Ludzas pils

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ludzas pilsdrupas mūsdienās
Ludzas pilsdrupas (1797)

Ludzas pils ir gotikas stilā celtas viduslaiku pils drupas Ludzas centrā. Tā atrodas blakus katoļu baznīcai, vietā, kur kādreiz atradās latgaļu koka pils.[nepieciešama atsauce] Tā bijusi Rēzeknes fogta palīgpils. Tiek uzskatīts, ka pils celta 14. gadsimtā, līdz mūsdienām saglabājušās drupas - divas sienas no torņa un pils ārsiena.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ludzas pils tika celta Livonijas austrumu robežas nostiprināšanai. Par pils celtniecības laiku nav tiešu dokumentālu liecību. Pēc pilij raksturīgās ķieģeļu arhitektūras stila, tās celtniecība tiek datēta ar 14. gadsimtu. Pirmo reizi vēstures avotos Ludzas pils minēta 1433. gadā sakarā ar Mērves pils (Prūsijā) komtura plānoto Ludzas, Rēzeknes un Alūksnes piļu apmeklējumu. Ar Daugavpils komtura piekrišanu Ludzas pili pārvaldīja kāds Rēzeknes fogta nozīmēts karakalps. Pleskavieši, sargājoties no ordeņa uzbrukuma draudiem no Ludzas pils, 1463. gadā tai pretī Krasnij Gorodokā uzcēla savus nocietinājumus. 1480. gadā mestra Bernda no Borhas mēģinājums ieņemt Pleskavu cieta neveiksmi. Atbildot uz to, 1481. gadā liels krievu karaspēks iebruka Livonijā, ieņēma un izpostīja Ludzas pili. Tikai 1525. gadā, izmantojot attiecību uzlabošanos ar Maskaviju, ordenis Ludzas pili atjaunoja.

Sākoties Livonijas karam, vācu karaspēks, kurā ietilpa arī Ludzas garnizons, 1558. gadā uzbruka Krasnij Gorodokam un nopostīja vairākus Pleskavas pagastus. Tajā pat gadā Maskavijas karaspēks Grigorija Temkina vadībā ieņēma Ludzas pili. Nākamajā gadā ordenis Ludzas pili ar vēl dažām pilīm ieķīlāja Lietuvas dižkunigaitijai un no 1561. gada Ludzas pils tika iekļauta Inflantijas vaivadijā. Ludzas pilī kādu laiku apmetās arī Polijas un Lietuvas valdnieks Stefans Batorijs. 1577. gadā Livonijā atkal iebruka krievu karaspēks Ivana Bargā vadībā, un 25. jūlijā Ludzas pils tika ieņemta. Lai nostiprinātu pili, uz Ludzu tika nosūtītas 37 bises, 282 pudi pulvera, 3400 lodes un 22 pudi alvas. Par Ludzas vojevodu tika nozīmēts Grigorijs Količevs. Pēc zaudētā Livonijas kara Ivans Bargajais bija spiests atsacīties no saviem iekarojumiem Livonijā un 1582. gadā Ludzas pils atkal nonāca Polijas-Lietuvas kopvalsts pārvaldē.

1599. gadā pilī tika veikta revīzija, no kuras ir iegūstama senākā informācija par tās izskatu. Tur tika minēti koka tornīši uz aizsargsienām, ar naglām apkalti ozolkoka vārti, dažādas saimniecības ēkas priekšpils teritorijā, iebrukuši pagrabi, kā arī no ķieģeļiem būvētais lielais tornis. Pēc Livonijas kara postījumiem iepriekšējais stārasts neko nebija darījis pils atjaunošanas labā, taču tā laika stārasts Skarbeks ar saviem līdzekļiem pili bija salabojis. Viņš par jaunu licis uzbūvēt lielo torni, paaugstinot to par pusotra cilvēka augumu, kā arī uzklājis celtnēm jaunus skaidu jumtus. Pils apbruņojumā bija 10 dažādi lielgabali, 14 bises ar rokturiem un 25 bises bez rokturiem. Stārasts bija iegādājies dažus desmitus mārciņu pulvera, mucu ar salpetri un 9 dzelzs lodes. Tālāk revīzijā izvērtētas pils aizsardzības spējas - "pils neliela un nestipra", jo samērā tuvu tādā pat augstumā atrodas kalns, uz kura ienaidnieks var izveidot skansti un no tās ieņemt pili. Šeit tika atzīmēts, ka no šī kalna krievu karaspēks ir uzbrucis pilij un viegli to ieņēmis.

Poļu—zviedru kara laikā 1625. gadā Ludzas pili ieņēma zviedru karaspēks. Polija-Lietuva gan to drīz vien dabūja atpakaļ, jo zviedru komandants, nesaņemot papildspēkus, to atdeva bez pretošanās. Krievu-poļu kara laikā 1654. gadā krievu vojevoda Ļevs Saltikovs aplenca Ludzas pili un 22. decembrī pils padevās. Aplenkuma laikā tika uzspridzināts viens no pils torņiem. Saskaņā ar 1667. gada Polijas seima lēmumu uzturēta tika tikai Daugavpils pils. Pārējie nocietinājumi, Ludzas pili ieskaitot, tika atstāti novārtā. Ludzas stārastijas 1765. gada inventārā Ludzā minētas tika vairs tikai pilsdrupas. 1772. gadā Latgale līdz ar Ludzu tika pievienota Krievijas impērijai. 1830. gadā Ludzu apmeklēja Vitebskas guberņas gubernators, kurš vērsa ģenerālgubernatora kņaza Hovanska uzmanību uz gleznainajām pilsdrupām, kas ir saglabājušās samēra labā stāvoklī. Viņš lūdza uzdot pilsētas policijai pieskatīt, lai tās netiktu postītas. Iespējams, pateicoties šim apstāklim, Ludzas pilsdrupas līdz mūsdienām ir saglabājušās gandrīz tādas pašas, kā attēlotas senākajos zīmējumos.

1976. gadā iekšējās priekšpils pagalmā Jolantas Daigas vadībā notika arheoloģiskie izrakumi.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]