Latvijas klimats

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Laikapstākļi Latvijā
1971 1972 1973 1974 1975 1976 1977 1978 1979 1980
1981 1982 1983 1984 1985 1986 1987 1988 1989 1990
1991 1992 1993 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000
2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010
2011 2012 2013 2014 2015 2016 2017
Latvijas klimats
Rīgas klimats
Lorupes grava. 1998. gada 11. oktobris.

Latvijas klimatu lielā mērā nosaka tās teritorijas atrašanās mērenajā klimata joslā Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē. Visai valsts teritorijai kopīgās klimata iezīmes nosaka galvenie klimata veidotāji faktori: saules starojums jeb radiācija un atmosfēras cirkulācija Atlantijas okeāna ziemeļu daļā. Latvijas klimatu ietekmē tās ģeogrāfiskais stāvoklis un teritorijas līdzenais reljefs, kas ļauj ieplūst dažādu virzienu atšķirīgām gaisa masām. Latvijā valdošie ir rietumu virzienu vēji. Gaisa masu kustība nosaka atmosfēras cirkulāciju virs Latvijas teritorijas un laikapstākļu atšķirības gada laikā. Valdošās ir mēreno platuma gaisa masas (pārsvarā — jūras, retāk — kontinentālās). Bieži vien laikapstākļus ietekmē arī arktiskās gaisa masas.

Cikloni no Atlantijas okeāna atnes jūras gaisa masas. Siltajā periodā to ietekmē veidojas mākoņains un lietains laiks. Aukstajā periodā cikloni rada atkušņus, padara maigāku pat visu ziemu. Līdz ar to Latvijā ir labi izteiktas jūras klimata pazīmes — neliela janvāra un jūlija vidējo temperatūru amplitūda, paaugstināts nokrišņu daudzums, nenoturīgi laikapstākļi. Ciklonu ietekmē ir liels mākoņainums — vidēji 160—180 apmākušos dienu gadā.

Ar anticikloniem Latvijā ieplūst kontinentālais gaiss, kas savas īpašības iegūst virs Eiropas austrumu rajoniem. Siltajā periodā kontinentālās gaisa masas laikapstākļus padara karstākus un sausākus, bet aukstajā periodā — aukstākus un saulainākus. Krasa temperatūras pazemināšanās (līdz −25 °C, −30 °C) ziemā visbiežāk ir saistīta ar anticiklonu ieplūšanu no Arktikas.

Latvijai, tāpat kā pārējām Baltijas valstīm, raksturīga bieža gaisa masu maiņa. Piemēram pāri Rīgai gada laikā iet vidēji 170 atmosfēras frontes, kas, tāpat kā cikloni, šķērso valsts teritoriju februārī, jūlijā un oktobrī. Frontes bieži pavada stipri vēji, tāpēc rudenī vērojams vētru maksimums, februārīputeņu maksimums, bet jūlijā — vislielākais nokrišņu daudzums un visvairāk dienu ar pērkona negaisu.

Ģeogrāfiskais platums ir galvenais klimatu veidojošais faktors — no tā atkarīgs saules radiācijas daudzums, ko saņem Zemes virsa. Arī dienas garums dažādos gadalaikos atkarīgs no vietas ģeogrāfiskā platuma. Ziemā saule paceļas 9—10° virs horizonta (20.25. decembris) un dienas garums ir 6—7 stundas. Vasarā Saule paceļas līdz 55—57° virs horizonta (20.25. jūnijs), bet dienas garums ir 17—18 stundas. Šāda atšķirība saules augstumā virs horizonta un dienas garums ir cēlonis saules radiācijas pieplūduma nevienmērīgam sadalījumam pa gadalaikiem. Zemes virsu sasniedz ne tikai tiešie saules stari — tiešā radiācija, bet arī daļa atmosfērā izkliedētās radiācijas, jo Latvijā bieži vien ir apmācies laiks. Decembrī 1 cm² Zemes virsas Latvijā saņem apmēram 0,5—0,6 kcal, bet jūnijā — 15 kcal, taču vidējo temperatūru starpība decembrī (−3°) un jūnijā (+16°) nav tik liela kā saņemtās radiācijas starpība. Šeit savu labojumu ienes atmosfēras cirkulācija. Ziemā ar rietumu virziena vējiem no Atlantijas okeāna tiek atnestas gaisa masas, kuras sasildījusi Ziemeļatlantijas straume. Šīs gaisa masas ziemā temperatūru Latvijā paaugstina par 7—9°, bet vasarā nedaudz (par 2—3°) pazemina. Ziemas mēnešos Latvijas teritorija saņem mazāk nekā 20—30% tiešās radiācijas, bet no marta līdz septembrim 50—60% tiešās radiācijas, jo arī vasarā ir daudz apmākušos un lietainu dienu. Tādējādi katrs Latvijas valsts virsas kvadrātcentimetrs saņem tikai apmēram 80 kcal gadā — trešo daļu no Saules radiācijas pieplūduma. Tikai 20% no šī siltuma tiek patērēti gaisa sasildīšanai, 80% — nokrišņu iztvaicēšanai, kas pietiek, lai iztvaikotu tikai 50% nokrišņu. Tāpēc Latvijā ir pārlieku mitrs un notiek teritorijas pārpurvošanās process.

Vidējo temperatūru svārstības valsts teritorijā nav lielas. Aukstākā mēneša — janvāra — vidējā temperatūra Baltijas jūras piekrastē ir −3 °C, valsts vidusdaļā −5 °C, bet austrumdaļā −7 °C. Vissiltākā mēneša — jūlija — vidējā temperatūra svārstās no +16 °C Baltijas jūras piekrastē līdz +17,5 °C Austrumlatvijā. Gada vidējā temperatūra visaugstākā ir Baltijas jūras piekrastē (+6,5 °C), Austrumlatvijā +5 °C, bet viszemākā — Vidzemes augstienē (+4,1 °C).

Klimatu ietekmē arī reljefa lielformas. Augstienēs, sevišķi Vidzemes augstienē, atšķirībā no līdzenumiem raksturīga zemāka temperatūra, īsāks bezsala periods, lielāks mitrums un mākoņainums, ilgstošāka sniega sega. Nokrišņu daudzums sasniedz 700–800 mm gadā, bet Vidzemes augstienes rietumu nogāzē, kas ir mitrākā vieta Latvijā, — pat līdz 850 milimetriem. Līdzenumu apgabalos, pat Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē, ir mazāk nokrišņu — vidēji 550–600 mm gadā, jo līdzenais reljefs neveicina gaisa masu pacelšanos un nokrišņu veidošanos. Zemgales līdzenums, ko no jūras gaisa masām pasargā Kurzemes un Žemaitijas (Lietuvā) augstiene, ir siltākais un sausākais rajons Latvijā.

Teritorijas mitrinājuma pakāpi raksturo hidrotermiskais koeficients, kas ir attiecība starp nokrišņu daudzumu laika periodā, kad diennakts vidējā temperatūra nepārsniedz +10 °C, un temperatūras summa grādos šajā pašā periodā. Šis koeficients izsaka nokrišņu iztvaikotspēju. Latvijā gada nokrišņu daudzums, sevišķi to daudzums veģetācijas periodā, pārsniedz iztvaikotspēju.

Janvāris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Janvārī Latvijā ziema parasti nostiprina savas pozīcijas. Kaut arī saule jau pagriezusies uz pavasara pusi, tā vēl maz silda un gaisa temperatūra turpina pazemināties. Janvāra vidējā gaisa temperatūra ir par 2 grādiem zemāka nekā decembrī. Latvijas centrālajos un austrumu rajonos tas ir visaukstākais mēnesis gadā. Ja jūras piekrastē mēneša vidējā gaisa temperatūra ir −2,6, −2,7 °C, tad centrālajos un austrumu rajonos tā noslīd līdz −6 °C, savukārt Vidzemes centrālajā augstienē pat līdz −7,5 grādiem.

Vidējā mēneša nokrišņu summa Latvijas lielākajā daļā ir 30–50 mm, savukārt Kurzemes augstienes rietumu nogāzēs pat līdz 60 mm. 16—20 dienas mēnesī snieg vai arī ir slapjdraņķis, pat lietus. Sniega sega parasti veidojas visā Latvijā, tomēr rietumu rajonos tā var būt nepastāvīga. Vidējais sniega segas biezums ir 4–6 cm, savukārt austrumu rajonos 10–15 cm. Turpina sasalt augsne, un līdz mēneša beigām sasaluma dziļums sasniedz 20–50 cm. Upēs un ezeros ledus biezums ap 10–20 cm. Rīgas jūras līcis normālās ziemās aizsalst ap janvāra vidu. Janvārī valdošie ir dienvidu vēji. No nelabvēlīgām laika parādībām var būt vētra, apledojums, putenis un stipra snigšana.

1988. gada janvārī rietumu rajonos vietām piemājas dārzos ziedēja prīmulas, ceriņiem un augļu koku pumpuriem parādījās jau zaļas maliņas.

20. gadsimta aukstākās ziemas, aukstākie janvāri bija 1940., 1942., 1956. gadā. 1942. gada ziemā stabils un stiprs sals pieturējās 4,5 mēnešus. Rīgas līcis bija aizsalis vairāk nekā 3 mēnešus, ledus biezums sasniedza 80–90 cm.

Arī 1987. gada janvārī aukstā Sibīrijas anticiklona atzars izplatījās līdz pat Baltijas jūrai, izraisot strauju gaisa temperatūras pazemināšanos. Mēneša pirmajā dekādē ļoti auksts gaiss pāri Krievijas līdzenumam sasniedza Latviju, un austrumu rajonos atsevišķās naktīs gaisa temperatūra noslīdēja līdz −37 grādiem, savukārt rietumu rajonos līdz −32 grādiem, arī Rīgā gaiss atdzisa līdz −32 grādiem.

Ļoti auksts bija arī 1985. gada janvāris, kad ledains sals un balti pārslu virpuļi valdīja milzīgajos Eiropas un Āzijas plašumos. Visā pasaulē pēc kārtas tika uzstādīti aukstuma, sniega biezuma un brāzmaina vēja rekordi. Ledus biezums Latvijas upēs sasniedza 30 cm, aizsala Rīgas līča lielākā daļa.

Dižas ziemas bijušas arī vēl senāk, tā piemēram, 1740. gadā Baltijas jūra aizsalusi, un no Latvijas uz Zviedriju braukuši kamanās.

Februāris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salts februāra rīts Rīgā.

Februāris ir ziemas pēdējais mēnesis. Turklāt Latvijas klimata apstākļos, tāpat kā janvāris, tas ir viens no aukstākajiem mēnešiem gadā. Pēdējos 10 gados tomēr vairāk bijušas siltas ziemas nekā sals un sniegputeņi.

Mēneša vidējā temperatūra parasti ir no −6,0, –7,0 valsts austrumu daļā līdz −3,0, −4,0 grādiem rietumu rajonos. Vidēji 15—17 dienas ir ar nokrišņiem. Mēneša nokrišņu summa Latvijas lielākajā daļā ir 30–40 mm, no tiem apmēram 50—70% ir sniegs, 10—20% lietus, bet 20—40% jauktie nokrišņi. Lielākajā daļā gadu sniega sega ir pastāvīga, vidēji 7–13 cm bieza rietumu un centrālajos rajonos, 20–30 cm — austrumu rajonos.

Salīdzinājumā ar iepriekšējiem ziemas mēnešiem, palielinās arī saulaino dienu skaits līdz 4—5 dienām mēnesī. Augsne sasalst vidēji līdz 18–25 cm rietumu rajonos, 33–38 cm centrālajos rajonos un līdz 60 cm Latvijas austrumu daļā. Sevišķi aukstās ziemās augsne var sasalt līdz 80–100 cm, bet Latvijas austrumu rajonos pat līdz 130 cm un vairāk. Palielinās arī ledus biezums upēs un ezeros līdz 35–40 cm, bargās ziemās līdz 1 m un vairāk, rietumu rajonu upēs līdz 20–30 cm. Siltos gados ledus sega ir plāna, nesaglabājas ilgi vai arī nemaz neveidojas. Rīgas līcis vairumā ziemu pārklājas ar nepārtrauktu ledus segu, kas februārī sasniedz 10–20 cm biezumu. Tomēr vidēji vienā no katrām četrām ziemām līcis neaizsalst. Februārī valdošie ir dienvidu vēji. Dienu skaits ar stipru vēju (15 m/s un vairāk) var būt 5—6 dienas, savukārt jūras piekrastē pat 11—14 dienas.

Ļoti silts februāris bija 1989. un 1990. gadā, kad mēneša vidējā gaisa temperatūra par 8—10 grādiem pārsniedza norumu. 1,5—2 mēnešus agrāk nekā parasti sākās pavasaris — februāra beigās Kurzemē bērzos un kļavās sākās sulu cirkulācija, ziedēja sniegpulkstenītes, vizbulītes. No upēm jau bija izgājis ledus. Šie februāri bija vissiltākie pēdējos 100 gados. Kopumā siltākās ziemas ar lielāko pozitīvās temperatūras anomāliju bija 1989./1990. gadā un 1974./1975. gadā.

Kopumā aukstākais februāris bijis 1929., 1940. un 1985. gadā, kad mēneša vidējā gaisa temperatūra bija līdz 9,5 grādus zemāka par normu.

Pēdējos 10—12 gados uz vairāku siltu ziema fona ar salu un siegu izcēlās 1994. gada februāris, kad jau ar pirmajām dienām iestājās ļoti auksts laiks. 1213. februārī Daugavpilī gaiss atdzisa līdz −33 grādiem, savukārt Rīgā līdz −29 grādiem. Strauji aizsala Rīgas līcis, kuģiem ceļu atbrīvoja ledlauzis.

Arī 1996. gada februāris bija ļoti auksts un sniegots. No 7.11. februārim minimālā gaisa temperatūra austrumu rajonos un Jelgavas apkārtnē noslīdēja līdz −31, −33 grādiem, un vidējā diennakts temperatūra bija 10—15 grādus zemāka par normu, bet visa mēneša vidējā temperatūra 3—5 grādus zemāka pār normu.

Marts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Marts ir pirmais pavasara mēnesis. Upes pamazām atbrīvojas no ledus, mēneša otrajā dekādē, sākot no rietumu rajoniem, izzūd arī sniega sega, tomēr Vidzemes centrālajā augstienē tā parasti vēl turas līdz mēneša beigām. Mēneša sākumā sniega segas biezums vidēji vēl ir 5–10 cm, savukārt austrumu rajonos 15–28 cm. Ziema parasti atvadās Gaiziņkalnā, kur sniegs parasti noturas visilgāk.

Pavasara iestāšanos nosaka pēc dažādām pazīmēm:

  • Astronomiskais pavasaris — to nosaka saules stāvoklis;
  • Klimatiskais pavasaris — vidējā diennakts gaisa temperatūra stabili paaugstinās virs 0 °C;
  • Sinoptiskais pavasaris — mainās atmosfēras procesi, vairāk valda kontinentālas gaisa masas, anticikloni;
  • Fenoloģiskais pavasaris — atlido gājputni, uzzied vizbulītes u.c.

Martā valdošie ir D, DR vēji. Mēneša vidējā gaisa temperatūra ir no −2,0, −3,0 °C Latvijas austrumu daļā līdz −0,4, −0,7 °C rietumu piekrastē. Vidēji 12—15 dienas ir ar nokrišņiem, to mēneša summa 25–40 mm, 40—50% nokrišņu ir sniegs, 15—20% lietus, 30—40 ir jaukti nokrišņi. Tomēr ilgstoši (2—3 nedēļas pēc kārtas) var turpināties sauss un saulains laiks. Gaisa relatīvais mitrums parasti nepārsniedz 50—60%.

Augsnes sasalums marta sākumā ir lielākais visā ziemas sezonā un sasniedz vidēji 36–48 cm (maksimāli 123 cm), savukārt Latvijas autsrumu daļā 40–66 cm (maksimāli 136 cm). Pēc tam sākas strauja augsnes atkušana, un siltos gados augsne jau ir pilnībā atkususi.

Vissiltākais marts bijis 1968., 1973. un 1990. gadā, kad mēneša beigās atsevišķās dienās vidējā diennakts temperatūra sasniedza +11 °C un vairāk, kā tas parasti ir maija vidū. Kopumā vissiltākais marts bijis 1990. gadā, kad mēneša vidējā gaisa temperatūra izrādījās 5—7 grādus augstāka par normu. Krasi laika apstākļu kontrasti bija 1997. gada martā, kad mēneša pirmajā pusē bija ļoti silts laiks — 3—4 nedēļas agrāk nekā parasti sākās dabas atmoda, brieda pumpuri, ziedēja vizbulītes, sākās sulu cirkulācija, tomēr ap 14.—15.martu atgriezās ziema — zemi atkal pārklāja sniega sega, gaisa temperatūra pazeminājās līdz −18 grādiem — upēs un ezeros atsākās ledus veidošanās.

Turpretī visaukstākais marts bijis 1942. gadā, kad mēneša vidējā gaisa temperatūra izrādījās ap 9 grādiem zemāka par normu.

Aprīlis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aprīlis ir ne tikai dabas atmodas laiks, bet arī laiks, kad ziema vēl cīnās ar pavasari, negribēdama atkāpties. Vidējā gaisa temperatūra sasniedz no +2,9 °C valsts ziemeļaustrumos līdz +5,2 °C Viduslatvijas dienvidos.

Latvijas lielākajā daļā pastāvīga sniega sega nokūst, tomēr aprīļa sākumā vēl var turpināties slēpošanas sezona. Vidzemes centrālajā augstienē sniega sega parasti saglabājas līdz aprīļa otrās dekādes beigām, bet aukstos gados sniega segas kušana var turpināties līdz pat mēneša beigām. Arī pēc tās izzušanas īslaicīgi sniega segas periodi iepējami visu aprīli un pat vēl arī maijā.

Laika apstākļi aprīlī mēdz būt visdažādākie. Reizēm vēl ziema ņem virsroku ar cīruļputeņiem un salu. Tomēr ar katru dienu vairāk arī pavasaris nostiprina savas pozīcijas. Saule šajā laika spīd apmēram 200 stundas (ziemas mēnešos tikai 70 stundas), un mēneša beigās jau var būt vasarīgi karsts. Visā teritorijā atjaunojas augu veģetācija — briest pumpuri, bērzos kļavās vērojama sulu cirkulācija. Atmosfēras procesi ievērojami atškiras no ziemas mēnešiem, jo samazinās Atlantijas ciklonu aktivitāte virs Eiropas, līdz ar to arī nokrišņu daudzums.

Šis ir arī pavasara palu laiks, kad upes atbrīvojas no ledus. Ūdenslīmeņi sasniedz maksimumu, bet, izveidojoties ledus sastrēgumiem, iespējama plaša palieņu applūšana. Līdz aprīļa beigām visā Latvijas teritorijā augsne jau ir pilnīgi atkususi. Visvēlāk — mēneša otrajā pusē tas notiek austrumu augstieņu rajonos. Valdošie vēji rietumu rajonos ir dienvidu, savukārt centrālajos rajonos tas iegriežas no ziemeļiem, bet austrumu rajonos — rietumu vējš.

Maijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzegužkalns Rīgā. 2009. gada 2. maijs.

Dienas garums maijā palielinājies jau līdz 16—17 stundām, kļūst arvien siltāks. Latvijā vidējā gaisa temperatūra ir no +8,3 °C ZR daļā līdz +12 °C DA, kas ir apmēram par 7 grādiem augstāka nekā aprīlī. Bieži vērojami lieli gaisa temperatūras kontrasti gan diennakts, gan arī mēneša robežās. Siltas, pat vasarīgas dienas nereti mijās ar spēcīgiem aukstuma periodiem, kas var iestāties vidēji 2—3 reizes mēnesī. Tomēr dažkārt maijs var būt pat siltāks par jūniju (1967., 1983. gads), bet citreiz pat aukstāks nekā aprīlis (1927., 1951. gads). Visbiežāk gan, sākot ar otro dekādi, vidējā diennakts temperatūra pārsniedz +10 °C grādu robežu.

Sākas aktīvs augu veģetācijas periods, kad bīstamas ir nakts salnas. Latvijas rietumu un centrālajos rajonos tās parasti izbeidzas otrajā dekādē, bet ZA rajonos un Vidzemes augstienē — trešajā dekādē. Aukstos pavasaros tās var būt pat līdz jūnija vidum, turpretī siltos pavasaros salnas beidzas jau aprīlī.

Maijā Atlantijas okeāna gaisa masu ietekme jūtama mazāk, tādēļ ir daudz skaidru un saulainu dienu, maz nokrišņu, miglu, un sauss laiks var turpināties pat 2—3 nedēļas. Kopumā vidēji 11—14 dienas ir ar nokrišņiem. Pārsvarā līst, un tikai 2—8% (austrumu rajonos 13—17%) ir jaukti nokrišņi, krusa, 1—2% sniegs, var izveidoties pat īslaicīga sniega sega.

Vēja virziens maijā ir mainīgs, bet dienu skaits ar stipru vēju ir neliels. No bīstamām laika parādībām iespējamas vētras (pēc Boforta vēja ātruma novērtēšanas skalas), pērkona negaiss, krusa, stipras lietusgāzes, slapja sniega apledojums (ļoti reti).

Neparasti karsts un sauss bija 1993. gada maijs — it īpaši mēneša pirmā un otrā dekāde. Intensīvi uzkrājās siltums, un augu attīstības fāzes par 2—3 nedēļām apsteidza parastos termiņus. Gandrīz pusē mēneša dienu gaisa temperatūra sasniedza +25 grādu un vairāk. Jāpiebilst, ka pēdējos 100 gados Latvijā biežāk bijuši silti maiji.

Pēdējā desmitgadē auksti maiji ar biežām salnām bijuši 1990., 1997., 1999. un 2000. gadā. 2000. gadā pēc karstā, vasarīgā aprīļa jau maija pirmajās dienās Latviju aptvēra spēcīgs aukstuma vilnis, kad salnas gaisa sasniedza −1, −5 grādus, bet uz augsnes austrumu rajonos termometra stabiņš noslīdēja pat līdz −7 grādiem; zāles augstumā pat līdz −11 °C grādiem.

Ilgstošs sausums maijā valdījis, 1919., 1938., kā arī 1941. gadā, kad Latvijas lielākajā daļā nav lijis visu mēnesi. Arī 1992. gadā ap maija vidu iestājās ilgstošs sausuma periods, mežos plosījās ugunsgrēki. Savukārt 1993. gadā ilgstošs sausuma periods iestājās no 24.aprīļa un ilga līdz maija 3 dekādes vidum. 2000. gadā Latviju no aprīļa piemeklēja sausuma periods, kas ilga vairāk nekā mēnesi. 1990. gada maijā Latvijā valdīja ļoti kontrastains laiks — maija pirmā puse bija silta, tuklāt augi pat cieta no sausuma, noziedēja ceriņi, turpretī pēdējā dekādē iestājās auksts laiks — ar krusu, slapju sniegu, lietu, pērkona negaisu un salnām.

Jūnijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skats no Gaiziņkalna.

Vai zinājāt, ka senie ķelti jūnijam devuši nosaukumu Zirgu mēnesis, savukārt īri to nodēvējuši par Medus mēnesi, bet skoti par Zemeņu mēnesi? Turpretī senie latvieši jūniju dēvējuši par Ziedu mēnesi — Latvijā tas ir pirmais vasaras mēnesis, kad dabā viss sparīgi aug, pieņemas spēkā un reibinoši smaržo.

Saule Latvijā šajā laikā ir pacēlusies visaugstāk, un no 21. līdz 23. jūnijam tās spīdēšanas ilgums sasniedz maksimumu: 17 stundas un 53 minūtes. Kopumā tā spīd vidēji 280 stundas. Gaiss arvien turpina iesilt, bet tas nenotiek vairs tik strauji kā pavasarī. Jūnijs ir vidēji 4—5 grādus siltāks par maiju.

Parasti diennakts vidējā gaisa temperatūra stabili paaugstinās virs +15 grādiem, iesilst arī ūdens gan upēs un ezeros, sasniedzot ap 20 grādiem, turpretī Rīgas jūrmalā 16—17 grādus. Lai arī dienas jūnijā ir siltas, naktis vēl ir vēsas, turklāt aukstos jūnijos vēl iespējamas arī salnas. Jūnijā valdošie ir R, DR vēji. Katru gadu jūnijā iespējamas stipras lietusgāzes, kad dažās stundās var nolīt visa mēneša norma un pat vēl vairāk.

Jūlijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tipiska jūlija ainava Latvijā. Madonas šoseja.

Latvijā jūlijs ir vasaras vidus, kad spožā, karstā saulē zied un saldi smaržo liepas, laukos ļaudis steidz vākt sienu. Šajā laikā vidējā diennakts gaisa temperatūra parasti sasniedz visaugstāko atzīmi: 18—19 grādus. Tomēr karstākais laiks jūlijā gan biežāk novērots tieši Austrumlatvijā — Latgales dienvidos. Jūlijā valdošie ir dienvidrietumu, rietumu puses vēji.

Vasarās ar pastiprinātu ciklonu darbību, kad ieplūst mitrās Atlantijas gaisa masas, laiks ir mitrs, apmācies, turklāt saules siltuma pieplūdums samazinās uz pusi — ir vēss , piemēram, 1979. gada jūlijā tikai pāris dienas bija saulainas.

Latviju pat jūlijā kādreiz var sasniegt aukstais polārais gaiss un augsni var klāt pat salnas.

Jūlijā tāpat kā augustā ir lielākais nokrišņu daudzums gadā. Līt var katru otro dienu. Lietus laikā parasti ir arī pērkona negaiss un reizēm pat iespējami virpuļviesuļi.

Augusts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augusts ir mēnesis, kurā vasara jau pamazām raugās uz rudens pusi. Mēneša sākumā var būt vēl ļoti silts, dažreiz pat karstāks nekā jūlijā. Savukārt augusta otrajā pusē, dienas garumam sarūkot vēl vairāk, zeme pakāpeniski atdziest un pazeminās arī gaisa temperatūra. Jo tuvāk mēneša beigām, jo vairāk gaisā jūtama rudens smarža, bet mazāk karstu un pat siltu dienu.

Mēneša vidēja gaisa temperatūra stabili pazeminās zem 15 °C un beidzas meteoroloģiskā vasara, kā arī aktīvs augu veģetācijas periods. Vidzemes augstienē tas notiek agrāk, turpretī piekrastes rajonos vēlāk. Arvien retāk Latvijas teritoriju sasniedz dienvidu gaisa masas, bet biežāki kļūst arktiskā gaisa ieplūdumi. Rudens tuvums sevišķi jūtams naktīs, kad atsevišķos gados atzīmētas jau pirmās salnas gaisā.

Visagrāk tās bijušas Bauskā1973. gada 10. augustā un 1977. gada 20. augustā, turpretī Vidzemes augstienē uz augsnes salnas iespējamas jau pašā augusta sākumā.

Augusts tāpat kā jūlijs ir nokrišņiem bagātākais mēnesis gadā. Vidēji katru otro dienu ir iespējams lietus. Reizēm vēl vērojams arī pērkona negaiss, bet jau retāk nekā jūlijā.

Mēneša otrajā pusē, pazeminoties gaisa temperatūrai, samazinās iztvaikošana un palielinās mitruma krājumi augsnē, tāpēc nakts un rīta stundās, biežāk nekā vasaras vidū, veidojas bieza migla.

Lai arī augustā var būt spēcīgi aukstuma viļņi, kopumā biežāk atkārtojas normāli un silti augusti nekā auksti. Jāpiemin, ka sevišķi auksts laiks valdīja 1956. gadā.

  • 2003. — iekļuva 10 vislietaināko augustu skaitā.
  • 1999. — visa vasara saulaina un karsta. Arī augusta pirmajās divās dekādēs turpinājās ļoti silts laiks. Gaisa temperatūra sasniedza 29 °C.
  • 1997. — saulains karsts laiks, turklāt Rīgā 4 reizes bija pārsniegts atsevišķu dienu gaisa temperatūras maksimums.
  • 1995. — karsts laiks, ļoti daudz saulainu dienu, maksimālā gaisa temperatūra vēl trešajā dekādē atsevišķās vietās sasniedz līdz 33 °C.
  • 1994. — karsta saulaina vasaras otrā puse, augusta pirmajā pusē gaiss vietām sakarst līdz 34 °C.
  • 1992. — vasara bija 40 dienas garāka nekā parasti, otrās dekādes sākumā gaisa temperatūra sasniedza pat līdz 36 °C.
  • 1972. — karsts augusts ar spēcīgām lietusgāzēm.
  • 1939. — neviena diena nebija apmākusies, turklāt mēneša vidējā temperatūra sasniedza 20—22 °C. Tas bijis viskarstākais augusts.
  • 1930. — pēdējo 80 gadu laikā Latvijā vislietainākais augusts.

Septembris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šajā pirmajā rudens mēnesī diena jau ir īsāka par 2 stundām un 30 minūtēm, turklāt mēneša beigās kopš vasaras saulgriežiem tā sarūk jau par 6 stundām. Zeme no saules saņem divreiz mazāk siltuma nekā vasaras dienās. Mēneša vidējā gaisa temperatūra sasniedz vairs tikai 11—13°, kas ir 3—5° zemāka nekā augustā. Pēc 20. septembra, sākot no austrumu rajoniem, vidējā diennakts gaisa temperatūra noslīd zem 10°, un beidzas augu aktīvās veģetācijas periods.

2003. gads, ar vidējo mēneša nokrišņu daudzumu 37% no septembra normas, bija pēdējos 80 gados trešais vissausākais septembris. Vismazāk nokrišņu — tikai 12% no normas — septembrī ir bijis 1949. gadā, savukārt nākamajā — 1950. gadā — tika uzstādīts septembra nokrišņu daudzuma rekords (184% no normas). Visaukstākais — 3,3 grādus zem normas — septembris ir bijis 1993. gadā, vissiltākais — 3,7 grādus virs normas — 1934. gadā.

Ūdens upēs un ezeros atdziest no 15—16 °C mēneša sākumā līdz aptuveni 10 °C mēneša beigās, savukārt Rīgas līča piekrastē līdz 12 °C. Kopumā visaukstākais septembris bijis 1993. gadā. Ap 22.23. septembri, kad saule šķērso debess ekvatoru rudens punktā, diena un nakts ir vienādā garumā. Zemeslodes dienvidu daļā šajā laikā sākas atmodas laiks — pavasaris, turpretī mūsu pusē — rudens.

Tomēr septembrī vēl iespējamas saulainas siltas un pat karstas dienas, ko dēvē par atvasaru.

Latvijā rudens ir visgarākais gadalaiks. Valdot DR, R vējiem, pārsvarā ieplūst mitrais jūras gaiss, palielinās lietaino dienu skats pat līdz 17 dienām mēnesī, tomēr lietusgāzes nav tik spēcīgas kā vasarā. Pārsvarā līst, tomēr iespējama arī īslaicīgas sniega segas izveidošanās. Palielinās arī augsnes mitrums, jo samazinās iztvaikošana. Rudens ir arī vētru laiks, it īpaši jūras piekrastē.

Oktobris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rudens Dzegužkalnā, Rīgā.

Oktobrī Latvijā satiekas vai visi gadalaiki — var būt gan silts kā vasarā, pat pērkona negaiss, te atkal strauji auksts, slapjdraņķis un pat sniegs. Oktobrī zemi klāj krāsainu lapu paklājs, bet dažu rītu jau var pārsteigt sniega sega.

Ļoti sauss un silts bijis 1975. gada oktobris, kad nokrišņu daudzums nesasniedza pat pusi no mēneša normas. Rīgā garākais sausuma periods oktobrī bijis 1884. gadā no 4. septembra līdz 25. oktobrim.

Tā kā saules stari vairs nespēj pietiekami iesildīt gaisu, mēneša vidējā gaisa temperatūra Baltijas jūras piekrastē noslīd līdz +7, +8,5 grādiem, savukārt pārējā teritorijā +5, +6 grādiem. Kopumā gaisa temperatūra oktobrī ir par 5—6 grādiem zemāka nekā septembrī. Oktobra trešajā dekādē vidējā diennakts temperatūra stabili pazeminās zem 5 grādiem.

Oktobra pirmajā pusē atsevišķos gados vairākos Latvijas rajonos novērota īslaicīgas sniega segas izveidošanās. Oktobra 3. dekādē pirmais sniegs var uzsnigt arī jūras piekrastē.

Ja oktobra sākumā biežāk ir sauss un saulains laiks, tad otrajā un trešajā dekādē jau arvien vairāk palielinās apmākušos un lietainu dienu skaits, sasniedzot 15—18 dienas. Nokrišņu un zemā iztvaikojuma dēļ augsne bieži ir slapja, lauki pielijuši un dubļaini.

Ūdens upēs un ezeros atdziest līdz +5,+10 grādiem, turpretī Rīgas līča piekrastē līdz +9, +5 grādiem. Palielinoties temperatūras kontrastiem starp gaisu un ūdens baseiniem, aktivizējas ciklonu darbība, kas bieži izraisa rudens vētras.

Kopumā visaukstākais bijis 1976. gads, kad jau ar pirmajām oktobra dienām iestājās sals, turklāt austrumu, ziemeļaustrumu rajonos sāka aizsalt upes un ezeri.

1989. gada 21. oktobrī Smiltenes un Alsviķu iedzīvotāji novērojuši ziemeļblāzmu. Vakarā ap 19:00—21:00 debess ziemeļu pusē novēroti lieli sarkani plankumi ar gaišām viļņveida svītrām.

Novembris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Novembris Latvijā ir pēdējais rudens mēnesis. Savukārt aiz polārā loka iestājas 4 mēnešus gara polārā nakts, bet pie mums diena krietni sarūk, gaismai atstājot tikai nedaudz vairāk par 7 stundām. Siltam, mitram jūras gaisam virzoties pāri jau atdzisušai sauszemei, ūdens tvaiki kondensējas, bieži veidojas migla, debesis pārsvarā ir apmākušās, tāpēc novembris ir viens no tumšākajiem mēnešiem gadā. Tajā ir tikai pāris skaidru dienu, saule spīd ne vairāk par 40 stundām. Mēneša vidējā gaisa temperatūra tomēr vēl ir pozitīva. Jau pirmajā dekādē visā Latvijā izbeidzas augu veģetācijas periods.

15.20. novembrī, sākot no austrumu rajoniem, virzienā uz jūras piekrasti, gaisa temperatūra stabili pazeminās zem 0°, sāk sasalt zeme, upēs un ezeros parādās pirmais ledus. Izveidojas arī sniega sega, tomēr parasti tā nenoturas visu ziemu.

Aktīvu ciklonu darbības rezultātā bieži var būt vētras, turklāt tieši piekrastes rajonos novembrī ir visnestabilākie laika apstākļi.

Kopumā vissiltākais novembris bijis 1968. gadā, kad astoņas reizes tika pārspēti atsevišķu dienu ilggadīgie siltuma rekordi. Turpretī tam sekojošais decembris bijis visaukstākais 20. gadsimtā. Silts rudens pagāja arī 1934. un 1967. gadā, tomēr pēc tam bija auksts ziemas sākums.

Visaukstākais novembris bijis 1919., 1993. un 1998. gadā. Gan 1993., gan arī 1998. gadā jau novembrī Latvijā iestājās ziema, turklāt mēneša pirmajā dekādē mēneša vidējā gaisa temperatūra noslīdēja zem 0°.

Decembris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Decembris Latvijā ir pirmais ziemas mēnesis — aukstākā gadalaika sākuma posms. Dienas šajā laikā sarukušas pavisam īsas — tikai nedaudz vairāk par 6 stundām, un zeme saņem niecīgu siltuma daudzumu. Mēneša vidējā gaisa temperatūra ir jau 5—6 °C zemāka nekā novembrī un svārstās no −4, −5°C Latvijas austrumu rajonos līdz —0,5 °C galējos rietumu rajonos. Baltijas jūras piekrastē stabils sals decembrī novērots 1 reizi 4 gados.

Tas ir arī gaismas gaidīšanas laiks, jo 22. decembrī (garajā gadā 21.decembrī) saule pagriežas uz pavasara pusi un katra diena kļūst par minūti garāka, tomēr īsta ziema vēl tikai sākas.

Decembra pirmajā un otrajā dekādē Latvijas austrumu pusē, bet pēdējā dekādē centrālajos un rietumu rajonos izveidojas pastāvīga sniega sega. Turpretī jūras piekrastē pastāvīga sniega sega gan izveidojas tikai janvāra sākumā.

Decembrī ir vislielākais gaisa relatīvais mitrums — ap 90%, tāpēc aukstums jūtams jo stipri.

Kopumā vissiltākais decembris bijis 1960. gadā, kad pastiprinātas ciklonu darbības rezultātā valdošais bija siltais un mitrais Atlantijas okeāna gaiss. Savukārt senās hronikas vēstī, ka 1537. gadā ziemas pirmajā mēnesī dārzi jau bijuši vienos ziedos. Kopumā visaukstākais decembris bijis 1978. gadā, kad mēneša beigās Latvijas austrumu rajonos tika sasniegts absolūtais gaisa temperatūras minimums −43 °C. Vidējā diennakts gaisa temperatūra šajā laikā bija 15—18 °C zemāka par normu, bet viss decembris izrādījās 6—8 °C aukstāks nekā parasti, lai gan tā gada novembris bijis 4—5 °C siltāks par normu. Ļoti auksta decembra 3. dekāde bijusi arī 1996. gadā. Tā atzīmēta kā viena no aukstākajām 20. gadsimtā, jo vidējā gaisa temperatūra bija 8—12 °C zemāka par normu.

No nelabvēlīgām laika parādībām šajā mēnesī iespējamas vētras, stipra snigšana, putenis, apledojums, sarma, migla.

Temperatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gaisa temperatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas absolūtā minimālā un maksimālā gaisa temperatūra pa dekādēm.

Gaisa temperatūras absolūtais minimums un maksimums pa dekādēm Latvijā. ( °C )
Mēnesis Janvāris Februāris Marts Aprīlis Maijs Jūnijs
Dekāde 1 2 3 1 2 3 1 2 3 1 2 3 1 2 3 1 2 3
Absolūtais maksimums (°C) 10,5 9,7 9,0 10,4 10,4 15,5 15,2 18,4 20,8 28,1 24,4 27,9 29,7 34,4 31,8 33,1 34,4 34,6
Absolūtais minimums (°C) −38,1 −43,0 −42,7 −43,2 −37,9 −33,3 −32,0 −34,4 −29,9 −21,8 −14,8 −10,1 −10,5 −5,5 −4,7 −3,1 −1,4 −1,4
Mēnesis Jūlijs Augusts Septembris Oktobris Novembris Decembris
Dekāde 1 2 3 1 2 3 1 2 3 1 2 3 1 2 3 1 2 3
Absolūtais maksimums (°C) 35,3 36,0 36,0 37,8 35,6 33,0 31,6 32,0 27,7 24,9 21,8 18,7 17,2 15,3 12,4 12,5 11,7 9,8
Absolūtais minimums (°C) 1,1 1,9 2,2 0,0 0,4 −1,7 −2,5 −5,3 −7,3 −9,0 −10,2 −14,7 −19,0 −21,0 −24,6 −29,8 −33,0 −42,9

Gaisa temperatūras minimums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gaisa temperatūras absolūtais mēneša minimums desmit Latvijas meteoroloģiskajās novērošanas stacijās.

Gaisa temperatūras absolūtais mēneša minimums ( °C )
Nr. Vieta Mēnesis Gadā
Jan Feb Mar Apr Mai Jūn Jūl Aug Sep Okt Nov Dec
1 Ainaži −35,1 −35,3 −34,4 −18,8 −7,5 −1,3 2,7 0,2 −4,8 −13,8 −18,7 −37,1 −37,1
2 Alūksne −37,4 −36,8 −28,8 −15,9 −5,8 −0,3 2,9 0,7 −5,1 −10,6 −20,6 −36,8 −37,4
3 Daugavpils −42,7 −43,2 −32,0 −18,6 −5,5 −1,3 2,1 −1,5 −5,0 −14,7 −24,1 −38,7 −43,2
4 Dobele −34,1 −35,9 −25,7 −13,2 −3,7 0,3 4,7 1,9 −3,7 −9,2 −21,7 −31,9 −35,9
5 Liepāja −32,9 −31,6 −23,8 −10,1 −4,3 0,5 4,8 4,6 −1,7 −7,3 −17,5 −25,8 −32,9
6 Ventspils
7 Mērsrags −33,7 −36,2 −28,9 −16,2 −5,4 −2,2 3,3 1,4 −3,9 −10,0 −18,1 −25,4 −36,2
8 Priekuļi −36,5 −38,0 −26,4 −12,6 −5,4 −1,4 3,5 −0,1 −4,5 −12,9 −20,6 −39,0 −39,0
9 Rīga −33,7 −34,9 -23,3 −13,1 −5,5 -1,2 4,0 0,0 −4,1 −8,7 −18,9 −31,9 −34,9
10 Stende −34,5 −36,1 −27,9 −15,9 −5,4 −3,1 2,0 −0,2 −4,5 −11,8 −16,7 −26,0 −36,1
11 Zīlāni −38,5 −36,7 −32,3 −14,4 −6,0 −0,4 2,7 0,1 −6,4 −10,9 −22,0 −35,2 −38,2

Gaisa temperatūras maksimums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gaisa temperatūras absolūtais mēneša maksimums desmit Latvijas meteoroloģiskajās novērošanas stacijās.

Gaisa temperatūras absolūtais mēneša maksimums ( °C )
Nr. Vieta Mēnesis Gadā
Jan Feb Mar Apr Mai Jūn Jūl Aug Sep Okt Nov Dec
1 Ainaži 7,3 10,8 17,5 25,1 29,5 33,2 32,7 33,2 30,0 22,0 15,4 10,5 33,2
2 Alūksne 7,9 10,9 18,2 26,5 30,2 30,8 33,3 32,9 29,4 21,1 13,1 10,0 33,3
3 Daugavpils 7,6 13,1 18,4 27,6 31,8 32,8 35,1 36,4 31,3 24,0 16,3 10,4 36,4
4 Dobele 9,5 13,8 20,0 26,1 30,6 33,1 35,8 34,4 30,7 23,5 16,8 11,1 35,8
5 Liepāja 7,9 15,5 17,8 25,4 30,0 33,0 33,7 35,6 30,7 22,2 15,4 10,1 33,7
6 Ventspils
7 Mērsrags 9,4 13,6 20,8 26,8 31,6 34,6 34,4 33,8 29,1 24,9 15,5 13,9 34,6
8 Priekuļi 7,9 10,9 17,2 25,9 30,3 32,0 34,0 32,7 29,5 21,5 14,3 9,8 34,0
9 Rīga 10,1 13,5 20,5 26,5 30,4 32,5 34,5 33,6 29,4 23,4 17,2 11,5 34,5
10 Stende 8,5 12,0 18,3 25,8 29,0 32,6 33,6 34,3 29,7 23,5 16,1 10,5 34,3
11 Zīlāni 7,8 11,8 18,0 26,3 30,0 31,9 34,5 34,3 30,5 22,6 16,6 9,9 34,5

Nokrišņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidējie mēneša un gada nokrišņu summa (mm) Latvijas meteoroloģiskajās novērošanas stacijās. Aprēķini veikti par laika posmu no 1961. līdz 1990. gadam.

Termins "nokrišņi" ietver šķidros (lietus), cietos (sniegs) un jauktos atmosfēras, kā arī stipru rasas, sarmas, salnas un miglas radītos nokrišņus. Nokrišņu daudzumu meteoroloģijā mēra milimetros: 1 mm biezs ūdens slānis rodas, izlejot 1 litru ūdens uz 1 m² horizontālas virsmas, ūdenim neaiztekot, neiesūcoties un neiztvaikojot.

Mēneša un gada nokrišņu summa (mm) 19611990.
Nr. Vieta Mēnesis Gadā
Jan Feb Mar Apr Mai Jūn Jūl Aug Sep Okt Nov Dec
1. Ainaži 37 25 30 35 43 54 65 76 80 70 71 55 641
2. Alūksne 40 32 36 40 53 74 84 85 70 62 61 54 691
3. Daugavpils 36 27 34 40 51 73 83 74 66 52 52 46 634
4. Dobele 31 22 28 39 43 51 79 76 59 52 55 39 574
5. Liepāja 46 31 36 35 40 46 74 80 78 74 83 67 690
6. Mērsrags 38 25 30 37 40 52 72 75 75 60 65 48 618
7. Priekuļi 31 22 31 40 51 66 90 92 81 64 61 46 674
8. Rīga 33 25 31 39 43 61 79 79 76 60 61 49 636
9. Stende 40 26 35 37 42 56 83 79 77 68 70 53 666
10. Zīlāni 39 30 38 42 52 65 75 79 69 58 59 55 662

Vējš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vētras[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atmosfēras cirkulācijas virs Eirāzijas kontinenta un Atlantijas okeāna rezultātā izveidojušais atmosfēras spiediena sadalījums nosaka, ka rudens un ziema Latvijā ir gada gaitā visstiprāko vēju laiks. Par to liecina ne tikai ilggadīgais vidējais vēja ātrums gada mēnešos, bet arī datumi, kad Latvijā ir bijuši visstiprākie vēji. Rudens—ziemas periodā vēja pastiprināšanās visbiežāk aptver visu Valsts teritoriju. Latvijā dominējošie šajā gadalaikā ir rietumu—dienvidrietumu—dienvidu kvadranta vēji, tādējādi stiprie vēji parasti kā pirmo skar Kurzemes Baltijas jūras piekrasti, kur tie arī ir visintensīvākie. Turpmāk, mērojot ceļu pāri Latvijai, reljefa un veģetācijas, visvairāk mežu, ietekmē vēju stiprums samazinās, parasti vismazākās vērtības sasniedzot Latvijas austrumu iekšzemes rajonos.

Visstiprāko vēju gadījumu Latvijā novērtējums tiek veikts, par noteicošo raksturlielumu izvēloties vidējo no visās novērojumu stacijās reģistrētajiem maksimālajiem vēja ātrumiem brāzmās konkrētajā vēja pastiprināšanās gadījumā.

Spēcīgākās vētras Latvijā kopš 1960. gada.
Nr. Visstiprāko vēju Latvijā datumi Vidējais no maksimālajiem vēja ātrumiem brāzmās, m/s Vislielākais no maksimālajiem vēja ātrumiem brāzmās, m/s Vismazākais no maksimālajiem vēja ātrumiem brāzmās, m/s
1. 1967. gada 17.—18. oktobris 29,25 48 20
2. 1969. gada 1.—4. novembris 29,13 44 20
3. 2005. gada 8.—9. janvāris 29,09 40 24
4. 1993. gada 14. janvāris 25,14 35 19
5. 1978. gada 23. novembris 25,13 32 22
6. 2001. gada 15.—16. novembris 24,50 35 19
7. 2008. gada 22.—23. februāris 23,80 31 17
8. 1969. gada 22.—23. septembris 23,30 34 16
9. 2001. gada 31. oktobris — 1. novembris 23,23 36 17
10. 1983. gada 30. decembris — 1984. gada 1. janvāris 23,21 29 19
11. 2013. gada 28.—29. oktobris 23,16 30 17
12. 1993. gada 22.—23. janvāris 22,90 30 18
13. 1988. gada 30.—31. decembris 22,55 28 18

Tabulā sniegtā informācija par trīspadsmit visstiprāko vēju gadījumiem Latvijā liecina, ka pirmajos trīs vidējais no visās novērojumu stacijās reģistrētajiem maksimālajiem vēja ātrumiem brāzmās ir bijis ļoti tuvs (29 m/s) un ievērojami pārāks par tiem sekojošajiem (23–25 m/s). Turpmākajos, tabulā nesniegtajos vēja pastiprināšanās gadījumos vidējais no visās novērojumu stacijās reģistrētajiem maksimālajiem vēja ātrumiem brāzmās ir 22 m/s un mazāk.[1]

Gadu rekordi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Regulāra meteoroloģisko datu apkopošana, kas aptvertu visu Latvijas teritoriju, sākot no 1924. gada, kad Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra sāka apkopot šāda veida informāciju,[2] tādēļ informācija par Latvijas vissiltākajiem, visaukstākajiem kā arī vismitrākajiem un vissausākajiem gadiem meteoroloģisko novērojumu vēsturē tiek datēta sākot no šī gada.

Par vissiltāko gadu Latvijā tiek uzskatīts 1989. gads, kad vidējā gada gaisa temperatūra bija 7,65 °C. Otrais siltākais ir 2008. gada ar temperatūru 7,60 °C, bet trešais — 2000. gads (7,54 °C). 2007. gads bija 7. vissiltākais (7,2 °C), savukārt 2006. gads: vienpadsmitais (7,1 °C). Aukstākais gads Latvijā bija 1941. gads, kurā gada vidējā temperatūra bija tikai 3,1 °C.[3]

Vismitrākie gadi, ar vislielāko nokrišņu daudzumu, bija 1928. gads, kurā nokrišņu summa sastādīja 134% no vidējās gada nokrišņu normas un 2007. gads, kurā kopējā nokrišņu summa bija 785 mm. 2008. gads bija 9. vismitrākais gads Latvijas novērojumu vēsturē ar 757 mm nokrišņu, kas sastādīja 115% no vidējās gada nokrišņu normas. Savukārt sausākie gadi Latvijā bija 1951. gads ar 75% un 2006. gads, kurā nokrišņu summa sastādīja 530 mm jeb 80% no gada normas.

Latvijā reģistrētie meteoroloģiskie ekstrēmi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā reģistrētie meteoroloģiskie ekstrēmi
Raksturojums Dati Vieta Datums
Visaugstākā gaisa temperatūra +37,8 °C Ventspils 2014. gada 4.augusts
+36,7 °C Ventspils 2014. gada 3.augusts
+36,4 °C Daugavpils 1943. gada 4.augusts
+36,0 °C Jelgava 1994. gada 13. jūlijs[4]
Viszemākā gaisa temperatūra −43,2 °C Daugavpils 1956. gada 8. februāris
Pēdējā pavasara salna gaisā Lielā daļā Latvijas teritorijas 1982. gada 24. jūnijs
Pirmā rudens salna gaisā Cenu pagasts 1975. gada 15. augusts
Vislielākais nokrišņu daudzums gadā 1007 mm Priekuļu pagasts 1928. gads
Vismazākais nokrišņu daudzums gadā 384 mm Ainaži 1939. gads
Vislielākais nokrišņu daudzums diennaktī 160,2 mm (6 st.) Ventspils 1973. gada 9. jūlijs
Vislielākais nokrišņu daudzums mēnesī 330 mm Nīcas pagasts 1972. gada augusts
Vismazākais nokrišņu daudzums mēnesī Bez nokrišņiem Visā Latvijā
Rīga

1938. un 1941. gada maijs
2006. gada janvāris
2008. gada augusts
Visbiezākā sniega sega 130 cm (126) Gaiziņkalns 1931. gada 16.20. marts
Visvairāk dienu ar puteņiem mēnesī 19 dienas Liepāja 1956. gada februāris
Visvairāk miglainu dienu gadā 143 dienas Gaiziņkalna apkārte 1946. gads
Visilgstošākā migla 93 stundas Alūksne 1958. gads
Visaugstākais atmosfēras spiediens 799,5 mm Hg
(1066 hPa)
Liepāja 1907. gada janvāris[5]
Viszemākais atmosfēras spiediens 699,7 mm Hg
(933 hPa)
Vidzemes augstiene 1962. gada 13. februāris
Visvairāk dienu ar negaisu gadā 52 dienas Vidzemes augstiene 1954. gads
Visstiprākais vējš (vēja summa 10 minūšu intervālā) 34 m/s Ventspils 1969. gada 2. novembris
Visstiprākās vēja brāzmas 48 m/s Liepāja 1967. gada 18. oktobris

Stiprākās vēja brāzmas Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neparastas dabas parādības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Virpuļviesuļi (tornado)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stiprākais virpuļviesulis Latvijā ir novērots Vidzemē, 1986. gada 7. jūlijā. Ap plkst. 14:00 pār apkārtni Ogres krastos netālu no Ērgļiem uznāca spēcīgs negaiss. Sacēlās spēcīgas vēja brāzmas, kas lauza vai visām saknēm izgāza lielus kokus. Nedaudz vēlāk no negaisa mākoņiem lejup sāka liekties tumšs virpuļstabs, kas milzīga trokšņa pavadībā aizvirzījās ziemeļaustrumu virzienā līdz Rankai Gulbenes rajonā, 2 stundās veikdams apmēram 50 km lielu attālumu. Šķērsojot ezeru, viesuļa piltuve uzrāva gaisā daudz ūdens ar visām zivīm, ko pēc tam nometa lejā krietnā attālumā no ezera. Nopostītās joslas platums dažās vietās sasniedza 2 km, bet citviet tikai 20 metrus. Viesulim sekoja ļoti stipra 15—20 minūtes ilga lietusgāze, vietām arī krusa. Pavisam cieta 10 lauku saimniecības, viena tika pilnībā noslaucīta no zemes virsas. Gaisā tika uzrauti ne tikai dažādi priekšmeti, bet arī teļi. Pat 100 kg smagi laukakmeņi bija mainījuši atrašanās vietu. Pēc bojājumu apsekošanas tika konstatēts, ka šis bija F2 intensitātes tornado pēc Fudžitas-Pīrsona tornado skalas,[6] kurā vēja ātrums varēja svārstīties 51–70 m/s robežās.

Vēl stipri virpuļviesuļi ir novēroti arī:

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]