Ungārijas Karaliste

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Ungārijas Karaliste bija multietniska monarhija Centrālajā Eiropā, kas pastāvēja no 1000. gada līdz 1918. gadam un no 1920. līdz 1946. gadam. Sākotnēji neatkarīga, tā 16. gadsimtā nonāca Austrijas Habsburgu valdījumā, 19. gadsimtā veidojot daudznacionālo Austroungārijas impēriju. Daudznacionālās Ungārijas karalistes teritorija apvēra zemes, kas mūsdienās atrodas Slovākijas, Rumānijas, Ukrainas, Serbijas, Austrijas, Horvātijas, Polijas, Slovēnijas, Bosnijas un Hercegovinas robežās.

Pagāniskā Ungārijas principalitāte kļuva par kristīgu karalisti 1000. vai 1001. gadā līdz ar Štefana I (Ištvāna I) kronēšanu Estergomā. Ārpādu dinastija valstī valdīja pirmos 300 gadus. 16. gadsimtā valsts dienvidus un centru iekaroja Osmaņi. Ungārija sadalījās trīs daļās: Karaliskajā Ungārijā, Osmaņu Ungārijā un Transilvānijas principalitātē. Hābsburgu dinastijas valdnieki ieguva Ungārijas troni pēc karalistes neatkarībai liktenīgās Mohāčas kaujas un turpmākajos gadsimtos vadīja atbrīvošanās karus pret Osmaņiem. Austroungārija sabruka 1918. gadā, taču līdz 1946. gadam Ungārija saglabāja karalistes statusu, lai arī tai nebija karaļa.

Karalistes vēsture dalās vairākos periodos: Viduslaiku karaliste 1000-1538, Pakļautā valsts 1538-1867, Austroungārija 1867-1918 un Reģenta laiks 1920-1946.

Viduslaiku karaliste, 1000-1538[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ungārija 1490. gadā

Jau 1051-52. gadā Svētā Romas impērija neveiksmīgi centās iekarot Ungāriju. Karalim Lāslo I izdevās nostiprināt valsti politiski un militāri. Izmantojot savas māsas vīra, Horvātijas karaļa Zvonimira nāves izraisīto mantošanas krīzi, 1091. gadā Lāslo I pieņem Hovātijas kroni un pēc desmit gadus ilgiem kariem, Horvātija nonāk Ungārijas pakļautībā uz gandrīz 830 gadiem.

Pēc tam, kad 1241. gadā trīs mongoļu armijas iebrūk un izlaupa Ungāriju, karalis Bēla IV atjauno valsti, ceļ nostiprinājumus un ir pietiekoši spēcīgs, lai turpmākajās desmitgadēs iesaistītos cīņās ar Bohēmijas karalisti par Austrijas un Štīrijas teritorijām.

1301. gadā mirst pēdējais Ārpādu dinastijas karalis, turpmākajos gadsimtos tronī mainās dažādu dinastiju pārstāvji.

Kārols I Anžū ilgajā valdīšanā no 1308-42. gadam izdodas sakārtot valsts ekonomiku. Tiek kāpināta zelta ieguve, dināru vietā tiek izlaisti zelta forinti.

14. gadsimtā aizvien lielāka militārā uzmanība jāvelta Osmaņu invāzijai Balkānos. 1396. gadā karaļa Sigismunda vadītie apvienotie franku-ungāru spēki tiek sakauti Nikopoles kaujā Bulgārijā.

Ungārijas karalistes zelta laikmets tiek sasniegts Māķāša Huņadi valdīšanas laikā no 1458-1490. gadam. Ungārija ir pirmā valsts, kurā tiek pieņemta un ieviesta itāļu Renesanses kultūra. Valsts ir diplomātiski un militāri spēcīga. 1479. gadā Maizes laukā tiek sakauts Osmaņu karaspēks; konfliktā ar Svēto Romas impēriju 1485. gadā Māķāšs iekaro Vīni, ko ungāri kontrolē piecus gadus.

1526. gadā Suleimana I vadītā Osmaņu armija Mohāčas kaujā iznīcina ungāru armiju. Kaujā krīt ne tikai armijas virspavēlnieks, bet bēgot no turkiem upē noslīkst karalis Lajošs II Jagellons.

Pakļautā valsts, 1538-1867[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sadalītā valsts 1550. gadā. Melnā - Habsburgu teritorija. Brūnā - Sapojai kontrolē, Baltā - turku kontrolē.

1526. gada novembrī par karali tiek ievēlēts Jānošs I Sapojai. Decembrī daļa augstmaņu parlamentā par Ungārijas karali ievēl Austrijas erhercogu Ferdinandu I. Līdz 1540. gadam valsts ir sašķelta divās daļās:

  • Karaliskā Ungārija, ziemeļos un rietumos, kurā valda Ferdinands I. Tiek uzskatīta par viduslaiku karalistes tiešo pēcteci, jo saglabāja tās konstitūciju un autonomiju. Turpmākajos gadsimtos smagi cieta no nepārtrauktās austriešu karadarbības pret Osmaņiem.
  • Austrumungārijas karaliste, kurā valda Jānošs I. Lielā mērā Osmaņu vasaļvalsts, kas 1570. gadā kļūst par Transilvānijas hercogisti, kas pastāv līdz 1699/1711. gadam.

Lai arī sākotnēji turki tieši nekontrolē Ungārijas teritoriju, 1541. gadā tie ieņem Budu un no 1544. līdz 1699. gadam valsts centrālā daļa, Lielais Ungārijas līdzenums, kļūst par Osmaņu impērijas daļu.

Pēc neveiksmīgās Vīnes aplenkšanas 1683. gadā, sākās Osmaņu impērijas noriets. Līdz ar 1699. gada Karlovicas līgumu Habsburgu monarhija ieguva kontroli pār visām vēsturiskās Ungārijas teritorijām. Bratislavā bazētais Ungārijas parlaments turpina pastāvēt, jo formāli austriešu zemes bija Svētās Romas impērijas daļa, bet Ungārija bija neatkarīga karaliste ar Habsburgu monarhu.

1703. gadā Transilvānijas hercoga Ferenca II Rākoci vadībā sākas ungāru neatkarības karš pret Habsburgiem (1703-1711). Lai arī nemiernieki tika sakauti, Ungārijai izdevās saglabāt savu seno parlamentu, konstitūciju un autonomiju, bet Transilvānijas hercogiste zaudēja savu neatkarību un nokļuva Habsburgu varā.

Pēc vairākiem nepārtrauktas karadarbības gadsimtiem daudzi valsts rajoni bija kļuvuši neapdzīvoti. Lai nodrošinātu nepieciešamās darbarokas tika ievesti slovāku, serbu, horvātu un vācu zemnieki. Laikā no 1720. līdz 1787. gadam Ungārijas iedzīvotāju saits trīskāršojās un sasniedza 8 miljonus, taču ungāru skaits samazinājās līdz 39%.

Ungārija (16) Austrijas impērijas sastāvā

Jozefs II (1780-1790) centās modernizēt savu impēriju. Kā absolūtisma valdnieks viņš atteicās no oficiālās kronēšanas par Ungārijas karali, lai viņam nebūtu jāzvēr uzticība senajai konstitūcijai. Latīņu valodu, kas joprojām bija impērijas oficiālā valoda, nomainīja vācu valoda. Reaģējot pret daudzajām reformām un nodokļiem, ungāru augstmaņi aktīvi atsāka ungāru valodas lietošanu un ungāru tautas tērpu nēsāšanu. Vēlāk, 1843. gadā par Ungārijas oficiālo valodu tika noteikta ungāru valoda. Ungāru tautiskā nacionālisma atdzimšana deva impulsu arī citu impērijas tautu nacionālismam, kas beigās noveda pie Austroungārijas sabrukšanas 1918. gadā.

Pēc Svētās Romas impērijas pastāvēšanas beigām izveidojās jauna Austrijas impērija, kuras imperators Francis II Habsburgs vienlaikus bija arī Ungārijas karalis.

Līdz ar citām 1848. gada revolūcijām, sākās arī 1848. gada Ungārijas revolūcija, kuras galvenais mērķis bija atgūt karalistes neatkarību. Ungāru armjai izdevās gūt militāros panākumus, sakaujot gan austriešus, gan tiem lojālos horvātu karaspēkus. Baidoties no sakāves, Habsburgi lūdz Krievijas impērijas militāro palīdzību, kuras karaspēkam izdevās sakaut ungārus.

Pēc revolucionāru sakāves imperators Francis Jozefs I atcēla Ungārijas konstitūciju, valdīja no Vīnes un sadalīja valsti četros reģionos: Ungārija, Transilvānija, Horvātija-Slavonija un Vojvodina. Valsts birokrātijā strādāja vācieši un čehi. Taču Austrijas impērijas militārais vājums (sakāve Solferino kaujā (1859) un Austrijas-Prūsijas karā (1866)) lika Francim Jozefam I meklēt politisku kompromisu ar ungāriem, kas vainagojās ar Austroungārijas dubultmonarhijas izveidošanos 1867. gadā.

Austroungārija, 1867-1918[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētā Štefana kroņa zemes (gaiši zaļā). Ungārijas un Horvātijas-Slavonijas karalistes.
Pamatraksts: Austroungārija

Senās Ungārijas karalistes teritorijas ar nosaukumu "Svēta Štefana kroņa zemes" no 1867. gada bija suverēna valsts ar savu divkameru parlamentu Budapeštā un premjerministru. Abām impērijas daļām kopīgs bija valdnieks Francis Jozefs I, ārlietu, aizsardzības un finanšu ministrijas. Papildus kopējai impērijas armijai, katrai valsts daļai bija savas neatkarīgas armijas. Abu valsts daļu attiecības regulēja līgums, ko atjaunoja ik pēc desmit gadiem.

Svētā Štefana kroņa zemes veidoja Ungārija (iekļāva sevī ne tikai Transilvānijas hercogisti, bet arī Serbijas vojevodisti un Timišoaras banātu); iekšēji autonomā (kopš 1868. gada) Horvātijas-Slavonijas karaliste; un Rijekas brīvostas teritorija.

Politikā dominēja premjerministrs Kalmans Tisa (1875-1890) un viņa dēls Ištvāns Tisa (1903-1905. un 1913-1917.)

Iedzīvotāju skaits pieauga no 13 miljoniem 1850. gadā līdz 20 miljoniem 1910. gadā. Pēc 1867. gada ungāru feodālā sistēma modernizējās: Magnāti, sīkmuižnieki, vidusšķira, strādnieki un zemnieki. Magnāti joprojām saglabāja lielu ietekmi, jo tiem piederēja zeme, finanšu līdzekļi un viņi dominēja parlamenta augšpalātā. Vidusšķiru veidoja vācieši un aizvien lielākā skaitā arī ebreji. 1910. gadā valstī dzīvoja 900 000 ebreju, kas veidoja 23% Budapeštas iedzīvotāju. Viņiem piederēja 54% uzņēmumu, 85% finanšu iestāžu un tie bija 62% no visiem biznesā nodarbinātajiem. Ap 1900. gadu kalnraktuvēs un fabrikās bija gandrīz 1,2 miljoni strādnieku. 1890. gadā tika nodibināta Sociāldemokrātiskā partija, kas izauga līdz 200 000 biedriem un atbalstītājiem. Ungārija bija pasaulē otra lielākā miltu eksportētāja aiz ASV, bija viens no galvenajiem pārtikas piegādātājiem Lielbritānijai. 1900. gadā sākās pirmo automašīnu ražošana.

Austroungārijas militārās neveiksmes Pirmajā Pasaules karā noveda pie nepārvaramas politiskas, etniskas un ekonomiskas krīzes. Antante paziņoja, ka nav ieinteresēta Austroungārijas turpmākā pastāvēšanā. 1918. gada oktobra vidū reālo varu sāka pārņemt vietējie nacionālo teritoriju parlamenti. Pēc čehu un horvātu atdalīšanās, 1918. gada 31. oktobrī Budapeštā notiek apvērsums. 1918. gada 16. novembrī tiek pasludināta Ungārijas Tautas republika.

Pēckara jukas, 1918-1920[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ungārijas (centrā) jaunās robežas pēc Trianonas miera līguma.

1918. gada 13. novembrī Belgradā Ungārija paraksta pamieru ar Antanti. Serbu un franču karaspēks ieņem Horvātiju un Banātu. Čehoslovākija ieņema Augšungāriju un Karpatu Rutēniju. Rumāņi ieņēma Transilvāniju austrumos.

Ungārijas Tautas republika beidz pastāvēt 1919. gada 21. martā, nespējot uzņemties politisku atbildību par Antantes uzspiesto valsts teritorijas sadalīšanu. Jāzaudē vairāk nekā 2/3 vēturiskās Ungārijas teritorijas, 1/3 etnisko ungāru (~3,5 milj.) paliek aiz jaunajām robežām.

1919. gada martā izveidojas Ungārijas Padomju republika, kas uzsāk karu ar Čehoslovākiju, lai atgūtu Slovākiju un cenšas sakaut Rumānijas karalisti, lai atgūtu Transilvāniju. 1919. gada 4. augustā rumāņu armija ieņem Budapeštu un līdz karaspēka izvešanai 1920. gada martā izlaupa valsti. Līdz 1922. gada janvārim valstī turpinās Baltais terors pret revolucionāriem un ebrejiem kura rezultātā tiek nogalināti 5000, ieslodzīti 75 000 un trimdā dodas 100 000 cilvēku.

Reģenta laiks, 1920-1946[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada novembrī Budapeštā ienāk rumāņu atbalstītā admirāļa Mikloša Hortija vadītā Nacionālā armija, kas pārņem varu valstī. 1920. gada 1. martā Hortijs tiek pasludināts par atjaunotās Ungārijas karalistes reģentu. 1921. gada laikā bijušais Austrijas imperators un Ungārijas karalis Kārlis IV divreiz aktīvi mēģina atgūt troni, taču Hortijs to nepieļauj, jo Habsburgu restaurācija ir nepieņemama Antantei un Ungārijas kaimiņvalstīm, kas draud ar karu.

Reģentam Hortijam bija visas karaļa pilnvaras izņemot iespēju piešķirt muižnieku titulus un kontrolēt baznīcu. Viņš varēja iecelt un atlaist premjerministru, parlamentu un komandēt bruņotos spēkus.

Pirmā varas desmitgade premjera Ištvāna Betlēna vadībā tika pavadīta atjaunojot Ungāriju, kā arī veidojot alianses ar kaimiņvalstīm, kā galveno mērķi izvirzot zaudēto teritoriju atgūšanu. 1932. gadā (līdz nāvei 1936. gadā) pie varas ir labējais un antisemītiskais premjerministrs Gjula Gembešs, kurš valstī plāno izveidot fašistu Itālijai un nacistu Vācijai līdzīgu vienpartijas dikatūru. Gembošs nostiprina ekonomiskās saites ar Vāciju, kas kļūst par lielāko Ungārijas tirdzniecības partneri.

Ungārijas teritorijas paplašināšanās no 1938. līdz 1941. gadam.

Pēc Minhenes vienošanās 1938. gada 2. novembrī Ungārijai tiek piešķirti apmēram 25% Slovākijas teritorijas ar 869 300 iedzīvotāju, no kuriem 86% ir ungāri. 1939. gada martā Vācija okupē Čehiju, Slovākija pasludina neatkarību, Ungārija izmanto jukas, lai ieņemtu visu Karpatu Rutēniju un pēc īsa Slovāku-ungāru kara marta beigās, vēl nedaudz Slovākijas teritorijas. 1940. gada augustā pēc Vācijas spiediena Rumānija Ungārijai atdod ziemeļu Transilvāniju ar 2,57 miljoniem iedzīvotāju, no kuriem 53% ir ungāri.

1939. gada 24. februārī Ungārija paraksta aliansi ar Vāciju, Itāliju un Japānu, 11. aprīlī izstājas no Tautu savienības.

Nacistu spiediena rezultātā sākot ar 1938. gadu tiek pieņemti vairāki antisemītiski Ebreju likumi, kas samazināja ebreju klātbūtni noteiktās profesijās līdz 5%, aizliedza ebreju un neebreju laulības.

1941. gada aprīlī Ungārija ļauj vācu armijai šķērsot valsti, lai uzbruktu Dienvidslāvijai un vēlāk ungāri okupē daļu Vojevodinas. Premjerministrs Teleki nespējot pieņemt šo nodevību pret kaimiņvalsti izdara pašnāvību.

1941. gada 27. jūnijā Ungārija piesaka karu PSRS un uz austrumiem karot nosūta 200 000 kareivju lielo Otro armiju. Staļingradas kaujas laikā Padomju armija pilnībā sagrāva ungāru karaspēku, bojā gāja arī ebreji un politiskie cietumnieki, kas uz fronti bija nosūtīti pildīt piespiedu darbus un veikt atmīnēšanu.

1944. gada 19. martā Vērmahts okupē Ungāriju, lai nepieļautu tās izstāšanos no kara vai pāriešanu Sabiedroto pusē. Sākas masīva Ungārijā palikušo 437 000 ebreju nosūtīšana uz Aušvicas nāves nometni.

1944. gada augustā Padomju armija tuvojas Ungārijai, Hortijs ieceļ liberālāku premjerministru, aptur ebreju deportācijas un uzsāk sarunas ar PSRS. 15. oktobrī, kad Hortijs radio uzrunā ir pasludinājis pamieru ar PSRS, vācieši reaģē saņemot ķīlniekos viņa dēlu, un piespiež Hortiju doties uz Bavāriju, kur viņš tiek turēts mājas arestā līdz kara beigām.

1944. gada decembrī Padomju armija sāka Budapeštas aplenkumu, kas turpinājās līdz 1945. gada 13. februārim.

No 1945. gada 26. janvāra līdz 1946. gada 2. februārim valsts galvas funkcijas pilda kolektīvā Augstākā Nacionālā Padome, sākotnēji piecu, vēlāk četru cilvēku sastāvā.

1945. gada novembra vēlēšanās 57% balsu ieguva Neatkarīgā sīkzemnieku partija. Komunisti saņēma 17%. Taču padomju karaspēka komandieris Kliments Vorošilovs neļauj sīkzemniekiem izveidot valdību un uzstāj, lai tiek veidota koalīcija, kurā komunistu partija saņemtu Iekšlietu ministriju, kas turpmākajos mēnešos tiek izmantota, lai arestētu, spīdzinātu un iebiedētu komunistu pretiniekus. 1946. gada 1. februāri formāli tiek izbeigta monarhijas pastāvēšana un pasludināta republika, kas 1949. gada 18. augustā kļuva par Ungārijas Tautas republiku.