2014. gada 18. martā Krievijas prezidents Vladimirs Putins paraksta dokumentus par Krimas aneksiju
Krimas aneksija bija notikumu kopums 2014. gada februārī un martā, kad Krievijas Federācija ar militāru, politisku un diplomātisku līdzekļu palīdzību Krimas pussalu iekļāva savā sastāvā, pārkāpjot starptautiskās tiesības un Ukrainas teritoriālo integritāti. Aneksija notika pēc plaša mēroga nemieriem Ukrainā un tās prezidenta Viktora Janukoviča gāšanas, kam sekoja Krievijas Bruņoto spēku neatzīta iejaukšanās Krimā un pašpasludināta referenduma rīkošana 2014. gada 16. martā. Pēc referenduma, kura likumību apstrīdēja gan Ukraina, gan lielākā daļa starptautiskās sabiedrības, 2014. gada 18. martā Krievijas parlaments un prezidents Vladimirs Putins oficiāli apstiprināja Krimas un Sevastopoles uzņemšanu Krievijas sastāvā.[1]
Starptautiskā sabiedrība, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), Eiropas Savienība un NATO, Krimas aneksiju neatzīst un uzskata to par nelikumīgu. ANO Ģenerālā asambleja 2014. gada 27. martā pieņēma rezolūciju Nr. 68/262, kas apliecina Ukrainas teritoriālo vienotību un neatzīst Krimas statusa maiņu.[2] Savukārt Krievija pamatoja savu rīcību ar nepieciešamību aizstāvēt Krimas iedzīvotāju tiesības un atsaucās uz tautas pašnoteikšanās principu, lai gan šī interpretācija neatbilst starptautisko tiesību normām.
Krimas aneksija kļuva par nozīmīgu pavērsienu mūsdienu ģeopolitikā, ievērojami pasliktinot Krievijas attiecības ar Rietumvalstīm, izraisot plašas ekonomiskās sankcijas un veicinot ilgstošu militāru konfliktu Ukrainas austrumos.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Krimas aneksija.
