Edvards Treimanis-Zvārgulis
| ||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||
Edvards Treimanis–Zvārgulis (īstajā vārdā Edvards Treimanis; 1866—1950) bija latviešu dzejnieks, ierēdnis, politiķis un grāmatizdevējs. Krievijas Impērijas Otrās Valsts domes deputāts (1907).
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1866. gada 2. oktobrī Priekuļu pagasta Rauguļos krodzinieka Jāņa Treimaņa ģimenē. Mācījās kopā ar Eduardu Veidenbaumu Cēsu draudzes skolā un Cēsu apriņķa skolā, pēc kuras beigšanas strādāja Cēsīs par ierēdni. No 1890. gada bija arhivāra palīgs Rīgas apgabaltiesā, līdztekus piedalījies sabiedriskajā darbā un teātra izrādēs kā aktieris un kuplejists. Pēc Eduarda Veidenbauma nāves (1892) E. Treimanis 1896. gadā sagatavoja publicēšanai viņa dzejoļu krājumu „Dzejas”. Izdeva arī savus dzejoļu krājumus „Sāpēs un smaidos” (1896—1897) un „Grēcinieka sirds” (1899). 1900. gadā E. Treimanis atgriezās dzimtajā pagastā un uzcēla savrupmāju „Leukādija” pie Raunas ietekas Gaujā. Publicēja dzejoļu krājumus, rakstīja lugas un sacerējumus prozā, tulkoja, nodarbojās ar žurnālistiku. Viņa dzejoļus iespieda latviešu laikrakstos un žurnālos. 1901. gadā iznāca Edvarda Treimaņa sastādītais latviešu rakstnieku darbu kopojums „Burtnieks”. Ar grāmatām „Ardievas jaunībai” (1903) un „Vientulība” (1905) viņš kļuva par vienu no sava laika populārākajiem rakstniekiem.
Pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas 1907. gada 6. februārī viņu ievēlēja Krievijas Impērijas Otrajā Valsts domē, no maija darbojās Konstitucionāli demokrātiskās frakcijas autonomistu grupas latviešu kopā. Bija Domes komisijā par personas neaizskaramības jautājumiem, uzstājās debatēs par lauka kara tiesām un palīdzību bezdarbniekiem. Pēc Valsts Domes atlaišanas 1907. gada jūnijā viņš atgriezās dzimtenē. No 1907. līdz 1909. gadam viņš izdeva E. Veidenbauma „Kopotus rakstus” sešos sējumos ar paša sarakstīto pirmo plašāko dzejnieka biogrāfiju. 1909. gadā E. Treimanis izdeva savu dramatisko dzejojumu „Milda” un Cēsīs atvēra grāmatu veikalu, bet neveiksmīgas tirdzniecības dēļ to drīz pārdeva. Par Eduarda Veidenbauma apcerējuma „Gabals iz tautsaimniecības” publicēšanu (1908) viņam piesprieda sešu mēnešu cietumsodu, ko viņš izcieta 1910.—1911. gadā un sarakstīja lirisku dienasgrāmatu „Cietuma rozes”. Pēc izlaišanas no cietuma sastādīja „Zvārguļa Zobgala kalendāru” (1910—1913).
Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Krieviju, tad uz Kaukāzu. Latvijā atgriezās 1917. gada sākumā un pēc Februāra revolūcijas īsu laiku bija Cēsu pilsētas galva. Vēlāk dzīvoja savās mājās „Leukādijā” un nodarbojās vienīgi ar rakstniecību, publicēja vēl septiņas dzejoļu grāmatas un „Kopotos rakstus” 5 sējumos (1924—1926). 1927. gadā viņu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni.
1933. gadā E. Treimaņa dzīvesvietā atzīmēja viņa literārās darbības 50 gadu jubileju, viņš saņēma apsveikuma vēstules no ministru prezidenta Ādolfa Bļodnieka, kara ministra Jāņa Baloža, izglītības ministra Ata Ķeniņa, kā arī Kārļa Ulmaņa, Andreja Upīša un daudziem citiem.[1]
Miris 1950. gada 8. aprīlī Priekuļu ciema „Leukādijās”, apbedīts turpat.[2] Pēc viņa nāves tika izdotas darbu izlases „Dziesminieka sirds” (1959) un „Kur Gauja ar Raunu tiekas” (1978).
Daiļrades raksturojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Edvards Treimanis bija Eduarda Veidenbauma skolas biedrs un gara radinieks, tomēr reti kad spējis atraisīties no publicistikas, patosa un retorikas. Labāk viņam padevās satīriskā un humoristiskā dzeja.[3]
Treimaņa dzejoļi ir vairākkārt komponēti, folklorizējusies ir dziesma „Uz kalna stāv vientulis ozols”, savukārt visvairāk komponētais dzejolis ir „Golgātas krusts”, kuru komponējis arī Pēteris Vasks.[4]
Īpaši populāras mūsdienās ir viņa dzejas interpretācijas popmūzikā. Populāra kļuvusi Ērika Ķiģeļa dziesma „Zīlīte”[5] kas 1982. gadā iekļūst Mikrofona aptaujas populārāko dziesmu saraksta 3. vietā, kā arī Jāņa Lūsēna „Taisnība” ar viņa vārdiem, kas 1989. gadā Atmodas notikumu laikā Mikrofona aptaujā iegūst 2. vietu.[6] Lūsēns tolaik komponējis vēl divas „Zodiaka” dziesmu ar šī dzejnieka vārdiem — „Tēvu zeme" iekļauta diskā „Mirušais gadsimts”, savukārt dziesma "Kas tie tādi?" izpildīta festivālā "Liepājas dzintars '89". Šajā periodā aktieris Edgars Liepiņš kopā ar savu ansambli izpilda Jura Kulakova dziesmu „Latvijai” („Tikai mazuliet”) ar aktuālu politisku Treimaņa tekstu. 1992. gadā jaunā grupa „Prāta vētra” nāk klajā ar savu pirmo radio singlu „Jo tu nāc” ar Treimaņa tekstu, šī dziesma iekļauta arī grupas debijas albumā „Vairāk nekā skaļi”. Arī dziesminieks Haralds Sīmanis komponējis dziesmu ciklu ar viņa tekstiem.
Piemiņa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Katru gadu Dzejas dienu izskaņā Edvarda Treimaņa-Zvārguļa mājā „Leukādija” notiek Cēsu Dzejas un grāmatu diena. Mājas pagalmā notiek teātra izrādes un viņa atdusas vietā lasa Edvarda Treimaņa-Zvārguļa dzeju.[7]
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Pēteris Ērmanis. Edvards Treimanis un viņa dzeja. Treimanis-Zvārgulis E. Kopoti raksti. Rīgā–Cēsīs, 1924. I.
Darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Sāpēs un smaidos. I. Dzejas krājums. 1896.
- Sāpēs un smaidos. II. Dzejas krājums. 1897.
- Dzejas pūrs. Dzejas antoloģija. 1897.
- Grēcinieka sirds. Dzejas krājums. 1899.
- Jaunais Gadu simtenis. Dzejas krājums. 1900.
- Ardievas jaunībai. Dzejas krājums. 1903.
- Uz karstiem ķieģeļiem. Dzejas antoloģija. 1904.
- Vientulība: dzejoļi. Ozols, 1905. — 93 lpp.
- Epigramma. Dzejas krājums. 1906.
- Sirds bērni. Dzejas krājums. 1906.
- Akoti. Dzejas antoloģija. 1906.
- Pēcskaņas. Dzejas krājums. 1908.
- Jūtu pasaule. Dzejas antoloģija. 1909.
- Gaujmalas smildziņas. Dzejas krājums. 1909.
- Cietuma rozes. Dzejas krājums. 1911.
- Zvārguļa Zobgala kalendārs. 1910. — 1913.
- Svešumā. Dzejas krājums. 1920.
- Kopoti raksti piecos sējumos. O. Jēpes izdevniecība, 1924. — 1926.
- Raksturu galerija: vēsturiskas odas un poemas. Senatne, I. dal̦a. Autora izdevums, 1930. — 153 lpp.
- Dziesminieka sirds: dzejas izlase. 1959. — 432 lpp.
- Kur Gauja ar Raunu tiekas: izlase. "Liesma", 1978. — 374 lpp.
- 150 epitafu jeb kapuzrakstu. Piemiņas panti latviešu rakstniekiem, māksliniekiem un kultūras darbiniekiem. – LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds, 2017[8]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Arv. Gaujers-Gaujiņš. Pee Ed. Treumaņa-Swahrguļa. Latvija, 1933, 16. jūnijā.
- ↑ «Datu bāze „Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. gadam”». lgdb.lnb.lv.
- ↑ «Sākums». Cēsu Centrālā Bibliotēka.
- ↑ «Ērika Ķiģeļa “Zīlītes” teksta autora biogrāfijas līkloči». Sejas.lv. 2006. gada 18. okt.
- ↑ «„Zīlīte” no dziesmas.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 9. septembrī. Skatīts: 2014. gada 7. decembrī.
- ↑ «„Taisnība” no dziesmas.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 10. janvārī. Skatīts: 2014. gada 7. decembrī.
- ↑ «Dzejas un grāmatu diena „Leukādijā”». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 11. martā. Skatīts: 2014. gada 7. decembrī.
- ↑ Pauls Bankovskis: Nekur tālāk jau neaizskriesi. Recenzija (2017. g. 17. janvārī) vietnē satori.lv.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Anda Buševica (2016. gada 6. augusts) Dzejniekam, politiķim, izdevējam un kuplejistam Eduardam Treimanim-Zvārgulim šogad 150. Augstāk par zemi. Latvijas Radio 1. Lsm.lv. Skatīts: 2016. gada 30. augustā.
| ||||||||||||||||||||||
|