Baalbeka

Baalbeka بَعْلَبَك
pilsēta
Bakha templis
Baalbeka
Koordinātas: 34°0′24″N 36°12′20″E
Valsts	Libāna
Guverneriāts	Baalbek-Hermelas guverneriāts
Platība
• pilsēta	7 km2
• aglomerācija	16 km2
Augstums	1 170 m
Iedzīvotāji (2014)
• pilsēta	82 608
• blīvums	11 801,1/km²
• aglomerācija	105 000
Laika josla	EET (UTC+2)
UNESCO Pasaules mantojuma objekts
Oficiālais nosaukums: Baalbeka
Tips	Kultūra
Kritērijs	i, iv
Iekļauts	1984. gads
Aizsardzības nr.	294
Valsts	Libāna
Baalbeka Vikikrātuvē

Baalbeka (arābu: ّبَعْلَبَك - Baʿlabakk) ir Libānas pilsēta, kas atrodas austrumos no Litani upes, Bekaa ielejā, apmēram 67 km uz ziemeļaustrumiem no Beirūtas. Tā ir Baalbekas-Hermelas provinces galvaspilsēta. Senās Grieķijas un Romas laikā tā bija pazīstama kā Heliopole (Ἡλιούπολις, grieķiski «Saules pilsēta»). 1998. gadā Baalbekā dzīvoja 82 608 cilvēku, galvenokārt musulmaņi-šiīti, aiz tiem sekoja sunnīti un kristieši.

Šeit atrodas Baalbekas tempļu komplekss, kurā iekļautas divu lielāko romiešu tempļu, Bakha tempļa un Jupitera tempļa, drupas. 1984. gadā šis komplekss tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Vēsture

Aizvēsture

Tell Baalbekas paugura virsotnē, kas veido ielejas daļu uz austrumiem no Bekaa ziemeļu ielejas (latīņu: Coelesyria), ir atrodamas gandrīz nepārtrauktas apdzīvotības pazīmes pēdējo 8 līdz 9 tūkstošu gadu laikā. Teritorija bija labi apūdeņota gan ar strautu, kas iztek no Ras el-Ainas avota citadeles dienvidaustrumos, gan arī pavasaros no daudziem strautiņiem, kurus veido Anti-Libāna kušanas ūdeņi. Vēlāk Makrobijs šīs apdzīvotās vietas dibināšanu piedēvēja ēģiptiešu vai asīriešu priesteru kolonistiem. Tomēr apmetnes reliģiskā, komerciālā un stratēģiskā nozīme bija diezgan maza, un tāpēc tā nekad netika minēta nevienā zināmajā asīriešu vai ēģiptiešu rakstiskajā avotā, ja vien nav minēta ar kādu citu nosaukumu. Tās izdevīgā atrašanās vieta auglīgā ielejā uz lielās ūdensšķirtnes un maršrutā no Tiras uz Palmīru būtu padarījusi apmetni par bagātu un lielisku vietu jau no senatnes. Kanaāniešu laikā vietējie tempļi lielākoties bija veltīti Heliopoles triādei: vīriešu kārtas dievam (Baalam), viņa dzīvesbiedrei (Astartei) un viņu dēlam (Adonam). Pašreizējā Jupitera tempļa vieta, iespējams, bija agrākās pielūgsmes centrā, jo tā altāris atradās precīzi kalna virsotnē un pārējā svētnīcas daļa sniedzās līdz tā līmenim.

Islāma mitoloģijā tempļu komplekss tika uzskatīts par Zālamana pili, kuru uzbūvēja džini un kurš tika uzdāvināts kā kāzu dāvana Sābas ķēniņienei. Tā patieso romiešu izcelsmi joprojām aizsedza citadeles viduslaiku nocietinājumi vēl Polijas šļahtiča Radvilas vizītes laikā 16. gadsimtā.

Senie laiki

Pēc tam, kad 330. gados Maķedonijas Aleksandrs iekaroja Persiju, Baalbeka (grieķiski saucās Heliopole) tika iekļauta diadohu Ēģiptes un Sīrijas sastāvā. Romas austrumu karu gaitā to anektēja romieši. Colonia Julia Augusta Felix Heliopolitana romiešu kolonisti, iespējams, ienāca vēl Cēzara laikā, bet, visdrīzāk, tie varētu būt Oktaviāna vadīto 5. un 8. romiešu leģionu veterāni, kad šajā laikā te atradās romiešu garnizons. No 15. gada pr.Kr. līdz 193. gadam pilsēta atradās Beritas teritorijas sastāvā. Tā tika pieminēta Jozefa Flāvija, Plīnija Vecākā, Strabona un Ptolemaja darbos, kā arī uz imperatoru monētām no Nervas līdz Gallienam. Plīnijs 1. gadsimtā to nepieskaitīja Dekapolei (Kelesīrijas "Desmit pilsētām"), atšķirībā no Ptolemaja 2. gadsimtā. Iedzīvotāju sastāvs, iespējams, mainījās atkarībā no sezonām, gadatirgiem, musoniem un karavānām no piekrastes uz iekšējiem reģioniem.

Klasiskajos antīkajos laikos pilsētas Baala Hadada templis sākuma asociējās ar grieķu saules dieva Hēlija pielūgsmi, bet pēc tam ar grieķu un romiešu debesu dievu, sauktu par "Heliopoles Zevu" vai "Jupiteru". Pašreizējais Jupitera templis, domājams, nomainīja daudz senāku templi, kas bija celts uz tiem pašiem pamatiem. Tas tika uzcelts 1. gadsimta vidū un, iespējams, pabeigts ap 60. gadu. Tā pielūgsmes objekts bija bezbārdains zelta dievs vedēja pozā ar labajā rokā paceltu pātagu un ar zibeni un labības bunti kreisajā rokā. Viņa attēls parādījās uz vietējām monētām, kā arī viņa tēlu nesa pa pilsētas ielām dažādu ikgadēju festivālu laikā. Makrobijs šos rituālus salīdzināja ar Dīvas Fortūnas rituāliem Antijā un izsacījās, ka to dalībnieki bija pilsētas elite, kas gatavojās savai lomai ar gavēni, šķīstīšanos un galvas noskūšanu. Bronzas skulptūrās Biblā, Feniķijā un Tortosā, Spānijā viņš bija attēlots stabveida termā un aplikts (kā grieķu-persiešu Mitra) ar bistēm, Saules, Mēness un piecu toreiz zināmo planētu attēliem. No šīm statujām īpaši izceļas Merkura biste. Marmora stēla Massalijā Transalpu Gallijā demonstē līdzīgu izvietojumu, taču palielina Merkūru līdz pilnai figūrai. Vietējie kulti arī godāja baitilus, melnus koniskus akmeņus, kas Baalam tika uzskatīti svēti. Vienu no tādiem uz Romu nogādāja imperators Elagabals, bijušais "saules" priesteris no blakus esošās Emesas, kurš tam uzcēla templi Palatīna kalnā. Heliopolē atradās orākuls, un tā bija svētceļojumu vieta, no kuras kults izplatījās ļoti tālu. Heliopoles dieva uzraksti bija atklāti Atēnās, Romā, Panonijā, Venēcijā, Gallijā un pie Adriāna vaļņa Britānijā. Romiešu tempļu komplekss tika veidots no Oktaviāna valdīšanas sākuma 1. gadsimtā pr.Kr. līdz kristietības atzīšanai 4. gadsimtā. Jāņa Malalas 6. gadsimta hronikā, kas Baalbeku sauca par "pasaules brīnumu", kompleksa celtniecības lielākā daļa tika piedēvēta Antonijam Pijam, kurš dzīvoja 2. gadsimtā, taču nav skaidrības par viņa sniegto ziņu uzticamību. Uz to laiku Tell Baalbekas kompleksu veidoja trīs tempļi: viens Heliopoles Jupiteram (Baalam), viens Heliopoles Venērai (Aštartei) un trešais Bakham. Uz blakus esošā paugura tika uzcelts ceturtais templis, veltīts Heliopoles triādes trešajai personai, Merkuram (Adonam vai Seimiosam). Visbeidzot šī vieta sāka konkurēt ar Prenesti Itālijā, kas bija divas lielākās svētnīcas rietumu pasaulē.

Imperators Trajāns divas reizes konsultējās ar šīs vietas orākulu. Pirmajā reizē viņš pieprasīja rakstisku atbildi uz savu apzīmogoto neatklāto jautājumu. Dieva tukšā atbilde atstāja uz viņu labu iespaidu, jo viņa paša lapa bija tukša. Tad viņš jautāja, vai viņš atgriezīsies dzīvs no kara ar Partu, un saņēma kā atbildi gabalos sasistu centuriona vīnkoka spieķi. 193. gadā Septimijs Severs pilsētai piešķīra Italicum tiesības. Viņa sieva Jūlija Domna un dēls Karakalla 215. gadā veica ceļojumu uz Ēģipti un Sīriju. Uzraksti par godu viņiem šajā vietā varētu būt saistīti ar šo notikumu. Jūlija bija dzimusi Sīrijā, un viņas tēvs tāpat, kā Elagabals, bija Emesas "saules" priesteris.

Ar kristietības nostiprināšanos pilsēta kļuva par kaujas lauku. Agrīnie kristiešu autori, kā, piemēram, Eisēbijs no netālu esošās Cēzarejas, ne vienreiz vien nosodīja vietējās pagāniskās prakses un Heliopoles Venēras pielūgšanu. 297. gadā aktieris Gelasins pārgāja kristietībā izrādes vidū, kas izsmēja kristīšanu. Viņa publiskā ticības apliecināšana pamudināja publiku izvilkt viņu ārā no teātra un līdz navei nomētāt ar akmeņiem. 4. gadsimta sākumā diakons Kirils sabojāja daudzus Heliopoles elku tēlus. Rezultātā viņš tika nogalināts un (domājams) apēsts. Apmēram tajā laikā Konstantīns, vēl pirms kļuva par kristieti, noārdīja dievietes templi, tā vietā uzcēla baziliku un izdeva likumu, kas aizliedz vietējo iedzīvotāju tradīciju sievietēm pirms precībām nodarboties ar prostitūciju. Bārs Ebrejs vēl arī aizliedza vietējiem praktizēt daudzsievību. Satracinātie vietējie iedzīvotāji, reaģējot uz to, izvaroja un spīdzināja kristiešu jaunavas. Viņi rīkojās cietsirdīgi, neskatoties uz reliģisko brīvību, kuru pasludināja imperators Jūliāns. Pilsēta bija tik ļoti pazīstama ar savu naidīgumu pret kristiešiem, ka kā īpašu sodu uz šejieni izsūtīja aleksandriešus. Jupitera templi, kas jau bija cietis zemestrīcē, nojauca 379. gadā, Teodosija valdīšanas laikā, un tā vietā uzcēla citu baziliku (līdz mūsdienām nav saglabājusies), celtniecībai izmantojot paganiskā kompleksa apstrādātos akmeņus. "Lieldienu hronikā" teikts, ka tās hronists bija atbildīgs arī par visu pilsētas nelielo tempļu un svētvietu nojaukšanu. Ap 400. gadu Rabbula, nākamais Edesas bīskaps, centās nomirt mocekļa nāvē, uzbrūkot Baalbekas pagāniem, taču bija tikai nogrūsts pa tempļa kāpnēm kopā ar savu pavadoni. Pēc tam tā kļuva par bīskapa rezidenci. Justiniāna valdīšanas laikā, starp 532. un 537. gadu astoņas kompleksa korintiskās kolonnas tika izjauktas un nosūtītas uz Konstantinopoli Svētās Sofijas katedrāles celtniecībai. Justīna II valdīšanas laikā (560. un 570. gadi) un līdz pat musulmaņu invāzijai pilsēta bija slavena ar savām pilīm, pieminekļiem un dārziem.

Viduslaiki

Musulmaņu armija Baalbeku okupēja 634. gadā (hidžras 13. gads) vai 636. gadā, vai arī Abu Ubaida laikā pēc Bizantijas sakāves Jarmukas kaujā 637. gadā (hidžras 16. gads). Tas varēja notikt mierīgā ceļā pēc savstarpējās vienošanās, vai arī pēc varonīgas aizstāvēšanas un 2000 unču (57 kg) zelta, 4000 unču (110 kg) sudraba, 2000 zīda vestu un 1000 zobenu saņemšanas. Sagrautais tempļu komplekss tika atjaunots ar Al-Kalas (burtiski "Cietoksnis") nosaukumu, taču to 748. gadā to ļoti nežēlīgi izlaupīja Damaskas halifs Marvans II. Pēc tam tas tika izjaukts un lielā mēra pamests. Pilsēta tika iekļauta Damaskas apgabala sastāvā un atradās Omejadu un Abasīdu varā, pirms to 942. gadā iekaroja Fatimīdu Ēģipte. Stāstīja, ka 10. gadsimta vidū šeit atradās "piļu vārti, izkalti no marmora, un augstas kolonnas, arī no marmora", un ka tā bija pati "apbrīnojamākā" un "nozīmīgākā" vieta visā Sīrijā. 974. gadā Cimisas Jāņa I laikā pilsētu izlaupīja un izpostīja bizantieši, 1000. gadā šeit siroja Vasilijs II, bet 1025. gadā pilsētu okupēja Salihs ibn Mirdass, Alepo emīrs.

1075. gadā pēc tam, kad Damaskas seldžuku emīrs Tutušems I pilsētu iekaroja, tā galīgi tika atota Fatimīdiem. 1083. gadā kādu laiku pilsētā valdīja Alepo emīrs Muslims ibn Kuraišs. Pēc tās atjaunošanas seldžuku vārdā pilsētā valdīja einuhs Gumustegins, līdz viņu 1110. gadā gāza par sazvērestību pret uzurpatoru Togtekinu. Pēc tam Togtekins nodeva pilsētu savam dēlam Buri. Pēc tam, kad Buri mantoja Damasku pēc sava tēva nāves 1128. gadā, viņš nodeva šo teritoriju savam dēlam Muhamedam. Pēc Buri nogalināšanas Muhameds veiksmīgi nosargājās no savu brāļu Ismaila un Mahmuda uzbrukumiem, un atdeva Baalbeku savam vizīram Unuram. 1139. gada jūlijā Zengi, Alepo atabeks un Mahmuda patēvs, aplenca Baalbeku ar 14 katapultām. Ārpilsēta noturējās līdz 10. decembrim, bet citadele līdz 21. oktobrim, kad Unurs padevās, apsolot drošu ienākšanu. Decembrī Zengi veda pārrunas ar Muhamedu, piedāvājot samainīt Baalbeku vai Homsu pret Damasku, taču Unurs pārliecināja atabeku atteikties. Zengi nostiprināja savus nocietinājumus un nodeva teritoriju savam palīgam Ajubam, Saladīna tēvam. 1146. gadā pēc Zengi nogalināšanas Ajubs nodeva teritoriju Unuram, kurš bija Muhameda dēla, Abaka, reģents. To saņēma einuhs Ata al Hadims, kurš arī bija Damaskas vietvaldis.

1151. gada decembrī pilsētai uzbruka Banjasas garnizons, atriebjoties par dalību turkmēņu uzbrukumam Banjasai. Pēc Atas nogalināšanas Baalbekā valdīja viņa radinieks Dahhaks, Vadi at Taimas emīrs. 1154. gadā viņš bija spiests nodot to Nur ad-Dinam pēc tam, kad Ajubs veiksmīgi iecerēja intrigu pret Abaku. Pēc tam Ajubs pārvaldīja šo teritoriju no Damaskas Nur ad-Dina vārdā. 12. gadsimta vidū Idrisi piemin divus Baalbekas tempļus un leģendu par to izcelsmi Sālamana laikā. 1170. gadā pilsētu apmeklēja ebreju ceļotājs Tudelas Benjamīns.

Baalbekas citadele kalpoja kā cietums priekš krustnešiem, kurus Zengīdi saņēma gūstā. 1171. gadā šie gūstekņi veiksmīgi pieveisa savu apsardzi un atkaroja garnizonam pili. Taču apkārtnes musulmaņi sanāca kopā un iegāja pilī pa slepenu eju, kuru norādīja kāds vietējais. Pēc tam krustneši tika apkauti.

12. gadsimtā notika trīs lielas zemestrīces: 1139., 1157. un 1170. gadā. Tā, kas notika 1170. gadā, sagrāva Baalbekas aizsargmūrus un, kaut arī Nur ad-Dins tos atjaunoja, viņa jaunais mantinieks Ismails pēc četru mēnešu aplenkuma 1174. gadā bija spiests pilsētu atdot Saladīnam. Iegūstot savā kontrolē Damasku pēc Ibn al Mukaddama lūguma, Saladīns pēc Ajubīdu uzvaras pie Hamas ragiem 1175. gadā dāvāja viņam Baalbekas emirātu. Balduīns, jaunais, spitālīgais Jeruzalemes karalis, nākamajā gadā sasniedza pilngadību un pārtrauca krustnešu līgumu ar Saladīnu. Viņa bijušais regents Raimonds III, Tripoles grāfs, vasarā no rietumiem veica iebrukumu Bekaa ielejā, taču Ibn al-Mukaddams sagādāja tam nelielu sakāvi. Tad viņam pievienojās pamatspēki Balduīna un Toronas Onfruā vadībā, kas virzījās uz ziemeļiem, un tie augustā Aineldžaras kaujā uzvarēja Saladīna vecāko brāli, Turanšahu, un izlaupīja Baalbeku. Pēc Turanšaha atcelšanas Damaskā par paviršību pienākumu pildīšanā, viņš kā kompensāciju pieprasīja savu bērnības namu Baalbekā. Ibn al-Mukaddams tam nepiekrita un 1178. gada beigās Saladīns nolēma ieņemt pilsētu, lai saglabātu mieru savā dzimtā. Mēģinājums pāriet Jeruzalemes kristiešu pusē tika noignorēts, viņu līguma dēļ ar Saladīnu. Aplenkums notika mierīgi, neskatoties uz ziemas snigšanu, un Saladīns gaidīja, kamēr "dumjais" vadonis un viņa "tumsonīgo salašņu" garnizons piekritīs vienoties. Kaut kad pavasarī Ibn al-Mukaddams piekāpās, un Saladīns pieņēma viņa nosacījumus, nododot viņam Baarinu, Kafartabu un Maarat al-Numanu. Dāsnums noņēma spriedzi Saladīna vasaļu vidū līdz pat viņa valdīšanas beigām, taču ļāva viņa ienaidniekiem mēģināt izmantot viņa šķietamo vājumu. Taču viņš neļāva Turanšaham ilgi valdīt Baalbekā, liekot viņam vadīt ēģiptiešu spēkus, un atgriežoties atpakaļ 1179. gadā nozīmēja viņu par sinekūru Aleksandijā. Tad Baalbeka tika nodota viņa radiniekam Farruham Šaham, kura dzimta valdīja pār to nākamo pusgadsimtu. Pēc trim gadiem, kad Farruhs Šahs nomira, viņa dēls Bahrams Šahs vēl bija bērns, taču viņam ļāva saņemt mantojumu, un viņš valdīja līdz 1230. gadam. Aiz viņa sekoja Al Ašrafs Musa, pēc kura mantojumu saņēma viņa brālis As Salihs Ismails, kurš 1237. gadā to saņēma kā kompensāciju par Damaskas zaudēšanu par labu brālim Al Kamilam. 1246. gadā pēc vesela gada uzbrukumiem Baalbeku iekaroja As Salihs Ajubs, kurš dāvāja to Saadam ad-Dinam al Humaidi. Kad 1250. gadā tika nogalināts As Saliha Ajuba mantinieks Turanšahs, Alepo sultāns, An Nasirs Jusufs ieņēma Damasku un pieprasīja Baalbekas kapitulāciju. Tā vietā tās emīrs izteica pagodinājumu un piekrita regulārai nodevu izmaksai.

Mongoļu karavadonis Kitbuka iekaroja Baalbeku 1260. gadā un sagrāva tās nocietinājumus. Taču pēc tam tajā pat gadā Ēgiptes sultāns, Kutuzs, uzvarēja mongoļus un nodeva Baalbeku sava Damaskas emīra valdīšanā. Lielākā daļa no līdz mūsdienām nonākušajām skaistajām mošejām un pilsētas cietokšņu arhitektūra attiecas uz sultāna Kalavuna valdīšanas laiku 1280. gados. 14. gadsimta sākumā Abulfeds no Hamas aprakstīja pilsētu kā "lielu un spēcīgu cietoksni". 1318. gada 10. maijā atjaunoto pilsētu atkal izpostīja plūdi, kad ūdens no austrumiem un ziemeļaustrumiem izskaloja 30 m lielus caurumus 4 m biezās sienās. 194 cilvēki gāja bojā, sagrauti tika 1500 nami, 131 veikals, 44 augļu dārzi, 17 krāsnis, 11 dzirnavas un 4 akvedukti, kā arī pilsētas mošeja un 13 citas reliģiskas un mācību ēkas. 1400. gadā Timurs izlaupīja pilsētu, bet 1469. gadā zemestrīce turpināja postījumus.

Agrīnie jaunie laiki

1516. gadā Baalbeku kopā ar pārējo Sīriju iekaroja osmaņu sultāns Selims Grims. Lai vairotu Baalbekas Harfušu dzimtas prestižu Bekaa ielejas šiītu starpā, osmaņi piešķīra viņiem Homsas sandžaku un iltizama privilēģiju. Harfušu emīri vairākas reizes bija iesaistīti baznīcu ierēdņu izvirzīšanā un vietējo klosteru pārvaldē.

Tradīcija apgalvo, ka daudzi kristieši 18. gadsimtā pameta Baalbekas apgabalu, lai apmestos daudz drošākā Zahles pilsētā Harfušu dinastijas apspiešanas un vardarbības dēļ, taču kritiskāki pētījumi apšauba šādu interpretāciju, norādot, ka dinastija bija cieši saistīta ar Zahles pareizticīgo Malufu dzimtu, pie kuriem dažus gadus vēlāk patvērās Mustafa Harfušs. Šie pētījumi parāda, ka Baalbekas pagrimumu 18. gadsimtā izraisīja sliktā ekonomiskā situācija reģionā, kā arī Zahles pieaugošā komerciālā pievilcība. Represijas ne vienmēr bija vērstas uz kristiešu kopienu kā tādu. Ir ziņas, ka, piemēram, šiītu Usairanu dzimta arī toreiz pameta Baalbeku, lai izvairītos no Harfušu veiktās ekspropriācijas, bet pēc tam kļuva par vienu no vadošajām Sidonas komerciālajām saimniecībām un vēlāk pat kalpoja par Irānas konsuliem.

Jupitera tempļa kolonnas

No 16. gadsimta eiropiešu ceļotāji sāka apmeklēt Baalbekas iespaidīgās un gleznainās drupas. Viljams Donne pārspīlēti izteicās: "Nevienas senatnes drupas nav piesaistījušas vairāk uzmanības, vai arī biežāk un precīzāk uzmērītas un aprakstītas, kā Heliopoles drupas." Domājot, ka Bakha templis ir "saules templis", viņi to uzskatīja par vislabāk saglabājušos romiešu templi pasaulē.

Angļa Roberta Vuda 1757. gadā uzrakstītā grāmata "Baalbekas drupas" (Ruins of Balbec) ar tajā iekļautajām precīzi uzzīmētajām gravīrām atstāja lielu iespaidu uz britu un kontinentālās Eiropas arhitektu neoklasicisma darbiem. Piemēram, tempļa griestu detaļas deva iedvesmu Robertam Adamam izveidot gultu un griestus Osterlī parka namā, bet tempļa portiks Nikolasam Hoksmuram izveidot Blumsberijas Sv. Georga baznīcas portiku.

18. gadsimta laikā rietumu pieejas bija klātas ar ainaviskām valriekstu audzēm, taču 1759. gadā pilsēta ļoti cieta no zemestrīces. Pēc tam tur apmetās metavali, kas naidojās ar citām libāniešu grupām. Bet 18. gadimta otrajā pusē viņu pretestību salauza Džazzars Pašā, Akras nemiernieku vadonis. Un tomēr ceļotāji nevarēja apmeklēt Baalbeku bez bruņotas apsardzes. Pēc Pašā nāves 1804. gadā šeit valdīja haoss, kamēr Ēģiptes Ibrahims Pašā 1831. gadā neokupēja šo teritoriju, kad tā atkal tika nodota Harfušu rokās. 1835. gadā pilsētā dzīvoja labi ja 200 iedzīvotāju. 1850. gadā osmaņi beidzot ieviesa šajā teritorijā tiešo pārvaldi, izveidojot Baalbekas kazu Damaskas ejaleta pārvaldē, bet tā pārvaldiekam deva kaimakama titulu.

Izrakumi

Imperators Vilhelms II kopā ar savu sievu ceļojumā no Vācijas uz Jeruzalemi 1898. gada 1. novembrī apmeklēja Baalbeku. Viņš pievērsa uzmanību gan lieliskajām romiešu drupām, gan arī mūsdienu apdzīvotās vietas stāvoklim. Tajā laikā bija sagaidāms, ka kataklizmas, ziemas sali un pilsētas iedzīvotāju centieni sagādāt sev būvmateriālus drīz vien varētu iznīcināt palikušās drupas. Arheologu komanda, kuru viņš uz turieni nosūtīja, mēneša laikā iesāka savus darbus. Neskatoties uz to, ka viņi neko nevarēja datēt agrāk par Baalbekas romiešu periodu, Otto Puhšteins un viņa līdzgaitnieki šeit darbojās līdz 1904. gadam un sagatavoja rūpīgi izpētītu un ilustrētu sējumu sēriju. Vēlākajos izrakumos zem Romas perioda akmeņiem lielajā pagalmā tika konstatēti trīs skeleti un persiešu keramikas fragments, kas datēts ar 6-4. gadsimtu pr.Kr. Uz keramiskās lauskas varēja saskatīt ķīļraksta burtus.

"Grūtnieces akmens" megalītiskais bloks

1977. gadā Žans Pjērs Ādams veica īsu pētījumu, uzskatot, ka lielo akmens bloku lielāko daļu varētu pārvietot uz rullīšiem ar mehānismiem, pielietojot kapstānus un skriemeļu blokus. Ar to palīdzību pēc viņa teorētiskajām aplēsēm 512 strādnieki varētu pārvietot 557 tonnu lielu akmens bloku. "Baalbeka ar savām megalītiskajām struktūrām ir viens no izcilākajiem Romas impērijas arhitektūras piemēriem tās apogejā", paziņoja UNESCO, 1984. gadā pasludinot Baalbeku par pasaules mantojuma vietu. Kad komiteja aprakstīja aizsargājamo vietni, tā pauda vēlmi, lai aizsargājamajā apgabalā būtu visa pilsēta arābu mūru ietvaros, kā arī ārējais dienvidrietumu kvartāls starp Bastan-Al-Khanu, Romas iecirkni un Mameluku mošeju Ras-al-Ainā. Libānas pārstāvis deva garantijas, ka komitejas vēlme tiks apmierināta. Neseno tīrīšanas operāciju laikā Jupitera templī tika atklāta dziļa tranšeja tā malā, kuras izpēte ļāva atvirzīt Tell Baalbekas paugura apdzīvošanu līdz pirmskeramiskā neolīta B laikam. Atrastās keramiskās lauskas, ieskaitot snīpi, tika datētas ar agro bronzas laiku. 2014. gada vasarā Vācijas Arheoloģijas institūta komanda, kuru vadīja Žanīna Abdula Masiha no Libānas Universitātes, atklāja sesto, daudz lielāku akmens bloku, kas tiek uzskatīts par pasaulē lielāko seno apstrādāto bloku. Akmens tika atrasts zem "Grūtnieces akmens" (Hajjar al-Hibla) un blakus tam, un tā izmēri ir aptuveni 19,6 m × 6 m × 5,5 m. Tiek lēsts, ka tas varētu svērt 1650 tonnas.

20. gadsimts

1902. gada 19. jūnijā Baalbeka tika savienota ar DHP, Francijas dzelzceļa koncesiju osmaņu Sīrijā. Baalbekā tā izveidoja dzelzceļa staciju uz standarta platuma dzelzceļa līnijas starp Rijaku tās dienvidos un Alepo tās ziemeļos. Šis Alepo dzelzceļš bija savienots ar Beirūtas–Damaskas dzelzceļa līniju, taču, tā kā šī līnija bija būvēta ar 1,05 metru sliežu platumu, visas pārvadājamās kravas Rijakā bija jāpārkrauj. Tieši pirms Pirmā pasaules kara iedzīvotāju skaits joprojām bija aptuveni 5000 cilvēku, no kuriem aptuveni 2000 sunnītu un metavali šiītu un 1000 pareizticīgo un maronītu. Franču ģenerālis Žoržs Katrū 1941. gadā pasludināja Libānas neatkarību, taču koloniālā vara turpinājās līdz 1943. gadam. Baalbekā joprojām ir sava dzelzceļa stacija, taču tās darbība ir pārtraukta kopš 1970. gadiem, ar Libānas pilsoņu kara sākumu.

Romiešu drupas kļuva par vietu, kur jau ilgstoši norisinās Baalbekas starptautiskais festivāls.

1974. gada martā Baalbekā masu mītiņā, kurā piedalījās 75 000 vīru, Musa al-Sadrs paziņoja par "Atstumto kustības" izveidošanu. Tās mērķis bija aizstāvēt Libānā novārtā atstāto šiītu kopienu. Savā runā viņš norādīja uz to, ka Baalbekā nav vidusskolas un vietējās irigācijas sistēmas stāvoklis ir sliktāks kā romiešu laikos. Viņa klausītāju lokā bija vairāki tūkstoši bruņotu vīru, bet pasākuma sākums aizkavējās svētku šaudīšanās dēļ. Viņš arī paziņoja par militāro mācību nometņu izveidi, lai apmācītu ciema iedzīvotājus Libānas dienvidos aizsargāt savus namus no Izraēlas uzbrukumiem. Šīs nometnes noveda pie Amala milicijas izveides. 1982. gadā Izraēlas iebrukuma kulminācijas brīdī Amals sadalījās divās grupās, jo Nabihs Berri piekrita amerikāņu plānam evakuēt palestīniešus no Rietumbeirūtas. Bet liels skaits oponentu Amala militārā komandiera Huseina Musavi vadībā pārcēlās uz Baalbeku. Tiklīdz pilsētā tika izveidots grupējums, kas vēlāk pārtapa par Hezbollah, tas sāka strādāt ar Irānas Revolucionāro gvardi un Irānas-Irākas kara veterāniem. Nākamajā gadā irāņi izveidoja savu galveno mītni šeiha Abdullas kazarmās Baalbekā. Visbeidzot Libānā bija no 1500 līdz 2000 revolucionāro gvardu ar priekšposteņiem vairāk uz dienvidiem šiītu ciemos, piemēram, Džebčitā.

1999. gada 24. un 25. jūnijā pēc vēlēšanām Izraēlā jaunās administrācijas neizlēmības dēļ Izraēlas militārā aviācija veica divus masīvus uzlidojumus Libānai. Viens no uzlidojumu mērķiem bija radiostacijas Al Manar biroji četrstāvu ēkā Baalbekā, kas tika pilnībā uzspridzināta. Uzbrukumi skāra arī Beirūtas spēkstacijas un tiltus dienvidos. Tika nodarīti zaudējumi aptuveni 52 miljonu dolāru apmērā. Kirjatšmonā tika nogalināti 11 libānieši, kā arī divi izraēlieši.

2006. gada Libānas karš

2006. gada 1. augusta vakarā Izraēlas Aizsardzības spēku (Cа́hal) karavīri ar helikopteru veica reidu Baalbekā, Dar al-Hikmas slimnīcā ("Baalbekas operācija"). Viņu misija bija glābt divus sagūstītos karavīrus Ehudu Goldvaseru un Eldadu Regevu, kurus Hezbollah nolaupīja 2006. gada 12. jūlijā. Cа́hal dabība pamatojās uz informāciju, ka Goldvasers un Regevs atrodas šajā slimnīcā. Al Jazeera un citi avoti apgalvoja, ka Izraēlas spēki mēģināja sagūstīt augstākās Hezbollah amatpersonas, īpaši šeihu Mohammadu Jazbeku. Neviens izraēlietis šajā operācijā netika nogalināts; izraēlieši nolaupīja un pratināja piecus civiliedzīvotājus, bet 21. augustā viņi tika atbrīvoti. Vēl 9 civiliedzīvotāji tika nogalināti 7. augusta triecienā Britālas vidienē, dienvidos no Bālbekas, un tam sekojošajā uzbrukumā automašīnai, kas no notikuma vietas devās uz slimnīcu. 14. augustā tieši pirms pamiera stāšanās spēkā divi Libānas policisti un pieci Libānas karavīri gāja bojā bezpilota lidaparāta triecienā, braucot ar savu furgonu cauri Džamalijai.

Libānas vēsturisko vietu saglabāšanas darbi sākās oktobrī. Karadarbība Baalbekas drupas netika tieši skārusi, taču konflikta laikā notikušo sprādzienu ietekme pie romiešu drupām nogāza akmeņu bloku, un pastāvēja bažas, ka esošās plaisas Jupitera un Baka tempļos ir paplašinājušās. Libānas Senlietu departamenta ģenerāldirektors Frederiks Huseini paprasīja no eiropiešiem 550 000 USD, lai atjaunotu Baalbekas tirgu, un vēl 900 000 USD citu bojāto konstrukciju remontam.