Sīrija (Romas province)
Sīrija bija Senās Romas province, kas atradās Vidusjūras austrumos, mūsdienu Turcijas, Libānas un Sīrijas teritorijā. Romas Republikai Sīriju pievienoja 64. gadā pr.Kr. pēc Pompeja uzvaras pār Armēnijas ķēniņu Tigranu Lielo Trešajā Mitridata karā, kurš bija hellēniskās seleikīdu Sīrijas aizstāvis.[1] Ap 117. gadu ziemeļrietumos tā robežojās ar Kilikiju, ziemeļos ar Kapadokiju un Armēniju, austrumos ar Mezopotāmiju un Arābiju, bet dienvidos ar Jūdeju un Petrejas Arābiju. Rietumos to apskaloja Vidusjūra, un pretī atradās Kipras romiešu province. Pēc Hēroda Jūdejas sadalīšanas tetrarhijā 4. gadā pr.Kr. tā pakāpeniski tika pievienota romiešu provincēm, bet Sīrija inkorporēja Itureju un Trahonitu. 2. gadsimta beigās province tika sadalīta Koiles Sīrijā un Feniķijas Sīrijā.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sīrijas province
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sīriju pievienoja Romas republikai 64. gadā pr.Kr., kad Pompejs Lielais piesprieda nāves sodu seleikīdu ķēniņam Antioham XIII Aziātam un gāza viņa mantinieku Filipu II Filomeju. Par Sīrijas vietvaldi viņš nozīmēja Marku Emīliju Skauru.
Pēc republikas likvidēšanas un Romas impērijas izveidošanās Sīrija kļuva par romiešu imperatora provinci, kuru pārvaldīja legāts. Agrīnās impērijas periodā romiešu armija Sīrijā izvietoja trīs leģionus un palīgspēkus, kas sargāja robežu ar Partu.
6. gadā imperators Oktaviāns gāza etnarhu Hērodu Arhelaju un apvienoja Jūdeju, Samariju un Idumeju Jūdejas romiešu provincē. Šo provinci nodeva Sīlijas legāta Publija Sulpicija Kvirīnija tiešā pārvaldībā, kurš nozīmēja Koponiju par Jūdejas prefektu. Pēc Hēroda Filipa II nāves 34. gadā un Hēroda Antipas atcelšanas 39. gadā Itureja, Trahonita, Galileja un Pereja arī tika nodotas Sīrijas provinces jurisdikcijā.
No 37. līdz 41. gadam liela Palestīnas daļa tika atdalīta no Sīrijas un pārveidota Hēroda Agripas I vasaļvalstī. Pēc Agripas nāves viņa ķēniņvalsts pakāpeniski atkal tika iekļauta Romas impērijā un šī inkorporācija beidzās pēc Hēroda Agripas II nāves.
Sīrijas provinces armija tiešā veidā piedalījās Pirmajā romiešu-jūdu karā 66—70. gados. 66. gadā Sīrijas legāts Cestijs Galls sūtīja sīriešu armiju 12. leģiona sastāvā, kas bija pastiprināts ar palīgspēkiem, lai apspiestu sacelšanos un atjaunotu kārtību Jūdejā. Bet leģions nokļuva izliktajās lamatās un Betoronas kaujā sacēlušies jūdi to iznīcināja, kas šokēja romiešu vadību. Tad Vespasiānam (nākamajam imperatoram) tika uzdots apspiest jūdu sacelšanos. 69. gada vasarā Vespasiāns ar sīriešu vienību atbalstu pieteicās kļūt par Romas imperatoru. Viņš uzvarēja savu sāncensi Vitēliju un kā imperators valdīja Romā desmit gadus, bet pēc tam troni mantoja viņa dēls, Tits.
Spriežot pēc uzraksta, kas bija atrasts 1948. gadā Dorā, ir zināms, ka Gargilijs Antikuss bija provinces vietvaldis impērijas austrumu daļā, iespējams, Sīrijā, periodā starp viņa atrašanos konsula amatā un Āzijas pārvaldīšanu. 2016. gada novembrī Doras krastos Haifas Universitātes zemūdens arheologi atrada uzrakstu grieķu valodā, kas liecina par to, ka Antikuss bija Jūdejas provinces pārvaldnieks starp 120. un 130. gadu, iespējams pirms Bar Kohbas sacelšanās.
Pēc Teodora Momzena teiktā:
| “ | Sīrijas vietvaldis saglabāja nemainīgu pilsonisko pārvaldi pār visu lielo provinci un ilgu laiku bija vienīgais visas Āzijas pirmā ranga pārvaldnieks. [...] Tikai 2. gadsimtā mazinājās viņa ietekme, kad Adrians paņēma no viņa vienu no četriem leģioniem un nodeva to Palestīnas pārvaldniekam. | ” |
Provinces sadalīšana Koiles Sīrijā un Feniķijas Sīrijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Septimijs Severs Sīrijas provinci sadalīja Koiles Sīrijā un Feniķijas Sīrijā[2] ar galvaspilsētām Antiohijā un Tirā.
Pēc Teodora Momzena teiktā:
| “ | Tieši Severs visbeidzot atņēma Sīrijas vietvaldim pirmo vietu romiešu militārajā hierarhijā. Pēc provinces pakļaušanas, kura vēlējās par imperatoru iecelt Nigeru, kā tas pirms tam notika ar Vespasiānu, neskatoties uz pretestību, konkrēti, no galvaspilsētas Antiohijas puses, viņš pavēlēja sadalīt to ziemeļu un dienvidu daļā un iedeva pirmās, Koiles Sīrijas, vietvaldim divus leģionus, un otrās, Feniķijas Sīrijas, vietvaldim vienu leģionu. | ” |
No 2. gadsimta beigām Romas senātā atradās vairāki pazīstami sīrieši, tai skaitā Klaudijs Pompejans un Avīdijs Kasijs.
Sīrijai bija izšķiroša stratēģiskā nozīme 3. gadsimta krīzes laikā. 244. gadā Romā valdīja iedzimtais sīrietis no Filippoles (mūsdienās Šahba) Petrejas Arābijas provincē. Tas bija Marks Jūlijs Filips, kas vairāk pazīstams kā Filips Arābs, kurš kļuva par 33. Romas imperatoru pēc tās tūkstošgades svinībām.
252/253. gadā (strīdīgs laiks) pēc tam, kad romiešu lauku armiju Barbalisas kaujā iznīcināja Persijas ķēniņš, Šapurs I, Eifratas upe palika bez aizsardzības, bet reģionu izlaupīja persieši. 259/260. gadā viss atkārtojās, kad Šapurs I Edesas kaujā atkal sagrāva romiešu lauka armiju un sagūstīja romiešu imperatoru Valeriānu. Tad atkal romiešu Sīrija cieta: pilsētas tika iekarotas un izlaupītas.
No 268. līdz 273. gadam Sīrija kļuva par atšķēlušās Palmīras impērijas daļu.
Reformas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Diokletiāna reformām Koiles Sīrija tika iekļauta Austrumu diacēzē. Laikā no 330. līdz 350. gadam (iespējams, ap 341. gadu) Koiles Sīrijas teritorijā gar Eifratas rietumu krastu un bijušo Kommagenas valsti tika izveidota Eifratisijas province ar galvaspilsētu Hierapoli.[3]
Bizantijas periods
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Apmēram pēc 415. gada Koiles Sīrija tika sadalīta Sīrijā I (Primārajā Sīrijā) ar galvaspilsētu Antiohiju un Sīrijā II (Sekundārajā Sīrijā) jeb Salutaras Sīrijā ar galvaspilsētu Apameju pie Orontes upes. 528. gadā Justiniāns I abu šo provinču teritorijā izveidoja nelielu piekrastes provinci Teodoriju.
Šis reģions skaitījās kā viena no svarīgākajām Bizantijas impērijas provincēm. Laikā starp 609. un 628. gadu to okupēja sasanīdi. Pēc tam imperators Hēraklijs to atkaroja, bet atkal zaudēja uzbrūkošajiem musulmaņiem pēc Jarmukas kaujas un Antiohijas krišanas.[4] 963. gadā Nikofors Foka atkaroja Antiohijas pilsētu kopā ar citām valsts daļām, kas tajā laikā atradās Hamdanīdu varā, lai gan vēl joprojām oficiāli skaitījās Abasīdu kalifu varā. Uz to pretendēja arī Fatimīdu kalifi. Pēc tam, kad imperatoram Johannam Kurkuasam neizdevās iekarot Sīriju līdz Jeruzalemei, 970. gadu beigās Fatimīdu halifāts mēģināja iekarot Sīriju, kura rezultātā izdzina bizantiešus no Sīrijas lielākās daļas. Taču Antiohija un citas Sīrijas ziemeļu teritorijas palika impērijas sastāvā, bet citas daļas atradās imperatoru aizsardzībā ar hamdanīdu, mirdasīdu un marvanīdu uzticības personu starpniecību līdz pat seldžuku atnākšanai, kuri pēc trīsdesmit gadu cīņas 1084. gadā iekaroja Antiohiju. 12. gadsimtā Antiohiju atkal atkaroja Komninu atjaunotie spēki, taču uz to laiku pilsēta jau skaitījās Mazāzijas, nevis Sīrijas daļa.
Sīrijas pilsētas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
_2.jpg)
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sīrija.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Sicker, Martin (2001). Between Rome and Jerusalem: 300 Years of Roman-Judaean Relations. Greenwood Publishing Group. p. 39. ISBN 978-0-275-97140-3.
- ↑ Marquardt 1892, p. 373: "Tandis que la Judée ou Syria Palaestina demeurait ainsi séparée de la Syrie depuis l'an 66 après J.-C., la Syrie elle-même fut plus tard divisée en deux provinces : la Syria magna ou Syria Coele, et la Syria Phoenice".
- ↑ Kazhdan, Alexander, ed. (1991). Oxford Dictionary of Byzantium. Oxford University Press. p. 748. ISBN 978-0-19-504652-6.
- ↑ Kazhdan, Alexander, ed. (1991). Oxford Dictionary of Byzantium. Oxford University Press. p. 1999. ISBN 978-0-19-504652-6.