Inflantijas vaivadija

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Inflantija)
Jump to navigation Jump to search
Województwo inflanckie
Inflantijas vaivadija
Žečpospoļitas province
POL Inflanty IRP COA.svg
1621 (1667) – 1772 Vitebsk gub coa.png
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Location of Inflantijas vaivadijas
Inflantijas vaivadija 18. gadsimtā
Pārvaldes centrs Daugavpils
Politiskā struktūra Vaivadija
Vēsturiskais laikmets Jaunie laiki
 - No Pārdaugavas Livonijas hercogistes atdalot Zviedru Livoniju, daļa Cēsu vaivadijas palika Polijas-Lietuvas ūnijas pakļautībā
 - Poļu-zviedru karš 1621. gads
 - Otrais Ziemeļu karš
 - Lielais Ziemeļu karš
 - Pirmā Polijas dalīšana 1772. gada 5. augusts
Platība 12 000 km²
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Inflantijas vaivadija (poļu: Województwo inflanckie) vai Livonijas vaivadija, pazīstama arī kā Poļu Livonija, bija tā Pārdaugavas Livonijas hercogistes daļa, kas pēc Polijas—Zviedrijas kara beigām 1629. gadā palika tiešā Polijas—Lietuvas ūnijas pārvaldībā. Vaivadiju vadīja Inflantijas vaivadi.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonija, izņemot zviedru kontrolē nonākušo Ziemeļigauniju un dāņu kontrolē esošās Kurzemes un Sāmsalas bīskapijas, pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas 1561. gadā izveidoja reālūniju ar Lietuvu. 1566. gadā, pēc Livonijas bruņniecības Padošanās akta (Grodņas ūnijas) parakstīšanas, (Sigismunda Augusta privilēģija) zemes uz ziemeļiem no Daugavas izveidoja Pārdaugavas Livonijas hercogisti Lietuvas lielkņazistes sastāvā. Par Livonijas vietvaldi pēc Gotharda Ketlera iecēla Janu Hodkeviču. 1569. gadā pēc Polijas—Lietuvas ūnijas izveides, Pārdaugavas Livonija kļuva par abu valstu kopēju domēni (kondomīniju), lai arī Lietuva uzstāja uz savām pirmtiesībām uz šo provinci.

Izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc zviedru uzvaras Pirmajā Poļu-zviedru karā Pārdaugavas Livonijas hercogistes Cēsu vaivadijas dienvidaustrumu daļa palika Polijas-Lietuvas kontrolē. Otrā Ziemeļu kara laikā krievu okupētajā vaivadijas daļā 1656. gadā tika nodibināta "Borisogļebskas (Daugavpils) vaivadija", kuru Polija-Lietuva atguva pēc 1667. gada Andrusovas pamiera. Šajā laikā liela daļa vietējo iedzīvotāju bija spiesti pāriet pareizticībā vai arī tika deportēti; viņu vietā Latgalē ienāca krievu zemnieki. 1667. gadā Polijas-Lietuvas Sejms oficiāli nolēma šai teritorijai piešķirt kņazistes nosaukumu (tytuł księstwa) un vaivadijas iekārtu, sadalot to četros traktos. Vaivadijas ģerbonis bija vecais Pārdaugavas hercogistes ģerbonis - sudraba grifs uz sarkana vairoga ar karaļa Sigismunda Augusta iniciāļiem "SA".

Pārvaldes iekārta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polijas-Lietuvas Seimā vaivadiju pārstāvēja trīs senatori: Inflantijas bīskaps, Inflantijas vaivads un kastelāns (cietokšņa priekšnieks). Pašpārvaldi veica Inflantijas seimiks, kas sanāca Daugavpilī. Vaivadijas muižniecību (šļahtu) veidoja pārpoļotas Livonijas bruņinieku dzimtas — Tīzenhauzeni (Tiesenhausen), Felkerzāmi (Voelkersahm), Grothusi (Grotthuß), Dēnhofi (Dehnhoff), Korfi (Korff), Plāteri-Zībergi (Plater-Sieberg), Manteifeļi (Manteuffel), Rēmeri (Römer), Riki (Ryck), Moli (Mohl) un citas.

Administratīvais sadalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenie cietokšņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Pirmās Polijas-Lietuvas dalīšanas 1772. gadā Inflantijas vaivadiju anektēja Krievijas Impērija un pievienoja Pleskavas guberņaiDaugavas provinci.

Kontrreformācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1621. gadā zviedriem iekarojot Rīgu, Gustavs Ādolfs jezuītiem liek pamest pilsētu, bet jezuītu bibliotēku pavēl pārvest uz Upsālas Universitātes bibliotēku. Daļa no Rīgas padzīto jezuītu pārcēlās uz Jelgavu, un turpināja savu darbību Zemgalē. 1625. gadā zviedri liek jezuītiem pamest Cēsis, un tie pārceļas uz Daugavpili. Katoļu Cēsu bīskapija faktiski beidz pastāvēt, lai arī formāli to likvidē tikai 1799. gadā.

Daugavpilī jezuīti atjaunoja darbību, lai arī sākotnēji saskārās ar vietējās vācu protestantu muižniecības pretestību. Tā kā ūnijas pārvaldē dominēja poļu valoda, vācu muižniekiem nācās to apgūt. Pēc 1629. gada, kad Polijas-Lietuvas varā palika tikai nelielā Inflantijas vaivadija, šeit dzīvojošo vāciešu muižnieku dzimtu pārstāvji – Manteifeļi, Borhi, Līveni, Rēmeri, Tīzenhauzeni, Plāteri, Ungerni, Hilzeni, Krīdeneri, Zībergi pieņēma katolismu un poļu kultūru. Nostiprinājās poļu muižnieku dzimtas Šadurski, Sokolovski, Prušinski, Bujņicki. Muižnieki kļuva par katoļu baznīcas atbalstītājiem, finansējot jaunu dievnamu celtniecību.

Pāriešana katoļticībā vietējiem vācu muižniekiem pavēra ceļu uz augstiem amatiem. Jans Andrejs Plāters tā kļuva par Inflantijas vojevodu 1695. gadā. Pēc pāriešanas katoļticībā Borhu dzimtas pārstāvji ieņēma Ludzas stārasta amatu. 1764. gadā Sejms atļāva muižniekiem privātīpašumā pārņemt kādreiz lēnī piešķirtās muižas, tā vairojot Borhu, Plāteru un Korfu turību.

Pēc 1667. gada Andrusovas pamiera parakstīšanas, Krievijas karaspēks pamet Livonijas zemes. 1694. gadā Inflantijā sāk darboties Dominikāņu ordenis, kurš Kurzemē darbojās jau kopš 1646. gada. Par viņu centru kļūst Pasiene. Dominikāņi nodibina 12 misijas – Landskrona, Rundēni, Brodaiža, Raipole, Pilda, Pokumina, Eversmuiža, Brigi, Istra, Aizpūre, Nirza, Konecpole. 1700. gadā dominikāņi ierodas Aglonā, kur uzceļ baznīcu.[1] 18. gadsimta vidū Dagdā aktīvi strādā jezuīts Mihaēls Rots.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. European Kingdoms (angliski)
Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā Latvijas Republikas mazais ģerbonis.svg
Pirms:
Pārdaugavas hercogiste
Inflantijas vaivadija
16291772
Pēc:
Pleskavas guberņas
Latgales daļa
Pirms:
Pārdaugavas hercogiste
Zviedru Vidzeme
16291721
Pēc:
Vidzemes guberņa
Pirms:
Livonijas ordenis
Kurzemes un Zemgales hercogiste
15611795
Pēc:
Kurzemes guberņa