Sergejs Staprāns

Sergejs Staprāns Sergejs Staprāns pēc atvaļināšanās no armijas Personīgā informācija Dzimis 1896. gada 5. novembrī Kolka, Dundagas pagasts, Ventspils apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1951. gada 25. novembrī (55 gadi) Buenosairesa, Argentīna Tautība latvietis Vecāki Jānis un Emīlija Staprāns

Militārais dienests Dienesta pakāpe virsleitnants Dienesta laiks 1916 — 1917 1918 1919 — 1921 Valsts Krievijas Impērija Baltā kustība Latvija Struktūra sauszemes bruņotie spēki Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Krievijas pilsoņu karš Latvijas Neatkarības karš Apbalvojumi Lāčplēša Kara ordenis nr.3/618 Cits darbs žurnālists, lidotājs, SSS biedrs

Sergejs Staprāns, arī Sergejs Staprans (1896—1951) bija latviešu strēlnieku virsnieks, Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris un sabiedriskais darbinieks. Latviešu Nacionāldemokrātu partijas dibinātājs (1917). Latvijas armijas izlūkdienesta pirmais priekšnieks.

Dzīvesgājums

Dzimis 1896. gada 5. novembrī Kolkas ciemā Dundagas pagastā skolotāja Jāņa Staprāna un viņa sievas Emīlijas četru bērnu ģimenē. Mācījās Ventspils reālskolā. Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Krieviju, sāka studēt Maskavas komercinstitūtā, 1916. gadā Aleksandra karaskolā. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada 24. martā Maskavā iestājās Latviešu Nacionāldemokrātu partijā, bija Centrālās padomes loceklis. 1917. gada martā tika pārcelts uz Rezerves latviešu strēlnieku pulku, deleģēts latviešu strēlnieku pulku deputātu padomē, kur darbojās arī tās izpildkomitejā. Pēc Latvju kareivju nacionālās savienības (LKNS) dibināšanas Rīgā 1917. gada 5. augustā bija tās kasieris, piedalījās Nekrievu tautu kongresā Kijivā. Iecelts par sakaru komandas priekšnieka palīgu 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā.

Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada beigās demobilizēts slimības dēļ, devās uz Maskavu, kur pulkveža F. Brieža vadībā darbojās pretlielinieciskajā B. Savinkova Dzimtenes un brīvības aizsardzības savienībā, kaujas un izlūkošanas daļās. Latvijas Neatkarības kara laikā 1919. gada janvārī atgriezās dzimtenē, organizēja partizānus Padomju Latvijas armijas okupētajos Talsu un Tukuma apriņķos. 1919. gada februārī S. Staprānu arestēja un veda tiesāšanai uz Rīgu, tomēr ceļā viņš atbruņoja pavadoņus un izbēga. Pēc frontes pāriešanas 1919. gada 26. martā iestājās Latvijas armijā, Liepājā noorganizēja kontroles un informācijas nodaļu (faktiski militāro izlūkdienestu). Kad pēc Aprīļa puča 29. aprīlī Liepājā ieradās Andrievs Niedra un 11. maijā izziņoja jaunu desmit ministru Latvijas Pagaidu valdību, Staprāns viņu nolaupīja un līdz 17. maijam gūstā turēja S. Staprāna vadītā latviešu virsnieku grupa (Staprāns, Ozoliņš, Austrics, Caunītis, Jansons un Klucis). Pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada 22. maijā ar kuģi ieradās Vidzemē, tika iedalīts 5. Cēsu kājnieku pulka jātnieku izlūkos, piedalījās Cēsu kaujās. 1919. gada 30. jūnijā krita vācu gūstā, kur atradās līdz Strazdumuižas pamiera noslēgšanai.

Bermontiādes laikā vadīja 5. Cēsu kājnieku pulka velosipēdistu rotu, kaujās pie Iecavas skolas nakts uzbrukumā pie Misas 1919. gada 13. novembrī kontuzēts, bet palika ierindā. Uzbrukumā Jelgavai pie Tetelmindes atņēma ienaidniekam bruņuautomobili, kas vēlāk tika pārdēvēts par "Tālivaldi".

1920. gada 5. februārī paaugstināts par virsleitnantu, pārgāja uz Latvijas kara aviācijas daļām, kļuva par lidotāju. 1921. gada janvārī atvaļināts no militārā dienesta. Uzrakstīja savas karalaika atmiņas "Caur Krievijas tumsu pie Latvijas saules".

Iesāka studijas Latvijas Universitātes tautsaimniecības fakultātē, organizēja vairākas akciju sabiedrības Rīgā, taču tās visas beidza savu darbību ar bankrotu. Veica militāro apmācību sociāldemokrātu paramilitārajā organizācijā Strādnieku sports un sargs (SSS). Marģera Skujenieka valdības laikā darbojās Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā (1926—1928). 1927. gadā sakāvās ar Arvedu Bergu un tiesājās ar ģenerāli Mārtiņu Peniķi, kam nepatika Staprāna atmiņu versija par Brīvības cīņu laikiem viņa grāmatā "Caur Krievijas tumsu pie Latvijas saules". 1929. gadā aizbrauca uz latviešu kolonijām Brazīlijā, kur nonāca mēnesi ilgā arestā par kautiņu, pēc tam apmetās uz dzīvi Buenosairesā, bija Argentīnas krievu laikraksta redaktors.

Miris 1951. gada 25. septembrī.

Apbalvojumi

• Lāčplēša Kara ordenis nr.3/618 (1921)

Darbi

• "Caur Krievijas tumsu pie Latvijas saules: manas atmiņas un dēkas no Krievijas revolūcijas un Latvijas tapšanas laikiem", Rīga, Valters un Rapa, 1928.

Literārais tēls

Leitnants Sergejs Staprāns ir viens no tēliem Raimonda Staprāna lugā "Briedis-Peterss" par 1918. gada notikumiem Krievijā.