Otrais Ķīnas—Japānas karš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Japānas karaspēka parāde ieņemtajā Nankinā

Otrais Ķīnas—Japānas karš bija Japānas impērijas iebrukums Ķīnas Republikā. Karš beidzās līdz ar Japānas kapitulāciju 1945. gada augustā. Par kara sākumu visbiežāk uzskata 1937. gadu, kad Japāna iebruka Ķīnas centrālajos reģionos. Karš starp abām valstīm sākās jau 1931. gadu, kad Japāna okupēja Ķīnas ziemeļrietumu provinci Mandžūriju, izveidojot Mandžukuo vasaļvalsti. Ķīna Japānai karu oficiāli pieteica tikai 1941. gada 9. decembrī, pēc tās uzbrukuma ASV. Abu valstu nevēlēšanās oficiāli pieteikt karu bija saistīta ar ASV Neitralitātes likumu, kas paredzēja stratēģiski svarīgu materiālu embargo karojošām valstīm. Nepasludinot karu, abas valstis turpināja saņemt militārās izejvielas un tirgoties ar ASV.[1]

Japānas uzbrukumu Ķīnai uzskata par Otrā pasaules kara sākumu, jo tas demonstrēja, kā militāri un politiski spēcīgāka valsts var pakļaut vājāku, pilnībā ignorējot pēc Pirmā pasaules izveidoto kārtību un Tautu Savienību. Japānas piemēram 1935. gadā sekoja fašistiskā Itālija, uzbrūkot Etiopijai. Japānas iekšpolitikā kara sākums iezīmēja tradicionālo politiķu varas galu, fanātiska militārisma un virsnieku varas laiku un novēršanos no tradicionālajām aliansēm ar Rietumvalstīm. Japānas sabiedrībā valdīja totāla militarizācija un šovinistisks nacionālisms, kas izpaudās japāņu kareivju zvērībās pret iekaroto zemju civiliedzīvotājiem un karagūstekņiem.

Kara pirmais pirmais posms beidzās ar 1933. gada pamieru, kas nodrošināja Japānas kontroli pār Mandžūriju. Līdz 1937. gadam Ķīna izvēlējās minimālas militārās pretestības ceļu, pēc nelielām kaujām atvelkot karaspēku no apdraudētajiem apgabaliem un sarunās piekāpjoties Japānas prasībām. Čans Kaiši uzskatīja, ka Ķīna ir pārāk vāja atklātam karam. Taču 1937. gada jūlijā Japānai iebrūkot Ķīnas ziemeļos, ķīnieši izlēma pretoties ar visiem spēkiem un ātri cieta smagas sakāves. Japānas armijai, kuras lielākā daļa atradās Ķīnā, grūtības radīja aizvien lielāko iekaroto teritoriju kontrole. Tā koncentrējās uz ekonomiski un militāri svarīgāko provinču sagrābšanu, procesā novājinot nacionālistu republikas valdību, un ļaujot nostiprināties komunistiem, kas ietekmēja vēlāko Ķīnas pilsoņu kara iznākumu.

Šis bija Japānas vairākus desmitus gadu ilgušās imperiālistiskās politikas rezultāts — Japāna centās politiski un militāri paplašināt savu ietekmes zonu, lai nodrošinātu piekļuvi izejvielu rezervēm un citiem ekonomiskajiem resursiem reģionā. Līdz 1937. gadam notika tā sauktie mazie "incidenti", līdz ar 1937. gadā notikušo Marko Polo tilta incidentu sākās atklāts karš starp abām valstīm. Sākumā japāņi guva virsroku, iekarojot Šanhaju un Naņdzjinu. Arī ķīnieši guva vairākas uzvaras. 1941. gada 7. decembrī Japāna veica uzbrukumu Pērlhārborai, pēc kura ASV pieteica karu Japānai un sāka palīdzēt Ķīnai. 1944. gadā Japāna sāka masveida invāziju un iekaroja vairākas pilsētas, tomēr karā uzvarēt nespēja. Pēc Hirosimas un Nagasaki bombardēšanas Japāna 1945. gada 2. septembrī padevās.

Kara vērtējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī karā no abām pusēm iesaistījās vairāki miljoni kareivju, vislielāko kara dēļ bojā gājušo cilvēku skaitu veido ķīniešu civiliedzīvotāji. Kara dēļ bojā gājušo cilvēku kopskaitu lēš ap 20 miljoniem. Komunistiskajā Ķīnā karu parasti sauc par Pretošanās karu, un ilgus gadus galveno uzsvaru lika uz komunistu armija un partizānu cīņu pret japāņiem. Pēdējās desmitgadēs pozitīvāk sāk pieminēt arī Čana Kaiši nacionālistu armijas lomu karā. Ķīna lielu uzmanību pievērš Japānas armijas kara noziegumiem un zvērībām pret civiliedzīvotājiem. Japānā karu bieži sauc par Piecpadsmit gadu karu, un vēsturnieki dalās tādos, kas to uztver kā Japānai uzspiestu karu, kara noziegumu noliedzējos un tādos, kas atzīst kara agresīvo būtību un noziegumus. Atšķirībā no Ķīnas un Taivānas, kuru arhīvi politisku iemeslu dēļ joprojām nav pilnībā atvērti, japāņu dokumenti ir pieejami pētniekiem. ASV vēsturnieki parasti koncentrējas uz amerikāņu pilotu un virsnieku dalību karā nacionālistu pusē, kas sākās pēc 1941. gada, vai uz zināmākajām kaujām - Šanhaju un Nankinu. Karā netieši bija iesaistītas trīs Eiropas koloniālās valstis - Lielbritānija, Francija un Nīderlande, kuru impērijas sagrāva Japānas uzbrukums, un šo valstu vēsturnieki koncentrējas uz notikumiem šajās kolonijās.[2]

Pirmskara situācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19.gs. otrā puse iezīmēja Ķīnas sabrukumu un Japānas strauju modernizāciju. Pirmajā Ķīnas-Japānas karā (1894-95) japāņi sagrāba Taivānu un panāca ietekmi Mandžūrijā. Uzvara Krievijas—Japānas karā nostiprināja Japānas kontroli Mandžūrijā un Korejā. Pirmais pasaules karš iezīmēja laiku, kad Eiropas lielvalstu vietā Ķīnā militāri un ekonomiski nostiprinājās Japāna, kas okupēja Vācijas kolonijas. Tikmēr Ķīnā pēc 1911. gada revolūcijas sākās valsts sabrukuma laiks, un dienvidu nacionālistu uzvara Ziemeļu karagājienā, stabilai centrālai varai pakļāva tikai centrālās piekrastes provinces. Valsts lauku reģioni joprojām atradās pusautonomu militāristu kontrolē. Papildus, 1927. gadā sākās Ķīnas pilsoņu karš ar komunistiem. Gomiņdan nacionālistu mērķis par apvienotu un neatkarīgu Ķīnu, bija pretrunā ar Japānas vēlmi dominēt novājinātā Ķīnā.

Japānas karaspēks, zināms kā Kvantunas armija, atradās Mandžūrijā kopš uzvaras Krievijas-Japānas karā. Tas sākotnēji bāzējās Krievijai atņemtā reģiona dienvidos, kur apsargāja japāņiem piederošo, 1906. gadā dibināto Dienvidmandžūrijas dzelzceļu, taču vēlāk kontrolēja visas japāņu investīcijas reģionā - ogļu šahtas, naftas apstrādes rūpnīcas, tēraudlietuves, telegrāfa līnijas un citus japāņu investīciju objektus. Ap dzelzceļu izauga pilsētas, kurās dominēja japāņi. Ar japāņu investīcijām Mandžūrija kļuva par Ķīnas industriāli attīstītāko reģionu. No 1926. līdz 1931. gadam 70% Japānas ārējo investīciju nonāca Mandžūrijā. Kvantunas armija iesaistījās vietējā politikā, un minimāli pakļāvās Japānas valdības pavēlēm.

Japāna 20.gs. sākumā bija noslēgusi militāro savienību ar Lielbritāniju un iesaistījās Pirmajā pasaules karā Āzijā, ieņemot Vācijas impērijas kolonijas Ķīnā. 1922. gada Vašingtonas flotes līgums noteica ASV, Lielbritānijas un Japānas flotes kuģu tonnāžu attiecībā 5:5:3. Japānai nācās Ķīnai atdot okupētās vācu kolonijas. 1923. gadā ASV atteicās atzīt Japānas īpašās intereses Ķīnā, un Lielbritānija nepagarināja militāro savienību. 1930. gada Londonas konferencē ASV, Lielbritānija un Japāna vienojās par 10:10:7 attiecību kara kuģu tonnāžām.[1]

1925. gadā Japāna pieņēma jaunu vēlēšanu likumu, kas balsstiesības piešķīra gandrīz visiem 25 gadu vecumu sasniegušajiem vīriešiem. 1928. gadā parlamentā pirmo reizi ievēlēja astoņus kreiso partiju pārstāvjus, kas izraisīja konservatīvo reakciju. Valdība atbildēja ar komunistu arestiem un kreisi noskaņotu profesoru atlaišanu no universitātēm. Valsts ekonomika nebija atguvusies kopš Pirmā pasaules kara, un tai traucēja nestabilitāte japāņu preču lielākajā tirgū - Ķīnā. Lielā Depresija un globālā tirdzniecības krīze pārliecināja daudzus japāņus par politiskā kursa maiņas nepieciešamību.

Tikmēr Ķīnas Republikā, pēc revolūcijas un Beijaņas valdības haosa gadiem, 1926. gadā sāka nostiprināties nacionālistu valdības vara, iesākās Nankinas desmitgade. 1928. gada decembrī Ķīna paziņoja par ievedmuitas tarifu palielināšanu, tā apdraudot Japānas intereses. 1929. sākusies Lielā Depresija iedragāja starptautisko un Japānas ekonomisko stāvokli. Līdz 1931. gadam japāņu eksporta apjomi samazinājās uz pusi. 1931. gadā Ķīna atkal pacēla ievedmuitas, palielinot savus ienākumus no 46 miljoniem juaņu 1927. gadā uz 385 miljoniem 1931. gadā. Ķīna noraidīja visas japāņu sūdzības par muitas celšanu, neatzīstot Beijaņas valdības un reģionālo militāristu dotās privilēģijas. Ķīniešu vidū japāņi nebija populāri, un iedzīvotāji regulāri piedalījās japāņu preču boikotos, tā vēl vairāk saasinot ekonomiskos konfliktus.

Jau 1928. gadā Japāna apsvēra veidus, kā saglabāt un nostiprināt savu kontroli Mandžūrijā. Pēc Ziemeļu karagājiena uzvaras 1928. gadā, Čana Kaiši valdība Mandžūrijā strauji sāka celt dzelzceļus, kas konkurēja ar japāņu līnijām. 1931. gada sākumā Čans Kaiši izvirzīja mērķi par japāņiem piederošo dzelzceļu nacionalizāciju.

Japānas spēki Mandžūrijā arī aizsargāja šeit dzīvojošos 800 000 korejiešus (Koreja šajā laikā bija Japānas kolonija). 1931. gada jūlijā izcēlās konflikts starp ķīniešu un korejiešu zemniekiem par irigācijas tiesībām. Tam sekoja pret ķīniešiem vērsti grautiņi Korejā, kuros nogalināja vismaz 100 ķīniešus. Reaģējot uz šo, Ķīnā sākās plaša japāņu preču boikota kampaņa.

Mandžūrijas okupācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reaģējot uz nelielu sprādzienu, ko sarīkoja japāņu slepenais dienests, un kura sabojātā dzelzceļa sliežu remontam pietika ar vienu dienu, 1931. gada 18. septembrī Kvantunas armija sāka Mandžūrijas iekarošanu. Jau kopš Beijaņas valdības laika Mandžūriju kontrolēja Čžans Dzolins un vēlāk viņa dēls Čžans Sjueljans, kurš Ziemeļu karagājiena rezultātā 1928. gada beigās atzina nacionālistu valdības varu, saglabājot lielu autonomiju. Sākoties japāņu uzbrukumam viņš savai armijai pavēlēja nepretoties un atkāpties. Arī centrālās valdības vadītājs Čans Kaiši, kura varu apdraudēja komunistu partizāni un šķelšanās valdošajā Gomiņdan partijā, nevēlējās savu vājo armiju nosūtīt pret japāņiem. 19. septembrī japāņi ieņēma Liaoninas provinces galvaspilsētu Šeņjanu (Mukdenu). 20. septembrī krita Dzjiliņa provinces galvaspilsēta Čančuņa. Novembri japāņi pavadīja iekarojot ziemeļu provinci Heilundzjanu pie PSRS robežas, 19. novembrī ieņemot provinces galvaspilsētu Ciciharu. Čžana Sjueljana valdība bija bēgusi uz dienvidu pilsētu Činžou (Jinzhou), kas pēc sīvām cīņām krita 1932. gada 3. janvārī. 5. februārī japāņi ieņēma svarīgo dzelzceļa mezglu Harbinu. 29. februārī Kvantunas armijas vadība izlemj par Mandžukuo valsts izveidošanu. 1. martā Mandžukuo pasludināja neatkarību, un 9. martā par valdnieku kronēja pēdējo mandžūru Cjinu dinastijas imperatoru.

1932. gada jūnijā Tautu Savienības komisijai, kas izmeklēja Mandžūrijas okupācijas iemeslus, Kvantunas armijas komandieris paskaidroja, ka Japānai Mandžūrijā ir nacionāli svarīgas intereses, un tās iekarošana ļauj Japānai izvairīties no ekonomikas sabrukuma. Viņš arī aizbildinājās ar PSRS militārā spēka pieaugumu, un padomju kontroli pār Mongolijas Tautas Republiku, kam varētu sekot padomju mēģinājums atgūt 1905. gadā zaudēto kontroli pār Mandžūriju. Japānas prese šajā laikā rakstīja, ka Japānu nav par ko kritizēt, jo Mandžūrijā tā uzvedas tieši tāpat kā ASV Panamā, aizstāvot savas nacionālās intereses. Japānas militārā iejaukšanās esot paglābusi Mandžūriju no Ķīnas haosa.[1]

Līdz 1932. gada jūlijam Japāna Mandžūrijā zaudēja 603 kritušos, 100 mirušos no ievainojumiem un 1492 ievainotos.[3]

Politiskā krīze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kvantunas armijas nesankcionētais uzbrukums Mandžūrijā izraisīja konfliktu Japānā starp armiju un valdību. 1931. gada 13. decembrī premjerministrs atkāpās no amata, signalizējot armijas uzvaru. Pēc neveiksmīgiem atentāta mēģinājumiem 1932. gada februārī un martā, 15. maijā radikālajiem virsniekiem izdodas nogalināt premjerministru, kurš bija mēģinājis sākt sarunas ar Ķīnu. Par nākamo premjerministru kļūt karaflotes admirālis, un līdz pat Japānas kapitulācijai valdības vada virsnieki, armijai nosakot valsts politiku.

Japāņu uzbrukums un Čana Kaiši militārās nepretošanās politika izraisīja nemierus Ķīnā un politisko konfliktu valdošā Gomiņdan vadībā. Jau 1931. gada maijā dienvidos bāzēta partijas frakcija bija pasludinājusi savu valdību, un uzsākusi kontaktus ar Japānu, ko gan pārtrauca sākoties karam. Mandžūrijas zaudējuma, un partijas frakciju konflikta dēļ 15. decembrī Čans Kaiši atkāpās no armijas un valdības vadītāja amatiem, ļaujot dienvidu frakcijai sagrābt varu Nankinā. Lai nodrošinātu kontroli Šanhajā un Nakinā, jaunā vara no cīņas pret komunistiem atsauca trīs divīzijas, ko ieveda pilsētās. Jaunu valdību izdodas izveidot pēc mēneša, Čans Kaiši atkal kļūst par armijas komandieri, bet par valdības vadītāju viņa politiskais pretinieks Vans Czinvejs.

Šanhajas kauja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīnas komerciālajā centrā Šanhajā, jau kopš 19.gs bija izveidojušies plaši ārzemnieku kvartāli, kas nebija pakļauti Ķīnas kontrolei. Ap šo laiku Šanhajā dzīvoja 26-30 000 japāņu. Japānas uzņēmēji šeit bija izvērsuši ražošanu, ko traucēja ķīniešu boikoti. Sākoties japāņu iebrukumam Mandžūrijā, Gomiņdan organizētie protestētāji iesāka japāņu preču un ostas noliktavu sagrābšanas. Japāņu uzņēmēji aizvien biežāk sāka lūgt netālu noenkuroto Japānas karakuģu matrožu un jūras kājnieku aizsardzību. Patriotiskās demonstrācijas un preču sagrābšanas izvērsās sadursmēs. 1932. gada 18. janvārī, japāņu aģentu izprovocētā sadursmē, ķīnieši uzbrūk pieciem japāņu mūkiem, nogalinot vienu. 20. janvārī japāņu aktīvisti nodedzina divas ķīniešu rūpnīcas. Šanhajas mērs atteicās apmierināt visas Japānas prasības par ķīniešu protestu apspiešanu, dažādām kompensācijām un nacionālistu preses ierobežošanu. Japānas valdība pastiprināja karaflotes akciju Japānas pilsoņu aizsardzībai Šanhajā. 27. janvārī japāņu fabrikas sāka slēgt durvis, no darba atlaižot tūkstošiem ķīniešus.[4]

28. janvāra rītā Šanhajā un tās tuvumā atrodas 34 Japānas karakuģi. Tie izsēdina 600 jūras kājniekus japāņu apdzīvotā rajona tuvumā un drīz sākas kaujas ar ķīniešu kareivjiem. Ķīniešu kvartālus smagi bombardē japāņu lidmašīnas. Pilsētā ievestais ķīniešu karaspēks bija vāji bruņots, un nevarēja izrādīt ilgstošu pretestību aizvien pieaugošajam japāņu karaspēkam. 29. janvārī Čans Kaišeks Gomiņdan vadībai piedāvā būt gataviem sarunām ar Japānu, un vienlaikus izrādīt aktīvu militāro pretestību. 31. janvārī un 1. februārī galvaspilsētā Nankinā ieved 30 000 vāciešu apmācītos un labi bruņotos Nacionālās gvardes kareivjus. Pēc smagām cīņām 5. maijā Čans Kaiši piekrīt pamieram Šanhajā, kas paredz ķīniešu karaspēka atvilkšanu no pilsētas.

Ja Mandžūrijas okupācija bija armijas operācija, tad Šanhajas kaujā galvenā loma bija karaflotei. Japāņi vēlējas izmantot sarunas par karaspēka atvilkšanu no Šanhajas, lai panāktu Mandžukuo neatkarības atzīšanu. Ķīna šo ideju noraidīja.[1]

1931.-1937.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tangu pamiera radītā neitrālā teritorija

1932. gada decembrī japāņi turpina uzbrukumu no Mandžūrijas, ieņemot papildus teritorijas Ķīnas ziemeļos. Tā kā mongoļu apdzīvotajā Žehe provincē atrodas mandžūru valdnieku senās kapenes, 1933. gada 17. februārī tajā iebrūk japāņi, un 3. martā ieņem provinces galvaspilsētu Čende. Fronte līnija nostabilizējas gar Minu dinastijas celto Lielo Ķīnas mūri. Maijā japāņi to šķērso un ielaužas Hebei provincē, kas jau ir tiešs iebrukums ķīniešu vēsturiskajās zemēs. Čans Kaiši atkārto savu pārliecību, ka vispirms ir jāsakauj komunisti un tikai tad japāņi, tāpēc piekrīt pamiera sarunām ar japāņiem. 1933. gada 31. maijā noslēgtais Tangu pamiers paredz plašu neitrālo joslu. Japāņi atkāpjas aiz Lielā Ķīnas mūra, taču neitrālā zona drīz nonāk Japānas militārajā kontrolē.

1933. gada 24. februārī Tautu Savienība nosoda Japānas agresiju Mandžūrijā. Japāna 27. martā pamet Tautu Savienību, kuras dibināšanā un finansēšanā tā bija devusi lielu ieguldījumu.

1935. gadā japāņi iebrūk Iekšējās Mongolijas teritorijā, ieņemot daļu mongoļu apdzīvoto zemju. Mongoļu nacionālisti, kurus vadīja Čingizhana dinastijas pēcnācējs, atrodas situācijā, kurā lielu daļu viņu zemju kontrolē PSRS vasaļvalsts Mongolijas Tautas Republika, bet Ķīnas centrālā valdība nespēj aizsargāt Iekšējo Mongoliju no japāņiem. Mongoļi izlemj par labu sadarbībai ar japāņiem, kas šeit izveido jaunu vasaļvalsti Mencjanu (Mengjiang). Japāņi atjauno uzbrukumus Ķīnas centram, 1935. gada 10. jūnijā piespiežot nacionālistu valdību izvest ķīniešu karaspēku no visas Hebei provinces teritorijas. Jau 27. jūnijā japāņi piespiež parakstīt vēl vienu vienošanos ar kuru nacionālisti pamet daļu no Iekšējās Mongolijas.

Ar ārvalstu, īpaši Vācijas, militāro atbalstu Ķīnas valdībai izdodas nostiprināt armijas kaujasspējas, un 1936. gada 13. jūlijā Čans Kaiši paziņo, ka vairs nepiekāpsies Japānas prasībām un ir gatavs atklātam karam. Ķīna bija atguvusies no Lielās Depresijas. Ekonomiskā aktivitāte un labā raža uzlaboja vispārējo patriotisko noskaņojumu valstī. Pilnvērtīgai cīņai pret Japānu traucēja Čana Kaiši vēlme vispirms pilnībā iznīcināt komunistus. Viņš uzskatīja, ka komunisti izmantos armijas galveno spēku cīņu ar japāņiem, lai paplašinātu savu varu frontes aizmugurē.

Stratēģiskie apsvērumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Čans Kaiši apzinājās riskus, kas saistīti ar kara sākšanu. Ķīnas industrijas un bruņotie spēki joprojām atpalika no Japānas, taču piekāpšanās politika nopietni apdraudēja nacionālistu valdības popularitāti tautā un armijā. Viņš rēķinājās ar to, ka Japānai nepietiek militāro resursu visas Ķīnas iekarošanai, un japāņu militārie panākumi liks konfliktā iejaukties Lielbritānijai un ASV, kuru ekonomiskais embargo būtu nāvējošs Japānai. Rietumvalstis arī nepieļautu Ķīnas pilnīgu sakāvi, lai tā izmisumā nepārietu Japānas vai PSRS pusē. Viņš arī rēķinājās ar ilga kara iespēju, kas liktu valdībai atkāpties uz iekšzemi, izstiepjot un novājinot Japānas piegādes līnijas. Uzvaru karā Ķīna panāktu nevis ar Japānas armiju pilnīgu sakāvi un padošanos, bet piespiežot japāņus atzīt, ka karu nav iespējams uzvarēt, un meklēt politisku vienošanos ar Ķīnu.

Kad Vācija 1937. gada decembrī centās panākt vienošanos starp Japānu un Ķīnu, Čans Kaiši signalizēja Rietumiem, ka tas var beigties ar Ķīnas pāriešanu Japānas-Vācijas alianses pusē. ASV uz to nereaģēja, bet PSRS palielināja ieroču piegādes Ķīnai. Jau pēc Šanhajas un Nankinas zaudēšanas, 1938. gada februārī Ķīnas Ārlietu ministrijas pārstāvis slepeni apmeklēja Tokiju, piedāvājot atjaunot 1937. gada jūlija robežu starp abām armijām un atzīt Japānas "koncesiju" Mandžūrijā, juridiski to saglabājot kā Ķīnas teritoriju. 1940. gadā Honkongā notikušajās slepenajās sarunās Ķīna bija gatava ļaut japāņiem izvietot karaspēku Iekšējā Mongolijā un Ķīnas ziemeļos, piešķirt japāņiem plašas ekonomiskās priekšrocības, kā arī noslēgt pret PSRS vērstu aliansi. Šāds miers ļautu nacionālistu valdībai ar japāņu palīdzību beidzot iznīcināt komunistus un atsākt savas varas nostiprināšanu. Pat grūtajā 1940. gadā, kad Vācijas, Itālijas, PSRS, Japānas alianse likās neuzvarama, Čans Kaiši sarunas neatbalstīja, saprotot, ka šāda piekāpšanās japāņiem būtu viņa karjeras un dzīves gals.

Līdz ar Japānas uzbrukumu ASV 1941. gada 7. decembrī, Čans Kaiši izvirzīja piecu punktu programmu:

  • japāņi jāsakauj un jāpadzen no kontinentālās Āzijas.
  • Ķīnai jāatgūst pēdējos simts gados zaudētās teritorijas - Taivāna, Honkonga, Mandžūrija, Ārējā Mongolija (MTR), arī Tibeta un salas Dienvidķīnas jūrā.
  • jāsarauj visi 19. un 20.gs. nevienlīdzīgie līgumi ar ārvalstīm, veidojot līdzvērtīgas attiecības.
  • Rietumu lielvarām jāatzīst Ķīnu kā vienu no četrām pasaules lielvarām.
  • Rietumu lielvalstīm jāpalīdz Ķīnai politiski un ekonomiski atgūties no kara.[5]

Ķīnas diplomātija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Japānas iebrukumam sākoties, Ķīnai nebija diplomātisku attiecību ar PSRS. Lai arī padomju valsts agri bija sākusi sniegt atbalstu nacionālistiem, tā turpināja Ārējās Mongolijas (Mongolijas Tautas Republikas) kontroli, un palielināja savu kontroli pār Siņdzjanu. Sadursmes ar PSRS karaspēku pie padomju kontrolētajiem dzelzceļiem Mandžūrijā noveda pie diplomātisko attiecību saraušanas. Japānas veiktā Mandžūrijas okupācija atkal tuvināja abas valstis, kas 1932. gada decembrī atjaunoja diplomātiskās attiecības. Čans Kaiši izmantoja PSRS nepieciešamo sadarbību ar Ķīnu, lai panāktu no Staļina minimālu atbalsta sniegšanu komunistu nemierniekiem. Ķīna sāka saņemt padomju ieročus. Taču Čans Kaiši turpināja ievērot distanci no PSRS, lai neizraisītu ne tikai Japānas, bet arī Rietumvalstu nepatiku. Lielbritānija bija lielākais ārzemju investors Ķīnā, un tā diplomātiski atbalstīja Ķīnu Tautu Savienībā. Pēc 1937. gada tā nacionālistiem izsniedza vairākus aizdevumus, un līdz 1940. gadam sniedza palīdzību pa Birmas ceļu. Japāna bija lielākā ASV tirdzniecības partnere reģionā, tāpēc sākotnēji ASV aprobežojās tikai ar diplomātisku japāņu agresijas nosodīšanu. Kara gados galvenos kontaktus ar amerikāņiem uzturēja Čana Kaiši sieva un sievasbrālis, kas bija kristieši, izglītoti Amerikā un labi runāja angliski. Kopš 1927. gada Vācija palīdzēja nacionālistu armijas apmācībā un apgādē ar ieročiem. Ķīnā strādāja vairāki simti vācu virsnieku un instruktoru. Nacistu īstenotā Vācijas varenības ātrā atjaunošana simpatizēja daudziem ķīniešiem. Līdz 1937. gadam ar vāciešu palīdzību Čans Kaiši izveidoja 80 000 kareivju spēcīgas elites vienības. Sākoties karam Vācija pasludināja neitralitāti, taču vēl līdz 1938. gada aprīlim turpināja atbalstīt Ķīnu. Tikai Hitlera lēmums par labu Japānai izbeidza šo atbalstu.[5]

Japānas uzbrukums, 1937[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar Vācijas atbalstu modernizētā Ķīnas armija, 1938

Netālu no Pekinas izvietotais japāņu karaspēks 1937. gadā gandrīz katru nakti veica mācības. 7. jūlija vakarā uz japāņu vienību, kas bija izgājusi mācībās Marko Polo tilta tuvumā, tika raidīti vairāki šāvieni. Japāņu rindās trūka viens kareivis, ko viņi uzskatīja par nogalinātu vai aizturētu. Japāņu karaspēks sāka apšaudīt tuvumā esošās ķīniešu vienības. Pazudušais karavīrs vēlāk atradās, jo bija apmeklējis prostitūtu, taču sadursmes nebeidzās. Sekojot Kvantunas armijas ieteikumam, 11. jūlijā valdība apstiprināja piecu divīziju nosūtīšanu uz Ķīnu. Japānas valdība pieņēma lēmumu par soda ekspedīciju pret Ķīnu, ar mērķi ieņemt Pekinu un Tjaņdziņu. Uzbrukuma ātrumu un plašumu veicināja ķīniešu minimālā pretestība. Japānā valdīja pārliecība, ka zaudējot lielās piekrastes pilsētas nacionālistu valdība sabruks, ļaujot japāņiem diktēt sev izdevīgus miera noteikumus.

Čans Kaiši armijas un valdības vadītājiem paziņoja, ka šoreiz būs īsts karš, lai arī Nankinas valdības kontrole pār valsts bruņotajiem spēkiem joprojām nebija pilnīga. Viņš arī tikās ar komunistu vadību, vienojoties par kopīgu cīņu pret japāņiem. Komunistu armija tagad formāli pakļaujas nacionālajai valdībai. No 176 Nacionāli revolucionārās armijas divīzijām, kas it kā veidoja nacionālistu armiju, tikai 31 divīzija tieši pakļāvās Čana Kaiši pavēlniecībai. Tikai 20 vāciešu apmācītās divīzijās bija pilnajā 10 000 kareivju sastāvā, kamēr pārējās bija ap 5000. Ar Vācijas un PSRS palīdzību armiju modernizēt bija plānots pabeigt līdz 1938. gada jūlijam. Artilērija bija novecojusi un liela armijas daļa nekad nebija veikusi lauka manevrus. Pēc 1931. gada Ķīna sāka modernas kara aviācijas veidošanu. Fašistiskā Itālija palīdzēja ar simtiem pilotu un instruktoru, kas procesu veica ar itālisku nenopietnību. 1937. gadā no 600 Ķīnas kara lidmašīnām tikai 91 bija kaujasspējīga, kamēr daudzu pilotu apmācība notika pavirši, nedodot tiem īstu gaisa cīņu pieredzi. Kara aviāciju veidoja Itālijā, ASV un Vācijā ražotas lidmašīnas. Gaisa kauju pirmajās nedēļās Ķīnas aviācija cieta lielus zaudējumus.

Jūlijā sāktajam japāņu uzbrukumam bija divi teātri - centra un ziemeļu. Ziemeļu uzbrukums vērsās pret Pekinu un Tjaņdziņu, kuras ieņēma jau mēneša beigās. Valdības un vietējo militāristu armijas šeit sabruka un bēga. Komunistu armijai izdevās gūt vienu uzvaru, iznīcinot japāņu brigādi. Ap 9000 kareivju liela komunistu divīzija šaurā kalnu ielejā 25. septembrī uzbruka japāņiem, nogalinot vismaz 3000 un iegūstot 100 kravas mašīnas ar munīciju un pārtiku. Ķīnieši sāka brutālus terora uzbrukumus Ķīnā dzīvojošajiem japāņiem. Japānas armija iesāka ķīniešu civiliedzīvotāju kolektīvo sodīšanu, kas ātri izvērsās pilnīgā barbarismā. Virsnieki sacentās galvu ciršanā, notika masu izvarošanas un dzīvu cilvēku aprakšana.

Japāņu armija uzbrukumus attīstīja pa dzelzceļa līnijām, izmantojot tos karaspēka un smagās tehnikas pārvietošanai. Ķīniešu nespēja likvidēt dzelzceļu infrastruktūru (sliedes, tiltus), norādīja uz aizsardzības stratēģijas neesamību. Pēc ziemeļu iekarošanas, japāņi augustā un septembrī virzījās uz dienvidiem pa trīs galvenajām dzelzceļa līnijām. 13. oktobrī sākas uzbrukums Taijuaņai, kur ķīnieši līdz 7. novembrim izrādīja sīvu pretestību.

Centra teātrī karadarbība sākās Šanhajā, ar turpmāku uzbrukumu iekšzemes virzienā. Šeit sākotnējo iniciatīvu izmantoja ķīnieši, kas vēlējās izmantot savas priekšrocības reģionā, lai dotu spēcīgu triecienu japāņiem.

Šanhajas okupācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1937. gadā Šanhaja ar 3,5 miljoniem iedzīvotāju bija piektā lielākā pilsēta pasaulē. 70 000 ārzemnieku šeit dzīvoja izolētos kvartālos, kuros parastajiem ķīniešiem ieeja bija aizliegta. Šie kvartāli dalījās divās zonās - starptautiskajā, ko pārvaldīja Eiropas valstu pārstāvju padome, un franču, ko pārvaldīja franči. No 48 dažādām tautībām 20 000 bija japāņi, 10 000 briti un 10 000 krievi. Šanhajā atradās 2500 Japānas jūras kājnieki un ap 20 karakuģi, kas bija izveidojuši aizsardzības zonu. Internacionālajos kvartālos bija izvietoti britu, itāļu, amerikāņu un franču karavīri. Kopš 1932. gada Šanhajas kaujas pilsētā atradās tikai viegli bruņotas ķīniešu militārās policijas vienības, armijai izvietojoties tālu ārpus pilsētas.

Sākoties japāņu iebrukumam ziemeļos, Čans Kaiši nesūtīja uz turieni savus galvenos spēkus, bet ar vācu virsnieku atbalstu izlēma galveno kauju veikt pie Šanhajas, kurā japāņi nevēlējās uzsākt karadarbību. Tas sašķeltu Japānas spēkus. Ķīnas ziemeļu līdzenumi bija piemēroti japāņu tankiem, kamēr daudzās upes un ezeri Šanhajas reģionā deva priekšrocības aizsardzībai un kaujas starptautiskajā pilsētā ierobežotu japāņu smagās tehnikas un aviācijas izmantošanu. Lai arī Japānai bija spēcīgāka karaflote un aviācija, tās sauszemes armija joprojām bija vāji modernizēta, ar minimālu artilērijas atbalstu, taču labi apmācīta un pilnībā paklausīga pavēlēm.

Pēc tam, kad 11. augustā Japāna pieprasīja ķīniešu militārās policijas izvešanu no Šanhajas, 20 000 ķīniešu karavīru no vācu apmācītās 88. un 87. divīzijas ar dzelzceļu un mašīnām nosūtīja uz pilsētu. Lai arī viņiem bija pavēlēts izvietoties ārpus pilsētas, vienības komandieri izlēma ieiet pilsētā. Ķīniešu virsniekus vadīja vēlme atriebties par 1932. gadu, un pirmajiem veikt triecienu pret japāņiem. Lai bloķētu ceļu japāņu flotei, upē pie pilsētas viņi nogremdēja vairākus kuģus. Vietējie iedzīvotāji masveidā sāka pamest pilsētu. 13. augustā pilsētā izcēlās sadursmes starp pretējo pušu kareivjiem, kas pārgāja atklātās kaujās. 14. augustā Ķīnas aviācija veica uzbrukumu japāņu karakuģiem. Neprecīzi mestās bumbas iznīcināja apkārtējās ēkas un nogalināja simtiem iedzīvotāju. Ķīniešu uzlidojumā visvairāk cieta universālveikals un viesnīca, nogalināto ķīniešu pilsētnieku skaits bija ap 2000.

Kopējais japāņu kareivju skaits Šanhajā sākotnēji bija ap 5000. 13. augustā pilsētas centrā izsēdās divas japāņu divīzijas. Septembra vidū japāņiem Šanhajā bija jau sešas divīzijas, kas kopā ar artilēriju, aviāciju un floti veidoja ap 200 000 lielu karaspēku. Ķīnas spēki, kuru lielākā daļa izvietojās reģionā ap Šanhaju, pieauga līdz 71 divīzijai ar aptuveni 500 000 kareivjiem. Čans Kaiši kontrolēja kauju gaitu, nežēlojot kareivju dzīvības. Līdz 20. oktobrim ķīniešu zaudējumi sasniedza 130 00 kritušos un ievainotos. Lai arī ķīniešiem bija ievērojams skaitliskais pārspēks, viņi zaudēja daudzus kareivjus primitīvos masu uzbrukumos labi nocietinātajām un aizsargātajām japāņu pozīcijām. Kaujas operācijas Šanhajas un Nankinas frontē japāņu aviācija veica no lidlaukiem Taivānā un piekrastē izvietotajiem aviācijas bāzeskuģiem.

21. augustā Ķīna un PSRS Nankinā paraksta Neuzbrukšanas līgumu, kas paver ceļu padomju ieroču piegādēm. 23. augustā Japāna Šanhajā sāk izsēdināt papildspēkus, kara aviācija sāk bombardēt Nankinu un citas lielās pilsētas. 5. septembrī Japānas karaflote sāk Ķīnas austrumu un dienvidu piekrastes jūras blokādi. 8. septembrī japāņi sāk vispārēju pretuzbrukumu, ar mērķi iegūt kontroli pār pilsētas apkārtni. 14. oktobrī sākas neveiksmīgs ķīniešu pretuzbrukums. 5. novembrī japāņi sāk izsēdināt 30 000 kareivju desantu pie Handžou, dienvidos no Šanhajas, draudot aplenkt pilsētu, kā arī paverot taisnu ceļu uz Nankinu. Desants apdraudēja ķīniešu aizmuguri, un izraisīja frontes sabrukumu ar nekārtīgu atkāpšanos Nankinas virzienā. Čans Kaiši bija zaudējis savas modernākās, vācu apmācītās armijas daļas, kā arī lielu daļu artilērijas.[6]

9. novembrī Čans Kaiši pavēl ķīniešu armijai pamest Šanhaju. Sākās nekārtīga atkāpšanās, kas apgrūtināja jaunas frontes līnijas izveidošanu, kā arī deva iespēju japāņu gaisa uzbrukumiem. Baidoties no nāves japāņu gūstā, karavīri pameta ieročus un formas, pārģērbjoties civilajā apģērbā. Kaujas Šanhajā bija sīvas, taču koncentrējās noteiktos rajonos, abām pusēm cenšoties ievērot starptautisko kvartālu neaizskaramību, tāpēc tos pārpludināja ķīniešu bēgļi. Arī pēc Japānas militārās uzvaras, starptautiskie kvartāli saglabāja savu neitrālo statusu. Uz kaujām Šanhajā un tās apkārtnē, Ķīna bija nosūtījusi ap 700 000 kareivju, no kuriem 300 000 krita, vai tika ievainoti. Sākotnēji nelielais japāņu karaspēks šeit pieauga līdz 200 000, no kuriem 50 000 krita, vai tika ievainoti.

Nankinas okupācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nankina, ko Čans Kaiši 1927. gadā izvēlējās par savu galvaspilsētu Nankinas desmitgades laikā bija pieaugusi no 300 000 līdz 1 miljonam iedzīvotāju. Viduslaiku pilsētas raksturu strauji mainīja nacionālistu celto ēku arhitektūra.

19. un 20. septembrī notiek gaisa kaujas virs Nankinas. 30. oktobrī valdības iestādes pārceļ no Nankinas uz Čuncjinu dziļā iekšzemē. Atšķirībā no Šanhajas, kur galvenās cīņas notika lielpilsētā, kaijas par Nankinu notika plašā rajonā, ķīniešiem izrādot sīvu pretestību, lai palēninātu japāņu virzību uz priekšu. 11. novembrī visām japāņu vienībām Šanhajas frontē liek doties uz rietumiem, uzbrukumā Nankinai. 20. novembrī notiek japāņu aviācijas uzlidojums, kam pretestību izrāda padomju un ķīniešu piloti. 1. decembrī japāņu armija no Šanhajas puses sāk uzbrukumu Nankinas ārējai aizsardzības līnijai un 9. decembri sasniedz pēdējo pilsētas aizsardzības līniju. 10. decembrī sākas vispārējais uzbrukums pilsētai, kuru joprojām aizsargā senie pilsētas mūri. 12. decembrī Čans Kaiši pieņem lēmumu izbeigt pilsētas aizstāvību. Par spīti tam, japāņi līdz 1938. gada februārim pilsētā izvērš slepkavību un izvarošanu kampaņu, kas zināma kā Nankinas slaktiņš.[7]

1937.-1938.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīnas kareivji Huanhe appludinātajos laukos

Līdz ar 1937 gada 21. augusta Ķīnas un PSRS Neuzbrukšanas līguma parakstīšanu, Ķīna saņēma 250 miljonu USD kredītu padomju ieroču iegādei. Līdz 1941. gada rudenim PSRS ķīniešiem piegādāja vairāk nekā 1000 lielgabalus, 900 lidmašīnas, 82 tankus, 2 miljonus artilērijas lādiņu, 32 000 aviācijas bumbas, 10 000 ložmetējus un 50 000 šautenes. Karā pret Japānu Ķīnai palīdzēja vairāk nekā 1500 padomju militārie instruktori un 2000 kara piloti.[8] Lielo kara aviācijas zaudējumu dēļ, 14. septembrī Ķīna lūdz padomju "brīvprātīgo" pilotu palīdzību. PSRS uz fronti nosūta vairākus desmitus iznīcinātāju un bumbvedēju pilotu, kas novembrī paguva iesaistīties kaujās par Nankinu. Padomju aviācijas instruktori apmācīja ķīniešu pilotus līdz 1941. gada beigām, vairāki simti ķīniešu pilotu mācījās PSRS. Šo palīdzību izbeidza nacistiskās Vācijas uzbrukums PSRS, un turpmāk lielāko militāro palīdzību Ķīnai sniedza ASV un Lielbritānija.

Lai arī Ķīnas vadītāji savās sakāvēs vainoja moderna bruņojuma trūkumu, neveiksmju iemesli slēpās armijas sašķeltībā. Čans Kaiši to nekad pilnībā nekontrolēja un tāpēc neuzticējās armijas augstākajiem virsniekiem, kas bieži nāca no reģionālajām militāristu grupām vai Gomiņdan frakcijām. Daudziem armiju komandieriem trūka modernas militārās izglītības, un to lēmums ietekmēja dažādas politiskās ambīcijas. Tā kā armiju vadītāji bieži ignorēja viņa pavēles, pieņēma nesaskaņotus lēmumus, apdraudot kopējo fronti, Čans Kaiši regulāri no tālienes iesaistījās kauju gaitā, kontrolējot visus sīkumus un sūtot pavēles nelielām frontes vienībām, tā tikai palielinot haosu. Politisko apsvērumu dēļ viņš centās nepieļaut nelojālu virsnieku rīcības brīvību, pat ja tie bija guvušu panākumus pret japāņiem, kā arī turēja labākās armijas daļas savā tuvumā, prom no frontes.[6] Problēmas nacionālistu armijai sagādāja arī tas, ka kaujās par Šanhaju un Nankinu bija krituši gandrīz 10 000 no 25 000 militāro akadēmiju pabeigušajiem virsniekiem.

ASV karā sākotnēji centās saglabāt neitralitāti, saviem pilsoņiem liekot pamest Ķīnu, un 1937. gada septembrī atsakoties pievienoties Lielbritānijas ierosinātajam Japānas preču boikotam. Taču ASV karakuģi paliek Ķīnas ostās, kur tie veic savu pilsoņu aizsardzību un evakuāciju.

Kauju dēļ, Šanhajas starptautisko kvartālu iedzīvotāju skaits dubultojās no 1,5 līdz 3 miljoniem un pilsēta piedzīvoja ekonomisko uzplaukumu. Uz šejieni bēga daudzi ķīniešu uzņēmēji, kas pilsētā atsāka ražošanu. Ar ASV un Lielbritānijas kontrolētās pilsētas padomes piekrišanu, šeit sāka darboties nacionālistu iestādes, bankas, laikraksti un radio, virs kuru ēkām plīvoja Ķīnas karogi.

24. decembrī krīt Handžou. No 1938. gada 24. marta līdz 1. maijam notiek kauja par Sjudžou pilsētu, kuras aizstāvju lielai daļai izdodas izbēgt no japāņu aplenkuma. 24. martā sākās divu nedēļu ilgas cīņas par Taieržuanas (Taierzhuang) pilsētu, kurā japāņi zaudē ap 16 000 kritušo un lielāko daļu tanku, smagās tehnikas un artilērijas. Šī ir vienīgā lielā nacionālistu uzvara. Atjaunotā uzbrukumā, japāņi pilsētu ieguva 18. maijā.

Lai aizturētu tālāku japāņu virzīšanos, jūnija sākumā Čans Kaiši pavēl nojaukt vairākus Huanhe dambjus, kas appludina 54 000 kv.km. plašu teritoriju, noslīcinot ap 500 000 ķīniešu. Plūdi paglābj Džendžou no ieņemšanas, taču netraucē japāņiem uzbrukt daudz svarīgākajai Uhaņai.

Uhaņas kauja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Japāņu tanketes un kareivji ceļā uz Uhaņu

Lai arī no apdraudētās Nankinas galvaspilsēta bija pārcelta uz Čuncjinu, armijas un valdības vadītāji atradās Uhaņā, padarot to par faktisko Ķīnas galvaspilsētu. 1938. gada pavasarī karš bija novedis Japānas ekonomiku līdz maksimālo iespēju robežai, un valdība vēlējās dod galīgo triecienu Ķīnai, pēc kura sekotu miera sarunas. 24. martā parlaments pieņem Nacionālās mobilizācijas likumu, kas ievieš nacionalizē galvenās nozares, ievieš cenu un algu kontroli, ierobežo protestus un cenzē presi. Valdība ieguva tiesības mobilizēt civiliedzīvotājus kara rūpniecības vajadzībām.

Kaujas Uhaņas apkārtnē ilgst no 11. jūnija līdz 27. oktobrim. Šajās kaujās piedalījās 1 miljons ķīniešu kareivju, no kuriem 400 000 krita, vai tika ievainoti, un 350 000 japāņu, no kuriem 140 000 krita, vai tika ievainoti. Ķīniešiem ir 200 lidmašīnas, japāņiem 500. Abas puses karaspēka un munīcijas transportēšanai izmanto upju kuģus. 18. februāri un 29. aprīlī notiek pirmie lieli japāņu uzlidojumi, kurus atsit ar padomju pilotu palīdzību. Lai nogrieztu piegādes ķīniešiem, japāņi izsēdina desantu Guandžou, ieņemot to 21. oktobrī. Stratēģiskajai situācijai mainoties par labu Japānai, Čans Kaiši pieņem lēmumu saglabāt vēl esošos armijas spēkus, un atiet no Uhaņas. Cīņas Uhaņas reģionā bija tik asiņainas, ka patiesos japāņu zaudējumus ilgi slēpa no iedzīvotājiem. Uhaņas kauja ir pēdējā tik liela kauja līdz pat 1944. gadam, abām pusēm turpmāk iesaistoties mazākās sadursmēs.

Ārvalstu diplomāti uzskatīja, ka pēc Uhaņas zaudējuma Ķīna drīz kapitulēs. Tālākas pretestības gadījumā japāņi var izveidot sev pakļautu valdību, ar ko noslēgt sev izdevīgus līgumus. Pēc tam, kad 1938. gada maijā Japānas aviācija uzbruka dienvidu ostas pilsētai Guandžou, plaši bombardējot civiliedzīvotājus, ASV ieviesa neformālas sankcijas savu lidmašīnu pārdošanai Japānai, vienlaikus turpinot pārdot visas citas karam nepieciešamās izejvielas.

1939.-1940.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Februārī japāņi ieņem Hainaņas salu, kas tai deva pilnīgu kontroli pār Ķīnas dienvidu piekrasti, kā arī sāka apdraudēt piegādes caur Franču Indoķīnu. Martā Japāna pasludināja kontroli pār Spratlija salām. Gada sākumā Šanhajā japāņi izvirzīja prasības starptautiskajiem kvartāliem izbeigt ķīniešu partizānu darbību tajos. Japāņi ieviesa stingru kontroles režīmu pie visām ieejām starptautiskajos kvartālos.

No 1939. gada aprīļa līdz oktobrim japāņi neveiksmīgi mēģina ieņemt Hunaņas provinces galvaspilsētu Čanšu, ko aizstāvēja ap 365 000 ķīniešu. Lai novērstu pilsētas krišanu japāņu rokās, jau 1938. gada novembrī nacionālisti to nodedzināja, iznīcinot lielāko daļu pilsētas un 30 000 cilvēkus. Ķīnieši atsita atkārtotus japāņu uzbrukumus līdz pat 1944. gadam, kad pilsēta krita.

Birmas ceļu atklāja 1939. gada martā. Sarežģītajā 1940. gada jūlijā Lielbritānija pakļāvās Japānas spiedienam, uz trīs mēnešiem to slēdzot. 1940. gada 23. septembrī, pēc vienošanās ar Višī Franciju, Japānas karaspēks izsēdās Franču Indoķīnas ziemeļos, slēdzot pēdējo dzelzceļu, kas Ķīnu savienoja ar ārpasauli. 10. oktobrī Lielbritānija izlēma atvērt trīs mēnešus iepriekš slēgto Birmas ceļu. 18. oktobrī Čans Kaiši brīdināja ASV vēstnieku, ka bez ASV finansiālās un militārās palīdzības, Ķīna varētu sabrukt.

No 1939. gada līdz 1944. gada sākumam frontes līnija nemainījās. Abas puses veica uzbrukumus un pretuzbrukumus, japāņiem parasti iznīcinot ķīniešu vienības, bet necenšoties sagrābt jaunas teritorijas, kuru kontrolei tiem trūka spēku. Japāņu vāji kontrolētajos lauku rajonos iefiltrējās komunistu partizāni, vairojot komunistu popularitāti zemnieku vidū. Pilnīgu Ķīnas iekarošanu Japāna nekad nebija plānojusi, un tā labprāt karu būtu beigusi, ja izdotos vienoties par tai izdevīgiem miera noteikumiem, kas nostiprinātu Japānas kontroli pār Ķīnas ekonomiku.

Sašķeltā valsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažādās Ķīnas daļas karu izjuta atšķirīgi. 1931. gadā okupētā Mandžūrija, neskaitot nelielus partizānu uzbrukumus, bija mierīga un ekonomiski augoša province līdz pat 1945. gada augustam. Pret Japānas varu noskaņotie no šejienes bēga drīz pēc okupācijas sākuma. 1937. gadā bez lielas pretestības ieņemtā Pekina un tās apkārtne bija atradusies minimālā nacionālistu pakļautībā un pakļāvās okupācijai. 1937. gada kaujās daļēji nopostītajā Šanhajā turpināja pastāvēt starptautiskie kvartāli. Pēc uzbrukuma ASV, Japāna okupēja daļu eiropiešu kvartālu 1941. gada decembrī. Franču kvartālu kontroli Višī Francija 1943. gadā nodeva japāņu kontrolētās Ķīnas valdībai. Japāņu kontrole pār Ziemeļķīnas lauku reģioniem daudzviet aprobežojās ar galveno dzelzceļu un pilsētu okupāciju. Ciematus un laukus kontrolēja nacionālistu un komunistu vienības. Šie rajoni cieta regulārajās sadursmēs, kas turpinājās visus kara gadus. Papildus japāņu teroram, 1941.-43. gados šeit plosījās bads, kurā mira līdz 3 miljoniem cilvēku. Nacionālistu varas centrālo rajonu, ko japāņi ieņēma 1937. gada beigās un 1938. gada sākumā, pakļāva ar militāru teroru, pēc kura šeit izveidoja Nankinā bāzētu vasaļu valdību, ko vadīja pret Čanu Kaiši vērstās nacionālistu frakcijas vadītājs Vans Czinvejs. Sabiedrība šeit sašķēlās okupācijas pretiniekos un kolaborantos. Iekšējā Mongolija kļuva par japāņu vasaļvalsti vietējā mongoļu līdera vadībā. Brīvajā Šaņsji provinces daļā varu saglabāja autonomais militāristu režīms. Komunistu galveno bāzes reģionu apdraudēja tikai japāņu aviācija, un okupēto provinču laukos komunisti attīstīja savu ietekmi. Valsts rietumu daļu karš skāra minimāli, Tibetai esot gandrīz neatkarīgai kopš 1911. gada, un Siņdzjanai nonākot spēcīgā PSRS ietekmē. Gaņsu, Cjinhai un daļa mūsdienu Sičuaņas provinces saglabāja lielu autonomiju no Čana Kaiši valdības. Starptautiski atzītās valdības "Brīvās Ķīnas" teritorijas kodolu veidoja Sičuaņas, Guidžou, Juņnaņas, un Tibetas austrumu daļa. Šīs bija Ķīnas mazākumtautību apdzīvotas un ekonomiski mazattīstītas nomales, kurās nacionālistu kontrole, kara grūtības un augsta inflācija radīja neapmierinātību ar nacionālistu varu.[2] Ķīnas dienvidos Japāna koncentrējās uz piekrastes pilsētu okupāciju, lai nogrieztu piegādes ceļus nacionālistiem. 1938. gadā krita Guandžou, bet 1941. gada decembrī britu Honkonga. Pirms kara sākuma lielā mērā autonomās dienvidu Guandunas un Guansji provinču vīriešus iesauca nacionālistu armijā, bet ekonomika smagi cieta zaudēto ostu un pārtraukto tirdzniecības sakaru dēļ. Dienvidu rajonos japāņi iebruka tikai 1944. gada "Ičigo" ofensīvas laikā.

Okupācijas pārvalde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reorganizētās valdības karogs ar uzrakstu Miers, Antikomunisms, Nacionālā izaugsme

Līdz 1938. gada rudenim Japāna bija iekarojusi Ķīnas apdzīvotākos un ekonomiski attīstītākos rajonus, taču tai nebija plāna kā karu pabeigt, un ko darīt ar okupētajām teritorijām. Atšķirībā no Ķīnas iekšējā haosa gadiem, kad pilsētā vai provincē mainoties varai civilierēdņi un vietējā elite turpināja strādāt savos amatos, nodrošinot stabilitāti, tuvojoties japāņu karaspēkam šī iedzīvotāju grupa izvēlējās bēgt. Daudzi palikušie nevēlējās sadarboties ar okupantiem, japāņiem atstājot vienīgo izvēli - izmantot zema līmeņa, mazas pieredzes un bezprincipu cilvēkus. Daudzi japāņu varas labā strādājošie uzturēja slepenus kontaktus ar nacionālistiem un komunistiem.

1937. gada decembrī Pekinā japāņi izveidoja Ķīnas Pagaidu vadību, un 1938. gada martā Nankinā Ķīnas Reformēto valdību, kuras 1940. gada martā apvienoja Vana Czinveja vadītajā Reorganizētajā Nacionālajā valdībā, kas sevi pasludināja par vienīgu leģitīmo Ķīnas valdību. Mongoļu Mencjanas (Mengjiang) valsti pakļāva tās varai kā autonomu reģionu. Vans Czinvejs bija Gomiņdāna veterāns, kreisās frakcijas vadītājs, un Čana Kaiši konkurents uz augstākajiem valdības amatiem. 1938. gada decembrī viņš pameta nacionālistu galvaspilsētu un 1939. gada janvārī parādījās Franču Indoķīnas Hanojā, kur sāka sarunas ar japāņiem. Maijā viņš ieradās Šanhajā, kur sasauca 6. Gomiņdāna kongresu, kurā aizstāvēja sadarbošanos ar Japānu. Reorganizētā Nacionālā valdība turpināja izmantot Ķīnas valstiskos simbolus.

Starp Vana Czinveja un Čana Kaiši slepenajiem dienestiem Šanhajā izvērsās asa cīņa. Lai iebiedētu nacionālistu atbalstītājus, Vana Czinveja slepenpolicisti spridzināja laikrakstu redakcijas, nogalināja žurnālistus, nolaupīja un nošāva banku darbiniekus. Lai arī paklausīgs japāņiem, Vans Czinvejs nepārtraukti uzstāja uz pilnvērtīgas valsts atjaunošanu, kas kontrolētu nodokļu ievākšanu, policiju un savu armiju.

Rietumvalstu atbalsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Drīz pēc Japānas uzbrukuma 1937. gadā, Ķīnā sāka darboties amerikāņu brīvprātīgie piloti, īstenībā, labi apmaksāti algotņi. Viņi nāca no atvaļinātu ASV aviācijas pilotu vidus, un pirmajās gaisa kaujās iesaistījās jau 1937. gada augustā, veiksmīgi atsitot japāņu bumbvedēju uzbrukumus. Pat ar padomju un amerikāņu algotņu palīdzību, 1940. gada sākumā Ķīnai bija 150 kaujasspējīgas lidmašīnas pret 1000 japāņu.

1941. gada janvārī šīs "Lidojošo tīģeru" vienības vadītājs devās uz ASV, lai palīdzētu Ķīnas centienos iegūt 500 lidmašīnas. ASV izlēma piešķirt 100 P-40 lidmašīnas, un aprīlī atļāva Ķīnai vervēt amerikāņu kaujas pilotus. Viņiem maksāja 750 USD mēnesī, un 500 USD prēmiju par katru notriekto japāņu lidmašīnu. Pirmā pilotu grupa Ķīnā caur Birmu ieradās 1941. gada oktobrī. 1942. gada 4. jūlijā "Lidojošos tīģerus" iekļāva ASV gaisa spēku sastāvā, izraisot uz lielām algām cerējušo pilotu neapmierinātību.[9]

1940. gada septembrī ASV Ķīnai aizdeva 25 miljonus USD un novembrī 50 miljonus. Kad ASV kongress 1941. gada pavasarī apstiprināja lendlīza programmu, ASV Ķīnai piegādāja dažādu bruņojumu 650 miljonu USD vērtībā, kam drīz sekoja 500 miljonu USD aizdevums. 1941. gada jūlijā prezidents Rūzvelts apstiprināja ASV militārās misijas nosūtīšanu uz Ķīnu, kuras uzdevums būtu kontrolēt militārās piegādes, un nacionālistu armijas apmācību. Novembrī ASV apstiprināja militārās misijas vadītāja ierosinājumu apbruņot un apmācīt 30 ķīniešu divīzijas.

1940. gada beigās britu un Ķīnas virsnieki Singapūrā sāk sarunas par Birmas ceļa aizsardzību iespējamā Japānas uzbrukuma gadījumā Dienvidaustrumāzijā. Briti apsolīja piegādāt nacionālistiem 100 lidmašīnas un pastiprināt pastiprināt Rangūnas pretgaisa aizsardzību. Birmā šajā laikā atradās tikai 2600 britu un 8000 Britu Indijas kareivji, kurus papildināja vairāki tūkstoši vāji bruņotu vietējo tautību kareivju ar svārstīgu lojalitāti.

1940. gada septembrī ASV pārtrauca metāllūžņu un tērauda piegādes Japānai. 1941. gada 25. jūlijā ASV pārtrauca visu tirdzniecību ar Japānu. Lai arī ASV izvirzītās prasības bija pazemojošas, Japānas premjerministrs un imperators bija gatavi tās pieņemt, ja ASV garantētu, ka tā nodrošinās japāņu rūpniecību ar tai vajadzīgajām izejvielām. Kad Rūzvelts atteicās tikties ar Japānas premjerministru, tas demisionēja, paverot ceļu Kara ministra vadītai valdībai, kas izvēlējās sākt karu. 26. novembrī ASV pieprasīja, lai Japāna:

  • izved karaspēku no Indoķīnas un Ķīnas,
  • sniedz atbalstu Čana Kaiši valdībai,
  • izbeidz aliansi ar Vāciju un Itāliju,
  • paraksta neuzbrukšanas līgumus ar kaimiņvalstīm.[10]

ASV izlūkošana zināja par Japānas karaflotes mērķiem uzbrukt Indonēzijai, lai sagrābtu naftas ieguves. ASV un britu flotes reģionā bija pietiekami spēcīgas, lai Rietumvalstis varētu cerēt uz ātru uzvaru pār Japānu. Vēl 7. decembrī Rūzvelts Ķīnas vēstniekam teica, ka Japānas uzbrukums Indonēzijā gaidāms tuvāko 48 stundu laikā, un tas nozīmēs ASV iestāšanos karā. Šo optimismu sagrāva Pērlhārboras bombardēšana, un Japānas armijas uzvaru sērija, kas turpinājās līdz 1942. gada beigām.

1941.- 1942.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Japānas karš pret ASV un Eiropas koloniālajām lielvarām izmainīja Ķīnas stratēģisko stāvokli, un noveda pie alianses ar ASV un Lielbritāniju. Līdz ar Japānas veikto Pērlhārboras bombardēšanu 7. decembrī, 8. decembra rītā Japānas aviācija nogremdēja Šanhajas tuvumā pietauvotos ASV un Lielbritānijas kuģus, bet karaspēks iesoļoja starptautiskajos kvartālos (izņemot franču kvartālus). Japāņi sāka iedzīvotāju skaita samazināšanu pārpildītajā pilsētā, liekot to pamest vismaz 600 000 cilvēku. Elektrības patēriņa ierobežojumi izbeidza plašo naktsdzīvi.[11]

Birmas kampaņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1942. gada janvārī ap 18 000 japāņu kareivji iebruka Birmas dienvidos. Briti pieņēma Ķīnas piedāvājumu nosūtīt karaspēku uz Birmu. 1942. gada februārī ASV par savu pārstāvi Birmas frontē un Ķīnā iecēla ķīniski runājošo ģenerālleitnantu Stilvelu, kurš no 1942. līdz 1944. gadam pēc Čan Kaiši lūguma bija arī Ķīnas armijas štāba komandieris. Kad Stilvels ieradās frontē, Čanam Kaiši nācās personīgi lidot uz Birmu, lai pārliecinātu ķīniešu komandierus pakļauties Stilvela pavēlēm. Ķīniešu un birmiešu attiecības bija sliktas, jo ķīnieši sen pretendēja uz valsts ziemeļu daļu. Ķīnas kareivji laupīja birmiešu pārtiku, budistu tempļos ierīkoja staļļus un šāva mūkus, apsūdzot tos spiegošanā. Sabrūkot britu un ķīniešu frontes līnijai valsts centrā, daļa ķīniešu bēga uz Ķīnu, bet Stilvels ķīniešu kareivjiem pavēlēja atkāpties uz britu Indiju.[10]

1942. gada maijā japāņi pabeidza Birmas iekarošanu, procesā sakaujot divas ķīniešu armijas, kas Birmas ziemeļos aizstāvēja Birmas ceļu. Ķīnieši Birmā zaudēja vairāk nekā 10 000 kareivjus, kamēr japāņi 1200 kritušos un 3158 ievainotos. Britu lielākā daļa paguva atkāpties uz Indiju. Zaudējumus nopietnākus darīja tas, ka Ķīna šeit zaudēja savu modernāko smago bruņojumu un artilēriju, ka arī, līdz ar Birmas ceļa zaudēšanu, pēdējo cerību uz Rietumu bruņojuma piegādēm. Neveiksmīgā Birmas kampaņa sabojāja Stilvela un Čana Kaiši attiecības. Turpmākos gadus abu pušu starpā notika nebeidzamas sarunas par piegādātās palīdzības apjomiem un karadarbības prioritātēm.

Pēc tam, kad Lielbritānijai un ASV nācās pārmest daļu spēku no Birmas frontes uz Ēģipti, kurai tuvojās Rommela komandētais karaspēks, 1942. gada 29. jūnijā Čans Kaiši Stilvelam izvirzīja trīs prasības, kas nodrošinātu Ķīnas tālāko dalību karā:

  • Augustā-septembrī Indijā jāierodas trīs ASV divīzijām, kurām, sadarbībā ar ķīniešiem, jāatgūst kontrole pār Birmas ceļu.
  • Sākot ar augustu, Ķīnas frontē pret japāņiem aktīvi jādarbojas 500 amerikāņu lidmašīnām.
  • Sākot ar augustu, ar lidmašīnām piegādātās palīdzības apjomam jāsasniedz 5000 tonnas mēnesī.

1944.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aprīlī japāņi sāk pirmo lielo uzbrukumu kopš 1941. gada. Operācijas "Ičigo" mērķis ir savienot okupēto Ķīnas centru ar japāņu kontrolēto Franču Indoķīnu un Malaju. Tas viņiem ļautu veikt izejvielu un karaspēka transportu pa dzelzceļu, jo Ķīnas piekrastes ūdeņos aizvien aktīvāk darbojās ASV zemūdenes, gremdējot japāņu izejvielu kuģus. Otrs mērķis bija sagrābt un likvidēt ASV aviācijas lidlaukus. Operācijas pirmajos mēnešos japāņi sagrāba dzelzceļu Ķīnas centrā, un jūnijā sāka operācijas dienvidos, 1945. gada janvārī sasniedzot Franču Indoķīnu. Uzbrukumā piedalījās pusmiljons japāņu karavīru. Ķīnieši zaudēja 130 000 kritušos, 10 aviācijas bāzes, 36 lidlaukus un daļēju vai pilnīgu kontroli pār Henaņas, Hunaņas, Guansji, Guandunas, Fudzjaņas, Guidžou provincēm.[12]

1944. gada augustā britu un amerikāņu vienības sāka atgūt kontroli pār Birmas ziemeļiem, atkal paverot zemes ceļu uz Ķīnu, un likvidējot japāņu aviācijas draudus gaisa piegādēm.

Pēc Stilvela atsaukšanas, par ASV karaspēka komandieri Ķīnā 1944. gada 31. oktobrī kļuva ģenerālleitnants Vedemeijers. Atšķirībā no Stilvela, viņš nekomandēja ķīniešu karaspēku. Viņš centās samazināt ķīniešu virsnieku korupcijas iespējas, vairs nepiešķirot naudu kareivju pārtikas iegādei, bet izveidojot centrālu pārtikas izdalīšanas biroju. Viņš arī kritizēja Ķīnas milzīgo armiju, kas kalpoja par politiskās varas bāzi virsniekiem un reģionu komandieriem. 5 miljoni ķīniešu kareivji veidoja 327 divīzijas. Ņemot vērā Ķīnas ierobežotās iespējas šos kareivjus pabarot, apmācīt un pienācīgi apbruņot, Vedemeijers ieteica armiju samazināt līdz 30-50 divīzijām, kas būtu pietiekami spēcīgas, lai sakautu japāņus. Lai arī Čans Kaiši apsolīja armiju samazināt līdz 84 divīzijām, ģenerāļu pretestības dēļ līdz 1945. gada beigām armiju izdevās samazināt tikai līdz 3,8 miljoniem kareivju.[10]

1945.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaltas konferences laikā PSRS apsolīja pēc Vācijas sakāves iesaistīties karā pret Japānu. 1945. gada sākumā ASV uzskatīja, ka Ķīnā bāzētā japāņu armija joprojām ir ļoti kaujasspējīga, un to neizdosies sakaut bez PSRS iebrukuma Mandžūrijā. Kvantunas armijā šajā laikā bija 19 divīzijas, no kurām tikai 6 bija labā kaujas gatavībā. Japāņiem trūka prettanku ieroču un ložmetēju. Iebrukumam Ķīnā PSRS no ASV 1944. gada oktobrī pieprasīja 1 tonnu dažādu iekārtu, lai uzlabotu Sibīrijas ostas un dzelzceļus, kā arī munīciju 1,5 miljonam kareivju, 5000 lidmašīnas un 3000 tankus. Līdz 1945. gada jūnijam ASV piegādāja 80% no prasītā. Vēlāk amerikāņi uzskatīja, ka PSRS Mandžūrijas operācija bija nevajadzīga, un izmainīja stratēģisko situāciju valstī par labu komunistiem. 1945. gada 5. aprīlī PSRS informēja Japānu, ka lauž Neitralitātes līgumu.[10]

Potsdamas konference pieņēma lēmumu, ka līdz ar Japānas sakāvi, Franču Indoķīnas ziemeļos ieies Ķīnas, un dienvidos britu karaspēks, par kontroles zonas robežu nosakot 16 paralēli. Ķīnas karaspēks šeit palika līdz 1946. gadam, līdz Indoķīnā pietiekamā skaitā atgriezās franču karaspēks.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]