Šlokenbekas pils

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šlokenbekas muižas vārtu tornis 1904. gadā.

Šlokenbekas viduslaiku pils (vācu: Schlokenbeck, burtiski - "Slocenes leja") atrodas Engures novada Smārdes pagasta Milzkalnē pie Slocenes upes, netālu no Tukuma pilsētas austrumu robežas.

Šlokenbekas viduslaiku pils ar Kultūras Ministrijas 29.10.1998 rīkojumu Nr.128. apstiprināta par Valsts nozīmes arheoloģijas pieminekli ar valsts aizsardzības Nr. 2324.[1]

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nocietinājums celts Slocenes labajā krastā, izstiepta upes līkuma iekšpusē. Būves celtas līganā upes ielejas nogāzē - ziemeļrietumu stūris nogāzes augšdaļā atrodas 5 metrus augstāk nekā dienvidaustrumu stūris upes krastā. Patlaban muižas komplekss labi restaurēts ar viduslaiku aizsargmūri, gar kura iekšējām sienām izvietotas 19.gadsimta ēkas. Aizsargmūrī atrodama 31 šaujamlūka. Saglabājušies divi 1688. gadā celtie vārti ar piebūvētiem mansarda jumtiem.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

H. Pīranga veiktais Šlokenbekas viduslaiku pils uzmērījums (pirms 1926).

Livonijas ordeņa Šlokenbekas pils dokumentos pirmo reizi minēta 1544.gadā kā nocietinājums an der beke der hörten Schloke (vācu: pie uzstādinātās Slokas lejas). Domājams, ka militāro nocietinājumu pie Rīgas - Tukuma vecā ceļa ir cēlis ordeņa fogts Verners fon Butlars pēc 1484.gada Rīgas karaspēka uzbrukuma ordeņa Tukuma pilij Livonijas pilsoņu karu laikā. 1537.gadā gadā ordeņa mestrs Hermans fon Brigenejs Dītriham Butlaram atņēma lēņa tiesības, apvainojot viņu par savu pienākumu nepildīšanu un Sāmsalas dumpja ierosināšanu. 1544.gada 19.janvārī mestrs piešķīra agrākos Butlaru lēņus Dītriham Šenkingam, starp kuriem minēta arī Šlokenbekas muiža. Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes nodibināšanas ordeņa lēnis 1610. gadā kļuva par Šenkingu dzimtas īpašumu. Zviedru-poļu kara laikā 1605. un 1622.gadā zviedru karaspēks izlaupīja Šlokenbekas pili un tā zaudēja savu militāro nozīmi. 1678. - 1701. gadā Šlokenbeka bija hercogistes kanclera Kristofa Putkammera īpašumā, kurš to pārbūvēja saimnieciskām vajadzībām, ziemeļu un dienvidu sienās iebūvēja vārtu torņus.

Vēlāk Šlokenbekas muiža piederēja Brigenu un Grothusu dzimtām, kuru saimniekošanas laikā 1752.gadā vārtu torņiem tika uzbūvēti mansarda jumti un vārtu portāli ieguva klasicisma stila elementus, vēlāk pie ziemeļu sienas no laukakmeņiem tika uzcelta klēts.

Pēc hercogistes pievienošanas Krievijas impērijai muiža piederēja Medemu (1818.- 1840.) un Bulmeringu dzimtām, kas 1841.-1845.gadā pie dienvidu sienas uzcēla kungu māju. 1848.-1920.gadā muižā saimniekoja fon der Rekes dzimta, te ierīkots spirta brūzis un spirts eksportēts uz Vāciju un Angliju (līdz 15 000 spaiņu gadā). 1862. gadā pie muižas tika uzcelta skola un pagasta valdes nams, 1867. gadā dzirnavas. Pirmā pasaules kara laikā vācu armija muižā ierīkoja lazareti. Pēc Latvijas agrārās reformas 1920.gadā muiža tika piešķirta Tukuma virsmežniecībai, pirms 1926. gada Heincs Pīrangs veica viduslaiku pils uzmērīšanu. Pēc Otrā Pasaules kara 1949.gadā bijušajā muižā tika ierīkota ceļa mašīnu stacija, kas vēlāk pārveidota par ceļu būves un remonta uzņēmumu, bet kopš 1993.gada par SIA “Šlokenbeka”.

1977. gadā pēc arhitekta E.Kalniņa projekta uzsāka muižas atjaunošanu, kas šobrīd visumā pabeigta, pilī iekārtots Latvijas ceļu muzejs. 2006.gadā veikta Ziemeļu korpusa un Saimes nama rekonstrukcija par Tautas namu.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons. Rīga, 2004.
  • Plaudis A. Ceļvedis pa teiksmu pilīm. Rīga, 2004.
  • Pirang, Heinz. Das baltische Herrenhaus. Riga, 1928. - 1930.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]