Amfetamīns

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Amfetamīns
Amphetamin.svg
Amfetamīna struktūrformula
Amphetamine-3d-CPK.png
Amfetamīna molekulas modelis
Citi nosaukumi: (±)-1-fenilpropān-2-amīns
alfa-metilfenetilamīns
beta-fenilizopropilamīns
benzedrīns
CAS numurs: 300-62-9
Ķīmiskā formula: C9H13N
Molmasa: 135,2084 g/mol
Blīvums: 930 kg/m3
Kušanas temperatūra:  ?
Viršanas temperatūra: 203–205 °C[1]
Šķīdība ūdenī: grūti šķīstošs

Amfetamīns ir fenilalkilamīnu klases stimulants, kas pastiprina uzmanības spējas, novērš miegainību, nogurumu un ēstgribu. Amfetamīnu izmanto medicīnā, tais ir vairāku zāļu sastāvā, no kurām populārākās ir Adderall. Amfetamīns ir izplatīta viela melnajā tirgū, to bieži izmanto apreibinošos nolūkos vai kā dopingu.

Fizikālais raksturojums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amfetamīns pieder pie fenilalkilamīniem - amīniem ar fenilgrupu pie alkilatlikuma. Amfetamīns ir organiska bāze, tādēļ veido sāļus (pat ar atmosfēras CO2). Amfetamīna bāze ir bezkrāsains šķidrums ar amīniem raksturīgu zivju smaku, ūdenī grūti šķīstošs, labi šķīst etanolā un hloroformā. Amfetamīna sāļi ir baltas pulverveida vielas, vairāk vai mazāk šķīstošas ūdenī un spirtos, hloroformā un ēterī nešķīstošas. Amfetamīna hidrohlorīds ir stipri higroskopisks. Amfetamīna sulfātu - vienu no visbiežāk lietotajiem amfetamīna sāļiem - sauc par fenamīnu. Amfetamīnam piemīt optiskā aktivitāte, turklāt D stereoizomēram ir lielāka fizioloģiskā aktivitāte.

Amfetamīna nosaukums cēlies, saīsinot no ķīmiskā termina - alfa-metilfenetilamīna.

Bioloģiskā iedarbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amfetamīns un tā sāļi ir spēcīgi centrālās nervu sistēmas stimulatori. Tie iespaido arī asinsriti. Amfetamīns spēj pamodināt cilvēku no visdziļākā miega, pat no tāda, ko izsaukuši miega līdzekļi.[2] Amfetamīna iedarbība līdzīga kofeīna iedarbībai, bet daudz spēcīgāka. Iedarbības mehānisms izskaidrojams ar amfetamīna un tā atvasinājumu līdzību dabiskajiem hormoniem: adrenalīnam un noradrenalīnam.

Amfetamīns ātri izraisa pieradumu, tādēļ pieskaitāms pie narkotikām. Uzņemts organismā, amfetamīns rada hiperaktivitāti, eiforiju, trauksmainību, paranoju, bezmiegu, pastiprinās arī agresivitāte, paplašinās acu zīlītes, paugstinās asinspiediens un sirdsdarbības ātrums, iespējama arī sirds aritmija, roku trīcēšana, muskuļu raustīšanās un konvulsijas, drudzis un svīšana. Pēc iedarbības beigām iestājas vairāku dienu (pēc ilgstošas lietošanas pat nedēļām) ilgs abstinences sindroms, kam raksturīgs depresija, nogurums, miegainība un paaugstināta apetīte. Amfetamīnu lietojot ilgstoši, pastāv liels risks iegūt stimulantu psihozi, kas izpaužas kā dažādi garīgi traucējumi, piemēram, paranoja, halucinācijas, murgi. Psihoze atsevišķos gadījumos var saglabāties vairākus mēnešus vai pat gadus pēc amfetamīna lietošanas pārtraukšanas.[3][4]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Справочник химика. Том II. Ленинград: Химия, 1971. 1034. lpp. (krieviski)
  2. П. Каррер. Курс органической химии. Ленинград: Государственное научно-техническое издательство химической литературы, 1960, 577. lpp. (krieviski)
  3. Hofmann FG. A handbook on drug and alcohol abuse: the biomedical aspects. 2nd Edition. New York: Oxford University Press, 1983. (angliski)
  4. Shoptaw SJ, Kao U, Ling W (2009). "Treatment for amphetamine psychosis (Review)". Cochrane Database of Systematic Reviews (1).  (angliski)

Ārējas saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]