Andris Vējāns

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Andris Vējāns
Donats Kalnačs
Personīgā informācija
Dzimis 1927. gada 20. aprīlī
Valsts karogs: Latvija Nirzas pagasts, Ludzas apriņķis, Latvija (tagad Ludzas novads)
Miris 2005. gada 8. decembrī (78 gadi)
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Dagnija Zigmonte
Bērni Benedikts Kalnačs
Literārā darbība
Pseidonīms Andris Vējāns, Pēteris Tālums, Jānis Zars, Jorģis Greizacis, Jēkabs Smējējs, D. Nērzonīts
Nodarbošanās dzejnieks, prozaiķis, literatūrkritiķis, publicists, redaktors, sabiedriskais darbinieks
Valoda latviešu valoda; latgaliešu valoda
Žanri dzeja
Augstskola Latvijas Valsts pedagoģiskais institūts
Apbalvojumi LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks, LPSR Valsts prēmija, Darba Sarkanā Karoga ordenis, Tautu draudzības ordenis, Žaņa Grīvas prēmija

Andris Vējāns, īst. v. Donats Kalnačs, (dzimis 1927. gada 20. aprīlī Ludzas apriņķa Nirzas pagastā, miris 2005. gada 8. decembrī) bija latviešu dzejnieks, prozaiķis, literatūrkritiķis, zinātnieks, publicists, ilggadējs žurnāla "Karogs" galvenais redaktors.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Ludzas apriņķa Nirzas pagasta Vorslovas ciemā zemnieku ģimenē.

Mācījies Dubuļu pamatskolā (1934-1937), Nirzas pamatskolā (1937-1941), Ludzas ģimnāzijā (1942-1944). Beidzis Skolotāju sagatavošanas kursus Ludzā, bijis matemātikas un vēstures skolotājs Nirzas nepilnajā vidusskolā (1945). Studējis Rīgas Skolotāju institūtā (1945-1947), 1950. gadā beidzis Latvijas Valsts pedagoģiskā institūta Latviešu valodas un literatūras fakultāti.[1] Īsi pirms valsts eksāmeniem D. Kalnačs gandrīz izslēgts no augstskolas biogrāfijas dēļ. "Latvijas Radio" žurnāliste Daiga Mazvērsīte pirmā dzejoļu krājuma "Jaunība" (1953) sakāpināto politisko jūsmu skaidro ar notikumiem augstskolā un centieniem izlīdzināt brīvās Latvijas un Latgales skaistuma apdzejošanu, tā pamatojot arī nepieciešamību izvēlēties rakstīt ar pseidonīmu.[2]

Sākotnēji no 1950. līdz 1967. gadam A. Vējāns ir bijis žurnāla "Karogs" līdzstrādnieks un dzejas nodaļas vadītājs, vēlāk līdz pat 1989. gadam - galvenais redaktors. Par spīti padomju laikam raksturīgajai Latgales kultūras un savdabības noklusēšanai, viņš ir pratis žurnāla slejās publicēt nozīmīgus materiālus par Latgales literatūru un mākslu.[1]

Jaunais drukas aizliegums latgaliešiem sākās drīz pēc 1958. gada Latgales kultūras dienām, kad latgaliešu vēlmē izkopt savas kultūras savdabību varas pārstāvji Rīgā sāka saskatīt šķeltnieciskumu un nacionālisma izpausmes. Līdz pat astoņdesmitajiem gadiem latgaliski rakstītais tika mērķtiecīgi skausts. Dažus dzejoļus latgaliski latviešu literārajā valodā veidotajos krājumos izdevās publicēt gandrīz vai vienīgi Andrim Vējānam. Pateicoties Andra Vējāna uzņēmībai, atsevišķus materiālus par Latgali 20. gadsimta 60.-70. gados varēja lasīt viņa vadītajā žurnālā "Karogs". Taču normāla latgaliešu literatūras attīstība bija pārtraukta. (J. Kursīte)[3]

Redaktors A. Vējāns iespēju robežās aizstāvēja autorus, kad pret to darbiem vērsās cenzūra, no "Karoga" lappusēm pie lasītājiem nokļuva Alberta Bela, Visvalža Lāma, Jāņa Mauliņa romāni, Māra Čaklā, Ojāra Vācieša, Māras Zālītes dzeja, Gunāra Priedes lugas, Imanta Ziedoņa publicistika. Žurnālā debitēja jaunie dzejnieki Amanda Aizpuriete, Jānis Rokpelnis, Klāvs Elsbergs un citi.[2]

No 1953. gada A. Vējāns ir bijis Latvijas Rakstnieku savienības biedrs, no 1967. gada – LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks[1], no 1977. gada – Ludzas pilsētas Goda pilsonis.[4]

Rīgā 1958. gadā notika Latgales kultūras nedēļa. Šī pasākumu kopa kļuva par būtisku pēckara Latvijas reģionālās kultūras dzīves notikumu, pēc kura uz ilgu laiku, līdz pat 20. gs. 80. gadiem, iestājās latgaliskā noklusēšanas periods, latgalisko identitāti pārsvarā saistot ar podniecību, Latgales keramiku, bet latgaliešu literatūrā un rakstu valodas attīstībā iezīmējot būtisku tradīcijas pārrāvumu. Organizējot šo kultūras nedēļu, A. Vējāns darbojās literatūras žūrijas komisijā.[5]

No 1964. gada VDK pārraudzībā darbojās „Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs” jeb „Kultūras sakaru komiteja”, 1964. gadā tika izveidota tās Literatūras sekciju, tās dibinātāju vidū bija daudzi padomju Latvijā pazīstami rakstnieki, tostarp arī Andris Vējāns.[6]

No 1981. gada A. Vējāns ir bijis Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas (1951-1990) biedrs, trešais komitejas priekšsēdētājs. Viņa priekšteči amatā bijuši Jānis Peive (1951-1962), Žanis Grīva (1962-1981).[7]

No 1991. gada A. Vējāns ir bijis Latgales Pētniecības institūta biedrs.[1]

A. Vējānam iznākušas aptuveni trīsdesmit dzejas grāmatas, četras dzejas izlases un tuvu pie desmit eseju grāmatu. Pārsvarā visa dzeja rakstīta latviešu literārajā valodā.[1]

Miris 2005. gada 8. decembrī 78 gadu vecumā.[8]

Daiļrade[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā publikācija — vēl ģimnāzista gados laikrakstā "Rēzeknes Ziņas", Nr. 26 (03.04.1943.) publicētā miniatūra "Gaišais brīdis" , kas parakstīta ar D. Kalnača vārdu.[9] Šajā laikrakstā Donats Kalnačs apcer arīdzan Jezupa Soikāna vietu Latgales sabiedriskajā dzīvē un kultūrā un sniedz pārskatu par latgaliešu rakstībā izdotajiem žurnāliem, tā piesakot savus turpmākos rakstītāja darbības virzienus.[10] Šai laika periodā publicējies arī laikrakstā "Daugavas Vēstnesis".[11]

Pirmais dzejoļu krājums "Jaunība" iznācis 1953. gadā.[12] Otrais dzejoļu krājums "Saule kāpj augstāk" (1957) saņēmis LPSR Valsts prēmiju.[1]

Visas A. Vējāna dzejas grāmatas, izņemot krājumu "Latgolas mozaika" (1992) un izlasi "Rāznas krūze" (1997), rakstītas kopnacionālajā latviešu valodā. Tomēr, kā raksta literatūrzinātnieks Vitolds Valeinis, "visas tās caurstrāvo latgaliskais dzīves uztvērums, sirdsjutums, kā arī gleznainais latgaliskais kolorīts. Daudzi dzejoļi arī tematiski saistīti ar Latgali - agrāko un tagadējo."[12]

Savos dzejoļos Vējāns jūsmo par dzimto Latgali, dabu, tautu draudzību. Dzejnieks ir daudz rakstījis bērniem, apcerot gan maza zēna draudzību ar kaķi krājumā «Mūsu mājas raibais Miks», gan pionieru nometni Tālajos Austrumos krājumā «Kur zem priedēm citronvītnes zied». Vējāna dzeja plūst rāmi, tās izteiksme ir muzikāla un gleznaina. Dzejnieks izmanto dažādas klasiskās pantu formas, viņa liriskais varonis ir harmonisks, dzīvi redz galvenokārt gaišās krāsās un sajūsminās par visu labo, jauno, augošo.[8] A. Vējāna dzejai piemīt meditatīvi tēlojošs, gleznains stils, tai raksturīga romantiski pacilāta tonalitāte.[12]

Andra Vējāna dzejai raksturīgs romantiski emocionāls, aprakstoši gleznains stils, pantu izveidē lietotas klasiskas dzejas formas (soneti, trioleti, rondo u.c.). Daudz rakstījis par dzimto Latgali un pārējo Latviju salīdzinājumā ar citos kontinentos redzēto, dzejā ievijis dažādu zemju un tautu savstarpējās saprašanās motīvus, paudis humānisma idejas." (M. Ābola)[13]

Atmodas laikā 20. gadsimta 80.-90. g. mijā dzejnieks padziļināti pievērsies dzimtās puses vēsturei un cilvēku likteņgaitām[12], bieži ciemojies Latgalē, Ludzā, Nirzā.[4] Tapa dzejoļi latgaliešu valodā, esejas un pētnieciskas apceres.[14]

90. gados A. Vējāns periodikā publicējis virkni dzejoļu un eseju par Latgali, tās kultūras darbiniekiem. 1995. gadā izdotais dzejoļu krājums "Krustceļu vējos" liecina par dzejnieka ieiešanu jaunā radošās darbības lokā.[12] Kā šīs grāmatas pēcvārdā atzīst dzejniece Anna Rancāne, tieši šajā grāmatā autors nu reiz pieder pats sev.[15] Dzejas izlasē «Rozes Silajāņu vāzē» (2005) apkopoti labākie dzejoļi, kas tapuši laikā no 1946. līdz 2004. gadam.[8]

Latgales motīvi dzejnieka daiļradē pastiprinājušies tieši pēdējos gados, varbūt intensīvāk jau pat ar dzejoļu krājumu “Stundenieks vestes kabatā” (1984), kas veltīts tēva piemiņai, kur vēstījumus par ārpasauli spēcīgi caurstrāvo silta atmiņu un emociju vienotība. Vispār A. Vējāna dzejai piemīt meditatīvi tēlojošs, gleznains stils. (V. Valeinis)[12]

Dzejnieks, rakstnieks un publicists Andris Vējāns darbojies arī literatūrkritikā, recenzējis grāmatas, kārtojis citu autoru darbus, rakstījis grāmatu ievadus un pēcvārdus, portretējis rakstniekus.[14]

Ceļojumu iespaidi un atziņas atspoguļoti tēlojumu ciklā par Kubu "Zaļā ķirzaciņa" (1966), publicistikas krājumā "Vulkāns un asara" (1987).[14]

Andris Vējāns ir bijis arī scenārija autors režisora Laimoņa Gaigala filmai "Dziesma pār ezeriem" (1959) un teksta autors šī paša režisora filmai "Pilsēta pie Daugavas" (1960).[14]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzejoļu krājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jaunība (1953)
  • Saule kāpj augstāk (1957)
  • Sakliedzas kaijas (1959)
  • Gadi un pēdas (1964)
  • Kalnu acis (1965)
  • Balts kuģis zilos ūdeņos (1974)
  • Un sākās viss no svilpaunieka (1979)
  • Ekvators ceļa vidū (1981)
  • Stundinieks vestes kabatā (1984)
  • Latgolas mozaika (1992)
  • Krustceļu vējos (1995)
  • Rudzuzāle zem sniega (2001)

Dzejas izlases[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Aiz ezera augsti kalni (1977)
  • Varbūt nenoplūktās mežrozes zied (1982)
  • Rāznas krūze (1997)
  • Rozes Silajāņu vāzē (2005)

Bērnu dzeja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Skola pie ezera (1957)
  • Mūsu mājas raibais Miks (1958)
  • Palaidnītis mājās nāk (1970)
  • Uh - cik labi! (1978)
  • Ieva, Ieviņa (1997)

Proza[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Buksu vilnis (1974)

Esejas, tēlojumi, publicistika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Zaļā ķirzaciņa (1966)
  • Vulkāns un asara (1987)
  • Latgales rakstu gaisma: sejās, grāmatās un preses slejās, esejās (1996)

Rakstnieku portreti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Savas lakstīgalas meklētāji (1969)
  • Tiesnese un māsa (1979)
  • Jūlijs Vanags (1984)
  • Francim Trasunam 125 (1989)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Jānis Paukšte, Anna Rancāne, Ilona Salceviča et al. (redaktori). Latgales kultūras darbinieki. 2. sēj. Rīga : Jumava, 2008. 383–385. lpp. ISBN 9789984384672. OCLC 236084460.
  2. 2,0 2,1 «Daiga Mazvērsīte. Dzejniekam Andrim Vējānam – 90!». Skatīts: 13.12.2019.
  3. Janīna Kursīte, Anna Stafecka. Latgale: valoda, literatūra, folklora. Rēzekne : LKCI, 2003. 38. lpp. ISBN 9789984290478. OCLC 54650408.
  4. 4,0 4,1 «Ludzas bibliotēka. Novadnieki». Skatīts: 10.12.2019.
  5. «Jānis Streičs. 1958. gada Latgales kultūras nedēļas politiskie zemteksti». Skatīts: 11.12.2019.
  6. «Lekcijas par čekas darbības mazāk apspriestiem jautājumiem». Skatīts: 16.12.2019.
  7. «Inguna Daukste-Silasproģe. Latvijas Miera aizstāvēšanas komiteja (1951–1990): izveide, struktūra, darbības virzieni». Skatīts: 10.12.2019.
  8. 8,0 8,1 8,2 «Miris dzejnieks Andris Vējāns». Skatīts: 11.12.2019.
  9. D. Kalnačs. Alberts Sprūdžs (redaktors) . «Rēzeknes Ziņas» Gaišais brīdis. Nr. 26. Rēzekne, 03.04.1943. 4. lpp.
  10. Pēteris Zeile. Latgales periodika. Rēzekne : LKCI, 2013. 220. lpp. ISBN 9789984292410. OCLC 883445477.
  11. Donāts Kalnačs. Jānis Klīdzējs (redaktors) . «Daugavas Vēstnesis» Patmaļu kalnā [Izpalīga piezīmes]. Nr. 109. Daugavpils, 11.05.1944. 4. lpp.
  12. 12,0 12,1 12,2 12,3 12,4 12,5 Vitolds Valeinis. Latgaliešu lirikas vēsture. Rīga : Jumava, 1998. 165–168. lpp. ISBN 9789984051796. OCLC 237324221.
  13. Irēna Stašulāne (redaktors). Latviešu rakstniecība biogrāfijās (2. pārstr. un papild. izd.). Rīga : Zinātne, 2003. ISBN 9789984698489. OCLC 237887399.
  14. 14,0 14,1 14,2 14,3 «Andris Vējāns. LFMI Digital resurss literatura.lv». Skatīts: 10.12.2019.
  15. Andris Vējāns. Arvīds Skalbe (redaktors) . Krustceļu vējos. ilustrējis Aleksandrs Stankevičs. Rīga : Preses nams, 1995. ISBN 9984000966. OCLC 246818112.


Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]