Harri Martinsons

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Harri Martinsons
Harry Martinson
Harri Martinsons četrdesmito gadu sākumā
Harri Martinsons četrdesmito gadu sākumā
Personīgā informācija
Dzimis 1904. gada 6. maijā
Jemshēga, Zviedrija
Miris 1978. gada 11. februārī (73 gadi)
Stokholma, Zviedrija
Tautība zviedrs
Literārā darbība
Nodarbošanās dzejnieks, prozaiķis
Valoda zviedru valoda
Literatūras virzieni modernisms
Slavenākie darbi poēma "Aniāra", romāns "Ziedošā nātre"
Apbalvojumi 1974. gada Nobela prēmija literatūrā
kopā ar Eivindu Junsonu

Harri Matinsons (zviedru: Harry Martinson; dzimis 1904. gada 6. maijā, miris 1978. gada 11. februārī) bija zviedru modernisma dzejnieks un prozaiķis, 1974. gada Nobela prēmijas literatūrā laureāts kopā ar Eivindu Junsonu.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Harri Martinsons dzimis 1904. gadā Jemshēgā. Pēc tēva nāves un mātes aizbraukšanas, pametot ģimeni, pavadījis bērnību dažādās ģimenēs laukos, kur viņā dzimusi mīlestība pret dabu. Vēlāk, divus gadus klaiņojis pa Zviedriju un Norvēģiju, kļūst par jūrnieku, sešos gados nomainīdams četrpadsmit dažādus kuģus. Atgriezies Zviedrijā tuberkulozes dēļ, 1929. gadā debitē kā dzejnieks un salaulājas ar zviedru rakstnieci Mou Martinsoni. 20. gadsimta trīsdesmito gadu sākumā darbojies arī kā gleznotājs. Pēc dalības Padomju rakstnieku kongresā Maskavā 1934. gadā viļas komunisma ideālos. Vēlāk šī iemesla dēļ pēc Padomju Savienības uzbrukuma Somijai kļūst par brīvprātīgo Somijas pusē. Par šo pieredzi arī sarakstījis grāmatu.[1] 1979. gadā saņēmis Nobela prēmiju literatūrā "par darbiem, kas notver rasas lāsi un atspoguļo visumu."[2] Tā kā Martinsons bija Zviedrijas akadēmijas loceklis, prēmijas piešķiršana izraisīja asas debates un kritiku. Tas lielā mērā arī noveda pie Martinsona pašnāvības 1978. gadā Stokholmā.[3]

Daiļrade[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairākās valodās tulkots Martinsona daļēji autobiogrāfiskais romāns "Ziedošā nātre" (Nässlorna blomma, 1935), kas vēsta par zēnu, kurš agri zaudējis tēvu, bet māte ģimeni pametusi un pārcēlusies uz Amerikas Savienotajām Valstīm, tāpat kā tas noticis ar pašu Martinsonu. Panākumus guvusi viņa zinātniski fantastiskā poēma "Aniāra" (Aniara: en revy om människan i tid och rum, 1956), pēc kuras motīviem sarakstīta un iestudēta opera. Martinsona dzejā dabas motīvi mijas ar civilizācijas kritiku.[3]

Darbu tulkojumi latviešu valodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu valodā izdots Martinsona romāns "Ceļš uz Zvanu draudzi" (Daugava, 1953), dzejoļus atdzejojis Andrejs Irbe, publicēti trimdas žurnālā "Jaunā gaita".

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Rosemary M. Canfield Reisman, ed., Critical Survey of Poetry: European Poets, 4th ed. (Pasadena: Salem Press, 2011), 2: 681-85.
  2. http://www.nobelprize.org/nobel_prizes/literature/laureates/1974/
  3. 3,0 3,1 http://www.nobelprize.org/nobel_prizes/literature/laureates/1974/martinson-article.html

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]