Ludzas novads

Ludzas novads
	Ludzas novads no 2021. gada 1. jūlija
Karogs	Ģerbonis
Centrs:	Ludza
Kopējā platība:	2 411,4 km2
• Sauszeme:	2 310,2 km2
• Ūdens:	101,2 km2
Iedzīvotāji (2025):	20 336
Blīvums (2025):	8,8 iedz./km2
Izveidots:	2021. gadā
Domes priekšsēdētājs (2021-pašlaik):	Edgars Mekšs (ZZS)
Mājaslapa:	ludzasnovads.lv
	Ludzas novads Vikikrātuvē

Ludzas novads (latgaliešu: Ludzys nūvods) ir Latvijas 2021. gada administratīvi teritoriālās reformas gaitā 2021. gada 1. jūlijā izveidota Latvijas pašvaldība, kurā tika apvienoti Ludzas novads, Ciblas novads, Kārsavas novads un Zilupes novads. Robežojas ziemeļos ar Balvu novadu, rietumos ar Rēzeknes novadu, dienvidos ar Krāslavas novadu un austrumos ar Krievijas Pleskavas apgabalu. Novada centrs atrodas Ludzas pilsētā.

Novada teritorija pilnībā pārklājas ar pirms iepriekšējās administratīvi teritoriālās reformas pastāvējušā Ludzas rajona teritoriju, izņemot Rēzeknes novadam nodoto Nautrēnu pagastu.

Teritoriālais iedalījums

Ludzas novadā ietilpst 22 pagasti un 3 pilsētas: Blontu pagasts, Briģu pagasts, Ciblas pagasts, Cirmas pagasts, Goliševas pagasts, Isnaudas pagasts, Istras pagasts, Kārsavas pilsēta, Lauderu pagasts, Līdumnieku pagasts, Ludzas pilsēta, Malnavas pagasts, Mežvidu pagasts, Mērdzenes pagasts, Nirzas pagasts, Ņukšu pagasts, Pasienes pagasts, Pildas pagasts, Pureņu pagasts, Pušmucovas pagasts, Rundēnu pagasts, Salnavas pagasts, Zaļesjes pagasts, Zilupes pilsēta un Zvirgzdenes pagasts.

Daba

Novada lielākā daļa atrodas Latgales augstienes ziemeļu daļā, ar tajā ietilpstošajām daļām — dienvidos Rāznavas pauguraine (Rudavas kalns 244 m, Pentjušu pilskalns 226 m, Dangu kalns 221 m), dienvidaustrumos Dagdas pauguraine ar 5,5 km garu osu grēdu (Grebļa kalns 156 m), centrā ap Ludzu Rēzeknes pazeminājums, apmēram līdz Mērdzenei Burzavas pauguraine. Ziemeļrietumi ap Salnavu ietilpst Austrumlatvijas zemienes Adzeles pacēlumā ar Numernes valni (līdz 163 m). Gar austrumu robežu Mudavas zemiene, dienviddaļā tās Zilupes līdzenums, ziemeļos Abrenes nolaidenums.^[3] Pamatiežus veido augšdevona dolomīts un dolomītmerģelis. Derīgie izrakteņi: dolomīts (Malnava, Mediševa), māls (Kārsava), grants (Vecslabada), saldūdens kaļķieži, kūdra (Peikstuļnīcas-Salas, Kreiču, Salinieku-Brieževkas u.c. purvos). Augsnes — velēnu podzolētās, velēnu gleja un purvu, augstienēs augšņu erozija. Meži aizņem ap trešdaļu no novada platības, purvi ap 7%.^[4]^[5]

Vidējā temperatūra: -7,5 ° C janvārī, +17,5 ° C jūlijā. Nokrišņu daudzums ap 650 mm gadā, nedaudz lielāks dienviddaļā.^[3]

Upes

Veļikajas baseins: Rītupe, Ludza, Zilupe
Daugavas baseins: Sarjanka

Ūdenstilpes

144 ezeri, kas lielāki par 1 ha. Lielākie: Cirms (12,6 km²), Lielais Ludzas ezers (8,5 km²), Nirzas ezers (5,6 km²).^[4]

Dabas aizsardzība

Teritoriāli lielākās aizsargājamās dabas teritorijas: Numernes vaļņa dabas parks, Istras pauguraines dabas parks, Kurjanovas ezera dabas parks, dienvidrietumos daļa no Rāznas nacionālā parka. Lielākie dabas liegumi — Krievijas pierobežas purvi Kreiču purvs, Klešniku purvs, Gulbju un Platpirovas purvs, kā arī Grebļukalns, Pildas ezers, Gulbinkas purvs, Istras ezers.

Vēsture

Novada teritorija apdzīvota kopš mezolīta, 7. gadu tūkstoša p.m.ē. Neolīta beigās (2. gadu tūkstotī p.m.ē.) teritorijā dzīvojušas pirmbaltu ciltis. Uzskata, ka 12.-13. gadsimtā novada teritorija bija iekļauta Jersikas pārvaldītajā Lotigolas zemē, 13. gadsimtā tās lielāko daļu iekļāva Livonijas Ordeņa Rēzeknes fogtejas sastāvā. Pēc Livonijas kara beigām 1582. gadā nonāca Pārdaugavas Livonijas hercogistē, vēlāk pēc 1629. gada Polijas Inflantijā. Pēc Polijas dalīšanas 1772. gadā novada teritoriju anektēja Krievijas Impērija, un to iekļāva vispirms Pleskavas guberņā, tad 1778. gadā Polockas vietniecībā, no 1796. gada Baltkrievijas guberņā un no 1802. gada Vitebskas guberņā. No 1917. gada decembra līdz 1918. gada februārim Iskolata Latvijas sastāvā, no 1918. gada decembra līdz 1920. gada janvārim Latvijas SPR,^[4] no 1920. gada Latvijas Republikā.

Iedzīvotāji

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Esošajās robežās

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Gads	Iedz.	±% g.p.
1897	78 300	—
1905	82 500	+0.66%
1935	80 123	−0.10%

Gads	Iedz.	±% g.p.
1967	52 811	−1.29%
1979	44 367	−1.44%
1989	40 727	−0.85%

Gads	Iedz.	±% g.p.
2000	35 278	−1.30%
2011	26 732	−2.49%
2021	21 572	−2.12%

Lielākās apdzīvotās vietas

Pamatraksts: Ludzas novada ciemu uzskaitījums


N#	Nosaukums	Statuss	Pagasts	Iedzīvotāji (2025)^[6]
1.	Ludza	Pilsēta	—	7332
2.	Kārsava	Pilsēta	—	1837
3.	Zilupe	Pilsēta	—	1232
4.	Martiši	Ciems	Isnaudas	310
5.	Malnava	Ciems	Malnavas	294
6.	Mērdzene	Ciems	Mērdzenes	271
7.	Pasiene	Ciems	Pasienes	258
8.	Tutāni	Ciems	Cirmas	251
9.	Vecslabada	Ciems	Istras	250
10.	Pilda	Ciems	Pildas	248

Nacionālais sastāvs

Ludzas novada iedzīvotāju etniskais sastāvs 2023. gadā^[7]

Latvieši (12547)			59.0%
Krievi (6620)			31.1%
Baltkrievi (677)			3.2%
Ukraiņi (542)			2.5%
Poļi (148)			0.7%
Lietuvieši (52)			0.2%
Čigāni (25)			0.1%
Igauņi (12)			0.1%
Ebreji (9)			0.0%
Cita un neizvēlēta (625)			2.9%

Pašvaldība

Pamatraksts: 2021. gada Ludzas novada domes vēlēšanas

Saimniecība

Transports

Ludzas dzelzceļa stacija
Zilupes dzelzceļa stacija
Autoceļš A13 pie Kārsavas

Ludzas novadu šķērso vairāki dažādas nozīmes autoceļi. Novada teritoriju šķērso divi galvenie autoceļi — A12 (Jēkabpils—Rēzekne—Ludza—Krievijas robeža (Terehova)) un A13 (Krievijas robeža (Grebņeva)—Rēzekne—Daugavpils—Lietuvas robeža (Medumi)). Tāpat, novadu šķērso vairāki reģionālās nozīmes autoceļi — P45 (Viļaka—Kārsava), P48 (Kārsava—Tilža—Dubļukalns), P49 (Kārsava—Ludza—Ezernieki), P52 (Zilupe—Šķaune—Ezernieki) un P136 (Ludza—Brigi—Zilupe).

Novadu teritoriju šķērso arī dzelzceļa līnija Rēzekne II—Zilupe, uz kuras Ludzas novada teritorijā atrodas divas stacijas (Ludza un Zilupe) un trīs pieturas (Istalsna, Nerza, Briģi).

Izglītība

Sports

Kultūra

Reliģija

Ievērojami novadnieki

Jakovs Kuļņevs (krievu: Яков Петрович Кульнев; 1763—1812), pulkvedis, Napoleona karu dalībnieks
Aņisims Rekaševs (1859—1955), apriņķa ārsts
Kārlis Bagdanovičs (baltkrievu: Карл Іванавіч Багдановіч, poļu: Karol Bohdanowicz; 1864—1947), ģeologs un ģeogrāfs
Aleksandrs Žirkevičs (1875—1927), dzejnieks
Ferdinands Antonijs Osendovskis (1878—1945), ceļotājs, rakstnieks, žurnālists un sabiedrisks darbinieks
Vladislavs Kaupužs (1879—1951), izgudrotājs
Vanda Dinovska (poļu: Wanda Dynowska Umadevi; 1888—1971), poļu indoloģe^[8]
Jezups Soikans (1889—1930), pašvaldību darbinieks, publicists, novadpētnieks
Ivans Strods (1894—1938), virsnieks
Leonīds Dobičins (krievu: Леонид Иванович Добы́чин; 1894—1936?), krievu rakstnieks
Iļja Čašņiks (1902—1924), mākslinieks
Leons Tomašickis (1904—1996), tēlnieks, pedagogs
Hercs Hercels Franks (1926—2013), kinorežisors
Viktors Trojanovskis (1940—2006), novadpētnieks, literāts
Anatolijs Gorbunovs (1942), politiķis
Anta Rugāte (1949), žurnāliste, politiķe
Jānis Bulis (1950), katoļu bīskaps
Sergejs Lazovskis (1976), svarcēlājs, Latvijas čempions (13 reizes)
Jesenija Volžankina (1983), vieglatlēte
Staņislavs Ladusāns (1912—1993), filozofs
Anatolijs Danilāns (1943), ārsts gastroenterologs
Vilhelms Ņukšs (1938—1993), katoļu bīskaps
Gurijs Antipovs (1935—1999), operdziedonis
Vladimirs Antipovs (priesteris) (1910—1986), pareizticīgo priesteris
Jānis Kupčs (1938—2020), katoļu priesteris