Sarkanā mušmire

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sarkanā mušmire
Amanita muscaria
Sarkanā mušmire (Amanita muscaria)
Sarkanā mušmire (Amanita muscaria)
Klasifikācija
Valsts Sēnes (Fungi)
Nodalījums Bazīdijsēnes (Basidiomycota)
Klase Himēnijsēnes (Homobasidiomycetes)
Kārta Atmateņu rinda (Agaricales)
Dzimta Mušmiru dzimta (Amanitaceae)
Ģints Mušmires (Amanita)
Suga Sarkanā mušmire (A. muscaria)

Sarkanā mušmire (latīņu: Amanita muscaria) ir indīga un psihotropa mušmiru ģints sēne. Sarkanās mušmires dabiskā izplatības vide ir Ziemeļu puslodes mērenās joslas meži, bet mūsdienās sēne ir ievazāta visā pasaulē.

Lai arī sarkanās mušmires tiek uzskatītas par ļoti indīgām sēnēm, tomēr nāves gadījumi pēc to apēšanas ir ļoti reti. Ziemeļeiropas, Austrumeiropas un Āzijas tradicionālajā kultūrā sarkano mušmiri lieto uzturā ārstniecisko un psihotropo īpašību dēļ.

Izskats un izplatība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanajai mušmirei augot, cepurīte sākumā veidojas lodveida, vēlāk izplešas līdz 20 cm plata.[1] Krāsa jaunām sēnēm ir sarkandzeltena, dažreiz dzeltena, vēlāk sarkana vai sarkandzeltena, atsevišķos gadījumos sarkanbrūna vai brūna, ar baltām pārslām.[1] Kātiņš ir balts, dažreiz ar dzeltenīgiem plankumiem. Gredzens — plats, lēverains, balts vai dzeltenīgs. Lapiņas — baltas vai iedzeltenas. Mīkstums — balts, bet zem cepurītes miziņas apmēram 1 mm biezumā spilgti dzeltens.[1]

Sēne ir atrodama vasaras beigās un rudenī dažādos mežos un krūmos. Var augt viena vai grupās.[1]

Ārstnieciskās īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkano mušmiri tradicionālajā medicīnā izmanto tuberkulozes, locītavu iekaisumu, asinsvadu, muguras un kaulu sāpju[2] un dziedzeru audzēju[3] ārstēšanai. Uzskata, ka šī sēne, lietota mazās devās, stimulē iekšējo dziedzeru sekrēciju un spēcina organismu kopumā. Tā pazemina asinspiedienu, palēnina sirdsdarbību un mazina sāpes.[3] Sarkano mušmiri var lietot arī kā nomierinošu un miegu izraisošu līdzekli.

Psihotropās īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunas, tikko izaugušas sarkanās mušmires.

Lietošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkano mušmiri kā psihotropu augu uzturā pārsvarā izmantoja Sibīrijas iezemieši, it īpaši šamaņi. Somu vēsturnieks T. I. Itkonens ir minējis arī vienu gadījumu, kad šīs mušmires rekreatīvos nolūkos ir izmantojuši sāmu burvji.[4]

Kopumā sarkanās mušmires, atšķirībā no psilocibīnu saturošajām sēnēm, lai apreibinātos, ir lietotas reti. Mūsdienās gan, galvenokārt citu psihotropo augu un vielu straujajam aizliegumam, mušmiru psihotropā lietošana ievērojami palielinās. Piemēram, Apvienotajā Karalistē pēc psilocibīna sēņu aizlieguma ir ievērojami audzis sarkano mušmiru pārdošanas apjoms tirdzniecības vietās.[5]

Sarkanā mušmire satur trīs psihoaktīvas vielas: ibotēnskābi, muscimolu un muskazonu.[6]

Galvenokārt tiek lietotas cepurītes, jo tās satur mazāk kaitīgo toksīnu un lielāku psihoaktīvo vielu koncentrāciju. Vislielākā halucinogēno vielu koncentrācija ir cepurīšu miziņā un dzeltenajā mīkstumā tieši zem miziņas. Vidējā iedarbības deva žāvētām sēņu cepurītēm ir 5—10 grami (1—3 vidēja izmēra cepurītes).[7] Sarkanās mušmires dažkārt tiek lietotas arī smēķējot.[8]

Intoksikācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Farmakoloģiski sarkano mušmiru galvenā psihoaktīvā viela muscimols iedarbojas kā GABA receptoru agonists un intoksikācijai ir daudz līdzību ar alkoholu, bet, atšķirībā no alkohola, tas papildus rada sensoriskus traucējumus. Sarkanās mušmires intoksikācija ir atkarīga no ieēstā sēņu daudzuma — ļoti mazās devās simptomi var būt pilnīgi nemanāmi, lielas devas savukārt var radīt smagu saindēšanos.

Iedarbība sākas aptuveni 45 minūtes pēc sēņu lietošanas. Galvenie fiziskie simptomi ir paplašinātas acu zīlītes, miegainība, ķermeņa līdzsvara traucējumi, reibonis, nelabums, muskuļu raustīšanās, siekalošanās un pastiprināta svīšana un urinēšana. Novērojama eiforija un analgēzija (nejūtība pret sāpēm). Parādās redzes un dzirdes halucinācijas, sinestēzija. Apkārtējās vides objekti kļūst izkropļoti, gaismas spiltums kļūst mainīgs. Var mainīties apziņa. Sarkano mušmiru iedarbības lietotāja prātā radītajām parādībām, it īpaši halucinācijām, ir atkārtots, pulsveida raksturs. Tas var radīt laika cilpas sajūtu un citus laika uztveres traucējumus. Iespējama mikropsija un makropsija — apkārtējie objekti un telpa šķiet mazāki vai lielāki nekā ir īstenībā, rodot ilūziju, ka ķermenis ir palielinājies vai samazinājies attiecībā pret to. Sēņu iedarbībai raksturīgs arī delīrijs, kas parasti parādās lielās devās. Delīrija iespaidā notiek apziņas aptumšošanās ar sapņa veida halucinācijām un fantāzijas tēliem, lietotājam radot grūtības izšķirt realitāti.[9] Lielākās devās iespējams arī apjukums, koordinācijas un kognitīvo procesu traucējumi (neskaidra runa, nespēja lasīt un skaitīt, nespēja atcerēties, kā ir jālieto ikdienišķi priekšmeti, piemēram, ūdens krāns vai telefons). Tāpat, pieaugot devai, palielinās nepatīkamu halucināciju iespējamība, eiforijas sajūtas vietā var rasties bailes un nāves sajūta (agonija).[6][9]

Palīdzība saindēšanās gadījumā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkano mušmiru saindēšanās gadījumā psiholoģisko un muskuļu traucējumu novēršanai tiek doti benzodiazepīni nelielās devās.[10] Ja mušmiru ieēšana notikusi ne vairāk kā pirms stundas, tiek veikta kuņģa skalošana vai, ja ne vairāk kā pirms 4 stundām, tiek dota arī aktīvā ogle. Asiņu attīrīšana (hemodialīze) parasti tiek uzskatīta par nevajadzīgu.[11]

Lielākajā daļā gadījumu organisms atkopjas 12 līdz 24 stundu laikā.[10]

Legalitāte[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanās mušmires gandrīz visā pasaulē ir legālas. No Eiropas Savienības valstīm sarkano mušmiru pārdošana un glabāšana ir aizliegta Nīderlandē un Rumānijā. Nīderlandē sarkanās mušmires aizliedza 2008. gadā, bet Rumānijā — 2010. gadā.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Sarkanā mušmire - Amanita muscaria (L.:Fr.) Cook., liis.lv. Atjaunots: 2011. gada 22. novembrī.
  2. Osteohondroze, alternatīvās medicīnas katalogs. Atjaunots: 2011. gada 22. novembrī.
  3. 3,0 3,1 Nīzeres avots Stelpē, dziedniece.lv. Atjaunots: 2011. gada 22. novembrī.
  4. Wasson, R. Gordon (1968). Soma: Divine Mushroom of Immortality. Harcourt Brace Jovanovick. ISBN 0-88316-517-1. (angliski)
  5. European Monitoring Centre for Drugs and Drug Addiction (2006). Hallucinogenic mushrooms: an emerging trend case study. EMCDDA Thematic Papers. Lisbona, Portugāle: European Monitoring Centre for Drugs and Drug Addiction. ISBN 92-9168-249-7. Atjaunināts: 2009-02-13. (angliski)
  6. 6,0 6,1 Indīgo sēņu toksīni, liis.lv. Atjaunots: 2011. gada 30. augustā.
  7. Erowid — Amanita muscaria Dosage. Atjaunots: 2011. gada 30. augustā. (angliski)
  8. Amanita muscaria, azarius.net. Atjaunots: 2011. gada 30. augustā. (angliski)
  9. 9,0 9,1 Erowid — Psychoactive Amanitas Effects. Atjaunots: 2011. gada 30. augustā. (angliski)
  10. 10,0 10,1 Piqueras, J. (10 January 1990). Amanita muscaria, Amanita pantherina and others. IPCS INTOX Databank. Atjaunināts: 2008-12-08. (angliski)
  11. Benjamin DR. (1992). "Mushroom poisoning in infants and children: the Amanita pantherina/muscaria group". Journal of Toxicology: Clinical Toxicology 30 (1): 13–22. doi:10.3109/15563659208994442. PMID 1347320. (angliski)

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]