Pēcpadomju valstis
Armēnija • 2. 
Azerbaidžāna • 3. 
Baltkrievija • 4. 
Igaunija • 5. 
Georgia • 6. 
Kazahstāna • 7. 
Kirgizstāna • 8. 
Latvija • 9. 
Lietuva • 10. 
Moldova • 11. 
Krievija • 12. 
Tadžikistāna • 13. 
Turkmenistāna • 14. 
Ukraina • 15. 
Uzbekistāna
Pēcpadomju valstis jeb pēcpadomju telpa ir apzīmējums 15 valstīm (Armēnijai, Azerbaidžānai, Baltkrievijai, Igaunijai, Gruzijai, Kazahstānai, Kirgizstānai, Latvijai, Lietuvai, Moldovai, Krievijai, Tadžikistānai, Turkmenistānai, Ukrainai un Uzbekistānai), kas atradās Padomju Savienības sastāvā kā Padomju Sociālistiskās Republikas, bet pēc PSRS sabrukuma kļuva neatkarīgas.
Definējums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Papildus 15 valstīm, ko atzinušas ANO dalībvalstis, pēcpadomju valstīm reizēm pieskaita arī neatzītas vai daļēji atzītas valstis: Arcahas Republiku, Abhāzijas Republiku, Dienvidosetijas Republiku un Piedņestras Moldovas Republiku. No 1990. līdz 1994. gadam, bet faktiski līdz 1995. gadam pastāvēja neatzīta Gagauzijas Republika, kuras vadība nesekmīgi centās iegūt neatkarību no Moldovas. No 1991. gada jūnija līdz 2000. gada februārim pastāvēja daļēji neatkarīga Ičkērijas Čečenu Republika, kuras vadība nesekmīgi centās iegūt neatkarību no Krievijas.
Pēcpadomju valstis ir ģeogrāfijas, socioloģijas, vēstures, politikas, ekonomikas un kultūras pētījumu objekts.[1]
Baltijas valstis
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Par Baltijas valstu piederību pēcpadomju telpai nav vienprātības. Baltijas valstu vēstnieki, reaģējot uz Vācijas ziņu portāla „Zeit Online“ rakstu „Soviet Legacy“, aicinājuši ziņu portālu pārtraukt Lietuvu, Latviju un Igauniju saukt par „bijušajām padomju republikām“, norādot, ka Baltijas valstis pēc PSRS sabrukuma savu neatkarību atjaunoja, nevis bija jaunizveidotas valstis, un Padomju Savienības sastāvā neatradās brīvprātīgi, jo bija okupētas un anektētas, kuras likumību Vācija tāpat kā lielākā daļa Rietumvalstu nekad nav atzinusi.[2]
Krievu žurnālists un „Forbes.ua“ galvenais redaktors Leonīds Beršidskis uzskata, ka apzīmējums „pēcpadomju“ esot nevis apvainojums, bet gan „fakta konstatēšana“, jo „vai tās to vēlas vai ne, tās bija daļa no Padomju Savienības“, kur Baltijas valstis bija „ekonomiskās plānošanas un migrācijas politikas subjekts“, no kuras tām kā „paliekošs padomju mantojums“ saglabājusies liela krievu mazākumtautība.[3]
Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis uzskata, ka apzīmējums „pēcpadomju“ bija lietderīgs 1990. gados, bet tagad, arvien vairāk palielinoties atšķirībām starp valstīm, ir novecojis. Viņš atzīst Baltijas valstīs palikušās padomju okupācijas sekas, „tostarp korupciju un demokrātisko prasmju un tradīciju izaicinājumus“, bet pretnostata „Centrālāzijas valstis ar autoritāriem režīmiem, cilvēka tiesību un brīvību ierobežojumiem un lielu valsts lomu ekonomikā un Baltijas valstis — ar demokrātiskām institūcijām un atvērtu, reģionāli integrētu ekonomiku“.[4]
Jaunas savienības idejas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vēl PSRS sabrukuma laikā tika piedāvāts izveidot konfederatīvu Suverēnu valstu savienību, kurai 1991. gada 14. novembrī bija paredzēts pievienoties septiņām republikām (Baltkrievijai, Kazahstānai, Kirgizstānai, Krievijai, Tadžikistānai, Turkmenistānai un Uzbekistānai). Ņemot vērā tā laika politisko situāciju un atsevišķu vēsturisku personu (Kravčuka, Jeļcina, Šuškeviča) gribu, to galu galā nepieņēma.
Deviņdesmito gadu vidū kādu laiku tika izskatīts Kazahstānas prezidenta Nursultana Nazarbajeva 1994. gada 29. marta priekšlikums izveidot Eirāzijas savienību, kurā būtu piecas republikas (Baltkrievija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Krievija un Tadžikistāna), bet par to netika panākta vienošanās.[5]
Ideja tika īstenota kā Krievijas un Baltkrievijas savienība. Krievijas un Baltkrievijas Apvienotā valsts tika dibināta 1999. gadā, ideja piederēja Baltkrievijas prezidentam Aļaksandram Lukašenkam.[6]
Skatīt vēl
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Organizācija demokrātijai un ekonomiskajai attīstībai
- Neatkarīgo Valstu Sadraudzība
- Kolektīvās drošības līguma organizācija
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Politisko, sociālo un ekonomisko procesu analīze postpadomju telpā». Latvijas Universitāte. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-04-29. Skatīts: 2023-04-29.
- ↑ «Baltijas valstis nav nekādas 'bijušās padomju republikas', atgādina vēstnieki». Delfi. 2017. gada 6. janvāris. Skatīts: 2023. gada 29. aprīlī.
- ↑ «Baltijas piederība postpadomju blokam ir fakts, raksta Beršidskis». Delfi. 2017. gada 11. janvāris. Skatīts: 2023. gada 29. aprīlī.
- ↑ Filips Lastovskis. «Ne Ziemeļeiropā, ne postpadomju telpā – Baltijas valstis ir pašas savā grupā». Delfi, 2017. gada 13. janvāris. Skatīts: 2023. gada 29. aprīlī.
- ↑ Владимирович, Егоров Денис (2014). "Переосмысливая евразийскую концепцию: проект Евразийского союза Н. А. Назарбаева". Вестник Российского университета дружбы народов. Серия: Политология (1): 51–59. ISSN 2313-1438.
- ↑ «Krievijas un Baltkrievijas Apvienotā valsts: No stratēģiska darījuma līdz integrācijas ultimātam». sargs.lv. Latvijas Republikas Aizsardzības ministrija. 2020. gada 19. janvāris. Skatīts: 2023. gada 29. aprīlī.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pēcpadomju valstis.
|