Pēteris Lapainis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pēteris Lapainis
Pēteris Lapainis
Personīgā informācija
Dzimis 1897. gada 13. maijā
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija, Vitebskas guberņa, Daugavpils apriņķis, Ungurmuižas pagasts
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1990. gada 2. decembrī (93 gadi)
Karogs: Latvija Latvija, Baldone
Tautība latvietis
Vecāki Jānis un Ede
Brāļi Kārlis, Augusts, Jānis
Māsas Milda, Marija, Anna, Alīda
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Sturmbannführer (majors)
SS-Sturmbannfuehrer collar.svg
Valsts Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija
Flag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic (1918–1937).svg KPFSR
Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Komandēja 15. ieroču SS fizilieru bataljons
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Latvijas brīvības cīņas
Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Svētā Jura krusts (III, IV šķira)
Sarkanā Karoga ordenis
Lāčplēša kara ordenis (III šķira)
Viestura ordenis (ar šķēpiem) (V šķira)
Dzelzs krusts (I un II šķira)
Daugavas Vanagu nozīme zeltā

Pēteris Lapainis (1897-1990) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks[1].

Bērnība un jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēteris Lapainis dzimis 1897. gadā Ungurmuižas pagastā, beidzis trīsgadīgo Krustpils pilsētas skolu. 1916. gadā Lapaini iesauc Krievijas impērijas armijā un ieskaita 59. kājnieku divīzijas 233. Starobeļskas rezerves pulkā[2]. 1916. gada 22. jūlijā Lapainis tiek pārcelts uz 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulku, tā sastāvā piedalās 1916. gada Ziemassvētku kaujās Ložmetējkalnā, kā arī 1917. gada kaujā pie Mazās Juglas, par nopelniem tiek paaugstināts par feldfēbeli, kā arī saņem vairākus Svētā Jura krustus[2].

1918. gadā Lapainis līdz ar citiem strēlniekiem atkāpjas uz Krievijas iekšzemi un stājas Padomju varas dienestā Sarkanajā armijā, tās rindās piedalās Krievijas pilsoņu karā, par varonību apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni. 1919. gada sākumā Lapainis Sarkano armiju pamet un atgriežas Latvijā[2].

Latvijas brīvības cīņās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada 11. jūnijā Lapainis Rūjienā brīvprātīgi stājas Latvijas bruņoto spēku rindās, kur tiek iecelts par 6. Rīgas kājnieku pulka virsseržantu, 20. septembrī tiek paaugstināts par virsniekvietnieku un vada komandieri. Cīnījies Latgales frontē, tur 1920. gada 22. martā Kosaņecas sādžā vada triecienu pretī ložmetēju ugunij, to pārņemot un iegūstot vairākus gūstekņus[2].

Starpkaru periodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Brīvības cīņu noslēguma Lapainis turpina militāro dienestu, 1921. gada 1. aprīlī iestājoties Kara skolā, to viņš beidz 1923. gada 1. septembrī leitnanta pakāpē un tiek iecelts par 6. Rīgas kājnieku pulka III rotas jaunāko virsnieku, 23. novembrī tiek pārcelts par ložmetēju (II) rotas jaunāko virsnieku. No 1924. gada 18. septembra ieguvis vada komandiera kvalifikāciju, 1926. gada 13. aprīlī Lapainis kļūst par ložmetēju (II) rotas vada komandieri. 1927. gada 17. novembrī Lapainis tiek paaugstināts par virsleitnantu, bet 1928. gada 1. septembrī ar I šķiru beidz virsnieku kursus. 1929. gada 5. janvārī kļūst par 3. Jelgavas kājnieku pulka II rotas jaunāko virsnieku, bet 1931. gada 24. martā tiek iecelts par Instruktoru rotas jaunāko virsnieku, no 1. aprīļa vada komandieris. 1933. gada 17. novembrī tiek paaugstināts kapteiņa leitnanta pakāpē un iecelts par III rotas komandiera palīgu. 1935. gada 18. decembrī tiek paaugstināts par kapteini un 1936. gada 9. janvārī iecelts par 10. Aizputes kājnieku pulka VIII rotas komandieri, 2. novembrī tiek pārcelts uz IX rotu. 1939. gada 18. novembrī apbalvots ar Viestura ordeņa V šķiru ar šķēpiem. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 11. jūlijā tiek iecelts par Daugavpils cietokšņa komandantu, taču jau 1941. 12. janvārī tiek atvaļināts no dienesta[1].

Otrajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijas iebrukumu PSRS Lapainis sagaida, strādājot par skolotāju Pļaviņās, taču jau 1941. gada jūlijā tiek iecelts par pilsētas galvas biedru un komunālās daļas priekšnieks.

Dienestam Lapainis tiek mobilizēts 1943. gada pavasarī, ar mērķi nodot viņa rīcībā jaunveidojamās 15. divīzijas 15. fizilieru bataljonu, šajā sakarā viņu 1943. gada 2. jūlijā nosūta uz Izlūku vienību virsnieku skolu Brombergā. Pēc kursu beigšanas komandē 15. izlūkbataljonu no tā izveidošanas 1943. gada 11. novembrī gan Opočkas gan Veļikajas pozīcijās līdz 1944. gada 12. jūlijam, kad 15. divīziju nosūta pārformēšanai Vācijā. 1944. gada 7. aprīlī 15. izlūkbataljonu ieskaita 34. pulka sastāvā kā II bataljonu, Lapainis paliek bataljona komandieris un to vada līdz 1944. gada rudenim.

Pēckara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc kara Lapainis nonāk PSRS gūstā, tiek notiesāts uz 20 gadiem darba nometnēs, sodu izcieš Karagandas un Spaskas nometnēs. Latvijā atgriežas kā invalīds 1960. gadā.

Majors Pēteris Lapainis mirst Baldonē 1990. gada 2. decembrī, apbedīts Rīgas Brāļu kapos[2].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «Virsnieki_L». Skatīts: 2013. gada 4. novembris.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 «LKOK nr.3/1342 : Lapainis, Pēteris». Skatīts: 2013. gada 4. novembris.