Osmaņu impērijas sadalīšana
.svg){kind=small}
|
Osmaņu impērijas vēsture |
|---|---|
| Laikmeti | |
| Bezvaldnieku laiks | |
| Kēprīlī laikmets Sieviešu sultanāts Tulpju laikmets | |
| Reformas 1. konstitūcijas laikmets | |
| 2. konstitūcijas laikmets Sadalīšana | |
Osmaņu impērijas sadalīšana notika pēc Pirmā pasaules kara un tā bija apjomīga Osmaņu impērijas teritorijas un iedzīvotāju sadalīšana vairākās jaunās valstīs un teritorijās.[1] Pēc Konstantinopoles okupācijas Osmaņu valdība parakstīja Sevras līgumu (1920) un tika likvidēta. Tomēr līgumu neizdevās pilnībā īstenot, jo sākās Turcijas neatkarības karš, pēc kura sabiedrotie bija spiesti sākt sarunas ar jauno Turcijas Republikas valdību, kā rezultātā noslēdza Lozannas miera līgumu (1923). Lozannas līgums noteica jaunas robežas, bet neatrisinātos strīdus vēlāk risināja Tautu Savienība (1925).
Impēriju sāka dalīt jau kara pirmajās dienās.[2] Sabiedrotie savā starpā nebija vienisprātis par pēckara mērķiem un divpusējo un trīspusējo līgumu kopumu, jo katra valsts reģionā vēlējās palielināt savu ietekmi.[3] Osmaņu impērijas teritorijas sadalīšanā tika izveidotas mūsdienu arābu valstis un Turcijas Republika. Tautu Savienība piešķīra Francijai mandāta tiesības Sīrijā un Libānā, bet Lielbritānijai — Irākā un Palestīnā (tā sastāvēja no diviem autonomiem apgabaliem: Palestīnas un Transjordānas). Osmaņu impērijas teritorijās Arābijas pussalā tika izveidotas Saūda Arābija un Jemena.
Vispārēji par sadalīšanu
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Osmaņu impērija ģeopolitiskā, kulturālā un idoloģiskā nozīmē bija vadošā islāma valsts. Tās sadalīšana notika laikā, kad Tuvajos Austrumos savu ietekmi sāka palielināt tādas rietumu varas kā Lielbritānija, Francija un ASV. Sākotnējo pretošanos rietumvalstu ietekmei izrādīja Turku nacionālā kustība un pēc Otrā pasaules kara šī pretošanās kādreizējās Osmaņu impērijas valstīs kļuva vēl stiprāka un sašķēlās vairākās pretestības kustībās.
Impērijas sadalīšanu Eiropas varas jau bija izplānojušas pirms jebkādu līgumu slēgšanas ar Osmaņu impēriju Pirmā pasaules kara beigās. Lielbritānija un Francija uzrakstīja pirmo vienošanos (Sikes-Piko vienošanās), kur paredzēja impēriju sadalīt savā starpā. 1917. gada Balfūra deklarācija aizsāka Cionisma kustību, lai sekmētu jaunas ebreju valsts izveidošanu Palestīnas apvidū, jo tur agrāk atradās senā Izraēla valsts, neskatoties uz to, ka tajā laikā tur jau dzīvoja jaukta arābu un ebreju sabiedrība. Par impērijas teritoriju iegūšanu savā varā ar sabiedrotajiem arī Krievijas Impērijai jau bija noslēgti vairāki militāras sadarbības līgumi, bet revolūcija Krievijā neļāva šos plānus īstenot.
Mūsdienu arābu valstis
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sevras līgums noteica Tautu Savienības mandātus vairākās Tuvo austrumu valstīs, vairāku Arābijas pussalas valstu cedēšanu, kā arī Kipras nodošanu Lielbritānijas pakļautībā.
Francija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Par Francijas protektorātu kļuva Sīrijas piekrastes daļa kā Tautu Savienības mandāts un tā arī tika izveidota kristiešu vairākuma apdzīvotā mūsdienu Libāna.
Libānas mandāts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lielās Libānas nosaukumu piešķīra teritorijai, kuru pārvaldīja Francija no 1920. gada 1. septembra līdz 1926. gada 23. maijam. Kad Francija bija izveidojusi maroniešiem drošu teritoriju, viņiem tika dota iespēja izveidot pašpārvaldi un vēlāk proklamēt neatkarīgu Libānu (1943).
Pirmsākumi maroniešu protektorātam no Francijas puses sākās jau ar Osmaņu impērijas kapitulācijām. Francijas jūras spēki ieradās Libānas piekrastē un apdraudēja Lielās Portas varu un Daudu pašā. Tomēr Osmaņu valdība turpināja atbalstīt druzi un musulmaņu vietvalžus, kas izraisīja Jusefa Karama vadīto maroniešu sacelšanos (1866) pret Daudu pašā. Sacelšanās gaitā Libānā ieradās eiropiešu flote un pēc bombardēšanas Dauds pašā bija spiests bēgt uz Alžiriju.
Sīrijas mandāts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lielbritānija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Par Lielbritānijas mandāta teritorijām kļuva Irāka (Dejrizoras vilājets, Bagdādes vilājets, Musulas vilājets un Kuveitas emirāts) un Palestīna (Beirūtas vilājets un Jeruzalemes mutašerifāts) un par Irākas karali briti iecēla Faisalu I. Palestīnu sadalīja divās daļās un austrumu daļā, Transjordānā par karali iecēla Abdullahu I. Palestīnas rietumu daļa palika pilnīgā britu pakļautībā, kur tika radīti īpaši labvēlīgi apstākļi ebreju īpatsvara palielināšanai. Arābijas pussala nokļuva britiem labvēlīgā Ibn Sauda varā, kurš vēlāk izveidoja Saūda Arābijas karalisti (1922).
Mezopotāmijas mandāts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jautājums par Mosulu
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Starp Lielbritāniju un Turciju pastāvēja nesaskaņas par Osmaņu impērijas Musulas vilājetu. 1924. gadā uz reģionu tika nosūtīta Tautu Savienības komisija trīs cilvēku sastāvā un tā 1925. gadā ieteica pievienot šo teritoriju Irākai ar nosacījumu, ka Lielbritānijai piešķiramas mandāta tiesības pār Irāku uz papildus 25 gadiem, lai nodrošinātu tur dzīvojošo kurdu tiesības uz autonomiju. Turcija 1923. gadā bija piekritusi Tautu Savienības lēmumam Lozannas līgumā, bet tagad atteicās ievērot šo nosacījumu. 1926. gada 5. jūnijā Lielbritānijai, Irākai un Turcijai tomēr izdevās panākt vienošanos, kas lielā mērā bija līdzīgs Tautu Savienības lēmumam. Mosula līdz ar to palika Lielbritānijas mandāts, līdz Irākas neatkarības iegūšanai 1923. gadā ar karali Faisalu I. Briti tomēr valstī paturēja tiesības izmantot valstī karaspēka tranzītam un izvietot vairākas kara bāzes.
Palestīnas mandāts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lielbritānija vietējiem arābiem bija apsolījusi neatkarību un iespējas izveidot vienotu arābu valsti, kas aptvertu lielāko arābu apdzīvoto teritoriju Tuvajos Austrumos. Par to arābi britiem sniedza atbalstu arābu sacelšanās laikā. Briti arī ebrejiem bija apsolījuši izveidot neatkarīgu valsti, saskaņā ar Balfūra deklarāciju (1917). Ar arābu atbalstu briti Pirmā pasaules kara laikā sakāva Osmaņu impērijas spēkus (1917) un okupēja gan Palestīnu (Beirūtas vilājets un Jeruzalemes mutašerifāts), gan Sīriju. Visu atlikušo kara laiku šīs teritorijas palika britu pārvaldē.
1919. gada Versaļas miera konferences laikā Lielbritānijai tika piešķirtas tiesības paturēt savā pārziņā Palestīnu, bet 1920. gada Sanremo konferencē Lielbritānijai Palestīnā tika piešķirtas mandāta tiesības. 1923. gadā Lielbritānija daļu no sava mandāta Golana augstienē atdeva Francijai, apmaiņā pret Metulas reģionu.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Roderic H. Davison; Review "From Paris to Sèvres: The Partition of the Ottoman Empire at the Peace Conference of 1919-1920. by Paul C. Helmreich" in Slavic Review, Vol. 34, No. 1 (Mar., 1975), pp. 186-187
- ↑ Paul C. Helmreich, From Paris to Sèvres: The Partition of the Ottoman Empire at the Peace Conference of 1919-1920 Publisher: Ohio Univ Pr (Trd) (June 1974) ISBN 0814201709
- ↑ Herbert Henry Asquith, (1923) The genesis of the war. p 82
| Šis ar Osmaņu impēriju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |