1943. gada sprādziens Doma laukumā

Protesta sapulce Rīgas Doma laukumā 1943. gada 13. novembrī.

Sprādziens Doma laukumā bija bumbas sprādziens 1943. gada 13. novembrī nacistiskās Vācijas okupētās Latvijas galvaspilsētā Rīgā. To organizēja komunistiskās pagrīdes darbinieki ar mērķi izjaukt plānoto arodbiedrību demonstrāciju pret 1943. gada 19. oktobrī notikušo Padomju Savienības, Lielbritānijas un ASV ārlietu ministru konferenci Maskavā. Sprādziens notika priekšlaicīgi, nogalinot divus pieaugušos un vienu bērnu. Mūsdienās šis sprādziens tiek vērtēts kā terora akts.

Iemesli

1943. gada janvārī ar Vērmahta 6. armijas sagrāvi beidzās Staļingradas kauja, kas izraisīja lūzumu Otrā pasaules kara gaitā. 1943. gada 10. februārī Hitlers parakstīja pavēli izveidot Latviešu leģionu. Tomēr okupācijas iestāžu izveidotā Ostlandes Latvijas ģenerālapgabala (vācu: Generalbezirk Lettland) Zemes pašpārvaldes (Lettische Selbstverwaltung) aicinājumam brīvprātīgi stāties Latviešu leģionā bija maza atsaucība, tādēļ 1943. gada martā sākās piespiedu iesaukšana. Otrā mobilizācija ar mērķi iesaukt visus 1923. - 1925. gadā dzimušos notika 1943. gada oktobrī un novembrī.

1943. gada 18. oktobrī Maskavā notika trīs Sabiedroto lielvalstu apspriede, lai veiktu priekšdarbus 1943. gada novembra beigās plānotajai Teherānas konferencei ar Rūzvelta, Čērčila un Staļina piedalīšanos. Sabiedroto lielvalstu ārlietu resoru vadītāji Kordels Halls, Entonijs Īdens un Vjačeslavs Molotovs cita starpā izskatīja PSRS valdības pieprasījumu konferencē vienoties par tās pēckara rietumu robežām, ietverot arī 1940. gadā okupēto Baltijas valstu teritorijas.

Laikraksts "Tēvija" 1943. gada oktobrī informēja par PSRS minimālajām prasībām, kas paredzot arī Baltijas valstu kā padomju zemes daļas iekļaušanu Padomju Savienībā. Rīgas radio apgalvoja, ka Lielbritānija un ASV piekāpušās Maskavai visos punktos un tādējādi nodevušas mazās nācijas, kurām pašas kādreiz bija devušas savas garantijas. Lai gan vēlāk izrādījās, ka konferencē pieņemtajos oficiālajos dokumentos Baltijas valstis nebija pieminētas, nacistu propaganda Maskavā notiekošo centās izmantot savās interesēs, maksimāli mobilizējot visus spēkus cīņā pret boļševismu.

1943. gada 12. novembrī laikrakstā "Tēvija" bija publicēts Aroda savienības aicinājums nākamajā dienā pulcēties tautas protesta sapulcē Doma laukumā. 13. novembrī visas Rīgas fabrikas, uzņēmumi u.c. pārtrauca darbu agrāk, arī ģimnāzijās notika tikai pirmās stundas. Visapkārt Doma laukumam izkāra tikai Latvijas karogus, Rīgā izplatījās runas, ka Latvijas valsts pasludināšanas 25. gadadienā 18. novembrī vācieši paziņošot par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu vai vismaz zināmas autonomijas piešķiršanu.

Sprādziena sarīkošana

1943. gada 13. novembra rītā Rīgas 6. ģimnāzijas skolnieks Džems Bankovičs ievietoja spridzekli atkritumu urnā pie ēkas Šķūņu ielā 20. Spridzekli jau agrāk bija sagādājis Imants Sudmalis, ieteicot veikt terora aktu kādā rūpniecības uzņēmumā. Tomēr plāni mainījās un pagrīdniekiem tika dots rīkojums izjaukt plānoto arodbiedrību demonstrāciju pret 1943. gada 19. oktobra Padomju Savienības, Lielbritānijas un ASV ārlietu ministru konferenci Maskavā. Eksplozijai vajadzēja notikt īsi pirms mītiņa divpadsmitos, taču mīna sprāga jau pusdesmitos, nogalinot netālu strādājošo arhitektu Artūru Ramani un strādnieku Jāni Pogankinu. Nelaimīgā kārtā šajā brīdī garām gāja arī Rīgas 26. pamatskolas audzēknis, desmitgadīgais Jānis Stīga, kas vēlāk mira ceļā uz slimnīcu. Ievainoja vēl divus tuvumā esošos strādniekus, turklāt vienu no viņiem smagi.

Neraugoties uz sprādzienu, mītiņš Doma laukumā notika plānotajā laikā. Doma laukums bija ļaužu pārblīvēts un izrotāts ar sarkanbaltsarkaniem karogiem, vienā laukuma malā bija uzcelta koka tribīne, bet aiz tās novietots milzu plakāts ar uzrakstu: «Mūsu atbilde Maskavai ir cīņa!» Mītiņa noslēgumā pēc Arodu savienības vadītāja Arvīda Rojas uzrunas cilvēku tūkstoši trīs reizes nodziedāja latviešu tautas lūgšanu «Dievs, svētī Latviju!», kam sekoja «Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai» un «Tev mūžam dzīvot, Latvija!». Plašāka sabiedrība par sprādzienu uzzināja tikai vakarā, klausoties Rīgas radio, vai arī nākamajā dienā, izlasot laikraksta «Tēvija» speciālizlaidumu.

Upuru bēres notika pēc trim dienām. Izvadīšanu no Doma baznīcas vadīja arhibīskaps Teodors Grīnbergs, un bojāgājušo šķirstus, kas bija pārklāti sarkanbaltsarkaniem karogiem, pēdējā gaitā uz Meža kapiem pavadīja desmitiem tūkstoši rīdzinieku.

Izmeklēšana

1943. gada 27. decembrī Drošības policijas un SD komandieris Latvijā SS oberšturmbanfīrers Rūdolfs Lange paziņoja, ka spridzeklis Doma laukumā novietots jau iepriekšējā naktī vai arī 13. novembra agrā rītā. Nebija nosakāms, vai sprādziena organizētāju mērķis bijis izjaukt vēlāk paredzēto mītiņu vai arī izraisīt paniku. Tikai 1944. gada februārī arestēja sprādziena organizētājus Imantu Sudmali un Džemu Bankoviču. 1944. gada 13. aprīlī Vācu sevišķā tiesa Rīgā konstatēja, ka abi apsūdzētie 13. novembrī, «kopīgi tīši lietojot sprāgstvielas, ir nogalinājuši trīs cilvēkus un izraisījuši divu cilvēku smagu ievainošanu, turklāt izdarītā sekas ir bijušas paredzamas». Imantu Sudmali, Džemu Bankoviču un viņu līdzzinātāju Maldi Skreiju sodīja ar nāvi 1944. gada 25. maijā.

Piemiņa

Grēcinieku ielu Vecrīgā Latvijas PSR laikā pārdēvēja Imanta Sudmaļa vārdā, arī citviet Latvijā viņa tika nosauktas ielas, skolas, kolhozi, pionieru pulciņi un pat kuģis. Rīgas Komunāru laukumā 1960. gadā uzstādīja tēlnieces Leas Davidovas-Medenes veidoto Sudmaļa krūšutēlu. Džema Bankoviča un Malda Skreijas vārdā nosauca Rīgas pilsētas 2. ģimnāziju. 1978. gadā Liepājā uzcēla Sudmaļa pieminekli (skulptori Vilnis Albergs un Gaida Grundberga).

Pieminekļus nojauca, skolas un ielu nosaukumus mainīja pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.