1666. gads Latvijā

Šajā lapā ir apkopoti 1666. gada notikumi Latvijas teritorijā. Kurzemes, Sēlijas un Zemgales vēsturiskās zemes atradās Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā. Kurzemes ziemeļdaļā atradās Piltenes apgabals, kurš ietilpa Kurzemes hercogistē ar autonomijas tiesībām. Vidzemes vēsturiskā zeme bija daļa no Zviedru Vidzemes, bet Latgales vēsturiskā zeme (Poļu Vidzeme jeb Inflantija) bija Polijas-Lietuvas kopvalsts vaivadija, tomēr krievu okupētajā Latgales daļā turpināja pastāvēt Borisogļebskas (Daugavpils) vaivadija.

Valdnieki

Lietuviešu spēki bija bloķējuši Daugavpili un pulkveža Karla Marsona vadībā uzturēja Daugavpils cietokšņa blokādi.
Pēc patriarha Nikona reformām, Lielajā Maskavas koncilā Krievijas Pareizticīgā baznīca piedzīvoja šķelšanos, kad t.s. vecticībnieki palika pie vecā rita, bet pārējā Baznīca reformējās. Rezultātā Latvijas teritorijā sāka ieplūst no vajāšanām bēgošie vecticībnieki.
Skaistkalnē tika pabeigta Ozolkoka baznīcas celtniecība (atradās uz pakalna apmēram 300 metrus austrumu virzienā no tagadējās mūra baznīcas) un jezuītu ordeņa mūki Skaistkalnē ierīkoja savu misiju.
uz Kuldīgas ordeņa pili pārcēlās hercoga Jēkaba sieva Luīze Šarlote. Viņu Annas laukumā pie Kuldīgas svinīgi sagaidīja nožēlojami apbruņoti namnieki, liecinot par pilsētas trūcīgumu.
Rīgas pilsēta nopirka Berghofu muižu (mūsdienu Saulkalnes apvidū).
pirmo reizi vēstures avotos tika minēts Iģenes nosaukums.
pirmo reizi vēstures avotos (Kurzemes hercogistes un Piltenes bīskapijas 1666. gada robežlīgumā) tika minēta Vandzenes muiža kā Vecodres palīgmuiža.
Talsu evaņģēliski luteriskajā baznīcā tika apvienotas vācu un latviešu draudzes. Apvienoto draudzi apkalpoja mācītājs Pēteris Šliters.

janvāris — viens no cara Alekseja I tā laika dižākajiem diplomātiem Afanasijs Ordins-Naščokins, kurš šajā laikā uzturējās Pleskavā, kategoriski pieprasīja pasludināt pamieru ar Poliju—Lietuvu un pārtraukt Daugavpils cietokšņa blokādi, tādējādi atjaunojot brīvu satiksmi Daugavpils reģionā. Viņš arī norādīja, ka lietuviešu militārās operācijas kavējot miera noslēgšanu un ir radījušas kristiešu asiņu nevajadzīgu izliešanu.

11. marts — Rīgā vētrā nogāzās vairāk nekā 130 metrus augstais Pētera baznīcas tornis. Baznīcas atjaunošanu uzsāka pilsētas dienestā esošais holandietis Jakobs Jostens.
marta beigas — lietuviešu jātnieki sāka gājienu no Zemgales cauri Žemaitijai Grodņas virzienā, kas tika nozīmēta par korpusa koncentrēšanās vietu. Turklāt Kurzemes hercoga Jēkaba uzstājības rezultātā Polijas karalis Jans Kazimirs aizliedza brīvprātīgajām jātnieku vienībām nakšņot Kurzemes hercogistes teritorijā.

10. maijs — miera sarunām atjaunojoties Andrusovas ciemā, jautājums par Daugavpili izraisīja strīdus abu pušu pārstāvju starpā, jo to uzskati izrādījās krasi atšķirīgi.
maijs — Daugavpils reģionā uzturējās vairs tikai pulkvežu Kšištofa Paca, Maceja Gonsevska (Gosiewski) un Jakoba Mailī-Laskarisa (Mailly-Lascaris) kājnieku pulki, kā arī dažas vienības, kas apsargāja ceļus.

17. jūnijs — tika pārtraukta Daugavpils blokāde (t.i. deviņas dienas pēc pamiera noslēgšanas starp abām valstīm). Šajā pašā dienā K. Paca kājnieku pulks, “nojaucot nocietinājumus pie Daugavpils, devās uz Baisogalu Žemaitijā, lai tur atpūstos un sarūpētu maizi”. Reizē ar to Inflantiju atstāja arī tās atlikušās vienības, artilērija (tika pārvesta uz Viļņu) un tatāru jātnieki, kurus sākotnēji bija plānots sūtīt Grodņas virzienā.

septembris — ar baznīcas tiesas atļauju uz sava rēķina Sv. Jāņa baznīcā Rīgā Hansis Brinks uzstāda trešo kroņlukturi (tas ir pirmais no ieejas, ar 10 svecēm vienā rindā).

28. novembris — tika izdots pirmais zviedru pieminekļu aizsardzības likums. Pirmie zviedru pieminekļu aizsardzības inspektori kopa rūnu akmeņus un citus kapu ierakstus. Likums bija spēkā arī zviedru Vidzemē.

30. decembris — Varšavu bija sasniegusi traģiska ziņa par Polijas armijas sakāvi pie Brailovas no tatāru un kazaku puses. Tādēļ, lai izvairītos no karadarbības divās frontēs, senāta padome pieņēma lēmumu noslēgt sarunas ar maskaviešiem pēc iespējas ātrāk. Apmaiņā pret 15 gadu ilgu pamieru Polija-Lietuva bija gatava atteikties no Inflantijas vaivadijas, saņemot par to no krieviem kompensāciju, kuras summu vēl nebija izlēmuši.

Rīgas labības eksports: 16 lasti kviešu, 840 lasti rudzu, 204 lasti miežu, 184 lasti auzu^[1] (lasts kviešu - 48 pūri, lasts rudzu 45 pūri, lasts miežu un auzu 60 pūri).

13. jūlijs — Semjons Strešņevs, Krievzemes bajārs, militārais darbinieks. 1656. gadā vadīja krievu karaspēku, kurš aplenca un vēlāk arī ieņēma Dinaburgu (Daugavpili). 1657.—1666. gadā vadīja pārvaldi (krieviski: приказ), kura pārraudzīja Krievzemes iekarotās teritorijas Baltijā. (dzimis 1616).

↑ Jānis Straubergs. Rīgas vēsture, apgāds "Grāmatu draugs", Rīga, 1937. g., 335. lpp.