Sarkanā mušmire

Vikipēdijas lapa
Sarkanā mušmire
Amanita muscaria
Sarkanā mušmire (Amanita muscaria)
Sarkanā mušmire (Amanita muscaria)
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Homobasidiomycetes)
KārtaAtmateņu rinda (Agaricales)
DzimtaMušmiru dzimta (Amanitaceae)
ĢintsMušmires (Amanita)
SugaSarkanā mušmire (A. muscaria)
Sarkanā mušmire Vikikrātuvē

Sarkanā mušmire (latīņu: Amanita muscaria) ir indīga un psihotropa mušmiru ģints sēne. Sarkanās mušmires dabiskā izplatības vide ir Ziemeļu puslodes mērenās joslas meži, bet mūsdienās sēne ir ievazāta visā pasaulē.

Lai arī sarkanās mušmires tiek uzskatītas par ļoti indīgām sēnēm, tomēr nāves gadījumi pēc to apēšanas ir ļoti reti.

Ziemeļeiropas, Austrumeiropas un Āzijas tradicionālajā kultūrā sarkano mušmiri pazīst arī halucinogēno un iespējamu ārstniecisko īpašību dēļ, kā arī pēc novārīšanas lieto uzturā.

Izskats un izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunas, tikko izaugušas sarkanās mušmires

Sarkanajai mušmirei augot, cepurīte sākumā veidojas lodveida, vēlāk izplešas līdz 20 cm plata.[1] Krāsa jaunām sēnēm ir sarkandzeltena, dažreiz dzeltena, vēlāk sarkana vai sarkandzeltena, atsevišķos gadījumos sarkanbrūna vai brūna, ar baltām pārslām.[1] Kātiņš ir balts, dažreiz ar dzeltenīgiem plankumiem. Gredzens — plats, lēverains, balts vai dzeltenīgs. Lapiņas — baltas vai iedzeltenas. Mīkstums — balts, bet zem cepurītes miziņas apmēram 1 mm biezumā spilgti dzeltens.[1]

Sēne ir atrodama vasaras beigās un rudenī dažādos mežos un krūmos. Var augt viena vai grupās.[1]

Farmakoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanā mušmire satur trīs farmakoloģiski aktīvas vielas: ibotēnskābi, muscimolu un muskazonu.[2] Ibotēnskābe ir neirotoksīns, kas atbildīgs par lielāko daļu saindēšanās simptomu, kamēr muscimols ir galvenā psihotropā viela sarkanajās mušmirēs. Muscimols iedarbojas kā GABA receptoru agonists, līdzīgi alkoholam, bet, atšķirībā no alkohola, tas papildus rada sensoriskus traucējumus (disociāciju). Vielu koncentrācija dažādās sēnēs ir atšķirīga un neprognozējama.

Pielietojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārstnieciskās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkano mušmiri tradicionālajā medicīnā izmanto tuberkulozes, locītavu iekaisumu, asinsvadu, muguras un kaulu sāpju[3] un dziedzeru audzēju[4] ārstēšanai. Uzskata, ka šī sēne, lietota mazās devās, stimulē iekšējo dziedzeru sekrēciju un spēcina organismu kopumā. Tā pazemina asinspiedienu, palēnina sirdsdarbību un mazina sāpes.[4] Sarkano mušmiri var lietot arī kā nomierinošu un miegu izraisošu līdzekli.

Psihotropās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkano mušmiri kā enteogēnu izmantoja vairākās kultūrās. Visvairāk ir liecību par pielietošanu Sibīrijas iezemiešu vidū, it īpaši šamaņiem. Somu vēsturnieks T. I. Itkonens ir minējis arī vienu gadījumu, kad šīs mušmires ir izmantojuši sāmu burvji.[5] Lietuviešu vēsturnieki savukārt ir norādījuši uz liecībām par sarkano mušmiru lietošanu atsevišķos Lietuvas apgabalos kā alternatīvu degvīnam svētku reizēs.[6] Tāpat pastāv teorijas, ka sarkanās mušmires lietojuši vikingi pirms došanās kaujās.[7]

Salīdzinot ar psilocibīnu saturošajām sēnēm, sarkanās mušmires ir mazāk lietotas. Mūsdienās gan, galvenokārt citu psihotropo augu un vielu straujajam aizliegumam, mušmiru psihotropā lietošana ievērojami palielinās. Piemēram, Apvienotajā Karalistē pēc psilocibīna sēņu aizlieguma ir ievērojami audzis sarkano mušmiru pārdošanas apjoms tirdzniecības vietās.[8]

Galvenokārt tiek lietotas cepurītes, jo tās satur mazāk kaitīgo toksīnu un lielāku psihoaktīvo vielu koncentrāciju. Vislielākā halucinogēno vielu koncentrācija ir cepurīšu miziņā un dzeltenajā mīkstumā tieši zem miziņas. Vidējā iedarbības deva žāvētām sēņu cepurītēm ir 5—10 grami (1—3 vidēja izmēra cepurītes).[9] Sarkanās mušmires dažkārt tiek lietotas arī smēķējot.[10]

Sarkanās mušmires lapiņas un kātiņš

Kulinārija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanās mušmires toksīni izšķīst ūdenī. Ja tā ir smalki sagriezta un vārīta lielā daudzumā ūdens, kā arī pēc tam apcepta, tad tā vairs nesatur indīgās vielas.[11] Lai gan sarkanās mušmires lietošana uzturā nav bijusi nekad izplatīta, vairākās Eirāzijas vietās tā ir dokumentēta (visvairāk krievu ieceļotāju vidū Sibīrijā).[12]

Atsevišķi speciālisti uzskata, ka sarkanā mušmire kā indīgā sēne tiek klasificēta kultūras aizspriedumu dēļ, bet patiesībā tā ir ēdamā sēne, kura ir pirms tam jāapstrādā, par piemēru ņemot citas sēnes, kas ir indīgas nepagatavotas, piemēram, lāčpurnus.[11]

Intoksikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Simptomi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmie simptomi sākas aptuveni 45 minūtes pēc sēņu lietošanas. Galvenie fiziskie simptomi ir paplašinātas acu zīlītes, miegainība, ķermeņa līdzsvara traucējumi, reibonis, nelabums, muskuļu raustīšanās, siekalošanās un pastiprināta svīšana un urinēšana. Novērojama eiforija un analgēzija (nejūtība pret sāpēm). Parādās redzes un dzirdes halucinācijas, sinestēzija. Apkārtējās vides objekti kļūst izkropļoti, gaismas spilgtums kļūst mainīgs. Var mainīties apziņa. Sarkano mušmiru iedarbības lietotāja prātā radītajām parādībām, it īpaši halucinācijām, ir atkārtots, pulsveida raksturs. Tas var radīt laika cilpas sajūtu un citus laika uztveres traucējumus. Iespējama mikropsija un makropsija — apkārtējie objekti un telpa šķiet mazāki vai lielāki nekā ir īstenībā, rodot ilūziju, ka ķermenis ir palielinājies vai samazinājies attiecībā pret to. Sēņu iedarbībai raksturīgs arī delīrijs, kas parasti parādās lielās devās. Delīrija iespaidā notiek apziņas aptumšošanās ar sapņa veida halucinācijām un fantāzijas tēliem, lietotājam radot grūtības izšķirt realitāti.[13] Lielākās devās iespējams arī apjukums, koordinācijas un kognitīvo procesu traucējumi (neskaidra runa, nespēja lasīt un skaitīt, nespēja atcerēties, kā ir jālieto ikdienišķi priekšmeti, piemēram, ūdens krāns vai telefons). Tāpat, pieaugot devai, palielinās nepatīkamu halucināciju iespējamība, eiforijas sajūtas vietā var rasties bailes un nāves sajūta (agonija).[2][13]

Palīdzība saindēšanās gadījumā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkano mušmiru saindēšanās gadījumā psiholoģisko un muskuļu traucējumu novēršanai tiek doti benzodiazepīni nelielās devās.[14] Ja mušmiru ieēšana notikusi ne vairāk kā pirms stundas, tiek veikta kuņģa skalošana vai, ja ne vairāk kā pirms 4 stundām, tiek dota arī aktīvā ogle. Asiņu attīrīšana (hemodialīze) parasti tiek uzskatīta par nevajadzīgu.[15]

Lielākajā daļā gadījumu organisms atkopjas 12 līdz 24 stundu laikā.[14]

Letalitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neskatoties, ka kā indīgu sēņu simbols bieži izvēlēta tieši sarkanā mušmire, tā nav uzskatāma par nāvējoši indīgu sēni. Dažādi avoti min atšķirīgu iespējamo letālo devu: gan 15 cepurītes (200-500 grami), gan vairākus kilogramus. Pēc Ziemeļamerikas Mikoloģijas Asociācijas informācijas pēdējo 100 gadu laikā ASV nav reģistrēti nāves gadījumi no sarkanās mušmires,[16] tomēr vēsturiskā literatūrā un laikrakstos ir parādījušās ziņas par šādiem gadījumiem, galvenokārt, bērniem.[17][18] Taču nāvi var izraisīt arī saindēšanās blakusefekti, piemēram, nosmakšana vēmekļos, neesot pie skaidras apziņas, vai sirds ritma traucējumi.[19]

Vairākas citas bieži sastopamas sēņu sugas ir krietni indīgākas, to vidū mušmiru ģintij arī piederošās zaļā mušmire un baltā mušmire, kurām pat vienas sēnes ieēšana bieži beidzas ar nāvi vai arī paliekošiem iekšējo orgānu bojājumiem.

Legalitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairumā pasaules valstu sarkanās mušmires ir legālas, tomēr ne visās, tāpēc to pārvadāšana ārpus Latvijas robežām nav ieteicama. Dažās valstīs, kā Austrālija un Taizeme, tās, kā arī to aktīvās vielas, ir iekļautas narkotiku saraksta augstākajā kategorijā, un par to pārvadāšanu un glabāšanu draud bargs cietumsods.

No Eiropas Savienības valstīm sarkano mušmiru pārdošana un glabāšana ir aizliegta Nīderlandē un Rumānijā. Nīderlandē sarkanās mušmires aizliedza 2008. gadā, bet Rumānijā — 2010. gadā.

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Sarkanā mušmire - Amanita muscaria (L.:Fr.) Cook. Arhivēts 2010. gada 6. septembrī, Wayback Machine vietnē., liis.lv. Atjaunots: 2011. gada 22. novembrī.
  2. 2,0 2,1 Indīgo sēņu toksīni Arhivēts 2012. gada 9. janvārī, Wayback Machine vietnē., liis.lv. Atjaunots: 2011. gada 30. augustā.
  3. Osteohondroze Arhivēts 2012. gada 17. decembrī, Wayback Machine vietnē., alternatīvās medicīnas katalogs. Atjaunots: 2011. gada 22. novembrī.
  4. 4,0 4,1 Nīzeres avots Stelpē Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē., dziedniece.lv. Atjaunots: 2011. gada 22. novembrī.
  5. R. Gordon Wasson. Soma: Divine Mushroom of Immortality. Harcourt Brace Jovanovick, 1968. ISBN 0-88316-517-1. (angliski)
  6. Wasson, R. Gordon. The Wondrous Mushroom: Mycolatry in Mesoamerica, pp43–44 (angliski)
  7. Veidne:Sv icon Ödmann S. (1784) Försök at utur Naturens Historia förklara de nordiska gamla Kämpars Berserka-gang (An attempt to Explain the Berserk-raging of Ancient Nordic Warriors through Natural History). Kongliga Vetenskaps Academiens nya Handlingar 5: 240–247 (In: Wasson, 1968)
  8. European Monitoring Centre for Drugs and Drug Addiction. Hallucinogenic mushrooms: an emerging trend case study. EMCDDA Thematic Papers. Lisbona, Portugāle : European Monitoring Centre for Drugs and Drug Addiction, 2006. ISBN 92-9168-249-7. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-03-29. Skatīts: 2009-02-13. (angliski)
  9. Erowid — Amanita muscaria Dosage. Atjaunots: 2011. gada 30. augustā. (angliski)
  10. Amanita muscaria Arhivēts 2011. gada 28. augustā, Wayback Machine vietnē., azarius.net. Atjaunots: 2011. gada 30. augustā. (angliski)
  11. 11,0 11,1 Rubel, W.; Arora, D. (2008). "A Study of Cultural Bias in Field Guide Determinations of Mushroom Edibility Using the Iconic Mushroom, Amanita Muscaria,as an Example" (PDF). Economic Botany 62 (3): 223–43. doi:10.1007/s12231-008-9040-9.
  12. Viess, Debbie. "Further Reflections on Amanita muscaria as an Edible Species" Arhivēts 2015. gada 6. oktobrī, Wayback Machine vietnē., Mushroom: The Journal of Wild Mushrooming, Idaho, Fall 2011 - Winter 2012. Retrieved on 26 April 2015.
  13. 13,0 13,1 Erowid — Psychoactive Amanitas Effects. Atjaunots: 2011. gada 30. augustā. (angliski)
  14. 14,0 14,1 Piqueras, J. «Amanita muscaria, Amanita pantherina and others». IPCS INTOX Databank, 10 January 1990. Skatīts: 2008-12-08. (angliski)
  15. Benjamin DR. (1992). "Mushroom poisoning in infants and children: the Amanita pantherina/muscaria group". Journal of Toxicology: Clinical Toxicology 30 (1): 13–22. doi:10.3109/15563659208994442. PMID 1347320. (angliski)
  16. «Mushroom poisoning syndromes». North American Mycological Association (NAMA) website. NAMA. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 4. aprīlis. Skatīts: 2009-03-22.
  17. Cagliari GE (1897). "Mushroom poisoning". Medical Record 52: 298. (angliski)
  18. «Vecchi's death said to be due to a deliberate experiment with poisonous mushrooms» (PDF). The New York Times. 1897. gada 19. decembris. Skatīts: 2009-02-02. (angliski)
  19. «Mušmire ir inde, nevis modes lieta». liepajniekiem.lv (latviešu). Skatīts: 2024-02-15.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]