Panamas vēsture
Panamas vēsture ir saistīta ar reģionu, kur atrodas Panamas zemesšaurums, kas savieno divas Amerikas daļas — Ziemeļameriku un Dienvidameriku.
Kopš senatnes reģionu apdzīvojušas indiāņu ciltis. 16. gadsimta sākumā Panamas zemesšaurumu atklāja pirmie eiropieši, kas šeit 1519. gadā izveidoja Panamas pilsētu. Vairāk kā trīssimt gadus Panama bija Spānijas impērijas province.
1821. gadā valsts ieguva neatkarību, iekļaujoties vēlākajā Kolumbijā. 1903. gadā ASV atbalstītā neatkarības kustība deklarēja Panamas neatkarību. Turpmāk ASV, kas 1914. gadā izbūvēja Panamas kanālu, bija liela ietekme uz Panamas vēsturi, kur kontrole pār kanālu bija nemitīgu strīdu pamats. Valsts politiskā dzīve bija nestabila, ievēlētie valsts vadītāji vairākkārt zaudēja varu apvērsumos.
Pēc Otrā pasaules kara valstī valdīja militāristi. Ģenerāļa Manuela Norjegas valdīšanas laikā panamiešu attiecības ar amerikāņiem saasinājās, kā rezultātā 1989. gadā Panamā iebruka ASV karaspēks, kas gāza Norjegas režīmu. Valstī tika atjaunota demokrātija. 2000. gada Panamas kanāls pirmoreiz tās vēsturē pārgāja Panamas kontrolē.
Senatne
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmās eiropiešu rakstītās liecības par tagadējās Panamas teritoriju vēsta, ka to ir apdzīvojušas vairāk kā 60 indiāņu ciltis.[1] Lielākās ciltis bija kuni un gvaimi, kas pieder čibču cilšu saimei, kā arī čoko, kas pieder karībiem.[2] Pēc nodarbošanās viņi bija zemkopji, mednieki un zvejnieki. Līdz Panamas teritorijas kolonizācijai šeit dzīvojošās ciltis lielākoties bija saglabājušas pirmatnējās kopienas attiecības.[1] Tuvākās indiāņu augstkultūras rietumos bija acteki un maiji, savukārt austrumos čibču (vai muisakas) un Kauka ielejas kultūras.[3]
Spānijas kolonija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Panamas pirmatklājējs ir spāņu konkistadors Rodrigo de Bastidass, kurš 1501. gadā ekspedīcijas laikā pirmais piestāja Panamas zemesšauruma krastā.[1] Gadu vēlāk Kristofors Kolumbs savā ceturtajā braucienā izpētīja tagadējās Panamas piekrasti valsts austrumdaļā.[3]
1510. gadā Vasko Nunjess de Balboa šeit izveidoja pirmo kolonistu pastāvīgo apmetni, kļūstot par reģiona gubernatoru, 1513. gadā viņš, kā pirmais eiropietis, šķērsoja Panamas zemesšaurumu, sasniedzot Klusā okeāna ūdeņus.[3] Ostas Panamas ziemeļos kļuva par punktu, no kura uz Eiropu tika sūtīts inku zelts. Vēlāko valsts galvaspilsētu — Panamu[4] 1519. gadā izviedoja Pedro Arjass Davila. Tā kļuva par apgabala administratīvo centru, 1521. gadā iegūstot pilsētas tiesības.[1] Vienlaikus tā bija pirmā eiropiešu dibinātā pilsēta Klusā okeāna krastos.
Panama ietilpa Spānijas impērijā vairāk kā trīs gadsimtus. No 1510. līdz 1537. gadam Panama bija Tierra Firme (latviski no latīņu — 'sauszeme') province, ar patstāvīgu audienci (audiencias) — tiesu Panamas pilsētā. No 1538. gada iekļauta Peru vicekaralistē, savukārt no 1560. līdz 1560. gadam pakļauta Gvatemalas ģenerālkapitānijai (vicekaralistes apgabalam). 1565. — 1718. ietilpa Peru vicekaralistē. Vēlāk, 1718. — 23. un 1740. — 1810. bija daļa no Jaunās Granadas vicekaralistes.[1]
Eiropiešu atnestās slimības un spāņu kolonizatoru vardarbīgās akcijas iznīcināja lielāko daļu vietējo iedzīvotāju, vienlaikus reģionā tika ievesti nēģeru vergi no Āfrikas.[1] Lai arī Panama nekad nekļuva par nozīmīgu kolonizācijas punktu, tomēr tās ģeogrāfiskais novietojums to padarīja par būtisku spāņu tirdzniecības un loģistikas centru.[5]
Neatkarības iegūšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
No 1810. līdz 1826. gadam norisinājās Neatkarības karš spāņu kolonijās Amerikā, kura rezultātā 1821. gadā Panama ieguva neatkarību. Tā iekļāvās Simona Bolivara izveidotajā Lielajā Kolumbijā.[6] 1830. gadā, kad valsts sadalījās, Panama kļuva par federatīvās Jaunās Granadas (no 1886. gada Kolumbija) departamentu.[1]
Šis periods Panamas vēsturē tiek raksturos kā trauksmains un nemierīgs. Panamieši, separātisku mērķu vadīti, vairākkārt sacēlās pret kolumbiešiem. Lielākās sacelšanās norisinājās — 1885., 1895. 1899., 1900. un 1901. gadā.[1][7]
Panama bija galvenais tranzīta punkts, kad Kalifornijā norisinājās zelta drudzis, kā rezultātā 1855. gadā amerikāņu uzņēmēji Panamā pabeidza dzelzceļa, kas šķērsoja zemesšaurumu, būvniecību. Minētais dzelzceļš, kas savienoja Amerikas kontinenta abas daļas, deva pienesumu atpalikušajai reģiona ekonomikai.[5]
Panamas kanāls
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Franču inženieris un diplomāts Ferdinands de Lesepss 1879. gadā pēc veiksmīgās Suecas kanāla būvniecības izveidoja akciju sabiedrību Panamas kanāla būvniecībai.[5] Lai arī 1882. gadā tika uzsākti kanāla izbūves darbi, tomēr jau 1889. gadā projekts bankrotēja un celtniecības darbi apstājās.[8]
Pēc Spāņu—amerikāņu kara par projektu ieinteresējās ASV, kas 1898. gadā izpirka no frančiem kanāla būvniecības uzņēmumu, tomēr pret amerikāņu vēlmi veikt būvniecību iebilda Kolumbijas valdība. ASV atbalstīja panamiešu separātistus, kuriem pēc veiksmīgas sacelšanās izdevās atdalīties no Kolmubijas, 1903. gada 3. novembrī pasludinot neatkarību.[5] Tajā pašā dienā ASV atzina Panamas neatkarību.[9]
1903. gada 18. novembrī jaunā valsts parakstīja līgumu ar ASV, saskaņā ar kuru amerikāņi "uz mūžīgiem laikiem" ieguva Panamas kanāla celtniecības un ekspluatācijas tiesības, kā arī neierobežotu kontroli pār 10 jūdžu plato kanāla zonu. Ar šo un citiem līgumiem starp ASV un Panamu faktiski uz vairākām desmitgadēm tika ierobežota pēdējās suverenitāte.[5]
Panamas kanāla zonā tika izvietotas kara bāzes. Panamas kanāla teritorija tika atzīta par Panamai piederošo tikai pēc jauna līguma noslēgšanas 1979. gadā,[1] savukārt ASV karavīri šo valsti pameta pēc gandrīz 100 gadiem, t.i., 1999. gada 31. decembrī.
Panamas kanāla izbūvi veica ASV Aizsardzības departaments. Darbi, kas amerikāņiem izmaksājas 400 miljonus dolāru, norisinājās no 1904. līdz 1914. gadam.[10] Lai arī pirmais kuģis šķērsoja kanālu jau 1914. gadā, tomēr oficiālā tā atklāšana notika 1920. gada 12. jūnijā.[1]
Panamas republika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Prezidenta vēlēšanas Panamā 1908., 1912. un 1918. gadā norisinājās ASV bruņoto spēku uzraudzībā.[7] Pēc ASV iestāšanās Pirmajā pasaules karā 1917. gadā arī Panama pieteica karu Vācijas Impērijai, tomēr karadarbībā tā nepiedalījās.[11] 1918. gadā kārtības uzturēšanai ASV okupēja Kolonu, bet vēlāk arī Čiriki provinci līdz 1920. gadam.[9] 1921. gadā Kostarika ieņēma strīdus teritorijas Panamas ziemeļrietumos, savukārt 1925. gadā uz Panamai piederošajām salām sākās sacelšanās, kuru vadīja kāds amerikānis. Abi konflikti tika izbeigti iejaucoties ASV karaspēkam.[9][11]
Sākoties Otrajam pasaules karam, 1939. gada septembrī Panamā notika ASV iniciētā Amerikas kontinenta ārlietu ministru sapulce, kurā tika pieņemta deklarācija par rietumu puslodes neitralitāti. Vienlaikus tā paša gada oktobrī ASV prezidents Franklins Rūzvelts parakstīja "Rainbow-1" plānu, kas paredzēja karaspēka palielināšanu Panamā.[12] 1940. gadā par valsts prezidentu tika ievēlēts nacionālists Arnulfo Arjass, kurš neslēpa savas simpātijas pret Ass valstīm. 1941. gadā viņš zaudēja amatu Nacionālās gvardes organizētā apvērsumā.[5] Pēc Pērlhārboras bombardēšanas Panama formāli pieteica karu Japānas Impērijai un Trešajam reiham.[1]
1942. gadā starp ASV un Panamu tika noslēgt vienošanās, kas paredzēja "uz kara laiku" iznomāt amerikāņiem 15 tūkstošus hektārus zemes 134 armijas bāžu un militāro objektu izbūvei. Vienošanās paredzēja iznomāto zemju atdošanu panamiešu gadu pēc kara beigām, tomēr tās tika atdotas panamiešiem tikai pēc masu nemieru sērijas 1947. — 1949. gadā.[9][13]
Pēc Otrā pasaules kara
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Otrā pasaules kara par noteicošo spēku Panamā kļuva militāristi no Nacionālās gvardes, kas aizvien aktīvāk iejaucās valsts politiskajā dzīvē — vairāki Panamas prezidenti, neskatoties uz strīdīgiem vēlēšanu rezultātiem, ar tās atbalstu ieguva amatu. Tāpat vairākkārt gvarde veica apvērsumus, gāžot vēlēšanās tautas prezidentus.[5]
1952. gadā par prezidentu ievēlētais Nacionālās gvardes komandieris Hosē Antonio Remons Kantera. 1955. gadā viņš tika nošauts teroristu uzbrukumā. Pēc 1968. gadā veiktā apvērsuma tika aizliegtas politiskās partijas un atlaists parlaments, sasaucot jaunu, kuru veidoja režīmam lojāli reģionālie pārstāvji. Viņi par valdības vadītāju ievēlēja Nacionālās gvardes komandieri Omāru Torihosu. ASV spiediena rezultātā 1978. gadā atkal notikās brīvas parlamenta vēlēšanas un tā paša gaida oktobrī Torihoss pameta premjera amatu, tomēr kā gvardes komandieris viņš turpināja būt valsts faktiskais vadītājs līdz pat 1981. gadam, kad gāja bojā aviokatastrofā.[5]
1958., 1959. un 1964. gadā notikās ievērojamas panamiešu sadursmes ar amerikāņu kontingentu Panamas kanāla zonā.[1] Minētais 1960. gados noveda pie jaunām sarunām par kanāla statusu. Lai arī 1967. gadā tika parakstīti jauni līgumi, kas paredzēja Panamai izdevīgus noteikumus attiecībā uz kanāla statusu, tomēr parlaments atteicās no to ratifikācijas. 1968. gadā notikušais apvērsums izbeidza līgumu ratifikāciju.[5]
1977. gadā starp ASV un Panamu tika parakstīti jauni līgumi (Torihosa—Kārtera līgumi) par Panamas kanālu, atbilstoši kuram 1979. gada 1. oktobrī tika likvidēta Panamas kanāla zona, savukārt 2000. gada 1. janvārī kanāls pārgāja Panamas kontrolē. Lai arī līgums pieļāva ASV karaspēka izvietošanu Panamas teritorijā noteiktos gadījumos, vienlaikus ASV pasludināja, ka neiejauksies tās iekšējās lietās. Vienlaikus tika samazināts ASV kontingents Panamā.[5]
Norjega un ASV invāzija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Omāra Torihosa nāves par Nacionālās gvardes vadītāju 1983. gadā kļuva Manuels Norjega, kurš jau iepriekšējos bija piedalījies cīņā par politisko varu valstī. Atšķirībā no Torihosa viņš neieņēma oficiālus amatos, tomēr de facto Norjega bija valsts vadītājs līdz pat 1989. gadam.[5]
Norjega atteicās no priekšteču realizētās proamerikāniskās politikas, kas praktiski izpaudās aktīvā tobrīd sociālistiskās kaimiņvalsts Nikaragvas, kur ASV sponsorēja pretošanās grupas — kontras, atbalstā.[14] Vienlaikus Norjega aizvien vairāk sāka tuvināties ar Sociālistiskā bloka valstīm — 1987. gadā Panamu apmeklēja Ķīnas Tautas Republikas delegācija un Nikaragvas vadītājs Danjels Ortega, ar Poliju tika parakstīts sadarbības līgums.[15] ASV, atbildot uz minēto, no 1987. gada pakāpeniski sāka vērst pret Panamu ekonomisko spiedienu.[16]
1989. gada prezidenta vēlēšanas notika uzpirkšanas un draudu gaisotnē. Pēc opozīcijas līdera Giljermo Endaras uzvaras arbitrāžas tiesa atcēla vēlēšanu rezultātus, savukārt parlaments tā paša gada septembrī pasludināja Norjegu par valsts vadītāju.[5] Oktobrī virsnieku grupa neveiksmīgi mēģināja veikt valsts apvērsumu, kam sekoja represijas.[17]
1989. gada 20. decembrī ASV karaspēks iebruka Panamas teritorijā, lai gāztu Norjegas režīmu.[5] Amerikāņi operācijā iesaistīja ap 26 000 karavīrus, lielākās operācijas kopumā aizņēma tikai piecas dienas. Norjega 1990. gada 3. janvārī padevās pēc vairāku dienu slēpšanās Vatikāna vēstniecībā. ASV militārā operācija beidzās 12. janvārī.[18]
Modernā vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Norjegas gāšanas Panamas prezidenta amatā stājās Giljermo Endara, kurš bija uzvarējis 1989. gada vēlēšanās. Ekonomikā tika realizētas reformas, tomēr tām bija neliela atdeve iepriekšējā režīma realizētās politikas dēļ. Tāpat Endara nebaudīja nacionālistu atbalstu, jo tika uzskatīts par ārvalstu ielikteni.[19]
1994. gadā valstī notika pirmās brīvās vēlēšanas. Ernesto Peresa Baljadaresa prezidentūras laikā tika realizētas ekonomiskās reformas, kā arī nostiprināta galīgā vienošanās par Panamas kanāla pārņemšanu 2000. gada 1. janvārī. Baljadaress organizēja referendumu, lai varētu ieņemt prezidenta amatu vēl vienu termiņu, tomēr tas izgāzās.[19]
1999. gadā par prezidenti tika ievēlēta Mireja Moskoso Rodrigesa de Arjasa, kļūstot par pirmo sievieti šajā amatā. Viņa bija Nacionālās gvardes trīs reizes (1941., 1951. un 1968. gadā)[5] pēc ievēlēšanas prezidenta amatā gāztā Arnulfo Arjasa atraitne. Arjasa turpināja Baljadaresa uzsākto politiku. Viņas prezidentūras laikā Panamas kanāls pārgāja pašas Panamas kontrolē.[19]
Izvirzot par savu mērķi cīņu pret korupciju, 2004. gada prezidenta vēlēšanās par valsts galvu tika izvēlēts Martins Torrihoss, bijušā diktatora Torrihosa dēls. Viņu amatā 2009. gadā nomainīja uzņēmējs Rikardo Martinelli, savukārt 2014. gadā par prezidentu tika ievēlēts Huans Karloss Varela.[19]
Panamai ir stabili ekonomiskās izaugsmes rādītāji.[19] 2009. gada tika nolemts uzsākt Panamas kanāla paplašināšanas darbus, lai tas spētu uzņemt jaunāko tipu kuģus, darbus paredzēts uzsākt 2015. gadā.[20] Neskatoties uz vienu no augstākajiem iekšzemes kopprodukta ienākumu uz dvēseli Latīņamerikā, ap 40% panamiešu dzīvo zem nabadzības robežšķirtnes.[19]
Piezīmes un atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 Latvijas padomju enciklopēdija. 7. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 495 — 497. lpp.
- ↑ Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 552. lpp.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 H.Kinders, V.Hilgemenis. Pasaules vēstures atlants (I daļa), Rīga: Zvaigzne ABC, 2004. gads, 222. — 225. lpp.
- ↑ Mūdienās šajā vietā atrodas Vecā Panama.
- ↑ 5,00 5,01 5,02 5,03 5,04 5,05 5,06 5,07 5,08 5,09 5,10 5,11 5,12 5,13 dic.academic.ru — Энциклопедия Кольера. — Открытое общество. 2000. (krieviski)
- ↑ Tā šī perioda valsti sāka saukt tikai pēc 1886. gada, kad tika izveidota Kolumbija
- ↑ 7,0 7,1 Panamas vēsture (krieviski)
- ↑ Musicant, I, The Banana Wars, 1990, New York: MacMillan Publishing Co., ISBN 0025882104 (angliski)
- ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 Панама // Латинская Америка. Энциклопедический справочник (в 2-х тт.) / редколл, гл.ред. В. В. Вольский. Том II. М., «Советская энциклопедия», 1982. стр.290-298 (krieviski)
- ↑ Гальский Дезигер. Великие авантюры.— Москва: Прогресс, 1986.— С.287-288. (krieviski)
- ↑ 11,0 11,1 Панама // Большая Советская Энциклопедия. / под ред. А. М. Прохорова. 3-е изд. том 19. М., «Советская энциклопедия», 1975. стр.135-138
- ↑ История Второй Мировой войны 1939—1945 (в 12 томах) / редколл., гл. ред. А. А. Гречко. том 3. М., Воениздат, 1974. стр.190
- ↑ Панама // Советская историческая энциклопедия / редколл., гл. ред. Е. М. Жуков. том 10. М., Государственное научное издательство «Советская энциклопедия», 1967. ст.668-776
- ↑ Stephen Kinzer. Anti-Sandinistas say U.S. should end Embargo // «The New York Times» от 12 января 1989
- ↑ Панама // Ежегодник Большой Советской Энциклопедии, 1988 (вып. 32). М., "Советская энциклопедия", 1988. стр.324-325
- ↑ Julie Johnson. Reagan halts all payments to Panamanian government // «The New York Times» от 9 апреля 1988
- ↑ Р. Эрнест Дюпюи, Тревор Н. Дюпюи. Всемирная история войн (в 4-х тт.). книга 4 (1925 - 1997). СПб., М., «Полигон — АСТ», 1998. стр.857-858
- ↑ army.mil — Operation Just Cause: the Invasion of Panama, December 1989 (angliski)
- ↑ 19,0 19,1 19,2 19,3 19,4 19,5 Panama — Worldmark Encyclopedia of Nations, 2007 (angliski)
- ↑ Manuel E. Benítez, ACP. «Dimensions for Future Lock Chambers and "New Panamax" Vessels» (PDF). ACP, 2009-01-19. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-05-06. Skatīts: 2010-05-02.