Jidišs

Jidišs ; (ייִדיש)
Izruna:	IPA: [ˈjidiʃ]
Valodu lieto:	Amerikas Savienotās Valstis, Izraēla, Argentīna, Brazīlija, Apvienotā Karaliste, Krievija, Kanāda, Ukraina, Baltkrievija, Ungārija, Moldova, Lietuva, Beļģija, Vācija, Polija, Austrālija, Francija un citur
Pratēju skaits:	1,5 mlj
Reitings:	141
Valodu saime:	Indoeiropiešu; Ģermāņu; Rietumģermāņu; Augšģermāņu; Jidišs
Rakstība:	ebreju alfabēts
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda:	Oficiāla minoritātes valoda:; Moldova; Zviedrija; Atzīta kā minoritātes valoda Ebreju autonomajā apgabalā ( Krievijā)
Regulators:	nav oficiāla regulatora; de facto YIVO
Valodas kodi
ISO 639-1:	yi
ISO 639-3:	dažādi:; yid — Jidišs; ydd — Austrumu jidišs; yih — Rietumu jidišs
	Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus.

Jidišs (ייִדיש, yidish, /ˈjidiʃ/) ir ģermāņu saimes ebreju valoda. 20. gadsimta sākumā šajā valodā runāja 11 miljoni ebreju. Jidišs vēsturiski ir bijusi aškenazu valoda.

Lai gan lielākā daļa Izraēlas aškenazu ebreju jau runā ivritā, dažu tradicionālo reliģisko kopienu locekļi savā starpā sazinās galvenokārt jidišā. Tā kā jidiša lietojums turpina samazināties, tā runātāji kļūst arvien vecāki un tā pārmantošana no paaudzes paaudzē ir pārtraukta, UNESCO ir iekļāvusi jidišu apdraudēto valodu sarakstā.^[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jidišs radies Centrāleiropā un Austrumeiropā 10.–14. gadsimtā uz vācu valodas dialektu (augšģermāņu) bāzes ar plašiem aizguvumiem no ivrita un aramiešu valodām (līdz 15–20% leksikas) un (austrumu atzarā) slāvu valodām (dialektos līdz 15%), bet vēlāk arī no mūsdienu vācu valodas.

Pēc Pirmā pasaules kara vairākās valstīs (īpaši Polijā) ebreju izglītības autonomija veicināja formālās izglītības palielināšanos jidišā un 1925. gadā tika dibināts Jidiša zinātniskais institūts (YIVO). Viļņā notika debates par to, kurai valodai — ivritam vai jidišam vajadzētu būt primārai. Īpaši pēc Oktobra revolūcijas Krievijā, jidišs kļuva par nozīmīgu Austrumeiropas valodu. Tās bagātā literatūra tika izdota plašāk nekā jebkad agrāk, uzplauka jidiša teātris un kino, un uz kādu laiku tā ieguva vienas no oficiālajām valodām statusu īslaicīgajā Galīcijas Padomju Sociālistiskajā Republikā, kādu laiku tā tika lietota kā viena no četrām oficiālajām valodām BPSR kopā ar baltkrievu, krievu un poļu valodām.

20. gadsimtā jidišs būtiski mainījās. Kad 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā aizvien vairāk jidiš valodā runājošo pārcēlās no slāviski runājošajiem Austrumiem uz Rietumeiropu un Ameriku, viņi tik ātri atteicās no slāvu valodas vārdu krājuma, ka tā laika ievērojamākie ebreju rakstnieki, kas joprojām dzīvoja slāviski runājošajās valstīs, pārskatīja savu darbu drukātos izdevumus, lai no tiem izņemtu novecojušos un "nevajadzīgos" slāvismus.^[2] Izraēlā lietotā leksika pārņēma daudzus mūsdienu ebreju valodas vārdus, un līdzīgs, bet mazāks angļu valodas komponenta pieaugums jidiša valodā bija vērojams arī Amerikas Savienotajās Valstīs un, mazākā mērā, Apvienotajā Karalistē. Tas ir radījis zināmas grūtības saziņā starp jidiša runājošajiem no Izraēlas un citām valstīm.

Otrais pasaules karš (tostarp un galvenokārt holokausts), ebreju asimilācija Rietumos un PSRS, tostarp ebreju skolu slēgšana, un centieni strauji ieviest ivritu Izraēlā — visi šie faktori izraisīja gandrīz vispārēju jidiša kultūras dzīves izzušanu un strauju tā ikdienas lietošanas samazināšanos.^[3]