Paleogēns

Paleogēns 65.5 – 23.03 miljoni gadu PreЄ Є O S D C P T J K Pg N

Vidējais O₂ saturs atmosfērā perioda laikā	ap 26 % apjoma (130% mūsdienu)
Vidējais CO₂ saturs atmosfērā perioda laikā	ap 500 ppm (2 × no pirmsindustriālā laikmeta)
Vidējā virsmas temperatūra perioda laikā	ap 18 °C (4 °C virs mūsdienu līmeņa)

Paleogēns ir kainozoja ēras pirmais periods, kas ilga 42 miljonus gadu (no 65,5 ± 0,3 līdz 23,03 ± 0,05 miljonu gadu pirms mūsdienām). Nogulumiežu komplekss, kurš atbilst šim laika posmam, tiek saukts par paleogēna sistēmu. Senāk paleogēns un neogēns tika apvienoti vienā — terciāra periodā. Paleogēns tiek dalīts 3 epohās: paleocēnā (10,0 mlj. gadu), eocēnā (22,1 mlj. gadu) un oligocēnā (10,9 mlj. gadu), kuri savukārt tiek sadalīti dažādos laikmetos.

Periods ir nozīmīgs ar zīdītāju attīstību no mazām formām līdz daudzveidīgu dzīvnieku lielām grupām, sākot ar krīta—terciāra masveida izmiršanu, kas iezīmēja iepriekšējā krīta perioda beigas.

Paleogēna sistēmas dalījums

Paleogēna sistēmu iedala 3 nodaļās un 9 stāvos:

Periods (sistēma)	Epoha (nodalījums)	Laikmets (stāvs)	Intervāls
Paleogēna periods (65,5 ± 0,3 — 23,03 ± 0,05 Ma)	Oligocēns (33,9 — 23,03 Ma)
		Hattu	(28,4 — 23,03 Ma)
		Rūpela	(33,9 — 28,4 Ma)
	Eocēns (55,8 — 33,9 Ma)
		Priabonas	(37,2 — 33,9 Ma)
		Bārtonas	(40,4 — 37,2 Ma)
		Lutetas	(48,6 — 40,4 Ma)
		Ipras	(55,8 — 48,6 Ma)
	Paleocēns (65,5 — 55,8 Ma)
		Tanetas	(58,7 — 55,8 Ma)
		Zēlandes	(61,7 — 58,7 Ma)
		Dānijas	(65,5 — 61,7 Ma)

Antarktikas cirkumpolārās straumes izveidošanās paleogēna sākumā.

Klimats

Zemes klimats paleogēna perioda laikā mainījās, karstajiem un mitrajiem mezozoja ēras laikapstākļiem kļūstot vēsākiem un sausākiem. Šāda tendence, neskatoties uz periodiskiem siltuma kāpumiem, kā, piemēram, Paleocēna-eocēna termālais maksimums, turpinās līdz pat mūsdienām. Daļēji šāda tendence izskaidrojama ar Antarktikas cirkumpolāro straumi, kas būtiski ir samazinājusi okeāna ūdens kopējo temperatūru.

Paleoģeogrāfija

Paleogēna laikā kontinenti turpināja tuvoties savam pašreizējam stāvoklim. Indija tuvojās sadursmei ar Āziju, beigās izveidojot Himalajus. Atlantijas okeāns turpināja izplesties par dažiem centimetriem ik gadu. Āfrika virzījās uz ziemeļiem, lai satiktos ar Eiropu un izveidotu Vidusjūru. Tāpat, Dienvidamerika tuvojās Ziemeļamerikai, vēlāk savienojoties ar to caur Panamas zemesšaurumu. Šī perioda sākumā Ziemeļamerikas iekšējās jūras atkāpās, atklājot lielas sauszemes platības. Arī Austrālija nodalījās no Antarktīdas un dreifēja Dienvidaustrumāzijas virzienā.

Dzīvība

Augu valsts

Paleogēna sākumā sāka dominēt segsēkļi, kas strauji izplatījās visos kontinentos. Siltajā un mitrajā klimatā strauji attīstījās augu valsts. Tropu un subtropu aizņēma ne tikai visu Centrālo Eiropu, bet pat Grenlandi. Arī Špicbergenā ir atrastas palmu, magnoliju, kastaņu u.c. siltummīlošu augu pārakmeņojumi. Eiropas mežos ozoli auga kopā ar palmām un vīģēm. Bieži bija sastopami mamuta koki (mūsdienās sastopami tikai Kalifornijā).

Tiek izdalītas divas paleofloras provinces: ziemeļu (Āzija līdz Kazahijai, Ziemeļamerika, Arktika) un dienvidu (Rietumeiropa, Dienvidāzija, Meksika). Ziemeļu provincē flora bija gandrīz līdzīga tagadējai, bet dienvidu provincē izplatīti bija mūžzaļie tropiskie augi. Tur bija izplatīti arī dzintara priežu meži, no kuru sveķiem ir izveidojušās dzintara iegulas. Ir zināmas vairāk kā 40 dzintara atradnes - Kanādā, Birmā u.c., bet Baltijā iegūst 90% no visas pasaules dabiskā dzintara.

Jūras fauna

No bezmugurkaulniekiem visvairāk izplatīti bija lapžauņmoluski. Izzudušo amonītu sugu vietā izveidojās jaunas. Izmira arī pēdējie belemnīti, kurus aizstāja galvkāji ar reducētu ārējo čaulu (astoņkāji, kalmāri un sēpijas). Strauji samazinājās pleckāju daudzveidība. taču tie sāka apdzīvot ne tikai jūras, bet arī saldūdens baseinus. Plaši bija izplatītas foraminīferas, numulīti, diskociklini, orbitoīdi u.c. vienšūņi ar diskveida kaļķa čaulu. To lielums variēja no dažiem milimetriem līdz 10 centimetriem. Jūrās foramenīferu bija tik daudz, ka veidojās biezi kaļķakmens slāņi. Izplatījās arī koraļļi un kaulzivis. Savairojās haizivis (to zobus var atrast visos paleogēna jūras nogulumos).

Sauszemes fauna

Paleogēnā sākās zīdītāju ēra. Gaisā dominēja bezzobainie vēdekļastes putni. Plaši izplatīti bija lielie plēsīgie skrējējputni (diatrimas). Jūrās attīstījās delfīni, roņi un vaļveidīgie. Uz sauszemes veidojās 4 zīdītāju grupas: plēsēji, nagaiņi, snuķveidīgie un primāti. No plēsējiem izplatījās zobenzobu tīģeri, lāči, hiēnas, caunas u.c. Nagaiņus pārstāvēja zirgi, degunradži, antilopes, bizoni, aitas, žirafes, brieži u.c. Pirmais zirga sencis fenakoduss bija maza auguma zīdītājs ar piecpirkstu kājām. No tā attīstījās eohipuss, kura priekškājām bija četri pirksti, bet pakaļkājām trīs. Paleogēna beigās jau bija sastopami zirgi. Arī pirmie degunradži bija mazi, bet ar laiku izveidojās par īstiem milzeņiem (piemēram, vislielākā sauszemes zīdītāja - izmirušā degunradža, beludžiterija, masa pārsniedza 13 tonnas).

No snuķveidīgajiem pirmie bija nelieli ziloņi - meriteriji, bet vēlāk izveidojās arī zilonis, gigants - 4 m augstais dinoterijs, kam bija lejup atpakaļ noliekti ilkņi. No primātiem attīstījās pirmie pērtiķi. Mežos plaši izplatījās "aklie" dunduri un mušas (arī cece muša, kas bija sastopama visos kontinentos). Paleogēna beigās (oligocēnā) izveidojās tā saucamā "Indrikotēriju fauna".

Nogulumieži Latvijā

Paleogēna periodā Latvijas teritorijā bija sauszeme un ģeoloģiskie nogulumi neveidojās. Līdz Latvijas teritorijai tiek atskaloti dzintara gabali, kas nākuši no paleogēna periodā Baltijas jūras dienvidu daļā (pie Polijas) sedimentētām dzintara iegulām. Atsevišķās vietās (piemēram, pie Babītes ezera) paleogēna dzintara gabali ir atkārtoti pārgulsnējušies holocēna nogulumos.