Vilhelms Munters

Vilhelms Munters
Latvijas Republikas ārlietu ministrs
Amatā 1936. gada 14. jūlijs — 1940. gada 20. jūnijs
Premjerministrs	Kārlis Ulmanis
Priekštecis	Ludvigs Ēķis
Pēctecis	Augusts Kirhenšteins
Dzimšanas dati	1898. gada 25. jūlijā Rīga, Krievijas Impērija
Miršanas dati	1967. gada 11. janvārī (68 gadu vecumā) Rīga, PSRS (tagad Latvija)
Tautība	vācbaltietis
Politiskā partija	Bez partijas
Dzīvesbiedrs(-e)	Natālija Kļagina
Profesija	ķīmiķis, diplomāts
Augstskola	Latvijas Universitāte

Gothards Vilhelms Nikolajs Munters (vācu: Gotthard Wilhelm Nikolai Munter; dzimis 1898. gada 25. jūlijā Rīgā, miris 1967. gada 11. janvārī Rīgā) bija Latvijas diplomāts, ārlietu ministrs (1936—1940). Tautu Savienības padomes loceklis (1936—1938), Tālo Austrumu komisijas vadītājs, Tautu Savienības padomes 101. sesijas prezidents (1938).

Latvijas valdības vārdā parakstīja vairākus svarīgus starpvalstu līgumus ar Baltijas valstīm, nacistisko Vāciju un PSRS (1934—1939).

Biogrāfija

Agrīnie gadi

Vilhelms Munters dzimis 1898. gada 25. jūlijā Rīgā igauņu tirgotāja Nikolaja Muntera un vācbaltietes Augustes Kleinas ģimenē. 1915. gadā viņš ar zelta medaļu beidza Rīgas biržas komercskolu un uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātē. Tajā pašā gadā kopā ar Politehnisko institūtu evakuējās uz Maskavu, kur turpināja studijas līdz 1917. gadam. 1917. gada 22. maijā Munteru iesauca Krievijas Impērijas armijā, viņš dienēja 1. sagatavošanas mācību bataljonā Ņižņijnovgorodā, no 8. augusta līdz 26. oktobrim mācījās Vladimira kara skolā Petrogradā. Kopā ar citiem junkuriem viņš piedalījās cīņās lielinieku Oktobra revolūcijas laikā, bija īslaicīgi ieslodzīts Pētera un Pāvila cietoksnī, izmantojot pazīšanos, panācis atbrīvošanu. Pēc tam strādāja par eļļotāju rūpnīcā Треугольник.

Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas Munters 1918. gada jūlijā atgriezās vācu okupētajā Rīgā. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada martā viņu iesauca Padomju Latvijas armijā, bet no tās viņš drīz dezertēja un pēc Cēsu kaujām 1919. gada 24. jūnijā brīvprātīgi iestājās Igaunijas armijas 6. kājnieku pulkā. Piedalījās Brīvības cīņās Ziemeļvidzemē, bija Igaunijas armijas komandantūras komandas priekšnieks un 6. kājnieku pulka Vīlandes garnizona priekšnieka adjutants. 1920. gada 17. oktobrī viņu leitnanta pakāpē atbrīvoja no aktīvā dienesta Igaunijas armijā.

1920. gada 22. novembrī Munteru iesauca Latvijas Bruņotajos spēkos un iedalīja 6. Rīgas kājnieku pulkā, bet jau 20. decembrī atvaļināja virsseržanta pakāpē. Līdztekus darbam Latvijas Ārlietu ministrijā Munters atsāka studijas Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, ko beidza 1925. gadā, iegūstot inženiera ķīmiķa (ing. chem.) grādu.

Diplomātiskajā dienestā

Vilhelms Munters (pa kreisi) 1939. gada 7. jūnijā Berlīnē paraksta neuzbrukšanas paktu. Vidū J. fon Ribentrops, pa labi Igaunijas ārlietu ministrs K. Selters

Kopš 1920. gada 20. decembra Munters strādāja Latvijas Ārlietu ministrijā. Līdz 1921. gada 30. septembrim viņš bija Ārlietu ministrijas Politiski ekonomiskā departamenta Informācijas nodaļas 3. sekretārs. No 1921. gada 1. oktobra līdz 1922. gada 31. jūlijam — 2. sekretārs, no 1922. gada 1. augusta līdz 1923. gada 31. martam — 1. sekretārs. No 1923. gada 1. aprīļa līdz 1924. gada 31. martam — Rietumu nodaļas 1. sekretārs, no 1924. gada 1. aprīļa līdz 1925. gada 15. februārim — Preses nodaļas 1. sekretārs, 1925. gada 16. februārī kļuva par Politiski ekonomiskā departamenta Baltijas valstu nodaļas vadītāju. 1927. gada beigās viņu iecēla par Ārlietu ministrijas pārstāvi Finansu ministrijas ārējās tirdzniecības komisijā, bet 1931. gada 1. janvārī — par Administratīvi juridiskā departamenta direktoru (alga 1927. gadā 3600 Ls), vienlaikus pildot ministrijas ģenerālsekretāra palīga pienākumus. Dzīvoja Rīgā, 3 istabu dzīvoklī Stabu ielā 62.

Papildus tiešajiem amata pienākumiem Munters bija vairāku Ārlietu ministrijas komisiju loceklis. Piedalījās svarīgāko saimniecisko un politisko līgumu sagatavošanā ar ārvalstīm. Kopš 1931. gada ņēma dalību visās Tautu Savienības pilnsapulcēs.

1933. gada 14. jūlijā Munteru iecēla par Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru ar viceministra funkcijām. Kad kopš 1934. gada 17. marta Kārlis Ulmanis sāka pildīt ārlietu ministra pienākumus, ministrijas faktiskā vadība nonāca Muntera rokās. 1934. gada 12. septembrī Ženēvā Tautu Savienības sesijas laikā viņš kā Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs parakstīja Baltijas valstu saprašanās un sadarbības līgumu. Laikā no 1935. līdz 1939. gadam bija Latvijas delegācijas vadītājs Tautu Savienībā, 1936. gada 14. jūlijā viņš kļuva par ārlietu ministru un šajā amatā palika līdz 1940. gada 21. jūnijam. No 1936. līdz 1938. gadam Munters bija Latvijas pārstāvis Tautu Savienībā, 1937. gada 13. jūnijā viņu tās 13. pilnsapulcē ievēlēja par Tālo Austrumu komisijas vadītāju, bet 1938. gadā — par Tautu Savienības padomes 101. sesijas prezidentu. 1939. gada 7. jūnijā Munters Berlīnē parakstīja Neuzbrukšanas līgumu starp Latviju un Vāciju, bet 1939. gada 5. oktobrī Maskavā Savstarpējās palīdzības paktu starp Latviju un PSRS jeb "Bāzu līgumu", ko PSRS izmantoja kā ieganstu pilnīgai Latvijas okupācijai.

Deportācija un ieslodzījums

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 16. jūlijā Munteru ģimeni deportēja, klātesot tā brīža iekšlietu ministram Vilim Lācim. Atrodoties izsūtījumā Voroņežā, viņš strādāja Svešvalodu skolotāju institūtā. Šajā laikā viņš uzrakstīja vairākus PSRS iekšlietu tautas komisāram Lavrentijam Berijam adresētus iesniegumus, kuros sniedza detalizētas ziņas par daudziem saviem laikabiedriem.^{[nepieciešama atsauce]}

Sākoties karam, 1941. gada 26. jūnijā Munteru apcietināja. Atradās ieslodzījumā Voroņežā, septembrī pārvests uz Saratovu, 1942. gada septembrī — uz Kirovas cietumu. 1952. gada 14. aprīlī čekas īpašā apspriede Munteru notiesāja uz 25 gadiem ieslodzījumā "par aktīvu cīņu pret revolucionāro strādnieku kustību un naidīgu darbību pret PSRS". Sodu viņš izcieta Butirku cietumā Maskavā un Vladimiras centrālcietumā. Pēc Staļina nāves 1954. gada 16. augustā Munteru pirms termiņa atbrīvoja bez tiesībām atgriezties Baltijā.

Pēdējie dzīves gadi

Pēc atbrīvošanas Munters dzīvoja Vladimirā pie Kļazmas, kur strādāja par tulkotāju Vladimiras traktoru rūpnīcā. 1958. gadā saņēma atļauju atgriezties Latvijā, kur 1959. gadā strādāja "Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstu" redakcijā par tulku, bija arī vairāku citu zinātnisku izdevumu līdzstrādnieks.

Kopš 1962. gada publicēja Latvijas presē, kā arī laikrakstā Известия kritiskus rakstus par latviešu trimdas organizācijām. 1963. gadā izdots Muntera atmiņu apcerējums "Pārdomas", bet 1964. gadā apcerējums "Savu tautu ienaidnieki" par Apspiesto Eiropas tautu asambleju (Assembly of Captive European Nations). 1964. gadā Munteru iecēla par VDK kontrolētās Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs locekli.

Miris 1967. gada 11. janvārī Rīgā. 15. janvārī apbedīts Meža kapos.

Apbalvojumi

Munters apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (1924. gadā, Nr. 1814), Triju Zvaigžņu ordeņa II (1937. gada 14. maijā, Nr. 305), III un IV šķiru, Atzinības krusta I šķiras Nr. 2 (1938. gada 16. novembrī), Zviedrijas Ziemeļzvaigznes I, II, un III šķiras, Somijas Baltās Rozes I un II šķiras, Lietuvas Ģedimina I un II šķiras, Beļģijas Leopolda I un II šķiras ordeņiem, I šķiras 2. un 3.pakāpes Igaunijas Brīvības krustu, Igaunijas Ērgļa I un II šķiras, Itālijas Kroņa I un II šķiras, Dienvidslāvijas Sv. Savas II šķiras, Portugāles Militārā Kristus II šķiras, Luksemburgas Lielhercogistes Ozola vainaga III šķiras, Polijas Polonia Restituta I un III šķiras, Francijas Goda leģiona II, III un V šķiras, Austrijas nopelnu I šķiras, Pāvesta Gregora Lielā I šķiras, Ķīnas Republikas Mirdzošā nefrīta I šķiras, Lietuvas Vītauta Dižā I šķiras, Rumānijas Kroņa II šķiras, Beļģijas Kroņa III šķiras, Itālijas Sv. Maurīcija un Lazara I šķiras, Vācu Ērgļa I šķiras ordeņiem.

Informācijas avoti

• Munters, Vilhelms, Historia.lv (latviski)
• Treijs Rihards. Vilhelms Munters. Jumava, 2010. 242. lpp. ISBN 978-9984-38-803-8. (latviski)
• Vilhelma Muntera ēra Latvijā, Tekla Šaitere, http://www.diena.lv/arhivs/vilhelma-muntera-era-latvija-11378287
• https://latvians.com/en/CFBH/Biographies/Files/munters.pdf^{[novecojusi saite]}

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Ludvigs Ēķis	Latvijas Republikas ārlietu ministrs 1936. gada 14. jūlijs — 1940. gada 20. jūnijs	Pēctecis: Augusts Kirhenšteins