Sigrida Unsete

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sigrida Unsete
Sigrid Undset
Sigrida Unsete 1928. gadā
Sigrida Unsete 1928. gadā
Personīgā informācija
Dzimusi 1882. gada 20. maijā
Kalundborga, Dānija
Mirusi 1949. gada 10. jūnijā (67 gadi)
Lillehammere, Norvēģija
Dzīvesbiedrs Anders Kasts Svarstads
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstniece
Valoda norvēģu valoda
Slavenākie darbi Kristīne Lavransa meita
Apbalvojumi 1928. gadā Nobela prēmija literatūrā

Sigrida Unsete (dzimusi 1882. g. 20. maijā Kalundborgā, Dānijā; mirusi 1949. g. 10. jūnijā Lillehammerē, Norvēģijā) bija norvēģu rakstniece. Viņas darbi "Jennija", "Pavasaris", "Kristīne Lavransa meita" tapuši 20. gadsimta pirmajā pusē. Augstākā virsotne rakstnieces daiļradē ir vēsturiskā triloģija "Kristīne Lavransa meita", par kuru Unsete saņēmusi 1928. g. Nobela prēmiju literatūrā.[1]

Unsete ir dzimusi Kalunbornā, Dānijā, bet divu gadu vecumā ar ģimeni pārcēlusies un dzīvojusi Norvēģijā. 1924. gadā Unsete konvertējās Katolicismā . 1940. gadā pameta Norvēģiju, jo nevarēja pieņemt nacistiskās Vācijas invāziju un tai sekojošo Norvēģijas okupāciju, bet pēc Otrā pasaules kara beigām, 1945. gadā atgriezās Norvēģijā. Viņas slavenākais darbs ir triloģija Kristīne Lavransa meita, par dzīvi viduslaiku Skandināvijā, caur sievietes dzīves portretējumu no dzimšanas līdz nāvei. Triloģija pirmo reizi tika publicēta no 1920. līdz 1922. gadam.

Biogāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sigrida Unsete jaunībā

Sigrida Unsete dzimusi 1882. gada 20. maijā nelielā Dānijas pilsētiņā Kalunborgā, savas mātes Šarlotes Unsetes (1855-1939, dzimusi Gyth) dzimtas mājā. Sigrida bija vecākā no trīs meitām ģimenē, kas pārcēlās uz Norvēģiju, kad viņa bija divus gadus veca. Viņa uzauga Norvēģijas galvaspilsētā Oslo (jeb tolaik, līdz 1925. gadam Kristiānijā). Kad Sigrīdai bija 11 gadu, pēc ilgstošas slimības, 40 gadu vecumā nomira viņas tēvs, norvēģu arheologs Ingvalds Martins Unsets (1853-1893).[2] Ģimenes finansiālās situācijas dēļ Unsetei bija jāatsakās no cerības uz mācībām augstskolā, pēc viena gada sekretāres kursiem, 16 gadu vecumā viņa uzsāka darba gaitas Kristiānijā. 1907. gadā Unsete iestājās Norvēģijas rakstnieku savienībā, no 1933. līdz 1935. gadam vadīja apvienības Literāro padomi un no 1936. līdz 1940. gadam bija savienības priekšsēdētāja.

Rakstniece[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paralēli darbam birojā, Sigrida Unsete arī rakstīja un studēja augstskolā. Viņas pirmais darbs, romāns par dzīvi viduslaiku Dānijā bija pabeigts 22 gadu vecumā. Izdevniecība to nepiekrita publicēt. Divus gadus vēlāk viņa pabeidza nākamo manuskriptu, ievērojami mazāku - tikai 80 lapaspuses. Šoreiz atteikusies no viduslaikiem, viņa izvēlējās reālistisku vidusšķiras sievietes dzīves attainojumu tā laika Kristiānijā. Arī šo manuskriptu izdevēji sākotnēji noraidīja, tomēr nedaudz vēlāk to publicēja. Darba nosaukums bija Fru Marta Oulie, un tas iesākās ar skandalozu galvenās varones apgalvojumu: "Esmu bijusi neuzticīga savam vīram". Tā 25 gadu vecumā Sigrida Unsete debitēja literatūrā ar realistisku noveli par laulības pārkāpšanu laikmetīgā vidē. Tā izraisīja uzmanību, un Unsete nonāca norvēģu daudzsološo jauno autoru lokā. Līdz 1919. gadam tika publicētas vairākas mūsdienīgas noveles. Viņas 1907.- 1918. gadu perioda daiļdarbi ir par sava laika Kristiāniju un tās iedzīvotājiem, strādniekiem, ģimeņu likteņiem, par bērnu un vecāku attiecībām. Viņas galvenā tēma bija sievietes un viņu mīlestības. Realistisko darbu kulminācija bija romāni "Jennija" (1911) un "Pavasaris" (1914). Unsetes proza tika veiksmīgi pirkta un pēc trešās grāmatas publicēšanas viņa varēja pamest darbu birojā un uzturēt sevi ar rakstnieces ienākumiem, un ar saņemto rakstnieces stipendiju varēja apceļot Dienvideiropu 1909- 1910 gados.

Laulība un bērni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ceļojuma laikā Romā Unsete iepazinās ar norvēģu gleznotāju Andersu Kastu Svarstadu, kurš tobrīd precējies un trīs bērnu tēvs. Svarstadam bija nepieciešami trīs gadi, lai izšķirtos no pirmās sievas, pirms apprecēt rakstnieci. Sigrida un Anders apprecējās 1912. gadā un viņi devās uz dzīvi Londonā, vēlāk atgriezās Romā, kur 1913. gada janvārī piedzima viņu pirmais bērns. Tas bija zēns un viņu nodēvēja tēva vārdā. Līdz 1919. gadam Sigrida dzemdēja vēl vienu dēlu - Hansu Benediktu un meitu Mēriju Šarloti, kā arī ģimenei pievienojās Svarstada bērni no pirmās laulības. Tie bija grūti gadi, bet Sigrida turpināja rakstīt, pabeidza savu pēdējo reālistisko romānu un noveļu krājumu, piedalījās publiskās debatēs par sieviešu emancipācijas un citām ētikas un morāles tēmām. Viņa prata polemizēt un bija kritiska pret tajā laikā attīstībā esošo emancipāciju, morāles un ētikas pagrimumu, ko viņa sajuta kā draudošu Pirmā pasaules kara priekšvakarā.

Sigrida Unsete Bjerkebekā
Unsetes māja Bjerkebekā, tagad muzejs

1919. gadā Sigrida ar saviem diviem bērniem un būdama gaidībās ar trešo, pārcēlās uz dzīvi Lillehammerē, nelielā pilsētiņā Norvēģijas dienvidaustrumos. Sākotnējie viņa plānoja tur atpūsties ar bērniem, kamēr vīrs saved kārtībā ģimenes māju Kristiānijā, tomēr viņu laulība izjuka un sekoja šķiršanās. 1919. gada augustā Lillehammerē viņa dzemdē trešo bērnu un rakstniece nolemj palikt šajā pilsētā, uzbūvē un iekārto lielu tradicionālu lauku māju ar plašu sētu un dārzu, kurā viņa var atpūsties un strādāt.[3]

Kristīne Lavransa meita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc trešā bērna dzimšanas un droša patvērumua iegūšanas savā mājā, Unsete sāka savu lielo darbu "Kristīne Lavransa meita". Viņai jau bija agrīnas iestrādes un viņa jau bija rakstījusi par laiku Norvēģijas vēsturē pirms kristiānisma. Rakstniece bija publicējusi pārstāstītas Karaļa Artūra laika leģendas, pētījusi sennorvēģu valodas manuskriptus un Viduslaiku hronikas, apmeklējusi Viduslaiku baznīcas un klosterus, gan Norvēģijā, gan ārzemēs. Salīdzinot ar mēģinājumu rakstīt par viduslaikiem 22 gadu vecumā, tagad Unsete jau labi pārzināja periodu, viņas personība bija attīstījusies, piedzīvojot mīlestību, kaislību, izmisumu un pirmā pasaules kara asinspirti.

Kristīne Lavransa meita ir vairāk kā tikai vēsturisks romāns, tā vēsturiskie aspekti nav tā nozīmīgākā daļa. Vēsturisko notikumu fons ir precīzs, reālistisks un netiek izskaistināts, tā nav bēgšana no sava laikmeta skarbās realitātes, lai gremdētos pagātnes nostaļģijā, tieši pretēji. Triloģiju veido stāsts par Kristīni, neordināru savam laikam sievieti, kas atļaujas realizēt savu gribu pretēji sabiedrības tradīcijām un vēlāk mācas sadzīvot ar savas izvēles sekām. Triloģijas nobeigumā romāna galvenā varone atrod savu laimi un mieru pašupurējoties. Stāsts notiek uz precīzi attainotu 1310 - 1349 gadu notikumu fona. Triloģiju veido grāmatas "Vainags", "Saimniece" un "Krusts". Triloģijai seko 4 grāmatu sērija "Olavs Auduna dēls".

Katolicisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Abi rakstnieces vecāki bija ateisti un lai arī saskaņā ar laikmeta normām viņa un viņas māsas bija kristītas baznīcā, un viņu māte regulāri apmeklēja vietējo luterāņu baznīcu, kopumā viņas tika audzinātas sekulārā vidē.[4] Unsete, sākotnēji agnostiķe, savas laulības un pirmā pasaules kara iespaidā mainīja savu attieksmi par labu kristietībai. Viņas darbos aprakstītās dzīves brutalitātes fonā vienmēr vīd jautājumi, kas nav izskaidrojami ar cilvēka prātu. 1924. gadā Unsete pēc pamatīgas apmācības pie vietējā mācītāja, 42 gadu vecumā tika uzņemta Katoļu baznīcā. Vēlāk viņa kļuva par Dominikāņu ordeņa laju. Romānā "Olavs Auduna dēls", kas tika sarakstīts uzreiz pēc Unsetes konversācijas, darbība notiek vēsturiskā periodā, kad Norvēģija bija katoliska. Romāna galvenā varoņa attiecības ar Dievu, dziļā grēka izjūta un viduslaiku katoļu baznīca tiek attainoti ļoti pozitīvā gaismā.

Norvēģijā Unsetes konvertēšanās katolicismā tika uztverta skandalozi. Par to rakstīja arī ārvalstīs, īpaši pēc "Kristīnes Lavransa meitas" panākumiem. Tajā laikā Norvēģijā bija ļoti maz praktizējošu katoļu, tā bija gandrīz pilnībā luterāņu valsts. Antikatolicisms bija plaši izplatīts luterāņu garīdzniecībā un vispārējā tautas noskaņojumā. [nepieciešama atsauce] Uzbrukumi Unsetes ticībai tikai vairoja viņas literārās spējas, viņa aktīvi piedalījās publiskās debatēs un aizstāvēja Katoļu baznīcu.

Vēlākie gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1929. gada Sigrida Unsete sarakstīja stāstu sēriju par sava laika Oslo iedzīvotājiem, ar stingru katolisku ievirzi. Viņa izvēlējās sižetus no nelielās norvēģu katoļu kopienas, bet par galveno saglabājot mīlestības tēmu. Viņa publicēja arī vēsturiskus darbus, iztulkoja Islandes sāgas mūsdienu norvēģu valodā, publicēja vairākas esejas, pārsvarā par angļu literatūru. 1934. gadā viņa publicēja autobiogrāfisku darbu "Vienpadsmitgadniece", kas stāsta par viņas bērnību Kristiānijā, par mājām, ģimenes mīlestību un slimo tēvu. 1930to gadu beigās Unsete sāka darbu pie vēsturiska romāna par notikumiem 18. gadsimta Skandināvijā. 1939. gadā tika publicēta pirmā grāmata "Dorotejas kundze", sekojošais Otrais Pasaules karš pārtrauca rakstnieces daiļradi. Romāns netika pabeigts. Padomju Savienības invāzija Somijā uzsāka Ziemas karu, 1940. gada 25. janvārī Sigrida Unsete ziedoja savu Nobela prēmijas balvu Somijas aizsardzības spēkiem.[5]

Trimda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijai okupējot Norvēģiju 1940. gada aprīlī, Unsete bija spiesta pamest valsti. Viņa bija spēcīgi kritizējusi Hitleru jau kopš trīsdesmito gadu sākuma un viņas grāmatas nacistiskajā Vācija bija aizliegtas. Lai izvairītos no nonākšanas Gestapo, Unsete pārcēlās uz neitrālo Zviedriju. Viņas vecākais dēls - Norvēģijas armijas vecākais leitnants Anders Svarstads krita sadursmē ar vācu karavīriem pie Segalstadas tilta Gausdālē 1940. gada 27. aprīlī. [6][6][7] Unsetes slimā meita bija mirusi īsi pirms kara sākuma. Bjerkebeku rekvizēja Vērmahts un izmantoja kā virsnieku štābu visu vācu okupācijas laiku[nepieciešama atsauce].

1940. gadā Sigrida Unsete un viņas jaunākais dēls pameta Zviedriju un devās uz ASV, kur viņa neatlaidīgi iestājās par Norvēģijas atbrīvošanu un par eiropas ēbrejiem, rakstot rakstus, sniedzot intervijas un uzstājoties ar runām.

Atgriešanās Norvēģijā un nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Norvēģijas atbrīvošanas 1945. gadā Unsete atgriezās. Viņa nodzīvoja vēl 4 gadus, bet vairs nerakstīja. Rakstniece nomira 67 gadu vecumā Lillehammerē, kur viņa bija dzīvojusi no 1919. līdz 1940. gadam. Viņa ir apglabāta Mesnali ciemā, 15 km no Lillehammeres. Kapavietā ir piemiņas zīme - trīsmelni krusti.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sigrida Unsete ir saņēmusi dažādus apbalvojumus, no kuriem nozīmīgākais Nobela prēmija literatūrā, kam viņu nominēja Helga Eng - tā laika Norvēģijas Zinātņu akadēmijas biedre. [8] Krāteris uz planētas Venera ir nosaukts viņas vārdā. Viņa ir bijusi attēlota uz Norvēģijas kronas 500 nomināla banknotes un divu kronu pastmarkas no 1982. gada. Bjerkebeka, Sigridas Unsetes māja Lillehammerē mūsdienās ir muzejs "Maihaugen".[9]

Apbalvojumi
Priekštecis:
Anrī Bergsons
Nobela prēmija literatūrā
1928
Pēctecis:
Tomass Manns

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1907: Marta Oulija kundze , romāns
  • 1908: Laimīgie gadi , romāns
  • 1909: Viga-Ljot un Vigdis stāsts, romāns
  • 1910: Jaunība , dzeja
  • 1911: Jennija , romāns
  • 1912: Bēdīgie likteņi , īsstāsti
  • 1914: Pavasaris , romāns
  • 1915: Leģendas par karali Artūru un apaļā galda bruņiniekiem Tomasa Malorija stāstu tulkojums
  • 1917: Raganu spoguļa lauska"", romāns
  • 1917: Trīs māsas esejas
  • 1918: Gudrās jaunavas stāsti
  • 1919: No sievietes skatu punkta (esejas)
  • 1920 līdz; 22: Kristīne Lavransa meita (romāns triloģija), ( "Vainags" (1920), "Saimniece" (1921) un "Krusts" (1922).)
  • 1921: Vårskyer
  • 1925: Svētā Halvarda dzīve, nāve un brīnumi
  • 1925: Olavs Auduna dēls no Hestvikenas (romāns)
  • 1927: Olavs Auduna dēls un viņa bērni (romāns)
  • 1927: Katoļu propoganda (esejas)
  • 1929: Mežonīgā orhideja (romāni)
  • 1929: Posmi (esejas)
  • 1930: Degošais krūms (romāns)
  • 1930: Svētais Olavs, Norvēģijas karalis (hagiogrāfija)
  • 1932: Ida Elizabete (romāns)
  • 1933: Posmi. Jaunas rindas (esejas)
  • 1933: Divas Eiropas svētās
  • 1934: Vienpadsmit gadi (autobiogrāfisks romāns)
  • 1936: Uzticīgā sieva (romāns)
  • 1937, Norvēģijas svētie "(hagiogrāfija)
  • 1938: Pašportreti un ainavas (stāsts)
  • 1939: Madame Doroteja (romāns)
  • 1939: Mūki, svētceļojumi un baznīcas ("Norvēģijas kultūras vēstures II daļa")
  • 1943: Sigurds un viņa drosmīgie pavadoņi. Stāsts par viduslaiku Norvēģiju (bērnu grāmatas)
  • 1945: Atpakaļ nākotnē (memuāri), (angļu izdevums 1942. gadā)
  • 1947: Laimīgās dienas (atmiņas) (angļu valodā 1942)

Pēcnāves izdevumu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1951: Sjēnas Katerīne (hagiogrāfija)
  • 1952: Raksti un runas kara laika (esejas)
  • 1955: Sigurds un viņa drosmīgie draugi (romāns)
  • 1957, Sten Steensen Blicher (kultūras)
  • 1968: Rītausmā (rakstīts 1911) (romāns)
  • 1972: Uz austrumiem no saules un rietumiem no mēness (bērnu grāmata) (uzrakstīts 1927. gadā)
  • 1973: Princeses Berget zilā (bērnu grāmata) (rakstīta 1928. gadā)
  • 1979: Dārgā Dea (vēstule)
  • 1992: Miers virs Zemes (stāsti)

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Sigrid Undset (Store norske leksikon)
  2. Ingvald Undset (Store norske leksikon)
  3. Bjerkebæk (Store norske leksikon)
  4. Sparrow, Stephen (2003). "Sigrid Undset: Catholic Viking"
  5. The Winter War 1939—1940 The Finnish Defence Forces, 1999.
  6. 6,0 6,1 Per Voksø. Krigens Dagbok – Norge 1940–1945 (norvēģu). Oslo : Forlaget Det Beste, 1994. 33. lpp. ISBN 82-7010-245-8.
  7. Arne Ording, Gudrun Johnson, Johan Garder. Våre falne 1939–1945 (norvēģu) 4. Oslo : Norwegian government, 1951. 272–273. lpp.
  8. http://www.nobelprize.org/nomination/archive/show.php?id=8335
  9. Sigrid Undset's home Bjerkebæk (Maihaugen)
  • Inside the gate: Sigrid Undset's Life at Bjerkebæk by Nan Bentzen Skille, translated by Tiina Nunnally. ISBN 978-82-03-19447-4
  • Per Amdam. «En ny realisme. Historie og samtid». In Edvard Beyer. Norges Litteraturhistorie (norvēģu) 4. Oslo : Cappelen, 1975. 412–439. lpp.
  • Borgnild Krane. Sigrid Undset. Liv og meninger (norvēģu), 1970.
  • Bayerschmidt, Carl F. 1970. Sigrid Undset. (Twayne's world authors series 107.) New York: Twayne Publishers.

Ārējie resursi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]