Baltais stārķis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Baltais stārķis
Ciconia ciconia (Linnaeus, 1758)
Baltais stārķis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Apakštips Mugurkaulnieki (Vertebrata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Stārķveidīgie (Ciconiiformes)
Dzimta Stārķu dzimta (Ciconiidae)
Ģints Stārķi (Ciconia)
Suga Baltais stārķis (Ciconia ciconia)
Izplatība
WhiteStorkMap.svg

  Sastopams ligzdošanas sezonā
  Sastopams ziemošanas sezonā

Baltais stārķis jeb vienkārši stārķis, arī svētelis (Ciconia ciconia) ir stārķveidīgo (Ciconiiformes) kārtas stārķu dzimtas (Ciconiidae) putns.

Stārķu blīvums liecina par dabas vides veselību un bagātību. Tur, kur vide ir noplicināta, piemēram, daudzās Rietumeiropas zemēs, baltie stārķi kā ligzdotāji ir daļēji vai pilnīgi izzuduši.[1] Baltie stārķi ir gājputni. Tas ligzdo visā Eiropā, ir bieži sastopams putns Latvijā, Polijā un Lietuvā. Polijā dzīvo aptuveni 52 tūkstoši, Lietuvā 10 tūkstoši, bet Latvijā 10 600 stārķu pāri[2]. Tā ligzdošanas ziemeļu robeža ir Igaunijas ziemeļi. Tas perē arī Āzijā līdz Kazahstānas dienvidaustrumiem un Āfrikas ziemeļrietumos. Ziemu baltais stārķis galvenokārt pavada Āfrikas tropu daļā, bet tas migrē līdz pat Dienvidāfrikas dienvidiem, un ir sastopams arī Indijā. Tikai Spānijas dienvidrietumos, Vidusāzijas rietumos un Āfrikas dienvidos ligzdojošie stārķi paliek ziemot mītnes zemēs.[3]

Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā ligzdojošie 10 600 stārķu pāri[2] kopā veido ap 5 % no visas pasaules baltajiem stārķiem. Ligzdu izvietojuma blīvums ir viens no augstākajiem Eiropā — līdz pat 65 ligzdām uz katriem 100 km² lauksaimniecības zemju.[2]

Baltie stārķi Latvijā ienākuši samērā nesen, kad izcērtot mežus, radās piemērotas vietas to ligzdošanai. 18. gadsimtā tie bijuši sastopami tikai Kurzemē un izplatības ziemeļu robeža bija Daugava. Kopš 19. gadsimta vidus tie ligzdo visā Latvijas teritorijā[4].

Izskats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltā stārķa portrets
Baltais stārķis lidojumā

Baltais stārķis ir liels putns. Tas ir 100 - 125 cm augsts, spārnu platums 155 - 200 cm, svars 2,3 - 4,5 kg. Tā spalvas pamatā ir baltas, ar melnām spārnu lidspalvām. Stārķim ir sarkans, garš knābis un kājas. Kamēr baltais stārķis nav pieaudzis, knābis un kājas ir melni. Lidojumā tā kakls ir izstiepts taisni uz priekšu, gaita uz zemes ir lēna un apdomīga.

Ieradumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenokārt baltie stārķi ir mitru un atklātu biotopu iemītnieki, kas apdzīvo zemienes, kaut gan Armēnijā un Marokā to ligzdas atrastas pat 2500 m augstumā virs jūras līmeņa.[3] Stārķi ligzdas visbiežāk iekārto uz koku galotnēm un ēku jumtiem, tāpat izmanto arī cilvēku apzināti vai nejauši veidotus ligzdu pamatus. Ļoti retos gadījumos ligzdo klajumos mežā. Ligzdot cenšas atgriezties iepriekšējā vietā un daudzus gadus izmanto vienu un to pašu ligzdu. Dējumā ir 1 - 6 netīri baltas olas, kuras sāk perēt uzreiz pēc izdēšanas, tādēļ stārķēni neizšķiļās vienlaicīgi. Inkubācijas periods ilgst 33 - 34 dienas.[5] Mazuļi ir ligzdguļi un lidot sāk aptuveni divu mēnešu vecumā. Gadā viens perējums. Nelabvēlīgos apstākļos mazākos un vājākos mazuļus vecāki var izmest no ligzdas, retos gadījumos – apēst.[5]

Pirms aizlidošanas baltie stārķi lasās baros un kopīgi barojas. Stārķi ir gandrīz mēmi putni, izņemot brīdi, kad pieaugušie putni atgriežas ligzdā vai nakšņošanas vietā, tad tie parasti klabina knābi, paziņojot par savu ierašanos (no šī arī viens no sugas latviskajiem nosaukumiem: klabata). Dienu pirms aizlidošanas uz siltajām zemēm stārķu māte ligzdā dejo atvadu deju, kaut ko līdzīgu dzērvju dejai — gan paceļot kājas, gan palecoties, gan pāris metrus paceļoties spārnos.[6]

Ūdens āderu rīkstnieki apgalvo, ka stārķi savas ligzdas taisa ūdens āderu krustpunktos,[7][8][9] tomēr līdz šim nav novērots neviens gadījums, kad stārķu ligzdā būtu iespēris zibens. Jau izsenis tiek uzskatīts, ka, ja stārķis ierīkojis ligzdu uz mājas jumta, tajā nekad nesper zibens.[10]

Barību tie meklē mitrās pļavās, tīrumos, ūdeņu malās. Tie pārtiek no kukaiņiem un to kāpuriem, tārpiem, zivīm, grauzējiem, abiniekiem, rāpuļiem un citu putnu mazuļiem. Dažkārt ēd arī maitu.[3]

Migrācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltā stārķa ola

Garajos migrēšanas pārlidojumos baltais stārķis orientējas pēc karstā gaisa masām, kas atrodas virs sauszemes. Īsākais ceļs uz Āfriku tiem būtu tieši pāri Vidusjūrai, bet stārķi cenšas nepamest sauszemi. Iespējas tikt uz Āfriku kļūst ļoti ierobežotas, uz austrumiem stiepjas Arābijas pussalas tuksnesis, kur ūdens un pārtikas resursi ir ļoti ierobežoti, bet rietumnos Atlantijas okeāns. Stārķi izmanto 2 šaurus koridorus: austrumos Bosfora šaurumu Turcijā un rietumos Gibraltāra šaurumu. Lai taupītu lidojumā enerģiju, stārķi ne tikai orientējas, bet arī izmanto lidošanai karstā gaisa masas.[11]

Sistemātika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltajam stārķim ir divas pasugas:

  • Parastais baltais stārķis (Ciconia ciconia ciconia) — Eiropa, Āfrikas ziemeļrietumi, Āzijas rietumi, ziemo Āfrikā
  • Āzijas baltais stārķis (Ciconia ciconia asiatica) — Āzijas centrālā daļa, ziemo Indijā

Kādreiz uzskatīja, ka melnknābja stārķis (Ciconia boyciana) ir baltā stārķa pasuga, tomēr mūsdienās tas ir izdalīts kā pastāvīga suga.

Interesanti fakti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latvijā lielākā un Eiropā vistālāk uz ziemeļiem esošā balto stārķu kolonija atrodas Matīšu pagastā, lapegļu alejā Valmieras - Mazsalacas šosejas malā. Tajā ir apmēram 30 stārķu ligzdas[12].
  • Staiceles pilsētas simbols ir stārķa ligzda "Profesora nams", kurā katru gadu ligzdo stārķi. Kopš 1992. gadā tā kļuva par pilsētu, tās ģērbonī attēlots baltais stārķis[13].

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]