiem klosteriem bija Valdaja Iverskas klosteris, Kijas salas klosteris un Jaunās Jeruzalemes klosteris (Новоиерусалимский монастырь) pie Istras (tolaik Voskresenskas) 40 km no Maskavas Rīgas virzienā, kurš tika celts sākotnēji kā patriarha rezidence, bet ar plānu to pārvērst par visas pareizticības centru un izveidot Krievijas centrā Palestīnas ģeogrāfisku kopiju. Tai skaitā, Istras upe tika pārsaukta par Jordānu, tuvējā sādža par Kapernaumu, klostera uzkalns par Cionu utt.[6]

Politiskā vara[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nikons kanonizēja metropolītu Filipu, kurš cieta no represijām Ivana Bargā laikā, un viņa svētās relikvijas tika nodotas Maskavas Kremlim kā atgādinājums cariem par viņu izdarītajiem noziegumiem pret baznīcu (Aleksandra Ļitovčenko glezna).

No 1652. līdz 1658. gadam Nikons bija ne tik daudz patriarhs, cik cara kolēģis. Gan publiskos dokumentos, gan privātās vēstulēs viņam bija atļauts izmantot suverēna titulu "lielais valdnieks". Īpaši tas notika kara sākumā ar Polijas un Lietuvas ūniju 1654.—1667. gadā, kad cars ar savām armijām bija prom no Maskavas. 1654. gadā, uzsākot lielu militāro kampaņu, cars atstāja Nikonu mājās kā galveno valdītāju.[2] Dabiski, ka tas izraisīja aizvainojumu starp augstākajiem bajāriem.

Nikons par savu misiju uzskatīja izvest baznīcu no laicīgās varas kontroles un atdalīt baznīcu no valsts. Viņš uzskatīja, ka baznīcai un valstij jādarbojas harmonijā, vienlaikus paliekot atsevišķai vienai no otras. Viņš arī centās organizēt baznīcu pēc valsts hierarhijas parauga ar patriarhu, kas valda ar pilnīgu kontroli.[3]

Nikons īpaši protestēja pret 1649. gada Krievijas Juridisko kodeksu (Соборное уложение), kas pazemināja garīdzniecības statusu un padarīja baznīcu faktiski pakļautu valstij. Turklāt saskaņā ar šo kodeksu klosteru pārvaldīto ciematu zemju aplikšana ar nodokļiem tika izmantota valsts ieņēmumiem.[7]

Bet viņš bija sacēlis pret sevi daudz ienaidnieku, un līdz 1658. gada vasarai tie bija pārliecinājuši Aleksiju, ka suverēnais patriarhs aizēno suverēno caru, turklāt Nikons aizvien manāmāk sāka izrādīt, ka tagad uzskata baznīcas varu par augstāku nekā laicīgo.[8] Aleksijs strauji atdzisa pret savu “sirds draugu”, kā viņš to sauca.[9]

Nikons atstāj Maskavu (1658)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Formāli kā gribas pārbaudījumu un, iespējams, cerēdams nodemonstrēt savu nozīmi un neaizstājamību, Nikons 1658. gadā pēc sīka konflikta aizbrauca no Maskavas un devās dzīvot uz Jaunās Jeruzalemes klosteri, kuru viņš pats bija dibinājis. Bet oficiāli viņš pie tam neatkāpās no sava amata.

Gandrīz divus gadus cars Aleksijs un Nikons palika kā svešinieki un viņu konflikts neatrisināts. 1660. gada februārī Maskavā notika sinode, lai ievēlētu jaunu troņa patriarhu, jo tajā neviens neatradās jau gandrīz divus gadus. Sinode izlēma ne tikai par jauna patriarha iecelšanu, bet arī par to, ka Nikons ir zaudējis gan savu patriarha rangu, gan garīdznieka tiesības.

Pret sinodes lēmuma otro daļu enerģiski protestēja reliģiskais eksperts Epifanijs Slaviņeckis, un galu galā visa izmeklēšana sabruka. Cars negribēja izpildīt sinodes dekrētus, jo nebija pārliecināts par to tiesīgumu bez baznīcas tiesas lēmuma.

Vēl sešus gadus krievu pareizticība palika bez patriarha. Katru gadu jautājums par Nikona atcelšanu kļuva sarežģītāks un mulsinošāks. Par šo tēmu notika apspriešanās ar gandrīz katru mūsdienu austrumu pareizticīgo teologu, un puses viena otrai nepiekrita. Beidzot lieta tika nodota visu pareizticīgo sinodei.

Nosodīšana sinodē (1666)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1666. gada decembrī Nikonu tiesāja baznīcas amatpersonu sinode, kas pazīstama kā Lielā Maskavas sinode . To vadīja "divi ārvalstu patriarhi ...un kas sastāvēja no trīspadsmit metropolītiem, deviņiem arhibīskapiem, pieciem bīskapiem un trīsdesmit diviem arhimandrītiem". Divi attiecīgie ārzemju patriarhi bija patriarhs Paisiuss no Aleksandrijas un Makarijs III Zaims, kurus gan tobrīd Konstantinopoles patriarhs bija atcēlis no amatiem to pārmērīgi ilgās prombūtnes dēļ, kamēr tie bija ceļā. Vēlāk viņš to statusu atjaunoja pēc cara lūguma. Polockas Simeons bija viens no galvenajiem teologiem, kurš sagatavoja sinodes dokumentus.

Pēc Roberta Masī teiktā, procesa laikā Nikons pārliecinoši aizstāvēja savu pārliecību, ka baznīcas autoritāte un vara ir un tai vajadzētu būt augstākajai.[10] Tomēr Nikons precizēja, ka baznīcas autoritātei un varai jābūt augstākajai tikai baznīcas lietās.

12. decembrī sinode pasludināja Nikonu par vainīgu cara apvainošanā un visas maskaviešu baznīcas graušanā, Kolomnas bīskapa Pāvila atcelšanā pretēji kanoniem un viņa atbalstītāju piekaušanā un spīdzināšanā. Starp apsūdzībām bija arī lepnības grēks ar jaunas Palestīnas būvi Novojerusaļimskā, kā arī necienība pret sinodes un cara sūtņiem un to apvainošana latīņu rituālu ieviešanā. Piespriestais sods bija visu viņa baznīcas funkciju atņemšana; turpmāk viņu vajadzēja dēvēt vienkārši par mūku Nikonu. Tajā pašā dienā viņš tika ievietots ragavās un kā ieslodzītais nosūtīts uz tālo ziemeļu Ferapontova klosteri. Tomēr tā pati sinode, kas viņu bija nosodījusi personiski, apstiprināja visas viņa reformas un izziņoja anatēmu visiem, kuri atteicās tās pieņemt, piemēram, protopopam Abakumam.

Dzīves beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nikons pārdzīvoja caru Aleksiju, ar kuru 1671. gadā tika atjaunota neliela daļa no senās tuvības. 1681. gadā jaunais cars Fjodors (Aleksija dēls), uzzinājis, ka Nikons mirst, ļāva viņam atgriezties Maskavā un ar daļēju apžēlošanu pārcelties uz dzīvi savās bijušajās Piemaskavas mājās — Jaunajā Jeruzalemes klosterī.[11] Jaroslavļā, pa ceļam tur, šķērsojot Kotorosļas upi, viņš nomira Tropino 1681. gada 17. augustā. Cars vēlēja viņu atvadu dievkalpojumā godināt kā patriarhu, neraugoties uz esošā patriarha protestu, un vēlāk sagādāja tam Austrumu pareizticīgo baznīcu atbalstu. Klosteris vēl bija palicis nepabeigts, taču karaliskā ģimene piešķīra līdzekļus tā pabeigšanas nodrošināšanai. Nikona garīdznieks vēlāk pierakstīja, ka baznīcas iesvētīšanai 1685. gadā cariene Tatjana sagatavoja zeltu un sudrabu, sakārtoja ikonu izgatavošanu un personīgi izšūtus plīvurus ceremonijai.[12]

Vērtējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arī pēc nāves Nikona darbības vērtējums ir pretrunīgs. Vairums Krievijas pareizticīgo atzīst viņa reformas un pieder Maskavas patriarhijai.

Daļa vēsturnieku ieskata, ka viņa progrieķisko reformu patiesais mērķis bija kļūt par Vispasaules (t.i., Konstantinopoles) pareizticīgo patriarhu, bet cars Aleksijs to atbalstīja, vēlēdamies uzsēsties uz kādreizējā Bizantijas troņa.

Rīgā augstu amatu starp vecticībniekiem padomju laikā ieņēmušais Ivans Miroļubovs, kurš vēlāk pārgāja Maskavas pareizticīgo pusē,[13] apgalvo, ka Nikona reformas padarījušas Svētos rakstus mazāk saprotamus, jo tajās vadījušies no "mazkrievu", t.i. ukraiņu valodas, un abu virzienu apvienošanai būtu jāatgriežas pie "saknēm".[14]

Dusmīgi par Nikonu izteikusies imperatore Katrīna II, kura vainojusi viņu laicīgās varas un cara uzticības uzurpācijā un vienotās ticības sagraušanā.[15]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Житие Преподобного Елеазара, основателя Троицко-Анзерскаго скита». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 13. janvārī. Skatīts: 2020. gada 9. maijā.
  2. 2,0 2,1 Никон (Минов) // Nikon (Minov) Hrono.ru '(krieviski)'
  3. 3,0 3,1 3,2 Prominent Russians: Patriarch Nikon russiapedia.rt.com
  4. Николай Костомаров Русская исторія в жизнеописаніях ея главнѣйшихъ дѣятелей. Т. II, СПб., 1886, стр. 168—169.
  5. Кореневский Н. И. Церковные вопросы в Московском государстве в половине XVII в. и деятельность патриарха Никона. // Русская история в очерках и статьях под ред. проф. М. В. Довнар-Запольского. Киев, 1912, Т. III. С. 729.
  6. Народная энциклопедия городов и регионов России
  7. Ограничение привилегий церкви в Соборном Уложении 1649 года
  8. Н. Ф. Каптерев. Глава 4. Священство выше царства // Патриарх Никон и царь Алексей Михайлович. — 1912.
  9. Hosking, Geoffrey (2001). Russia and the Russians. From Earliest Times to 2001, p. 168. Penguin Books, ISBN 978-0-14-029788-1
  10. Robert K. Massie, Peter the Great, His Life and World (1980), p 60.
  11. Massie, p.60.
  12. Ioann Shusherin (2007), From Peasant to Patriarch: Account of the Birth, Upbringing, and Life of His Holiness Nikon, Patriarch of Moscow and All Russia Written by His Cleric Ioann Shusherin, Lanham: Lexington Books, p. 104
  13. Диакон Иоанн Миролюбов призвал единоверцев к активной миссионерской работе среди старообрядцев, многие из которых "готовы перейти в единоверие в рамках РПЦ МП"
  14. Возрождение древнерусской богослужебной традиции : Православие и мир
  15. РЕЧЬ Императрицы Екатерины Великой О СТАРООБРЯДЧЕСТВЕ, сказанная на общей конференции синода и сената 15 сентября 1763 года.