Redžeps Tajjips Erdogans

Vikipēdijas raksts
(Pāradresēts no Redžeps Tajjips Erdoans)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Redžeps Tajjips Erdogans
Recep Tayyip Erdoğan
Redžeps Tajjips Erdogans

Amatā
2003. gada 14. marts — šodien
Prezidents Ahmets Nedždets Sezers (2000-2007), Abdullahs Gils
Priekštecis Abdullahs Gils

Amatā
1994. gada 27. marts — 1998. gada 6. novembris
Priekštecis Nurettins Sozens
Pēctecis Ali Mufits Gurtuna

Dzimšanas dati 1954. gada 26. februārī (60 gadi)
Stambula
Politiskā partija Taisnības un attīstības partija
Reliģija sunnītu islāms

Redžeps Tajjips Erdogans (turku: Recep Tayyip Erdoğan, dzimis 1954. gada 26. februārī) 2003. gada 14. martā kļuva par Turcijas premjeru. Viņš ir Taisnības un attīstības partijas priekšsēdētājs.

Bērnība un jaunība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Erdogans dzimis Stambulā, Bejolu rajona Kasimpašā mikrorajonā. Viņa ģimenes priekšteči ir gruzīnu imigranti, kas no Batumi pārcēlās uz Rize. Bērnību Erdogans pavadīja Rizē un 13 gadu vecumā atgriezās Stambulā. Izglītību ieguvis Imama Hatipa skolā un Marmaras universitātes Ekonomikas un administratīvo zinātņu fakultātē. Erdogans 16 gadus spēlēja futbolu gandrīz profesionālā līmenī.

Ienākšana politikā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1970. gadu beigās Erdogans strādāja Stambulas pašvaldības transporta uzņēmumā (turku: İstanbul Elektrik Tramvay ve Tünel, İETT) un sāka savu politisko darbību Nacionālajā glābšanas partijā, kuru vadīja Nedžmettins Erbakans.

1970. gadu beigās Turcija piedzīvoja politiskus satricinājumus, kas izpaudās bruņotos konfliktos starp labējiem un kreisajiem spēkiem, izraisot 1980. gada valsts apvērsumu. Valsts apvērsuma laikā vairākas partijas tika likvidētas, tai skaitā arī Nacionālā glābšanas partija. Nedžmettinu Erbakanu tiesāja kara tiesa un pēc apvērsuma beigām Erdogans aizgāja no darba Stambulas transporta uzņēmumā un strādāja privātā biznesā. 1982. gadā viņš pildīja obligāto militāro dienestu.

1983. gadā, kad tika atjaunota iepriekšējā valsts iekārta, apvērsuma rīkotāji aizliedza Nedžmettinam Erbakanam piedalīties politiskajā dzīvē, bet bijušie Nacionālās glābšanas partijas locekļi nodibināja Labklājības partiju un tās sastāvā Erdogans atgriezās politiskajā dzīvē.

1985. gada pašvaldību vēlēšanās Erdogans kļuva par Stambulas ila vadītāju un kandidēja Stambulas mēra vēlēšanās no Bejolu rajona. Pašvaldības vēlēšanās viņš neguva uzvaru un partija sadalījās, lai atsevišķi piedalītos Turcijas Lielās nacionālās asamblejas (parlamenta) vēlēšanās. Bet līdz 1991. gadam Erdoganam neizdevās savākt pietiekami ievērojamu balsu skaitu un tikai 1991. gadā viņa partija spēja pārvarēt 10% balsu barjeru, lai varētu iegūt vietas parlamentā.

Par parlamenta deputātu Erdoganu ievēlēja Stambulas ils, bet vēlēšanu rezultātus anulēja Augstākā vēlēšanu komiteja.

Stambulas mērs (1994)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1994. gada 27. martā Erdoganu par kandidātu pašvaldību vēlēšanās izraudzīja Erbakans, jo viņam bija laba oratora spējas un viņš kļuva par mēru. Labklājības partija kļuva par lielāko partiju Turcijā un Erdogans bija kļuvis par Stambulas mēru, kā arī par Stambulas lielpilsētas (turku: İstanbul Büyükşehir Belediyesi) padomes priekšsēdētāju.

Būdams Stambulas mērs, viņš kļuva par populāru un efektīvu administratoru. Kā apdzīvotākās pilsētas mērs, viņš kļuva par Turcijas populārāko politiķi un tā pat, kā viņa priekšteči, strādāja pie Stambulas infrastruktūras un transporta tīkla attīstības projektiem.

Šajā laikā Turcijas islāmistu politikā valdīja haoss. Erdogans paātrināja šķelšanos, jo 1995. gadā Jaunā gada svinībās viņš paziņoja, ka šī tradīcija ir sekulāristu izdomājums un tādēļ tas nav viņam leģitīms pamats, lai tos uztvertu par īstiem svētkiem. Vēlāk viņš paziņoja, spiežot roku kādai sievietei, ka atteikšanās sarokoties tikai viņu sarūgtinātu un kaitētu dialogam. Tomēr, pēc šādas sarokošanās ar pretējā dzimuma pārstāvi, viņš lūdzot Dievu, lai viņam to piedod.

1998. gada apcietinājums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar savu proislāmisko rīcību Erdogans 1998. gadā izpelnījās notiesājošu spriedumu.[1] Esot Stambulas mēra krēslā, Erdogans Turcijā stāvēja pāri visiem citiem 200 mēriem un valsts amatpersonām, jo viņš bija visas valsts mēroga politiķis un kā patrons daudziem miljoniem islāmiski orientētajiem vēlētājiem.

1997. gadā Labklājības partiju pasludināja par pretkonstitucionālu un slēdza tādēļ, ka tā apdraudēja valsts sekulāros pamatus. 1998. gadā Erdogans bija aizliegtās partijas aktīvistu runas vīrs. Turcijā sekulārisms ir ārkārtēji nopietns jautājums, kas sakņojas valsts pamatā esošajā Kemalistu ideoloģijā. Turcijas konstitūcija nosaka, ka Turcijas valsts pamata iezīmes ir laicisms (franču: laïcité), sociālā vienlīdzība un tiesiskā vienlīdzība. Kemalistu ideoloģijā ir pieņemts „publiskā saprāta” princips, kas nosaka, ka jebkādi jautājumi, kas nav personiski, ir sekulāri un šajos jautājumos neviena reliģija nav tiesīga gūt virsroku. Kādas reliģijas popularizēšana tiek uztverta kā reliģiskās neiecietības veicināšana un šis termins jau kopš republikas dibināšanas ir iestrādāts konstitūcijā. Šo terminu no konstitūcijas izmanto, lai apturētu jebkādu politisko darbību, kas aicina atjaunot kalifātu, atjaunojot atceltā Osmaņu kalifāta darbību.

Erdogans sevi pieskaita pie reliģiskajiem konservatīvajiem un 1997. gada 12. decembrī publiskā sapulcē Siirtā viņam tika uzdots jautājums par valsts iekārtas pamatiem (sekulārismu). Savā atbildes runā Erdogans raksturoja valsts sabiedrību kā divas fundamentāli atšķirīgas nometnes — vieni ir tie, kas akli seko Ataturka idejām (sekulāristi) un otra ir ticīgie (musulmaņi), kas uzskata, ka islāms nav atdalāms no šariata. Pēc šī paziņojuma viņš publiski nolasīja labi zināmu musulmaņu dzejoli, ar nelieliem grozījumiem:

Erdogana labotais teksts Oriģinālais teksts

"Mošejas ir mūsu barakas,
kupoli — mūsu ķiveres,
minareti — mūsu durkļi,
ticīgie — mūsu kareivji.
Šī svētā armija sargā manu ticību.

Visuvarenais, mūsu ceļš ir mūsu mērķis,
gals ir mocības.
....
....

Erdōana versija[2].
.

"Turot savā rokā manu ieroci, turot savā sirdī manu ticību,
es vēlos divas lietas: ticību un dzimteni.
Manas mājas ir mans karaspēks, mans valdnieks ir sultāns:
Stiprini manu sultānu, Visuvarenais, dod viņam ilgu mūžu,

Visuvarenais, mūsu ceļš ir mūsu mērķis,
gals ir mocības.
....
....

"Asker Duası" (Karavīra lūgšana, autors Zija Gēkalps[3].

Erdogans visu dzejoli paturēja tādu, kā oriģinālā, tikai izņēma vietu, kur tiek slavēta Osmaņu impērijas armija.

Taisnības un attīstības partijas dibināšana (2001)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aizliegtā Labklājības partija pārtapa uz laiku par citu organizāciju ar nosaukumu Tikumības partija, kuru 1999. gadā arī atzina par pretkonstitucionālu.

Erdogans pēc laika kļuva par vadītāju politiķu grupai no vecās Labklājības partijas un 2001. gada 14. augustā nodibināja jauno Taisnības un attīstības partiju. Dibinot partiju, Erdogans paziņoja, ka tā nav partija ar reliģisku asi.

Ievēlēšana par premjeru[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Taisnības un attīstības partija 2002. gada 3. novembra vēlēšanās ieguva 34,3% balsu. Šādiem panākumiem pamatā bija veco partiju nespēja tikt galā ar ekonomiskajiem jautājumiem, ko vēl pasliktināja 1999. gada zemestrīce. Saskaņā ar Turcijā esošo vietu sadales kārtību parlamentā, Taisnības un attīstības partija ieguva vairākumu. Tomēr Erdoganam neļāva kļūt par premjeru vēl ilgu laiku, jo viņš bija citējis musulmaņu tekstu publiskā vietā. Erdogana vietā partija par premjeru ievēlēja Erdogana atbalstītāju Abdullahu Gilu, kurš parūpējās, lai tiktu grozīta konstitūcija un Erdogans varēja ieņemt vietu parlamentā un vēlāk, 9. martā, kļūt par premjeru.

2006. gada 17. oktobrī Erdogans izraisīja uztraukumu, jo tika ievietots slimnīcā hipoglikēmijas dēļ. Slimību bija izraisījusi gavēšana Ramazāna laikā. Erdogana šoferis, pirms aizvest viņu uz slimnīcu, nejauši atstāja mašīnā atslēgas un aizcirta durvis. Premjera bruņumašīna automātiski aizslēdzās un bezsamaņā esošais premjers gulēja, kamēr no tuvējā būvlaukuma tika atnests liels āmurs, ar kuru izdauzīja bruņustiklus, lai dabūtu no auto slimo premjeru.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. BBC NEWS | Europe | Turkey's charismatic pro-Islamic leader
  2. http://www.eurozine.com/pdf/2003-10-16-senyener-en.pdf
  3. Zija Gēkalps, 1912, Ziya Gökalp Kulliyati-I, ed. F. A. Tansel, Istanbul: Turk Tarih Kurumu Yayinlari, 1989)