1969. gada 2. novembra orkāns Latvijā

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
1969. gada 2. novembra
orkāns Latvijā
Vieta Visa Latvijas teritorija
Datums 1969. gada 2. novembrī
Vējš Daugavpils 44 m/s
Rīga 40 m/s
Ventspils 35 m/s
Ūdens līmenis Rīga: 224 cm
(229-247 cm B.S.)
Postījumi Izgāzti 14,6 miljoni m³ koksnes
Bojā gājušie 30 cilvēki
Ievainotie nav zināms

1969. gada 2. novembra orkāns Latvijā bija otra spēcīgākā un postošākā rudens vētra Latvijas vēsturē (kopš 1960. gada, kad tika uzsākta vēja brāzmu reģistrēšana). 1969. gadā Latvijas teritoriju šķērsoja dziļa ciklona centrs un ziemeļrietumu vējš brāzmās sasniedza 44 m/s Daugavpilī. Postošāka vēja ietekme bija Latvijas teritorijas austrumu daļā.[1]

Vētrai bija divi vēja pieauguma periodi. Pirmais — stiprākais — sākās 1. novembra vēlā vakarā Baltijas jūras piekrastē un turpinājās visā Latvijā gandrīz visu 2. novembri. Vētrai bija raksturīgs liels vēja brāzmu maksimālā ātruma sadalījums, bet maksimālā vēja brāzmu ātruma novērošanas vieta bija neparasta. Tā bija Daugavpils, kur vēja brāzmas sasniedza 44 m/s. 40 m/s stipras vēja brāzmas tika sasniegtas Ainažos, bet Ventspilī tās bija 35 m/s, Liepājā 32 m/s, bet Rīgā 40 m/s. Vismazākais šai vētras epizodē maksimālo vēja brāzmu ātrums bija 20 m/s (Rūjienā, Alūksnē, Gulbenē, Zosēnos).

Otrreiz vēja ātrums sāka palielināties 3. novembra vakarā, maksimālo ātrumu sasniedzot naktī uz 4. novembri. Šoreiz maksimālais vēja brāzmu ātrums nebija tik stiprs — tas sasniedza 34 m/s (Daugavpilī, Saldū, Skultē), bet vismazākais — 16—17 m/s — tas bija turpat, kur pirmajā vētras posmā — Alūksnē un Zosēnos.[2]

Orkāns nodarīja tautsaimniecībai ievērojamus zaudējumus, pat lielākus nekā iepriekšējais orkāns 1967. gada 18. oktobrī.

Notikumu hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No Ziemeļjūras pāri Skandināvijai virzienā un Tallinu un Pleskavu pārvietojās dziļš ciklons (centrā atmosfēras spiediens bija 722 mm). Naktī no 1. uz 2. novembri Baltijas jūrā, Rīgas jūras līcī un Latvijas teritorijā sākās ļoti stipri vēji, vispirms no rietumiem, bet vēlāk no ziemeļrietumiem. Vēja ātrums 2. novembrī ap plkst. 10.00 no rīta sasniedza vidēji 32 m/s, bet brāzmās — līdz 40 m/s. Līdzīga stipruma vējš bija arī vairākos citos valsts rajonos.

Mežos tika nolauzti un sagāzti vairāk kā 14 miljoni kubikmetru koku, tika sabojātas telefona un elektrolīnijas, daudzām ēkām norauti jumti un nodarīti citi bojājumi.

Sevišķi spēcīgi vētra trakoja Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī. Sākumā rietumi vēji caur Irbes jūras šaurumu sadzina Rīgas jūras līcī ievērojamas ūdens masas. Kad vējš mainīja virzienu, sevišķi augsti uzplūdi veidojās līča dienvidu daļā. Ūdens līmenis 2. novembrī ap plkst. 11.00 Daugavgrīvā sasniedza atzīmi 2,14 metri virs vidējā jūras līmeņa (Kronštates nulles). Rīgas tiltu rajonā ūdens līmenis bija vēl augstāks — ap 2,30 metriem.

Lai gan ikdienas ūdens līmeņa novērojumi Rīgā tika sākti jau 1872. gadā, tik augsts līmenis vēl nekad nebija novērots. Iepriekšējais maksimums 1899. gadā bija par 23 centimetriem zemāks, bet 1967. gada orkāns spēja pacelt Rīgas ūdens līmeni "tikai" līdz atzīmei 175 cm, tātad līmenis bija par 39 cm zemāks nekā 2. novembrī.

Rīgā applūda vairākas Daugavas salas (Kundziņsala, Vējzaķsala un citas), vairākos rajonos abos Daugavas krastos (Sarkandaugavā, Mīlgrāvī, Daugavgrīvā, Bolderājā u.c.) mājās un rūpniecības objektos ieplūda ūdens.

Rīgas jūras līcī viļņu augstums sasniedza 8 un 9 metrus, piekrastē — 4 un 5 metrus. Augstais līmenis, vētra un lielie viļņi nodarīja postījumus arī Jūrmalas pludmalei. Tika noskalotas daudzas kūrortsezonas būves, nolauztas priedes, noskalota daļa no krūmiem apaugušās priekškāpas, izveidojot gar piekrasti 2—3 metrus augstu vertikālu smilts sienu. Lielāki applūdumi notika arī Lielupes un Gaujas grīvās, sevišķi Carnikavas apkārtnē.

Vētra iznīcināja Jūrmalas priekškāpu un dzina viļņus tālāk cietzemē, ka tie pat sāka izskalot meža kāpas pakāji, atsevišķās vietās atkailinot simtgadīgo priežu saknes un nogāžot kokus liedagā. Viļņi pilnīgi noskaloja meža kāpas vaļņa 5—10 m plato pret jūru vērsto malu un dažuviet pat skalojās tai pāri, apberot meža zemsegu ar smiltīm. Taču kāpas priedes izturēja vēja triecienus, tās nelūza. Turpretī ārkārtīgi plašas vējgāzes radās Kurzemes ziemeļu daļas mežos, it īpaši Slīteres rezervātā, kā arī Vidzemes jūrmalā.[3]

Jāaizrāda, ka Baltijas jūras piekrastē uzplūdu vilnis nebija tik augsts kā 1967. gada 18. novembrī. 2. novembrī maksimālie līmeņi šeit bija par 20—30 centimetriem zemāki. Lēšot pēc ilggadējiem ūdens līmeņa novērojumiem Rīgā, tādi jūras uzplūdi kā 1969. gada 2. novembrī vidēji var atkārtoties reizi 333 gados.[4]

Seku likvidēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas jūras līča krasta nostiprināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1970. gada pavasarī Jūrmalas pilsētas izpildkomiteja mežziņa A. Homkas vadībā ķērās pie kāpas atjaunošanas, stādījumiem izvēloties gan smilšu kārklu (Saliz daphnoides Vill.), gan tā krustojumus, bet kāpas nostiprināšanai — līdz 5 cm resnu kārklu klūgu guldīšanu traktorvilces arkla vagās. Pēc tam kā vienā, tā otrā gadījumā uzbēra trūdzemi un stādījumus iežogoja. Šajā darbā nācās sastapties arī ar nopietnām grūtībām — vietām iestādītos spraudeņus vējš atsedza, citur atkal ieputināja smiltīs. Tomēr sešu gadu laikā (1970.—1975. gads) priekškāpas atjaunošana Jūrmalā 22 kilometru garumā tika sekmīgi pabeigta un priekškāpas akumulētās smilts kopējo masu 1978. gadā jau varēja vērtēt aptuveni uz 600 000 m³.

Savukārt Buļļu salā priekškāpu atjaunoja Rīgas Dārzu un parku trests Mežaparka iecirkņa priekšnieka M. Kļaviņa vadībā. Arī te 4,5 km garumā smiltīs tika ieartas kārklu klūgas.

Piejūras dabas parka teritorijā priekškāpa tika atjaunota 9 km garumā — no Vecāķiem līdz Carnikavai. Tur tika stādīta kāpu niedre (Ammophila arenaria L.) saskaņā ar Latvijas Mežsaimniecības problēmu zinātniskās pētniecības institūta Meža atjaunošanas daļas ieteikumiem. Astoņus metrus platais kāpu niedres stādījums pavisam drīz pārtapa 1,5—2 metrus augstā un masīvā priekškāpas smilšu valnī.

Jaunie kārklu stādījumi veiksmīgi izturēja pirmo ciklonu uzbrukumu 1972. gada rudenī, kad vētras dzītie viļņi sasniedza kārklu stādījumus, bet visā visumā tos neskāra, izņemot dažas vietas, kur mežkopis nevarēja pietiekami atkāpties no ūdens mūra žogu dēļ. Tur atsedzās un parādījās kārklu atvašu spēcīgā sakņu sistēma.

Nākamais uzbrukums nāca pēc sešiem gadiem — 1978. gada 23. novembrī. Spēcīgi rietumu vēji no Ziemeļjūras pa Skageraka un Kategata jūras šaurumiem sadzina ūdeni Baltijas jūrā, paceļot tās līmeni par 1 metru. Tad ziemeļrietumu vēji Rīgas jūras līča dzina ūdeni Daugavas grīvā. 23. novembrī ap plkst. 2.00 ūdens līmenis Daugavas grīvā pacēlās līdz rekordaugstumam — 1,63 metri. Kundziņsalā, Bolderājā un citur Rīgā applūda zemākās vietas. Jūrmalā dažviet viļņi aizsniedza arī priekškāpas kārklu stādījumus. Taču postījumu apmērs nepārsniedza 5% no atjaunotās priekškāpas kopgaruma. Bet Piejūras dabas parka teritorijā kāpu niedres stādījumi vispār nebija cietuši.[3]

Meži[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Orkāns vislielākos postījumus mežiem nodarīja Ziemeļkurzemē un Vidzemes jūras piekrastē [5]Alsungas (0,6 milj. m³), Ventspils (0,74 milj. m³), Ugāles (1,2 milj. m³), Dundagas (1,75 milj. m³), Kuldīgas (0,7 milj. m³), Talsu (1,5 milj. m³), Tukuma (1,0 milj. m³), Rīgas (0,5 milj. m³), Inčukalna (0,65 milj. m³), Limbažu (1,0 milj. m³) un Salacgrīvas mežrūpniecības saimniecības (0,6 milj. m³). Attālinoties no jūras austrumu virzienā, vētras postījumi pakāpeniski samazinājās. Pavisam šajā orkānā valsts mežos tika izgazti un nolauzti 14,4 milj. m³. Šajā vējgāzē lapu koki jau bija nometuši lapas, tāpēc tie cieta mazāk. Orkānā visizturīgākās bija jaunaudzes. Vidēja vecuma audzēs bija novērojama vējlauze, bet vecākās audzēs — vējgāze. Tas tādēļ, ka pieaugušajās audzēs stumbri ir resnāki un mehāniski izturīgāki, toties sakņu sistēma nereti jau ir cietusi no trupes.[6]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Vai Rīga pasargāta no plūdiem?, tvnet.lv, 12.09.2005.
  2. Visstiprākie vēji Latvijā, meteo.lv, 08.11.2013.
  3. 3,0 3,1 Žanis Sūna "Mūsu mākslīgā priekškāpa vētru izturēja", Dabas un vēstures kalendārs 1981, Izdevniecība "Zinātne" - 1980. gads.
  4. A. Pastors "Svarīgākās hidrometeoroloģiskās parādības 1969. gadā", Dabas un vēstures kalendārs 1970, Izdevniecība "Zinātne"
  5. Pusgadsimts starp realitāti un utopiju Dabas aizsardzība no 1940. līdz 1990. gadiem, videsvestis.lv
  6. Latvijas Valsts mežu 2005. gada pārskats.