Romuva

Šis raksts ir par prūšu svētnīcu. Par lietuviešu neopagānu kustību skatīt rakstu Romuva (ticība).

Romuva (Romowe) bija teiksmaina prūšu svētnīca un galvenā priestera krīvu krīva mītne, kas esot atradusies Sembas rietumu daļā.

Romuvas svētnīca. K. Hartknohs „Vecā un jaunā Prūsija”, 1684. gads.

Vācu hronists Simons Grūnavs savā „Prūsija hronikā” to nosaucis par Rikojotu (Rickoyott). Viņš aprakstīja tur augošu spēcīgu un lielu ozolu, kas bijis 6 olektu resns un zaļojis kā ziemā, tā vasarā (war stetis grün, winter und sommer). Tā lapotne esto bijusi tik lekna, ka tai cauri nav spējis izsūkties pat lietus.

Ap ozolu esot bijis nostiepts audums, aiz kura drīkstēja ieiet tikai pats krīvs un augstākie vaideloši. Ozolā bijuši novietoti trīs dievu — nāves dieva Patola (vai Pikula), zibens dieva Pērkona, kā arī ražas un kara dieva Patrimpa — tēli. Pie ozola vienmēr degusi svētā uguns, kurā doti ziedojumi un kas kurināta ar ozolkoka malku. Ja uguns kādreiz izdzisusi, tās uzraugošajam vaidelotim par to esot bijis jāsamaksā ar savu dzīvību.