Lizergīnskābes dietilamīds

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lizergīnskābes dietilamīds
LSD-2D, 3D.png
LSD struktūrformula un molekulas modelis
Ķīmiskā formula C20H25N3O
Molmasa 323,431 g/mol
Kušanas temperatūra 80 °C
Viršanas temperatūra 198—200 °C

Lizergīnskābes dietilamīds jeb LSD ((6aR,9R)-N, N-dietil-7-metil- 4,6,6a,7,8,9-heksahidroindolo- [4,3-fg]hinolīn-9-karboksamīds) ir pussintētiska viela, kas visvairāk ir pazīstama kā psihodēlisks halucinogēns un enteogēns. LSD ir ļoti minimāla toksicitāte, tā rada halucinācijas, telpas un laika uztveres izmaiņas, kā arī stiprus emocionālus pārdzīvojumus, neradot fizisku atkarību un neizraisot smadzeņu bojājumus — kas to padara par vienu no iecienītākajām psihotropajām vielām.[1] LSD bija nozīmīga loma 1960. gadu jaunatnes kontrkultūrā. Mūsdienās viela ir nelegāla un gandrīz visā pasaulē kriminalizēta.

Abreviatūra LSD ir cēlusies no vācu valodas (Lyserg-Säure-Diäthylamid).[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Psihologa Timotija Līrija arestēšana 1972. gadā

LSD pirmo reizi ieguva šveiciešu ķīmiķis Alberts Hofmanis 1938. gada 16. novembrī.[3] To, ka jauniegūtais savienojums ir psihoaktīvs, viņš nojauta 1943. gada 16. aprīlī, kad nejauši, ar vielu apsmērējot pirkstus, ieņēma ļoti nelielu LSD devu. 1943. gada 19. aprīlī Hofmanis tīši ieņēma 250 ug lielu LSD devu, kas pilnībā apstiprināja viņa pārliecību. 1943. gada 19. aprīli Hofmanis nosauca par Velosipēda dienu,[2] un šī diena mūsdienās tiek īpaši atzīmēta psihodēliskas subkultūras pārstāvju vidū.

Kopš 1947. gadā LSD sāka ražot kā psihiatrisku medikamentu ar nosaukumu Delysid un psihiatriskajās klīnikās tika veikti plaši pētījumi par LSD izmantošanu psihiatrijā, tai skaitā arī eksperimenti uz cilvēkiem.[4] No 1940. gadu beigām līdz pat 1970. gadu vidum notika ļoti plaši LSD pētījumi un pārbaudes. 15 gadu laikā no 1950. gada LSD un citu halucinogēnu pētījumi tika aprakstīti vairāk kā 1000 zinātniskajās publikācijās, vairākos desmitos grāmatu, tika veiktas 6 starptautiskas sanāksmes un LSD tika uzrakstīts kā zāles vairāk kā 40 000 pacientu. Filmu aktieris Kerijs Grānts bija arī viens no tiem cilvēkiem, kurš veica LSD psihoterapijas kursu. Daudzi psihiatri sāka lietot vielu arī izklaidei un dalījās ar saviem draugiem. Ļoti plašus eksperimentus veica psihologs Timotijs Līrijs, kas ļāva LSD atpazīstamībai sasniegt ļoti plašas ļaužu masas.

1960. gados attīstījās ļoti liela subkultūra, kas plaši izmantoja LSD tās patīkamo un izklaidējošo īpašību dēļ: lai veicinātu kreatīvo un garīgo domāšanu un nokļūtu citos apziņas stāvokļos. Ievērojamākiem cilvēki, kas tika pieskaitīti šai subkultūrai un veicināja interesi par LSD un citām psihodēliskajām vielām vēl plašākā sabiedrībā bija Timotijs Līrijs un vairāki psihodēliskā roka izpildītāji: Grateful Dead, Džimijs Hendrikss, Pink Floyd, Jefferson Airplane un The Beatles. LSD, līdzās marihuānai un psilocibīna sēnēm, kļuva par vienu no iecienītākajām psihotropajām vielām hipiju vidū.

1960. gadu beigās, kad LSD kļuva par plaši lietotu izklaidējošu vielu un tā pēc Narkotiku apkarošanas administrācijas uzskatiem nedeva leģitīmus rezultātus medicīnā, LSD tika aizliegts. Pēdējā valsts, kas legāli ražoja un izplatīja LSD bija Čehoslovākija (līdz 1975. gadam). LSD turpināja izplatīt un lietot nelegāli. Mūsdienās LSD popularitāte psihodēlisko vielu vidū ir kritusies. Piemēram, 2004. un 2005. gada aptaujā ASV iedzīvotāji, kuri bija lietojuši halucinogēnus pirmoreiz, visbiežāk bija izmēģinājuši psilocibīna sēnes (52%) un MDMA (43%), kamēr LSD bija lietojuši tikai 14%.[5] Līdzās LSD nelegālajai lietošanai mūsdienās joprojām notiek arī pētījumi medicīnā par LSD iespējamu izmantošanu ārstniecībā.

Iegūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LSD iegūst sintētiski no lizergīnskābes, pievienojot tai dietilamīda grupu. Lizergīnskābe atrodama melnajos graudos.

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LSD molekulas 3D attēls

Fizikālais raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LSD ir cieta viela bez garšas, smaržas un krāsas.[6] Labi šķīst ūdenī; no ūdens šķīdumiem kristalizējas prizmveida kristālu veidā.

Bioloģiskais raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LSD ir viena no iedarbīgākajām psihoaktīvajām vielām. Tā tiek pieskaitīta psihedēlisko vielu klasei. Tipiska LSD deva tiek izteikta mikrogramos, atšķirībā no citiem preparātiem, ko dozē miligramos. LSD ir apmēram 5—10 tūkstošus reižu aktīvāka par meskalīnu. LSD iedarbības efekts ir jūtams jau pie devas lieluma 25 μg.[7] Daudz LSD paliek asinīs un citur; līdz smadzenēm nonāk tikai apmēram 30–40 tūkstoši LSD molekulu. LSD iedarbības mehānisms vēl nav līdz galam izpētīts, bet tam ir saistība ar serotonīna metabolismu (LSD ir serotonīna struktūranalogs).

Lietošana un iedarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LSD lieto iekšķīgi kā spēcīgu psihotropo vielu. Parasti šī viela tiek iesūcināta dzēšlapā, cukurgraudā vai želatīnā. To var uzņemt arī ar ēdienu, dažādiem dzērieniem, šķidrā veidā arī intravenozi un intramuskulāri.

LSD devu parasti mēra markās. Viena LSD marka (dzēšlapa) satur 30—100 ug LSD un ASV melnajā tirgū maksā vidēji 3—10 dolārus.[8] Pārsvarā tiek lietotas divas markas.

Iedarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar LSD piesūcināts papīrs (markas)

LSD iedarbība sākas aptuveni 30 minūšu laikā pēc vielas orālas ievadīšanas un var ilgt līdz 14 stundām.

Iedarbībai ir ļoti svarīgs vielas lietotāja tā brīža garīgais noskaņojums un apkārtējā vide. Jo patīkamāk un drošāk lietotājs jūtas, jo patīkama būs paredzamā iedarbība.

LSD galvenā iedarbība izpaužas kā krāšņas un daudzpusīgas audiālās un vizuālās halucinācijas un sensoriskās uztveres maiņa. Tiek pastiprināti uztvertas krāsas un spilgtums. Statiskie apkārtējie objekti kļūst kustīgi, tie var mainīt formu. Parādās abstrakti, nepriekšmetiski objekti, kaleidoskopiskas vīzijas un struktūras, ar sarežģītām ģeometriskām plaknēm un vairākām dimensionalitātēm, kas ir īpaši izteikti ar aizvērtām acīm vai tumšā vidē. Audiālās halucinācijas izpaužas kā atbalsojošas skaņas, visu apkārtējo skaņu pastiprināts skaļums un intensitāte, mūzikas intensifikācija, pastiprināta izjušana. Iespējama sinestēzija. Ir novērojami arī laika uztveres traucējumi, ārpusķermeņa pieredze, savas identitātes zudums un vājināta spēja atšķirt sevi no apkārtējās vides un priekšmetiem, kādu augstāku kosmisko likumsakarību atklāšana. Palielinās kreatīvās domāšanas spējas.

LSD tiek lietota kā enteogēns. Iedarbības laikā vielas lietotājs pastiprināti var izvērtēt sevi savu dzīvi, emocijas un personību. Ir iespējams sakārtot domas, mazināt negatīvās izjūtas un uztraukumu par ikdienišķām problēmām. Pēc vielas iedarbības beigām tās lietotājam var būt izmainījusies personība un uzskati par dzīvi.

Tāpat kā citi psihodēliskie halucinogēni LSD neizraisa īstas halucinācijas jeb stāvokli, kad nav atšķiramas priekšmetiskās halucinācijas no realitātes. Šāda iedarbība ir saistāma ar delīriju un murgiem, ko izraisa antiholīnerģiskie halucinogēni, bet kas LSD iedarbībai nav raksturīga.

LSD lietošana uz pāris dienām rada toleranci, kas novērš ilgstošu un biežu šīs vielas lietošanu. Tāpat rodas tolerance pret līdzīgām psihodēliskajām vielām: meskalīnu un psilocibīnu.[9][10]

Blakusparādības un bīstamība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenās LSD blakusparādības ir acu zīlīšu palielināšanās, sirdsdarbības paātrināšanās, temperatūras paaugstināšanās, apetītes zudums un bezmiegs.

Lietojot LSD, cilvēks var neadekvāti novērtēt apkārtējo vidi, tādēļ bīstama ir transportlīdzekļu vadīšana LSD iespaidā, kā arī jebkuras citas darbības, kas saistītas ar kritisku lēmumu pieņemšanu var beigties ar traumatismu. Var būt bīstami LSD lietot kopā ar citām psihoaktīvām vielām vai medikamentiem.Tāpat ir bīstami LSD lietot emocionāli nelīdzsvarotiem cilvēkiem, cilvēkiem ar maniakālo depresiju, šizofrēniju un citām smagām garīgām slimībām, jo LSD ietekmē šīs slimības var progresēt.

Cilvēkiem, kas LSD iedarbībā atrodas nepatīkamā, trauksmainā vai trokšņainā vidē, var rasties panikas lēkmes vai intensīvas bailes vielas lietošanas laikā.[11] LSD ļoti retos gadījumos var izsaukt psihozi, kas var saglabāties pēc iedarbības beigām.[12]

LSD bīstamība arī ir saistāma ar vielas nelegālās aprites sekām, piemēram, nezināmo izcelsmi vai sastāvu. Ļoti izplatīta ir citu psihodēlisko vielu pārdošana, kas, pircējam nezinot, tiek piedāvātas kā LSD, bet, kas nav LSD. Tās var būt, piemēram, ALD-52, DOB, 5-MeO-AMT un citas par LSD bīstamākas vielas.

LSD raksturīga ļoti minimāla toksicitāte. Lai šo vielu nāvējoši pārdozētu, ir nepieciešama simtiem un tūkstošiem reižu lielāka deva nekā standarta psihotropā deva. Līdz šim cilvēka nāve no LSD pārdozēšanas nav konstatēta.[13]

LSD letālā deva (LD50) žurkām ir 16,5 mg/kg.[14]

Ārstnieciskās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LSD pudelīte no Šveices klīniskajām pārbaudēm

1950. un 1960. gados pirms vielas masveida aizliegšanas to ļoti sekmīgi izmantoja psihoterapijā, alkoholisma ārstēšanā un sāpju mazināšanā. Vairāki 1950. gadu pētījumi norāda, ka LSD alkoholisma ārstēšanas efektivitāte ir 50%,[15] kas ir salīdzinoši augsts rādītājs, piemēram, anonīmo alkoholiķu biedrībās alkoholisms tiek izārstēts 10% gadījumu.[16] LSD un psilocibīns ir izrādījies ļoti efektīvs klastera galvassāpju ārstēšanā. Tie ne vien akūti mazina šīs galvassāpes, bet arī var novērst šādu galvassāpju atkārtošanos nākotnē.[17]

2008. gadā tika uzsāktas klīniskās pārbaudes par vielas potenciālu ar vēzi neglābjami slimo pacientu nemiera mazināšanā. Sākotnējie rezultāti ir daudzsološi un negatīvi blakusefekti nav novēroti.[18][19][20]

Legalitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas normatīvais regulējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LSD ir iekļauts Latvijā kontrolējamo narkotisko vielu, psihotropo vielu un prekursoru I sarakstā (aizliegtās sevišķi bīstamās narkotiskās vielas, tām pielīdzinātās psihotropās vielas un augi). Saskaņā ar likuma "Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību" 2. pielikumu, LSD daudzums līdz 0,001 gramam atzīstams par nelielu, bet virs 0,002 grama - par lielu.[21]

Par LSD lietošanu vai uzglabāšanu nelielos apmēros izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu līdz 200 latiem.[22] Par LSD izgatavošanu, iegādāšanos, glabāšanu, pārvadāšanu un pārsūtīšanu var piespriest naudas sodu vai piespiedu darbu, vai īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai brīvības atņemšanu līdz 10 gadiem un policijas kontroli uz 3 gadiem.[23] Ja tas tiek darīts realizācijas nolūkā, tad cietumsods var būt līdz 15 gadiem.[23]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Passie T, Halpern JH, Stichtenoth DO, Emrich HM, Hintzen A (2008). "The Pharmacology of Lysergic Acid Diethylamide: a Review". CNS Neuroscience & Therapeutics 14 (4): 295–314. doi:10.1111/j.1755-5949.2008.00059.x. PMID 19040555. (angliski)
  2. 2,0 2,1 Hofmann, Albert. LSD—My Problem Child (McGraw-Hill, 1980). ISBN 0-07-029325-2. (angliski)
  3. Albert Hofmann; translated from the original German (LSD Ganz Persönlich) by J. Ott. MAPS-Volume 6 Number 69 Summer 1969. (angliski)
  4. DEA Public Affairs (2001-11-16). LSD: The Drug. Web.petabox.bibalex.org. Atjaunināts: 2010-11-27. (angliski)
  5. Patterns of Hallucinogen Use and Initiation: 2004 and 2005. Atjaunots: 2012. gada 3. martā. (angliski)
  6. Shulgin, Alexander un Shulgin, Ann (1991). "Burt". PiHKAL (1st izd.). Transform Press. 21. lpp. ISBN 978-0-9630096-0-9. (angliski)
  7. Greiner T, Burch NR, Edelberg R (1958). "Psychopathology and psychophysiology of minimal LSD-25 dosage; a preliminary dosage-response spectrum". AMA Arch Neurol Psychiatry 79 (2): 208–10. PMID 13497365. (angliski)
  8. LSD: Basics, erowid.org. Atjaunots: 2011. gada 24. novembrī.
  9. Wolbach AB Jr, Isbell H, Miner EJ (1962). "Cross tolerance between mescaline and LSD-25, with a comparison of the mescaline and LSD reactions". Psychopharmacologia 3: 1–14. doi:10.1007/BF00413101. PMID 14007904. (angliski)
  10. Isbell H, Wolbach AB, Wikler A, Miner EJ (1961). "Cross Tolerance between LSD and Psilocybin". Psychopharmacologia 2 (3): 147–59. doi:10.1007/BF00407974. PMID 13717955. (angliski)
  11. Erowid LSD (Acid) Vaults: Health: Excerpt from Strassman's Adverse Reactions to Psychedelic Drugs. Erowid.org (1993-03-25). Atjaunināts: 2010-11-27. (angliski)
  12. [Rick Strassman (1984). "Adverse reactions to psychedelic drugs. A review of the literature". J Nerv Ment Dis 172 (10): 577–95. doi:10.1097/00005053-198410000-00001. PMID 6384428. (angliski)
  13. Passie, Torsten; Halpern, John H.; Stichtenoth, Dirk O.; Emrich, Hinderk M.; Hintzen, Annelie (2008. gada 11. novembris). "The Pharmacology of Lysergic Acid Diethylamide: A Review". CNS Neuroscience & Therapeutics 14 (4): 295. doi:10.1111/j.1755-5949.2008.00059.x. (angliski)
  14. LD50s for Various Substances, lycaeum.org. Atjaunots: 2011. gada 14. oktobrī.
  15. Maclean, J.R.; Macdonald, D.C.; Ogden, F.; Wilby, E., "LSD-25 and mescaline as therapeutic adjuvants." In: Abramson, H., Ed., The Use of LSD in Psychotherapy and Alcoholism, Bobbs-Merrill: New York, 1967, pp. 407–426; Ditman, K.S.; Bailey, J.J., "Evaluating LSD as a psychotherapeutic agent," pp.74–80; Hoffer, A., "A program for the treatment of alcoholism: LSD, malvaria, and nicotinic acid," pp. 353–402. (angliski)
  16. Minogue SJ (May 1948). "Alcoholics Anonymous". Med. J. Aust. 1 (19): 586. PMID 18868217. (angliski)
  17. Sewell, R. A.; Halpern, J. H.; Pope, H. G. Jr. (2006-06-27). "Response of cluster headache to psilocybin and LSD". Neurology 66 (12): 1920–2. doi:10.1212/01.wnl.0000219761.05466.43. PMID 16801660. (angliski)
  18. Psychiater Gasser bricht sein Schweigen (2009. gada 28. jūlijā). (angliski)
  19. LSD-Assisted Psychotherapy for Anxiety Associated with Life-Threatening Illness. (angliski)
  20. David Jay Brown (2009. gada 28. jūlijā). Landmark Clinical LSD Study Nears Completion. Patch.com. (angliski)
  21. Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību, likumi.lv. Atjaunots: 2011. gada 17. jūlijā
  22. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss, likumi.lv. Atjaunots: 2011. gada 25. augustā.
  23. 23,0 23,1 Krimināllikums, likumi.lv. Atjaunots: 2011. gada 25. augustā.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]