1666. gads Latvijā

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pasaulē: 1663 1664 1665 - 1666 - 1667 1668 1669
Latvijā: 1663 1664 1665 - 1666 - 1667 1668 1669
Laikapstākļi: 1663 1664 1665 - 1666 - 1667 1668 1669
Sportā: 1663 1664 1665 - 1666 - 1667 1668 1669
Kino: 1663 1664 1665 - 1666 - 1667 1668 1669

Šajā lapā ir apkopoti 1666. gada notikumi pašreizējās Latvijas teritorijā, kuras Kurzemes un Zemgales novadi atradās Kurzemes hercogistes sastāvā. Kurzemes ziemeļdaļā atradās Piltenes apgabals, kurš atradās Kurzemes hercogistē ar autonomijas tiesībām. Vidzemes novads ietilpa Zviedru Vidzemes sastāvā, kas bija Zviedrijas domīnija, bet Latgales novads poļu Vidzemes jeb Inflantijas sastāvā, kas bija Žečpospoļitas province. Latvijas teritorijas austrumdaļu ar vairākām pilsētām bija pakļāvusi Krievijas cariste.

Notikumi Latvijas teritorijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nezināms laiks vai visa gada laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Lietuviešu spēki bija bloķējuši Daugavpili un pulkveža Karla Marsona vadībā uzturēja Daugavpils cietokšņa blokādi.
  • Pēc patriarha Nikona reformām, Lielajā Maskavas koncilā Krievijas Pareizticīgā baznīca piedzīvoja šķelšanos, kad t.s. vecticībnieki palika pie vecā rita, bet pārējā Baznīca reformējās. Rezultātā Latvijas teritorijā sāka ieplūst no vajāšanām bēgošie vecticībnieki.
  • Skaistkalnē tika pabeigta Ozolkoka baznīcas celtniecība (atradās uz pakalna  apmēram 300 metrus austrumu virzienā no tagadējās mūra baznīcas) un jezuītu ordeņa mūki Skaistkalnē ierīkoja savu misiju.
  • uz Kuldīgas ordeņa pili pārcēlās hercoga Jēkaba sieva Luīze Šarlote. Viņu Annas laukumā pie Kuldīgas svinīgi sagaidīja nožēlojami apbruņoti namnieki, liecinot par pilsētas trūcīgumu.
  • Rīgas pilsēta nopirka Berghofu muižu (mūsdienu Saulkalnes apvidū).
  • pirmo reizi vēstures avotos tika minēts Iģenes nosaukums.
  • pirmo reizi vēstures avotos (Kurzemes hercogistes un Piltenes bīskapijas 1666. gada robežlīgumā) tika minēta Vandzenes muiža kā Vecodres palīgmuiža.
  • Talsu evaņģēliski luteriskajā baznīcā tika apvienotas vācu un latviešu draudzes. Apvienoto draudzi apkalpoja mācītājs Pēteris Šliters.

Janvāris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • janvāris — viens no cara Alekseja I tā laika dižākajiem diplomātiem Afanasijs Ordins-Naščokins, kurš šajā laikā uzturējās Pleskavā, kategoriski pieprasīja pasludināt pamieru ar Poliju—Lietuvu un pārtraukt Daugavpils cietokšņa blokādi, tādējādi atjaunojot brīvu satiksmi Daugavpils reģionā. Viņš arī norādīja, ka lietuviešu militārās operācijas kavējot miera noslēgšanu un ir radījušas kristiešu asiņu nevajadzīgu izliešanu.

Marts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 11. marts — Rīgā vētrā nogāzās vairāk nekā 130 metrus augstais Pētera baznīcas tornis. Baznīcas atjaunošanu uzsāka pilsētas dienestā esošais holandietis Jakobs Jostens.
  • marta beigas — lietuviešu jātnieki sāka gājienu no Zemgales cauri Žemaitijai Grodņas virzienā, kas tika nozīmēta par korpusa koncentrēšanās vietu. Turklāt Kurzemes hercoga Jēkaba uzstājības rezultātā Polijas karalis Jans Kazimirs aizliedza brīvprātīgajām jātnieku vienībām nakšņot Kurzemes hercogistes teritorijā.

Maijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 10. maijs — miera sarunām atjaunojoties Andrusovas ciemā, jautājums par Daugavpili izraisīja strīdus abu pušu pārstāvju starpā, jo to uzskati izrādījās krasi atšķirīgi.
  • maijs — Daugavpils reģionā uzturējās vairs tikai pulkvežu Kšištofa Paca, Maceja Gonsevska (Gosiewski) un Jakoba Mailī-Laskarisa (Mailly-Lascaris) kājnieku pulki, kā arī dažas vienības, kas apsargāja ceļus.

Jūnijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 17. jūnijs — tika pārtraukta Daugavpils blokāde (t.i. deviņas dienas pēc pamiera noslēgšanas starp abām valstīm). Šajā pašā dienā K. Paca kājnieku pulks, “nojaucot nocietinājumus pie Daugavpils, devās uz Baisogalu Žemaitijā, lai tur atpūstos un sarūpētu maizi”. Reizē ar to Inflantiju atstāja arī tās atlikušās vienības, artilērija (tika pārvesta uz Viļņu) un tatāru jātnieki, kurus sākotnēji bija plānots sūtīt Grodņas virzienā.

Septembris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • septembris — ar baznīcas tiesas atļauju uz sava rēķina Sv. Jāņa baznīcā Rīgā Hansis Brinks uzstāda trešo kroņlukturi (tas ir pirmais no ieejas, ar 10 svecēm vienā rindā).

Novembris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 28. novembris — tika izdots pirmais zviedru pieminekļu aizsardzības likums. Pirmie zviedru pieminekļu aizsardzības inspektori kopa rūnu akmeņus un citus kapu ierakstus. Likums bija spēkā arī zviedru Vidzemē.

Decembris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 30. decembrisVaršavu bija sasniegusi traģiska ziņa par Polijas armijas sakāvi pie Brailovas no tatāru un kazaku puses. Tādēļ, lai izvairītos no karadarbības divās frontēs, senāta padome pieņēma lēmumu noslēgt sarunas ar maskaviešiem pēc iespējas ātrāk. Apmaiņā pret 15 gadu ilgu pamieru Polija-Lietuva bija gatava atteikties no Inflantijas vaivadijas, saņemot par to no krieviem kompensāciju, kuras summu vēl nebija izlēmuši.

Statistiski dati[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Rīgas labības eksports: 16 lasti kviešu, 840 lasti rudzu, 204 lasti miežu, 184 lasti auzu[1] (lasts kviešu - 48 pūri, lasts rudzu 45 pūri, lasts miežu un auzu 60 pūri).

Miruši[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 13. jūlijsSemjons Strešņevs, Krievzemes bajārs, militārais darbinieks. 1656. gadā vadīja krievu karaspēku, kurš aplenca un vēlāk arī ieņēma Dinaburgu (Daugavpili). 1657.—1666. gadā vadīja pārvaldi (krieviski: приказ), kura pārraudzīja Krievzemes iekarotās teritorijas Baltijā. (dzimis 1616).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Jānis Straubergs. Rīgas vēsture, apgāds "Grāmatu draugs", Rīga, 1937. g., 335. lpp.