Rīgas arhibīskapija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rīgas arhibīskapija
latīņu: archiepiscopatus provincia Rigensis
1255 – 1562

Rīgas arhibīskapu ģerbonis (J. Siebmacher, 1605). of arhibīskapija

Rīgas arhibīskapu ģerbonis (J. Siebmacher, 1605).

Location of arhibīskapija
Livonijas Konfederācijas karte 1260. gadā, kurā ar dzeltenu krāsu iezīmētas Rīgas arhibīskapijas zemes.
Pārvaldes centrs Rīga, arhibīskapa rezidences bija Koknese, Rauna, Limbaži
Reliģija katoļticība
Valdība teokrātija
Vēsture
 - Dibināta kā Romas pāvestam un Svētā Romas impērijas ķeizaram tieši padota arhibīskapija 1255
 - Tika iekļauta Pārdaugavas hercogistes sastāvā 1562
Platība 18 400 km²
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā
Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā
Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā
Senlatvijas valstis un zemes
Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts
Zemgaļu valsts, Kokneses valsts
Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija
Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis
Zemgales bīskapija
Sēlijas bīskapija
Livonijas karš
Livonijas karaliste
Ārvalstu atkarībā
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals
Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Modernās Latvijas izveide
Jaunlatvieši, Jaunā strāva
1905. gada revolūcija
Oberosts, Latviešu strēlnieki
Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Republika (1918-1940)
Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945
Latvijas PSR
Latvijas Tautas fronte
Dziesmotā revolūcija
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Latvijas Republika (no 1990)
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Rīgas arhibīskapija (latīniski: archiepiscopatus provincia Rigensis) bija vadošā Livonijas baznīcvalsts 1255. - 1562. gadā, Rīgas arhibīskaps bija Baznīcas galva 7 bīskapijām Livonijā un Prūsijā. Dažādos latīņu tekstos Rīgas arhibīskapija saukta arī par diecese Rigensi, Rigensi ecclesia, lejasvācu tekstos par sticht van Ryge, kerke tho Riega. To pārvaldīja pāvesta iecelts arhibīskaps (archiepiskopus). Kā Svētās Romas impērijas firsts arhibīskaps savā teritorijā bija arī augstākais laicīgais valdnieks, kura garīgais kungs bija Romas pāvests, bet laicīgais - impērijas ķeizars.

Izveidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas arhibīskapijas attīstībā var izdalīt trīs tās ģenēzes periodus: Brēmenes arhibīskapijai padoto Ikšķiles episkopātu (episcopatus Ixscolanensis) ar centru Ikšķilē (1186-1200), Livonijas jeb Rīgas bīskapiju (episcopatus Livoniensis vai episcopatus Rigensis) ar centru Rīgā (1201-1255) un Romas pāvestam un Vācijas ķeizaram tieši padoto Rīgas arhibīskapiju (1255-1561).

1251. gada 3. martā Romas pāvests Inocents IV atļāva Livonijas, Igaunijas un Prūsijas arhibīskapam Albertam no 1253. gada rudens apmeties uz dzīvi vakantajā Rīgas bīskapijā.

1255. gada 20. janvārī Romas pāvests Aleksandrs IV pēc Rīgas arhibīskapa Alberta lūguma Neapolē apstiprināja Rīgu par metropolīta sēdekli, pie kam noteica, ka Rīgas vārdā turpmāk titulējama arī visa baznīcas province un tās arhibīskaps, neaizskarot Romas baznīcas un Vācu ordeņa tiesības.[1]

1255. gada 31. martā pāvests Aleksandrs IV izdeva rīkojumu, sakarā ar kuru uzņēma Rīgas baznīcu sv. Pētera krēsla un savā aizsardzībā un apstiprināja minētam Albertam un viņa kanoniski ieceltiem pēcniekiem visus īpašumus un labumus, kas šai baznīcai pieder jau tagad vai ko tā iegūs nākotnē no pāvestiem, karaļiem un firstiem vai citā likumīgā kārtā:

  1. vietu, kur atrodas Rīgas dombaznīca, Rīgas pilsētu ar tās piederumiem, neaizkarot Vācu ordeņa tiesības;
  2. Turaidas, Lielvārdes, Reskules (Ikšķiles), Riemeņu (Mālpils), Doles, Salaspils, Kokneses, Asotes un Lepenes pilis un to piederumus, kā arī Jersikas pilskalnu;
  3. Zemgalē arhibīskapa pilis, laukus, pļavas, birzis, mežus, zvejas, ganības, dzirnavas un desmito tiesu, neaizkarot Vācu ordeņa tiesības;
  4. Upmali, Metsepoli, Tālavu un Sēliju ar visiem augšā minētiem piederumiem, brīvībām un imunitāti;
  5. paturot Romas baznīcas un Vācu ordeņa tiesības, Rīgas metropolīta varai tiek pakļautas Sāmsalas, Tērbatas, Kursas, Virijas, Kulmas, Vārmijas, Pamedes, Sembas, Krievijas un Rēveles bīskapijas;
  6. bez tam Albertam ir tiesība lietot palliju svinamās dienās, iesvētot bīskapus un ordinējot svētniekus;
  7. nevienam nedrīkst piederēt par dzimtu kapsētas un baznīcas benefīciji;
  8. diecēzei saistoši ir arhibīskapa rīkojumi, ko viņš izdevis kanoniskā kārtā kopā ar savu domkapitulu vai tā prātīgāko daļu;
  9. visiem, ko viņš sodījis ar ekskomunikāciju vai interdiktu, tiek atrautas draudzes locekļa tiesības, izņemot draudošas nāves briesmas vai gadījumu, ja archibīskapa prombūtnē kāds cits tos atbrīvo no soda pēc kanoniski dotā gandarījuma;
  10. vienīgi pāvesta vai viņa legāta uzdevumā drīkst kāds cits prelāts Alberta diecezē noturēt konventus, izdarīt kulta aktus un tml., pirms nav saņēmis minētā arhibīskapa atļauju;
  11. neviens garīdznieks bez arhibīskapa atļaujas nedrīkst viņam uzticētās Rīgas diecezes baznīcas iznomāt vai nodot trešo personu varā;
  12. tāpat paliek spēkā visas agrākās Rīgas baznīcas brīvības, imunitātes un saprātīgi ieradumi;
  13. savā provincē un viņa metropolīta varai pakļautajās bīskapijās arhibīskaps var likt nest sev priekšā krustu.[2]

Teritorija un pārvalde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas arhibīskaps bija laicīgais valdnieks Rīgas arhibīskapijā, kuras platība bija apmēram 18 400 km2. Rīgas arhibīskapijas teritoriju pārvaldīja arhibīskaps kopā ar domkapitulu, bet no 1432. gada kopā ar arhibīskapijas padomi (Syiftsratg). Pavisam bija 20 arhibīskapu (skatīt Rīgas arhibīskapu sarakstu), neskaitot 4 iepriekšējos Livonijas bīskapus - Meinardu, Bertoldu, Albertu un Nikolaju (skatīt Livonijas bīskapu sarakstu).

Pēc Līvzemes , Letijas un Talavas dalīšanas līgumu nosacījumiem agrākie līvu un letu kungi zaudēja savas valdnieku tiesības un kļuva par arhibīskapa vasaļiem.

Rīgas arhibīskapijas teritoriju (Erzstift) sadalīja "Līvu galā" (Livland) un "Letu galā" (Lettland), kuras atdalīja ordenim piederošais Gaujas koridors. Rīgas arhibīskapijas teritorijā tiesiski bija izšķiramas trīs zemju kategorijas:

  1. Rīgas arhibīskapa īpašumi jeb domēnes (bona mensalia - galda zemes), kas bija sadalītās četrās (Turaidas, Raunas, Kokneses, Lielvārdes), vēlāk trīs (Turaidas, Raunas, Kokneses), bet Livonijas kara laikā tikai divās fogtejās (Turaidas un Kokneses). Šie apgabali atradās baznīcas fogtu (advocati ecclesiae, Stiftsvögte) un dažādu zemāku ierēdņu militārā, tiesiskā un saimnieciskā pārvaldē. Fogteju viduspunkts bija arhibīskapa pils, tās dalījās muižu tiesās (Amt), tās savukārt dalījās vakās jeb pagastos.
  2. Domkapitula zemes (mensa canonicorum). Bīskapi Alberts un Nikolajs piešķīra Rīgas domkapitulam atsevišķus īpašumus, kurus Romas pāvests apstiprināja 1231. gadā. Saskaņā ar kapitula satversmi šīs zemes palika domkungu kopīpašumā. Bez domkungu kopmitekļa Doma klosterī un tīrumiem Rīgas vārtu priekšā domkapitula īpašumi atradās arī Vējzaķa un Mārtiņa salās, viņam piederēja Māras dzirnavas (pie tagadējā Māras dīķa) un dzirnavas pie Juglas, divas skolas pie Doma un Pētera baznīcām, Titurgas muižiņa Daugavas kreisā krastā iepretī Doles salai. Pārējā Vidzemē domkapitulam piederēja Ķizbele (agrākais Kaupo novads), ciemi Krimuldas un Turaidas draudzēs ar Krimuldas pili kā centru, kur 14. gs. dzīvoja kapitula fogts. Tāpat domkapitulam piederēja vairākas muižiņas starp Doli un Salaspili, Vatrānes muiža (1388), Suntažu novads (1436), Engelartas muižas novads un Turaidas pārceltuve pār Gauju. Pēc Kursas dalīšanas jau 1248. gadā Rīgas domkapituls ieguva Dundagas un Tārgales kiligundas, domkapitula fogts rezidēja Dundagas pilī ar pārvaldes un tiesas kunga laicīgo varu. 1439. gadā Rīgas domkapituls tos pārdeva Kurzemes bīskapam. No 1251. gada domkapitulam piederēja arī puse Zemgales, 1272. gadā Vācu ordenim tas atdeva Dobenes un Spārnenes novadu daļas. Tāpat domkapitulam kādu laiku piederēja arī Daugavgrīvas un Rīgas cisterciešu klosteru zemes.
  3. Lielākā arhibīskapijas daļa atradās vasaļu rokās kā viņu lēņa novadi, kam sākot ar 1201. gadu Rīgas bīskapi un arhibīskapi izlēņoja vispirms zemnieku desmito jeb kunga tiesu, vēlāk arī pašas zemes līdz ar pavalstniekiem un publiskām tiesībām, sevišķi Līvu galā un Kokneses un Jersikas bijušajās zemēs, no kurienes 13. gs. daži lielie vasaļi (piemēram, Tīzenhauzeni) izpleta savas teritorijas robežas tālāk uz austrumiem.[3]

Arhibīskapijas pārvaldes centrs bija Rīgas pilsēta, kurā arhibīskapi pamazām zaudēja savu laicīgo varu pilsētas pašvaldībai par labu. 1452. gada Salaspils līgumā kundzību pār Rīgu sadalīja uz pusēm starp virsbīskapu un ordeni. Tomēr bez Māras baznīcas un kapitula namiem vienīgais arhibīskapa gruntsīpašums Rīgas pilsētā bija “Bīskapu sēta” (Bischofshof) tagadējās Bīskapu gātes tuvumā. Sākumā arhibīskapi uzturējās īpašā namā pie Rīgas Doma, bet no 14. gadsimta arhibīskapa rezidences bija Raunas (Ronnenburg, apmēram no 1420. gada galvenā rezidence), Limbažu un Kokneses pilis. Tomēr pārtikas sagādes grūtības arhibīskapam Raunā ļāva rezidēt tikai no Miķeļiem līdz februārim. No februāra līdz Vasarsvētkiem arhibīskaps uzturējās Limbažos (Lemsal), bet līdz Miķeļiem Koknesē (Kochenhusen).

Rīgas arhidiecēze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bez tam Rīgas arhibīskaps bija arī Livonijas ordeņa Vidzemes, Latgales un Zemgales valdījumu garīgais galva, jo ordenim sava bīskapa nebija, līdzīgā veidā viņš bija arī Rīgas pilsētas bīskaps. Šīs teritorijas kopā veidoja Rīgas arhibīskapa garīgo pārvaldes novadu jeb Rīgas arhidiecēzi.

Rīgas metropolija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas baznīcas provinces (Rīgas metropolijas) aptuvenās robežas 14. un 15. gadsimtā. Rīgas metropolijā ietilpa Rīgas arhidiecēze, Tērbatas diecēze, Kurzemes diecēze, Sāmsalas-Vīkas diecēze un četras Prūsijas bīskapijas - Sembas jeb Zemlandes (1252-1525), Pamedes jeb Pomezanijas (1249-1527), Varmijas jeb Ermlandes (1250-1512) un Kulmas (1245-1566, resp. 1577) diecēzes.

Rīgas arhibīskaps bija arī Rīgas metropolijas (metropolis - "mātes pilsēta") garīgais galva, kurā ietilpa arī trīs Livonijas (Kurzemes, Sāmsalas-Vīkas, Tērbatas) un četras Prūsijas (Kulmas, Pamedes, Vārmes, Sembas) bīskapijas, bez tam faktiski tai pakļāvās arī Tallinas bīskapija, kas formāli bija atkarīga no dāņu Lundas arhibīskapijas.

Domkapituls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Rīgas domkapituls

Domkapituls valdīja kopā ar arhibīskapu, un viņa funkcija bija uzraudzīt tā darbību. Tajā ietilpa 12 augstākie arhibīskapijas garīdznieki domkungi jeb kanoniķi. Domkapitula priekšgalā atradās domkungu vēlēts prāvests (praepositus), kas vienlaicīgi bija arhibīskapa tuvākais palīgs. Pārējie domkungi veica dažādus garīgos un valsts amatus. Pagrabmeistars (cellerarius) gādāja par domkungu uzturu, priors jeb dekāns rūpējās par statūtu un disciplīnas ievērošanu, bibliotēkas, arhīvus un domskolas lietas pārzināja sholastiķis (scholasticus), baznīcas mūzikas un kora jautājumus kantors (cantor), finansu lietas 13. gs. kamerārijs (camerarius), bet vēlāk fabrikators (fabricator), par baznīcas dārglietām bija atbildīgs tesaurārijs (thesaurarius). Visvecāko no domkungiem sauca par senjoru, un viņš bija prāvesta vai dekāna vietnieks. Domkungu dzīve bija līdzīga ordeņa brāļu ikdienai, katra dienas stunda bija reglamentēta, viņiem bija jādzīvo vienā klosterī, jāēd un jāguļ vienā telpā. Rīgas arhibīskapijas domkungi nāca gan no muižnieku, gan Rīgas un Tērbatas pilsoņu vidus. Daudzi bija ārzemnieki. Domkapituls ne tikai ierobežoja arhibīskapa varu, bet 13. un 14. gs. pat noteica valsts politiku. Domkungiem bija arī savi kopīgi, prāvesta pārzināti īpašumi zemes, pilis, baznīcas, muižas, dzirnavas un kapsēta. Ar domkapitula zemes tiešu pārvaldi nodarbojās Krimuldas fogts.

Vasaļu kārta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arhibīskapijas pilīs pastāvīgo karavīru skaits bija neliels, sākumā tie bija galvenokārt krusta karotāji, tāpēc kara gadījumos tika sasaukts vasaļu karaspēks un zemnieku zemessardze. Pirmie Livonijas bīskapa lēņi tika piešķirti jau 1201. gadā Konrādam no Meiendorfas Ikšķilē un bruņiniekam Danielam Lielvārdē, vēlāk arī Dolē, Straupē u.c. Par Livonijas bīskapa vasaļiem kļuva arī Turaidas, Kokneses, Jersikas un Tālavas valdnieki. Tā rezultātā arhibīskapijas teritorijā izveidojās spēcīga vasaļu kārta. Kā atalgojumu par dienestu bīskapi un arhibīskapi piešķīra lēni - valdījumu pār dažāda lieluma teritoriju. Līdz ar to radās plaši lēņu novadi, kuros saimniekoja vasaļi, bieži vien nerēķinoties ar zemes kungu interesēm. Pakāpeniski vasaļi ieguva noteicošo lomu arhibīskapijas pārvaldē un politikā. 14. gadsimta otrajā pusē vasaļi sāka pulcēties savās sanāksmēs - mantāgos, kuros piedalījās arī domkungi un Rīgas rātskungi. No 1432. gada sāka darboties arī arhibīskapijas padome, kurā ietilpa arhibīskaps, 6 domkungi un 6 vasaļi. Arhibīskapijas padome 15.-16.gadsimtā kļuva par galveno valsts iekšpolitikas un ārpolitikas veidotāju, turklāt balsošanā izšķirošais vārds piederēja vasaļiem. Lai gan zemnieku stāvoklis šeit bija labāks nekā dāņu Ziemeļigaunijas novados, jau 1494. gadā tika noslēgts līgums par izbēgušo zemnieku izdošanu. Rīgas arhibīskaps Jaspers Linde (1509. - 1524.g.) bija pirmais, kuru amatā neiecēla pāvests, bet ievēlēja domkapituls.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karš par virskundzību ar Livonijas ordeni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas ordeni pēc 1237. gada Viterbijas apvienošanās, neapmierināja zobenbrāļu atstātais mantojums lēņtiesiskā un baznīcas atkarība no Rīgas arhibīskapa. Vācu ordenim laicīgās dzīves jautājumos pakļāvās arī Prūsijas četri bīskapi, neraugoties uz to, ka viņu garīgais kungs bija Rīgas arhibīskaps. Livonijas ordeņa brāļi, Prūsijas ordeņbrāļu iedvesmoti, uzsāka cīņu par visas Livonijas zemes pakļaušanu savai varai. Pirmās sadursmes vērojamas jau 13. gadsimta vidū, kad brāļi atņēma bīskapam novadus Burtnieku ezera kreisajā krastā. Kamēr vēl ritēja cīņa ar vietējām pagāniskajām tautām un katoļu pozīcijas Austrumbaltijā vēl nebija pietiekami drošas, Livonijas valdnieki savas pretrunas risināja galvenokārt ar diplomātiskām metodēm, tomēr atsevišķi konflikti sasniedza bīstamu robežu. Piemēram, 1269. gadā ordeņbrāļi uzdrošinājās arestēt arhibīskapu Albertu II Zauerbēru. Neliels konflikts 1297. gada pavasarī starp Rīgas pilsētu un Livonijas ordeni pārauga Livonijas pilsoņu karā. Rīgas pusē nostājās Rīgas arhibīskaps, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapi.

Pēc zaudējuma ordenim[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas arhibīskapi pēc ordeņa uzvaras 1330. gadā neatteicās no garīgās virskundzības pār ordeņbrāļiem, tomēr paši lielākoties uzturējās pāvesta galmā Dienvidfrancijas pilsētā Aviņonā. Cīņa abu pušu starpā nenorima un ar mainīgiem panākumiem turpinājās visu 14. gs. Arhibīskapiem izdevās arvien biežāk iegūt pāvestu simpātijas un uzkūdīt pāvestus ordenim. Rezultātā Livonijas ordenim nācās daļēji atteikties no pilnīgas uzvaras lauriem. Pāvests 1332. gadā pieprasīja ordenim, lai tiktu atdoti arhibīskapijas domkapitulam atņemtie īpašumi pilis un lauki. Trīs gadus vēlāk ordenis šo prasību bija spiests izpildīt. 1351. gadā pēc pāvesta Klementa VI lūguma Zviedrijas karalis Magnuss ņēma Rīgas arhibīskapiju savā aizsardzībā. 1353. gadā pāvests pat mēģināja pārņemt Rīgu savā pārvaldē, bet, kad ordenis tam nepiekrita, ordeņbrāļus izslēdza no baznīcas un izsludināja interdiktu pār ordeņa īpašumiem. 1360. gadā pāvests atzina arhibīskapa laicīgo un garīgo virsvaru pār Rīgu, bet ordenim saglabāja visus ienākumu avotus Rīgā un tās patrimonālajā apgabalā. Savukārt rīdzinieki, redzot, ka diplomātiskajās cīņās arhibīskaps gūst virsroku un ar pāvesta un ķeizara atbalstu nostiprina savu varu, bija ar mieru atzīt ordeņa uzvaru pār pilsētu.

Diplomātiskās sadursmes reizēm pārauga arī militāros konfliktos. Piemēram, 1373. gadā sākās t.s. “Apģērbu kari”. Arhibīskaps Zīgfrīds Blombergs bija nolēmis saviem garīdzniekiem pēc Augustīniešu ordeņa parauga ieviest melnus apmetņus, lai viņi atšķirtos no ordeņa brāļiem. Līdz tam gan vieni, gan otri nēsāja baltas drēbes, un vienīgā atšķirības zīme bija ordeņa melnais krusts. Ordeņbrāļi arhibīskapa rīcību uzskatīja par apvainojošu un uzsāka kara darbību, kas beidzās ar ordeņa uzvaru. Arhibīskaps un Rīgas pilsēta pretspēku ordeņa agresivitātei joprojām turpināja meklēt Lietuvā, tāpēc ordeņbrāļi visiem spēkiem centās traucēt viņu sakarus ar lietuviešu zemēm. Vienlaikus Livonijas iekšpolitikā arvien lielāku nozīmi ieguva Hanzas Livonijas trešdaļa Rīgas, Tērbatas un Tallinas pilsētu savienība. Minēto pilsētu pārstāvji sāka pulcēties savās sanāksmēs (Städtetage), lai koordinētu politisko un ekonomisko darbību.

14. gadsimta beigās Livonijas ordenis tomēr guva nozīmīgu diplomātisku uzvaru. 1393. gadā ordeņbrāļu uzpirktais pāvests Bonifācijs IX no Rīgas arhibīskapa amata atcēla Johanu IV, bet viņa vietā iecēla Vācu ordeņa virsmestra Konrāda fon Vallenrodes brālēnu Johanu V. Viņš, būdams arhibīskaps, iestājās ordenī. 1397. gadā pāvests izdeva t.s. inkorporācijas bullu, kurā tika noteikts, ka turpmāk par arhibīskapiem drīkst kļūt tikai ordeņa brāļi. Līdz ar to Rīgas arhibīskapijas politiskā patstāvība uz laiku bija likvidēta. Ordenis tuvojās savam mērķim vienotas Livonijas (ordeņa) valsts izveidei.

Tomēr ordeņa uzvara nebija ilgstoša, jo ordeņbrāļu ceļā stāvēja Livonijas pilsētas Tērbatas bīskaps, kurš nevēlējās atzīt jauno arhibīskapu, kā arī Ziemeļigaunijas ordeņa vasaļi, kas pēc Jungingena žēlastības bija ievērojami nostiprinājuši savu politisko ietekmi. Atklāti naidīgi pret ordeņa varas pieaugumu izturējās Kalmāras ūnija. Pēc Lietuvas kristīšanas 1386. gadā samazinājās arī Eiropas katoļu valstu finansiālais un militārais atbalsts ordenim. Livonijas ordeņbrāļu stāvokli jūtami ietekmēja Lietuvas un Polijas armiju uzvara pār Vācu ordeni Prūsijā 1410. gadā (skat. Tannenbergas kauja).

Konsolidācijas mēģinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas arhibīskaps, teoloģijas profesors Johans VI Ambundi atsāka cīņu pret ordeni. Viņa pusē nostājās domkapituls, Rīgas pilsēta, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapi. Ap 1420. gadu Johans VI Ambundi sasauca pirmo Livonijas landtāgu - Livonijas kārtu un valdnieku pilnsapulci. Ar tās palīdzību arhibīskaps gribēja ierobežot ordeni un konsolidēt Livonijas valstiņas un kārtas kopīgai ārpolitikai, iekšpolitikai un ekonomikai. Kā iepriekš norādīts, līdz šim valstiņām un kārtām bija savas atsevišķas sapulces: ordenim kapituls, pilsētām pilsētu sapulces, vasaļiem mantāgi.

1452. gadā Rīgas arhibīskaps, kādreizējais Vācu ordeņa loceklis un virsmestra kapelāns Silvestrs Stodevešers un Livonijas ordeņa mestrs Johans fon Mengede, baidoties, ka Rīga varētu pievienoties Prūsijas savienībai, noslēdza Salaspils līgumu. Tajā tika noteikta Rīgas divkārša atkarība no ordeņa un arhibīskapa. Tomēr abi Rīgas seniori nebija apmierināti ar līguma noteikumiem un katrs atsevišķi tiecās pēc vienvaldības pār pilsētu. Arhibīskaps Stodevešers palīdzību cīņā pret ordeni meklēja Zviedrijā. Izcēlās karš, kura rezultātā ordeņbrāļi arhibīskapu saņēma gūstā, bet viņa sabiedrotos zviedrus 1479. gadā pie Salacas sakāva. Ordeņa mestrs Bernts Borhs panāca, ka Svētās Romas impērijas ķeizars Frīdrihs III 1481. gadā Rīgas arhibīskapiju izlēņoja ordenim. Tajā pašā gadā arhibīskaps un domkungi atkal iestājās Vācu ordenī un sāka valkāt ordeņbrāļu apmetņus, taču karu pret ordeni uzsāka Rīgas pilsēta un 1484. gadā pie Ādažiem pieveica ordeņa armiju. Rīdzinieki nopostīja arī Rīgas ordeņa pili. Tikai jaunajam arhibīskapam Mihaelam Hildebrandam 1486. gadā izdevās panākt miera noslēgšanu. 1492. gadā arhibīskaps un ordenis atjaunoja Salaspils līguma darbību.

Politiskā krīze un pakļaušanās Polijai-Lietuvai[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

16. gs. pirmajā pusē Livonijas bīskapu valstis piedzīvoja dziļu politisku krīzi, jo reformācijas rezultātā Livonijas garīgi-laicīgo valdnieku ietekme strauji mazinājās. Īpaši sāpīgi luterānisma mācības izplatība skāra arhibīsbīskapa valsti, kurā šajā laikā bija izveidojusies spēcīga muižniecība. Bīskapu vasaļi, kas zemi praktiski bija jau ieguvuši privātīpašumā, pilnīgi ignorēja bīskapus. Bīskapiju straujāku novājināšanos izmantoja ordenis un 1526.gadā atjaunoja varu pār arhibīskapiju. Arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms 16. gs. 50.gados gan centās atbrīvoties no ordeņa virskundzības, bet tas noveda pie t. s. koadjutoru 1. kara. Vilhelms par savu koadjutoru 1554. gadā bija aicinājis Raceburgas bīskapu, Meklenburgas hercoga brāli un Polijas karaļa radinieku Kristoforu. Līdz ar to arhibīskapija politiski tuvinājās Polijai un Lietuvai. Šāds notikumu pavērsiens uztrauca ordeni un pārējos Livonijas bīskapus, jo Livonijas baznīcas valstiņām sāka draudēt Vācu ordeņa liktenis Prūsijā nonākšana Lietuvas-Polijas virskundzībā un zemju sekularizācija. Tāpēc Livonijas ordeņa mestra koadjutors Firstenbergs nikns poļu un lietuviešu ienaidnieks 1556. gadā noslēdza ar Sāmsalas-Vīkas, Tērbatas un Kurzemes bīskapiem pret Rīgas arhibīskapu un viņa koadjutoru vērstu savienību. Daugavpils (Dunaburg) komturs Gothards Ketlers tika sūtīts uz Vāciju vervēt landsknehtus gaidāmajam karam. Kara darbība sākās 1557. gadā, un ordenis tajā guva pārliecinošu uzvaru, saņemot gūstā Vilhelmu un Kristoforu. Taču arhibīskapa pusē Livonijas notikumos iesaistījās Polijas karalis Sigismunds jeb Žigimonts II Augusts. Karali atbalstīja arī ordeņa zemju laicīgā bruņniecība. Tajā pašā gadā Livonijas ordenis bija spiests Lietuvas pilsētā Pasvālē parakstīt līgumu ar Lietuvu un Poliju. Līgums paredzēja Vilhelma un Kristofora atjaunošanu amatos. Pasvāles līgums kļuva par vienu no iemesliem Krievijas caristes agresijai Livonijā, kuras rezultātā gāja bojā gan ordeņa valsts, gan bīskapijas.Livonijas kara laikā 1559. gadā Tirzas kaujā krievu karaspēks sakāva Rīgas arhibīskapijas vasaļu apvienotos spēkus.

Arhibīskapa un Livonijas ordeņa sacensība par vadošo lomu Livonijā, kā arī biežie savstarpējie kari, novājināja baznīcvalstu spēkus, līdz ar ko jau Livonijas kara pirmajā posmā (1558-1561) šo valstu konfederācija saira, bet arhibīskapijas teritoriju 1562. gadā iekļāva Livonijas Pārdaugavas hercogistē.

Rīgas arhibīskapu pilis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas arhibīskapijas karte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

12.gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

13.gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Informācijas avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā Latvijas Republikas mazais ģerbonis.svg
Pirms:
Livonijas bīskapija
Zemgales bīskapijas 2/3 daļas
Rīgas arhibīskapija
Livonijas konfederācijas daļa

12551562
Pēc:
Pārdaugavas hercogiste
Rīgas brīvpilsēta (1561-1581)
Pirms:
Zobenbrāļu ordenis
Zemgales bīskapijas 1/3 daļa
Ventavas, Vanemas, Piemares un Bandavas zemju daļa (2/3)
Livonijas ordenis
12371561 (no 1243. gada kā Livonijas konfederācijas daļa)
Pēc:
Kurzemes un Zemgales hercogiste
Pārdaugavas hercogiste
Pirms:
1/3 daļa no Ventavas, Vanemas, Piemares un Bandavas zemēm
Kurzemes bīskapija
12341585
Pēc:
Piltenes apgabals