Marihuāna
Marihuāna (saukta arī par kanabisu, anašu, zālīti, zaļo, gandžu u.c.) ir psihotrops preparāts, ko gatavo no izžāvētām kaņepju (Cannabis sativa, Cannabis indica, Cannabis ruderalis) virszemes daļām (it sevišķi ziediem). Tas ir samalts/nesamalts kaņepju ziedu (lapu, kātu) maisījums, kas satur 70 zināmas un vēl daudz neatklātas psihoaktīvas vielas (kanabioīdus), no kurām spēcīgākās un ar vislielāko medicīnisko efektu ir tetrahidrokanabinols (THC) un kanabidols (CBD).
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Vēsture
Vārds "cannabis" cēlies no sengrieķu valodas vārda "kanabis", kas savukārt aizgūts no persiešu valodas. Persiešu vārds "quanuba/kanabosm", savukārt cēlies no ap 6000 gadus senās šumeru/arkadiešu valodas. Seno šumeru/babiloniešu lietotie vārdi "kanaba", vai "qanaba" kaņepju apzīmēšanai ir vecākie vārdi pasaules vēsturē, kas bez īpašām izmaiņām saglabājušies līdz mūsdienām. [1]
Kaņepes medicīniskos nolūkos tikušas izmantotas jau Senajā Indijā un Tuvajos Austrumos, kur tās izmantoja kā pretsāpju, pretepilepsijas, pretkrampju līdzekli, kā arī līdzekli pret vemšanu. 19. gadsimtā angļu kara mediķi, Anglijai kolonizējot Indiju, marihuānas preparātus lietoja līdzīgos nolūkos — kā pretsāpju līdzekli un muskuļu spazmu noņēmēju. Jau pirms 8000 gadiem to lietoja senajā Ķīnā un līdz šim nav reģistrēts neviens nāves gadījums tieši no marihuānas.[nepieciešama atsauce]
[izmainīt šo sadaļu] Iegūšana
Marihuānu iegūst, izžāvējot (un dažreiz sasmalcinot) kaņepju ziedus (zemākas kvalitātes marihuānā arī lapas un kātus). Visvairāk CBD satur Indijas kaņepju šķirnes (Cannabis indica), kas rada vairāk relaksējošu, miegaināku efektu, bet visvairāk THC satur Cannabis sativa, kas rada enerģisku, selebrālu efektu.[nepieciešama atsauce] Kaņepes bieži audzē ar hidroponikas metodi — bez augsnes, ūdens šķīdumā ar minerālvielām un zem intensīvas mākslīgās gaismas.
[izmainīt šo sadaļu] Ķīmiskais sastāvs
Galvenā marihuānas aktīvā viela ir THC jeb tetrahidrokanabinols (ķīmiskais nosaukums — delta-9-tetrahidrokanabinols). Parasti marihuāna satur 4—20% THC(26% THC oficiāls rekords tika uzstādīts Amsterdamā pirms dažiem gadiem[kad?]). Speciāli selekcionētās kaņepju šķirnēs THC saturs var sasniegt pat 30% no sausnes (vai arī praktiski nebūt vispār atkarībā no selekcijas mērķiem). Marihuāna satur arī citus aktīvus savienojumus (kanabinolus un kanabinolskābes atvasinājumus). Spriežot pēc izmēģinājumiem ar dzīvniekiem un cilvēkiem, kaņepju ekstrakti (hašišs — 15—60% THC, hašiša eļļa 70—99% THC) izsauc daudz ilgstošāku efektu, nekā tāds pats daudzums tīra tetrahidrokanabinola, jo ķīmiski nevar sintezēt tādu pašu THC un citu kanabinolu maisījumu, kādu izveidojusi daba.
[izmainīt šo sadaļu] Izmantošana
Marihuānu parasti smēķē tīrā veidā vai sajaucot ar tabaku (izplatītāk Eiropā) cigaretēs, caur pīpi vai ūdenspīpi/bongu. Dažreiz lieto arī perorāli — tējas veidā vai pievienojot konditorejas izstrādājumiem (psihoaktīvās vielas šķīst taukvielās).
Gandrīz visās pasaules valstīs marihuāna ir aizliegta ar likumu (pazīstamākais izņēmums ir Nīderlande, kur atļauta nelielu marihuānas daudzumu izaudzēšana vai iegāde personīgām vajadzībām).
Latvijā marihuānas izgatavošana, izplatīšana un lietošana arī ir pretlikumīga (marihuāna (kanabiss) ir ietverta Labklājības ministrijas uzraudzībā esošo narkotisko vielu, psihotropo vielu un prekursoru I sarakstā — Aizliegtās sevišķi bīstamās narkotiskās vielas un tām pielīdzinātās psihotropās vielas).[2]
[izmainīt šo sadaļu] Iedarbība
Marihuānas psihoaktīvā iedarbība izskaidrojama tās aktīvo vielu iedarbību uz neironu sinapšu membrānu receptoriem, kas izsauc nervu darbības bremzēšanos. Efekts parādās tūlīt pēc marihuānas smēķēšanas, pusstundas laikā sasniedz maksimumu un turpinās 2—4 stundas (perorāli uzņemtam preparātam iedarbība ir lēnāka un ilgāka, līdz pat 12 stundām un efekts sākas no 30—120 min pēc orālas lietošanas). Lielākā daļa kanabioīdu vielmaiņas produktu izdalās no organisma tikai 7—15 dienu laikā (pēc nedaudz intensīvākas marihuānas lietošanas šie produkti atrodami urīnā 15—30 dienas).
[izmainīt šo sadaļu] Fizioloģiskās parādības
Marihuānas lietošana fizioloģiski izpaužas kā:
- acu ābolu konjunktīvas nosārtums;
- sirdsdarbības paātrināšanās (tahikardija);
- asinsspiediena paaugstināšanās;
- mutes gļotādas izžūšana (sausums mutē);
- pastiprināta ēstgriba.
[izmainīt šo sadaļu] Psiholoģiskās parādības
Lietojot marihuānu, rodas eiforija, oneiroīds stāvoklis, miegainība. Paaugstinās jutība pret ārējiem stimuliem (izmainās skaņu, krāsu, garšas uztvere), rodas laika izjūtas traucējumi (laiks it kā stipri palēninās). Dažkārt rodas pastiprināta baiļu sajūta (īslaicīga paranoja, kas parasti lietotāju pasargā no likumu pārkāpšanas un liek viņam būt pārlieku uzmanīgam), taču paškontrole gandrīz vienmēr saglabājas (tieši marihuānas lietotāji bieži spēj normāli uzvesties sabiedriskās vietās). Var būt apziņas sašķelšanās sajūta.
[izmainīt šo sadaļu] Negatīvās sekas
Ņemot vērā eksperimentus ar laboratorijas dzīvniekiem noskaidrots, ka ķermenis spēj panest 1000 mg/kg tetrahidrokanabinola (THC), tādējādi — 70 kg smagam cilvēkam letālā deva ir 70 g tīra THC, kas ir ap 5000 reižu lielāks daudzums, nekā nepieciešams apreibinošā efekta sasniegšanai.[3] Marihuānas pārdozēšanas gadījumi medicīnā līdz šim nav konstatēti, bet ir reģistrēti miršanas gadījumi, kas netieši saistīti ar marihuānu, piemēram — Lielbritānijā reģistrēti vairāki nāves gadījumi, kad marihuānas smēķēšanas dēļ cilvēkam uznāk vemšana un cilvēks ar saviem vēmekļiem aizrijās, kas noved arī pie letāla iznākuma.[4]
Ilgstoši lietojot marihuānu, tā spēj radīt veselības traucējumus, kas izpaužas galvenokārt plaušu tilpuma samazināšanās (lietojot marihuānu 30 dienas, katru dienu ap 8 reizēm dienā, plaušu tilpums cilvēkam samazinājās par 2%, skatīt dok. filmu Super High Me). Marihuāna, atšķirībā no tabakas, neizraisa tādas hroniskas slimības kā bronhītu, astmu vai emfizēmu.[5]
Marihuānā nav atkarību izraisošu vielu, taču ilgstoši to lietojot rodas vēlme palielināt devas, tādos gadījumos marihuānas smēķētāji ietur pauzi (vidēji ap 3 mēnešiem)[nepieciešama atsauce].
Narkologi uzskata, ka cilvēku, kas vismaz reizi dienā lieto marihuānu, var viegli atšķirt pēc tūskainas sejas, sausām grumbām uz pieres, stiklainām acīm ar lēnām kustībām, palēninātas runas. Bieža marihuānas lietošana rada intravertumu, izmaiņas cilvēka psihikā, sociālajā orientācijā.
Sabiedrībā uzskata, ka marihuāna ir narkomānijas sākums un tās lietošana noved pie "smagāku narkotiku lietošanas. Pirmo reizi šāds minējums parādījās 1999. gada Medicīnas Institūta (The Institute of Medicine) ziņojumā. Tajā teikts, ka marihuāna ir visvairāk lietotā narkotika un ka visi, kas lieto stiprās narkotikas ir lietojuši marihuānu. Lai ari vēlāk Medicīnas Institūts savu ziņojumu laboja, pavēstot, ka tomēr ne visi, kas lieto marihuānu neglābjami kļus par "stipro" narkotiku lietotājiem, sabiedrības uzskatos pārāk dziļi iesēdās ziņojuma pirmā versija, tādēļ labojums palika nesadzirdēts.[6]
[izmainīt šo sadaļu] Ārstnieciskās īpašības
Par marihuānas lietošanu ārstniecībā Medicīnas Institūts (The Institute of Medicine) izteicies, ka: "marihuāna ir spēcīga narkotika, bet tās efekti un negatīvās sekas nav ne tuvu salīdzināmi ar jebkuriem citiem medikamentiem, kuru sekas pat pie nelielas pārdozēšanas var būt pat letālas".[6]
Pētījumi pierādījuši, ka marihuāna ievērojami atvieglo dzīvi AIDS un vēža slimniekiem. Tika pārbaudīts, ka kannabionīdi dod praktiski tādu pašu efektu kā sarežģītas ķīmiskās terapijas un medikamenti, toties salīdzinot sekas, ko rada šo preparātu lietošana, skaidrs ir tas, ka ķīmiskie preparāti bieži vien rada papildu problēmas, kuras marihuānas lietošanas gadījumā nepastāv. Marihuāna spēj arī samazināt stresu un uzlabot ne tik vien slimnieka pašsajūtu, bet vēža gadījumā (ja tas nav pamatīgi ielaists), pat veicināt atveseļošanos.[7]
Marihuānu var lietot kā līdzekli anoreksijas slimības ārstēšanā un apetītes uzlabošanā. Marihuānas lietošana gan veicina apetīti, gan vispār pastiprina interesi par pārtiku.[8]
RTI (Research Triangle Institute) pētījumā noskaidrots, ka marihuānā esošais THC palīdz tīrīt plaušas, paplašinot bronhas un tādējādi nopietni samazina risku dabūt audzēju.[9] Nesen ir arī radies kāds vēl diezgan diskutabls atklājums par marihuānas saistību ar plaušu vēzi — marihuānā esošais THC ne tik vien ka attīra plaušas, bet arī iznīcina novecojušās plaušu šūnas, kurām ir paaugstināts risks kļut par plaušu vēža cēloni.[10]
[izmainīt šo sadaļu] Skatīt arī
[izmainīt šo sadaļu] Atsauces
- ↑ Abel, Ernest A.; Marijuana, The First 12,000 Years; Plenum Press, NY, 1980.
- ↑ Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību. Likumi.lv. Atjaunināts: 2012. gada 27. februārī.
- ↑ Iversen, Leslie L., PhD, FRS, "The Science of Marijuana".- London, England: Oxford University Press, 2000, p. 178.
- ↑ House of Lords, Select Committee on Science and Technology, "Cannabis – The Scientific and Medical Evidence".- London, England: The Stationery Office, Parliament, 1998.
- ↑ D.P. Tashkin et al. (January 1997). "Heavy habitual marijuana smoking does not cause an accelerated decline in FEV1 with age". Am. J. Respir. Crit. Care Med. 155 (1): 141–148.
- ↑ 6,0 6,1 Janet E. Joy, Stanley J. Watson, Jr., and John A Benson, Jr., "Marijuana and Medicine: Assessing the Science Base," Division of Neuroscience and Behavioral Research, Institute of Medicine (Washington, DC: National Academy Press, 1999).
- ↑ Abrams, Donald I., MD, et al., "Short-Term Effects of Cannabinoids in Patients with HIV-1 Infection — A Randomized, Placebo-Controlled Clinical Trial," Annals of Internal Medicine, Aug. 19, 2003, Vol. 139, No. 4 (American College of Physicians), p. 264.
- ↑ Ad Hoc Group of Experts. "Report to the Director, National Institutes of Health" (Workshop on the Medical Utility of Marijauana). Institute of Medicine.
- ↑ J. Huff & P. Chan (October 2000). "Antitumor Effects of THC". Environmental Health Perspectives 108 (10): A442–3.
- ↑ "Study Finds No Cancer-Marijuana Connection" at http://www.washingtonpost.com/wp-dyn/content/article/2006/05/25/AR2006052501729_pf.html
|
||||||||||||||||||||||||||||||
