Arendoles muiža

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Arendoles muiža mūsdienās

Arendoles muiža atrodas Latgalē, Vārkavas novada Rožkalnu pagasta Arendolē. Celta 1895. gadā kā medību un atpūtas muiža un līdz mūsdienām saglabājusies, salīdzinoši, ļoti labā stāvoklī.[1] 2004. gadā muižas kungu māja tika iekļauta Valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā.[2]

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēdējais muižas īpašnieks Kazimirs Valentinovičs ar ģimeni ap 1913. gadu

Arendoles muiža, saukta arī par Randauku, ir veidojusies uz[nepieciešama atsauce] senas lībiešu apdzīvotas vietas Dubnas upes krastā. Vietas nosaukums Randol, iespējams, cēlies no vārda "randa" (lībiešu: krasts).[3] Vienīgais ceļš no Randaukas veda cauri mežam uz administratīvo centru Kalupi.

Arendoles muiža vēstures avotos minēta jau 16. gadsimtā, kad Arendoles muižas īpašnieki bija Grappenbruki. Vēlāk Arendoles muiža piederēja Līdinhauzeniem-Wolfiem (līdz 1773. gadam). Pēc tam muižu iegādājās Ilūkstes muižnieks Jozafats Zībergs. 1803. gadā Zīberga vienīgā meita Izabella Helēna (1785-1849) apprecēja Krāslavas grāfu Mihailu Plāteru (1777-1862). Lai nezustu Zībergu uzvārds, izveidoja jaunu – Plāteru-Zībergu dzimtu.

No 19. gadsimta vidus Arendoles muižā sāka dzīvot Izabellas un Mihaila dēls Staņislavs Plāters-Zībergs (1823-1896). No šī laika 1861. gadā ir saglabājusies liecība – atskaite Rīgas gubernatoram par brīvlaišanas likuma tulkošanu latgaliešu valodā, kuru Staņislavs Plāters-Zībergs, būdams Vitebskas guberņas juridiskās komisijas loceklis, uzrakstīja Arendoles muižā. Viņš pēc 1863. gada Janvāra sacelšanās apspiešanas ar ģimeni aizbrauca uz Franciju un dzīvoja Parīzē.

Arendoles muižas kungu māja laika gaitā tika vairākkārt pārbūvēta. 1895. gadā muižu mantoja Staņislava dēls Andrejs. Muižas kungu mājai piebūvēja vēl vienu korpusu, torni un virtuves māju. Tajā pašā laika posmā tika uzbūvētas arī vairākas saimniecības ēkas, kā arī zirgu staļļi. Muižas īpašumā iekļauti arī 500 ha zemes un 5000 ha meža. Muižas pārbūve tika pabeigta 1901. gadā.

Ir liecības, ka muižnieks, dzīvodams Francijā, cītīgi pārbaudījis muižas grāmatvedību un divas reizes gadā ieradies personīgi. Viņa atbraukšana tika īpaši sagaidīta, uzpošot muižas apkārtni, izliekot gar ceļu podus ar ziediem, kas speciāli šim nolūkam audzēti siltumnīcās. Muiža bieži tika izmantota saviesīgiem pasākumiem pēc medībām. Arendoles muižu pārvaldīja Kazimirs Valentinovičs, kas ar sievu un 5 bērniem dzīvoja muižā. Arendoles muižas, tolaik, 25 strādnieki dzīvoja muižas dzīvokļos, kas atradās kalpu mājā, pagrabtelpās un staļļos.

20. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skolas laiki, 1930. gadi

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā Arendolē izvietoja Krievijas impērijas armijas ķeizarienes Marijas Fjodorovnas 5. Aleksandrijas pulku, kurā dienēja arī Nikolajs Gumiļovs, dzejnieces Annas Ahmatovas vīrs. Pēc Oktobra revolūcijas krievu zaldāti nodedzināja Arendoles koka kapelu, kura pēc G. Manteifeļa ziņām bija celta 1779. gadā muižas parkā, kad īpašumu nopirka Jozafats Zībergs. Līdz mūsdienām ir saglabājušies tās pamati. Kad 1918. gada decembrī muižu pameta vācu karaspēka vienība, kas dzīvoja tai līdzās barakās, apkārtnes iedzīvotāji izzaga muižas inventāru, mēbeles, logus un durvis.

„Sarkano baltiešu” valdības laikā muižu nacionalizēja un 1919. gada pavasarī tajā nodibināja komūnu, kurā iesaistīja vietējos strādniekus un kara bēgļus. Latgales abrīvošanas kauju laikā 1920. gada 6. janvārī Sarkanā armija bez pretestības atstāja Arendoli 3. Jelgavas kājnieku pulkam. 1921. gada 14. februārī, pamatojoties uz Agrārās reformas likumu, muižu no tās pēdējā pārvaldnieka Kazimira Valentinoviča pārņēma Kalupes pagasta valde. Muižas nodošanas aktā bija uzskaitītas 27 ēkas: pati kungu māja, kalpu māja, noliktavas, rija ar piedarbu, labības kaltētava un noliktava, ledus pagrabs, pirts, siltumnīca, smēde, vējdzirnavas, govju un cūku kūti un taisnstūrī veidotu ēku kompleksu ar iekšējo pagalmu, kurā ietilpst zirgu staļļi ar diviem siena šķūņiem, vāgūzi un trīs dzīvokļiem. Aktā minētas arī lauksaimniecības mašīnas un inventārs, kā arī 3 zirgi. Agrārās reformas rezultātā muižā tika izvietota sešklasīgā Āmuļu pamatskola un bērnu patversme.

Agrārās reformas likums Latgalē paredzēja atstāt 5 lielākos muižas centrus nedalītus un tos izmantot mācību vajadzībām. Kad 1925. gadā par Saeimas deputātu kļuva dzejnieks Juris Pabērzs, tika pieņemts lēmums Arendoles muižas centru sadalīt. Deputātam tika zirgu stallis, māsas vīram Pudānam — dārznieka māja un ķieģeļu žogs. Muižas kūti nojauca, lai vietējiem luterāņiem uzceltu baznīcu tālu mežā. Vēlāk ēku ķieģeļus izpārdeva jaunsaimniekiem.

Kungu māju līdz 1925. gadam izremontēja — uzlika jaunu skārda jumtu. Jaunajā korpusā izvietoja pamatskolu, bet vecajā daļā — bāreņu patversmi. Kalpu mājā tika izveidots kara invalīdu pansionāts.

2. Pasaules karā muiža palika neskarta. Pēc kara muižu izmantoja kā skolu un invalīdu namu līdz 1975. gadam, kad skolnieku trūkuma dēļ skola pārstāja eksistēt.

Ap to pašu laiku vietējā kolhoza vadība sāka nojaukt vienīgo Latgalē stalli ar iekšējo pagalmu, kura ķieģeļi tika izmantoti ceļa būvniecībai līdz jaunajai fermai. Divdesmit gadus muižas kungu māja stāvēja neapdzīvota, taču netika demolēta.

90. gadu sākumā muižas teritorija tika vēl papildus sadalīta, arī zeme ap muižas kungu māju. Pašlaik muižas kungu mājas sienas ir tikai 18 metru attālumā no cita īpašnieka teritorijas, kas izjauc muižas un tās pieguļošās teritorijas vienoto ansambli. Pateicoties tam, ka muižas kungu māja 1995. gadā nonāca privātīpašumā, muiža ir apdzīvota un uzturēta.

Mūsdienas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 2002. gada muižu apsaimnieko un tajā darbojas biedrība „Es Latgalei“.[4] Muižas restaurācija un atjaunošana sākta ar muižas labības noliktavu — atjaunots jumta segums, ielikti logi un ieejas durvis. Kalpu mājai tika nomainīts koka šindeļu jumts un notekas, ielikti pēc vecā parauga darinātie logi, kopskaitā 31. Iekonservēti arī palikušie staļļa mūri un uzsākta to atjaunošana. Kungu mājai nomainītas notekas un remontēts jumts. Restaurēts kungu mājas fasādes apmetums, kopā 500 m². Nomainīta 160 m² grīdas. Restaurācijas procesā protezētas 5 griestu sijas, 30 m² guļbaļķu sienas. Atjaunots 120 m² iekšējo sienu kaļķa apmetuma. Pagrabstāvā nomainīti 6 logi un nomainītas 9 durvis, divas oriģinālās- restaurētas un daļēji restaurētas 7 logu ailes.

Šobrīd restaurācijas darbi muižā turpinās un tiek veikti pēc visiem restaurācijas pamatprincipiem un noteikumiem. Ar Eiropas fondu subsīdiju palīdzību tiek turpināts darbs pie logu restaurācijas.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koordinātas: 56°9′5″N 26°36′40″E / 56.15139, 26.61111