Pāriet uz saturu

Nogales muiža

Vikipēdijas lapa
Nogales pils
Nogales pils
Nogales pils 2012. gadā
Nogales pils (Latvija)
Nogales pils
Nogales pils
Vispārīga informācija
Statuss Slēgta apskatei
Arhitektūras stils neorenesanse
Atrašanās vieta Valsts karogs: Latvija Nogale, Ārlavas pagasts, Talsu novads, Latvija
Koordinātas 57°22′59″N 22°44′35″E / 57.38306°N 22.74306°E / 57.38306; 22.74306Koordinātas: 57°22′59″N 22°44′35″E / 57.38306°N 22.74306°E / 57.38306; 22.74306
Būvniecības sākums 1874
Pabeigta 1880
Celtniecība
Arhitekts Teodors Zeilers
Oficiālais nosaukums: Nogales muižas apbūve
Aizsardzības numurs 6775
Vērtības grupa Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa Arhitektūra
Iekļaušana aizsardzībā 1998. gada 19. decembris

Nogales muižas (vācu: Nogallen) kungu māja jeb Nogales pils ir no 1874. līdz 1880. gadam celta muižas kungu māja Nogales ciemā, Ārlavas pagastā. Sākotnēji tā piederēja Firksu dzimtai, vēlāk Tranzē un Nolkenu dzimtām. Valsts aizsargājams kultūras piemineklis, kas 1999. gadā privatizēts, kopš tā laika restaurācijas darbi pārtraukti.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nogales muižas pirmsākumi sākās ar pēdējo Kurzemes bīskapu Magnusu (1540—1583), kas to piešķīris savam padomniekam Frīdriham Brunovam (Friedrich von Brunnow). Drīz pēc tam Nogales muižā blakus trīs Nogales ezeriem uzcelta balkoniem rotāta kungu māja.[1] Ziemeļu kara laikā (1700—1721), zviedrus padzenot no Kurzemes, muižas pils gāja bojā. Niklass Georgs fon Brunovs (Niklas Georg von Brunnow) 1710. gadā muižu pārdeva Firksiem. Magnuss Ernests fon Firkss (1703-1764) atjaunoja muižas kungu māju.

1878. gadā muižu mantoja Ernests fon Firkss (Friedrich Magnus Ernst von Fircks, 1843-1898), kurš pabeidza jaunās kungu mājas celtniecības darbus un iekārtoja muižas parku ar dekoratīviem akmeņu krāvumiem, ozoliem un ošiem. Siltumnīcas priekšā atradās liela rožu dobe. Mākslīgi raktu dīķu kaskāde nodalīja pili un parku no muižas saimniecības ēkām. Pēc viņa nāves 1900. gadā viņa atraitne Marija fon Bēra (Marie Wilhelmine Amalie Eva von Behr, 1859-1919) un trīs nepilngadīgās meitas Meta (1886), Toni (1887) un Izali (1888), kā arī meita no pirmās laulības K. Līvena, muižu pārdeva Otto fon Tranzē (Transehe-Roseneck; 1847–1914),[2] kurš plānoja izrakt kanālu starp Pilsezeru, Melnezeru, Baltezeru,[3] taču jau 1903. gada 11. decembrī viņš to pārdeva ģenerālmajora atraitnei Marijai fon Eksei. Nogales pils pēdējā īpašniece no 1910. gada 4. maija bija Marija fon Nolkena ( Мария Николаевна фон Нолькен (Воейкова), 1877-1968).[4]

1920. gada zemes reformas laikā Nogales muižas centru ar piederošo zemi un nepieciešamajām saimniecības ēkām piešķīra apriņķa pašvaldībai.[5]

Nogales skola

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1922. gada 1. oktobrī uz Nogales pili pārcēla 1840. gadā dibināto Nogales skolu. Pirmajos gados skolēnu skaits svārstījās ap pussimtu, bet 1925. gadā to jau bija astoņdesmit četri. Pirmais skolas izlaidums notika 1927. gadā. Trīsdesmitajos gados skolēnu skaits pieauga un 1936. gadā tas pārsniedza simtu. 1937. gadā pirmajā klasē mācījās 44 bērni. Otrā pasaules kara laikā skolu nosauca par tautskolu un pārvietoja uz Jaunciema veco skolu. Pēc kara skola atgriezās pilī. Jau pirmajā mācību gadā skolā mācījās 180 bērni. 1950. — 1951. gadā to skaits jau pārsniedza 200.

Skolā veica ikgadējos remontus, griestu veidojumi labi saglabājušies, pateicoties bijušajam remonta un celtniecības pārvaldes inženierim J. Bukevicam, kura pārziņā ilgu laiku atradušies skolas ikgadējie kosmētiskie remonti.[6] Pils pagrabstāvā bija desmit mazas telpas, ko izmantoja skolas saimnieciskām vajadzībām. Tur atradās ēdnīca, meiteņu un zēnu ģērbtuve, arī telpas dažādu dārzeņu uzglabāšanai. Pirmajā stāvā atradās vienpadsmit telpas ar pieciem kamīniem. Bija arī neliela zāle, kurā notika sporta nodarbības. Otrajā stāvā bija astoņas telpas ar podiņu krāsnīm. Augšējā stāvā bija zema velve. Pateicoties skolas vadībai un direktoram I. Kučerovam, saglabāti daudzi oriģinālās apdares elementi. Samazinoties skolēnu skaitam, 1980. gadā skolu slēdza.[6]

Restaurācija (1981—1991)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1981. gadā Nogales pilī sākās vērienīgi restaurācijas darbi un Nogales pils pakāpeniski kļuva par svarīgu kultūras centru. Tā pārgāja sovhoza "Lubezere” bilancē. Toreizējam sovhoza direktoram Ojāram Dimantam un kaimiņu Ļeņina kolhoza priekšsēdētājam Imantam Braueram ēkas pielietojuma plāns bija saistīts ar plaša profila kultūras un atpūtas kompleksu ierīkošanu — jauno tradīciju zāles parādes pirmajā stāvā, pansijas tipa viesnīca otrajā stāvā.[6] Speciālisti secināja, ka saglabājies pietiekami daudz vērtīgu interjera detaļu, lai būtu jēga sākt nopietnāku restaurāciju. Viena no labi saglabājušajāmies vērtībām ir pils kamīns, kurā redzamas tā laika raksturīgākās stila iezīmes. Ar padomu palīdzēja Kultūras ministrijas zinātniski metodiskā padome. Restaurācijas projektu izstrādāja arhitekte M. Meņģele. Lielu darba daļu apņēmās veikt Ļeņina kolhozs, finansiālās rūpes savā ziņā ņēma sovhozs "Lubezere”. Palīdzēja rajona agrorūpnieciskā apvienība”.[6]

1981. gadā darbu sāka restauratori. Lielu daļu sarežģīto uzdevumu — griestu veidojumu un gleznojumu atjaunošanu — veica Juris un Ziedonis Spilneri. Fasādi atjaunoja A. Lazdukalna vadītā brigāde. Daudz padarīja abu saimniecību labākie amatnieki. Nogales pils restaurācijas darbus palīdzēja veikt jumiķis un dziedātājs Haralds Sīmanis, dzejnieks Arvīds Ulme[7] un viņa brālis, fiziķis Juris Putriņš. Fasādi atjaunoja mūziķis Andris Lazdukalns ar dzīvesbiedri Teiksmu Puriņu un arheologs Ģirts Krauls. Iekšējās telpas restaurēja mākslinieki Staņislavs Astičs, Juris Spilners un Nikolajs Petraškevics, Ziedonis Spilners un Imants Roze.[6] Spriežot pēc uzskaitītajiem speciālistiem, pili gatavoja nopietniem kultūras projektiem. Taču celtniecību pabeidza daudz pieticīgāk, par to liecina otrā stāva hoteļa tipa telpu plānojums un apdare. Daļa starpsienu celta no dēļiem, kas bijuši aplīmēti ar tapetēm bez apmetuma kārtas. Restaurācijā atjaunoja griestu krāsojumu četrās telpās. Otrajā stāvā zem daudzkārtējiem krīta un kaļķa slāņiem divās telpās atklāja oriģinālo krāsojumu un griestu gleznojumu — plafonu. Augšstāva restaurācija notika, ievērojot tā laika stilu.[8]

10 gadu laikā restaurēja 11 zāles un ziemas dārzu. Pēc tās Nogales pilī notika svinības — pili dēvēja par kultūras un atpūtas centru. Zālēs, kurās bija atjaunots parkets, sapostas greznās podiņu krāsnis, iedegtas lustras, atjaunoti griestu gleznojumi un sienu tapešu segumi, pulcējās ļaudis, lai noklausītos koncertus, apskatītu gleznu izstādes, piedalītos dzejas sarīkojumos, uzņemtu viesus. Pils atjaunošana notika pamazām, papildinot to ar mēbelēm, kā bija iecerējusi arhitekte Maija Elizabete Meņģele, pēc kuras projekta tika veikta restaurācija. Rundāles pils direktors Imants Lancmanis apsolīja nokomplektēt gleznu kolekciju, kas raksturotu 19. gadsimta beigu mākslu. Liepājas lietišķās mākslas vidusskola pēc paraugiem izgatavoja pakaramos un citas mēbeles — galdus, krēslus.

Nogales pils uzraudzību uzticēja Ābolu ģimenei, vasarās viņiem palīdzēja pieci štata darbinieki. Tālākajā plānā bija septiņpadsmit hektāru lielās teritorijas ap pili sakopšana. Pils parku un ezerus pamazām iztīrīja. Katru vasaru pils parka kopšanā strādāja studenti.[9]

Privatizācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visai drīz pēc valsts neatkarības atgūšanas Nogales pili nodeva privatizācijai. 1992. gada septembrī SIA "Lubezere” noslēdza nomas līgumu uz 5 gadiem ar SIA "Nogales pils”. Nomas laikā pilī uzsāka apjomīgus remontdarbus, tika paredzēts iekārtot komunikācijas, attīrīšanas iekārtas, uzlabot pirmā stāva pārsedzes, nomainīt novecojušo un nolietoto apkures sistēmu, tāpat veikt pagrabstāva un citu telpu remontu, kopt pils parku, iegādāt interjeram atbilstošas mēbeles. Nesakārtoto īpašumu tiesību un 1994./1995. gada banku krīzes dēļ ieguldījumi pils remontā bija apturēti. 1996. gada nogalē to reģistrēja Zemes grāmatā kā Valdemārpils pašvaldības īpašumu, pilī plānoja iekārtot kultūras un veselības aprūpes iestādes.[10] 1998. gadā Nogales pili iekļāva valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā ar valsts aizsardzības numuru 6776. Tā paša gada 18. decembrī šo faktu publicēja "Latvijas Vēstnesī”.[11] Domstarpības starp pils īpašnieku kandidātiem noveda līdz tiesas darbiem.

Nogales pili kā Valdemārpils pašvaldības īpašumu 1998. gada janvārī uz 15 gadiem par 1000 dolāriem gadā iznomāja nomnieku konkursā uzvarējušajai SIA "Jesena porcelāns”. No četrām firmām tā atbalstījusi domes prasību, lai pēc remonta pils būtu apskatāma apmeklētājiem, kā arī solījusi izremontēt Nogales tautas namu. 1999. gada maijā pilsētas dome izsludināja privatizāciju.[12] 2002. gadā Nogales pils īpašnieks juridiski bija "Hanza līzings", taču tajā saimnieko bankrotējušā uzņēmuma "Jesena porcelāns" vadītājs Vilmārs Vaiba. Pēc incidenta muižas parkā 2002. gada maijā pieci jaunieši Talsu policijā ierosināja krimināllietu par to, ka muižas parkā bruņoti vīri uz viņiem šāvuši un tad piekāvuši. Tajā dienā savu dzimšanas dienu pilī svinējis autobraucējs Raitis Jagodkins ar draugiem.[13]

Vēlāk SIA "Nogales pils" piederēja uzņēmējam Gatim Saknītim, bet 2008. gadā apķīlātās kustamās mantas un kapitāldaļu izsolē neviens nepiedalījās. SIA "Nogales pils" astoņdesmit kapitāldaļu sākumcena bija 1600 Ls.[14]

2014. gadā pili pārvaldīja Nikolajs Napolovs. Telpu stāvoklis esot apmierinošs, pils daļēji iekonservēta. Par apmeklējumu jāsazinās ar pils pārvaldnieku.[15]

Raksturojums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ne pārāk lielā, bet ērtā muižas pils bija iekārtota pēc 19. gasimta otrās puses modes prasībām. Tā celta neoklasicisma stilā pēc arhitekta Teodora Zeilera projekta. Pils ēka ir divstāvu, ar augstu cokolu un greznu joniskā ordera portiku pils parka fasādes centrā. Ēkas gala fasādēm piebūvēti asimetriski poligonāli vienstāva rizalīti. Pils pagalma fasādes ir plastiski atturīgas — stāvus vienu no otra atdala smalki profilēta dzega, virs logiem vienkāršas formas sandriki. Nogales pils brīnišķīgi iekļaujas ainavā un pieder pie labākajiem neorenesanses piļu paraugiem Kurzemē. Pilī samērā labi saglabājusies neorokoko un neobaroka stilam veidotie interjeri — ornamentāli un figurāli griestu greznojumi. H. Makarta darbu miniatūrās oleogrāfijas, papjēmašē karnīzes un firmas "Celms un Bēms” krāsnis un kamīni. Viens no greznākajiem ir neorenesanses stilā darinātais kamīns, kas imitēja majolikas tehniku. Pārējās krāsnis veidotas atbilstoši interjeram — krāšņās barokālās formās. Nogales pils ir viens no interesantākajiem 19. gadsimta otrās puses arhitektūras pieminekļiem Kurzemē.[8]

Greznie majolikas kamīni un krāsnis nāca no keramikas uzņēmuma „Celms un Bēms”. Griestu veidojumi katrā stāvā bija ieturēti savā stilā. Guļamistabas un buduāra griestos atradās košas oleogrāfijas. Parketu veidoja ozola un oša finierējums. Pils īpašnieki bija izvairījušies no pārmērīgiem izdevumiem, bet panākuši maksimālu efektu. Otrajā stāvā atradās guļamistabas viesiem, pagrabstāvā — virtuve un kalpotāju istabiņas.[6]

  • Nogales pils no parka puses (1999)
    Nogales pils no parka puses (1999)
  • Skats uz ezeru
    Skats uz ezeru

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ "No Nogales vēstures". Padomju Karogs. 1981. gada 12. maijā.
  2. ↑ Ārlavas leprozorijs – pirmais Kurzemes guberņā DACE ALSBERGA Talsu novada muzeja raksti. III (1919)
  3. ↑ Latvijas ceļvedis. Rīga : SIA "Karšu izdevniecība Jāņa sēta". 2004. 35. lpp. lpp. ISBN 9984-07-366-1.
  4. ↑ «Gutshaus Nogallen». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 10. novembrī. Skatīts: 2023. gada 10. novembrī.
  5. ↑ "Nogale". Talsu Apriņķa Vēstnesis. 1922. gada 4. jūlijā.
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 Ābols, A. (1998. gada 19. jūlijā). "Pilij ir veicies". Padomju Karogs: 3. lpp.
  7. ↑ Arvīds Ulme[novecojusi saite]
  8. ↑ 8,0 8,1 Spilners, J. (1983. gada 25. jūnijā). "Kas ir zem kaļķu seguma?". Padomju Karogs: 3. lpp.
  9. ↑ Grīnberga, H. (1990. gada 17. februārī). "Valsis pilī". Cīņa.
  10. ↑ "Kā būs ar Nogales pili?". Talsu Vēstis. 1997. gada 6. septembrī.
  11. ↑ «Pils». Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Skatīts: 2016. gada 12. aprīlī.[novecojusi saite]
  12. ↑ Brūvere, M. (1999. gada 29. jūlijā). "Migla ap Nogales pili". Talsu Vēstis: 3. lpp.
  13. ↑ Nogales pilī šauj uz jauniešiem diena.lv 2002. gada 7. jūnijā
  14. ↑ Neviens nenopērk Saknīša īpašumus Irēna Zandere, db.lv 16.04.2008
  15. ↑ Rita Ruska. «Nogales pils pagaidām slēgta». Latvijas Avīze, 2014-01-27. Skatīts: 2022-11-05.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Nogales_muiža&oldid=4177478"