Pāriet uz saturu

Inocents III

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Inokentijs III)
Inocents III
Innocentius III
(Lotario de' Conti di Segni)
Romas pāvests
Amatā
1198. gada 8. janvāris — 1216. gada 16. jūlijs
Priekštecis Celestīns III
Pēctecis Honorijs III

Dzimšanas dati 1161. gada 22. februāris
Pāvesta valsts, Džavinjāno
(tagad Karogs: Itālija Itālija)
Miršanas dati 1216. gada 16. jūnijs
Pāvesta valsts, Perudža
(tagad Karogs: Itālija Itālija)
Tautība itālis
Augstskola Sorbonna
Boloņas Universitāte

Pāvests Inocents III (latīņu: Innocentius III), īstajā vārdā Lotario Konti, grāfs Senji (itāļu: Lotario de' Conti di Segni; dzimis 1161. gada 22. februārī, miris 1216. gada 16. jūnijā) bija Romas pāvests no 1198. gada līdz savai nāvei 1216. gadā. Viens no ietekmīgākajiem viduslaiku pāvestiem, kurš aktīvi iejaucās tā laika politiskajās norisēs.

Lielu vērību pievērsa Livonijas krusta kariem, tikās ar līvu valdnieku Kaupo un misionāru Turaidas Teoderihu, tomēr ilgu laiku liedzās piešķirt Livonijas bīskapam Albertam neatkarību no Brēmenes arhibīskapa.

Dzimis netālu no Romas dižciltīgā un ietekmīgā ģimenē. Studēja Sorbonnā un Boloņas Universitātē. Kļuva par vienu no ietekmīgākajiem tā laika teologiem. 1198. gada 8. janvārī, 37 gadu vecumā, tika ievēlēts par pāvestu, bet 21. februārī ordinēts par priesteri.

Inocents III ne tikai aktīvi iejaucās gandrīz visu tālaika Eiropas valstu iekšējā politikā, bet bija aktīvs ķeceru un neticīgo apkarotājs. Viņš ne tikai turpināja pāvesta Celestīna III iesākto Livonijas Krusta karu, bet organizēja albiģiešu vajāšanu Albiģiešu kara laikā. Ar Inocenta III svētību noorganizēja Ceturto Krusta karu, kas, neskatoties uz pāvesta protestu, noveda pie Zadaras un Konstantinopoles nopostīšanas.

1215. gada 15. novembrī Inocents III vadīja Ceturto Laterāna koncilu.

1216. gada 16. jūnijā Inocents III Perudžā mira, par viņa pēcteci ievēlēja Honoriju III.

Inocenta III lēmumi par Livoniju

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • 1199. gada 5. oktobrī pāvests izdeva bullu pret Livonijas atkritējiem no katoļu ticības, pret barbariem, kas pielūdz “nesapratnīgus dzīvniekus, lapotus kokus, dzidrus ūdeņus, zaļu zāli un nešķīstus garus”. Livonijā karojošos krustnešus pielīdzināja krusta karotājiem Svētajā zemē (Palestīnā).
  • 1200. gadā pāvests pēc Turaidas Teoderiha lūguma izsludināja vēl vienu krusta karu bullu pret līviem un aizliedza tirgotājiem apmeklēt Zemgales ostu (Portus Semigalliae) un piespieda Daugavas tirdzniecības darījumus turpmāk veikt Rīgas ostā.
  • 1200. gada aprīlī pāvests aicināja Cisterciešu ordeņa abatus un mūkus doties uz līvu zemi sludināt kristīgo ticību.
  • 1201. gada 19. aprīlī pāvests apstiprināja likumus, kas regulēja jaunkristīto līvu tiesisko stāvokli (baznīcas tiesas maksāšanu, laulības, bēres, tiesāšanos).
Pāvests Inocents III apstiprina Franciskāņu ordeņa statūtus (Džoto freska Asīzes katedrālē).
  • 1202. gadā pāvests piešķīra Kristus bruņinieku (Zobenbrāļu) ordenim Templiešu ordeņa statūtus.
  • 1204. gadā pāvests atļāva blakus Rīgas domkapitulam dibināt cisterciešu konventu Daugavgrīvā, kur Svētā Nikolaja kāpā Daugavas labajā krastā uzcēla klosteri.
  • 1208. gada 31. janvārī pāvests izziņoja, ka katoļticībai ir pievērsti visi līvi, idumieši, vendi un puse letgaļu (t.i. Tālavas rietumu daļas Imeras letgaļi).
  • 1210. gada 20. oktobra bullā Cum inter te ... pāvests noteica, ka Zobenbrāļu ordenis no Livonijas bīskapa Alberta saņem vienu trešdaļu no kristītajām līvu un letu zemēm, bet tam jāpakļaujas bīskapam. Toties ārpus Livonijas iekarotajās zemēs ordenim nav nekādu pienākumu pret bīskapu.
  • 1210. gadā pāvests atgādināja bīskapam Albertam, ka viņš vēl arvien ir pakļauts Brēmenes arhibīskapam.
  • 1212. gada 25. janvārī pāvests paziņoja mestram Folkvīnam, ka pagaidām nevar izpildīt Zobenbrāļu ordeņa sūtņa lūgumu ordinēt īpašu bīskapu ordeņa iekarotajos igauņu novados.
  • 1213. gada 10. oktobrī uzdeva Daugavgrīvas sv. Nikolaja klostera abatam Berhnardam no Lipes aizstāvēt Zobenbrāļu ordeņa tiesības un sodīt bīskapu Albertu, ja viņš pārkāpj pāvesta apstiprinātā izlīguma noteikumus.
  • 1213. gada 11. oktobrī pāvests uzdeva cisterciešu klostera abatam Gotlandē un diviem prāvestiem Lundas archibīskapijā būt par tiesnešiem Livonijas bīskapa un Zobenbrāļu ordeņa strīdos, piespriežot minētajam bīskapam atlīdzināt ordenim nodarītos zaudējumus.
  • 1213. gada 31. oktobrī pāvests pārmeta Zobenbrāļu ordenim viņu kaitīgo rīcību, kavējot Igaunijas bīskapa Teoderiha darbību, kamēr viņš nav tiem piešķīris noteiktu šīs provinces daļu, kā arī aizturot bīskapam pienācīgos ķīlniekus, lai gūtu sev laicīgus labumus. Ordenis nekautrējoties pat apvaino Kristus evaņģēliju, lai, celdams pili pie pils un pievienodams lauku pie lauka, varētu vairot savus īpašumus un ienākumus. Pāvests draud atņemt ordenim viņu privilēģijas, ja vēl turpmāk būs jādzird par tādiem zobenbrāļu nodarījumiem.
  • 1214. gada 20. februārī pāvests lika ziņot bīskapam Albertam, ka turpmāk Rīgas diacēze vairs nebūs pakļauta Brēmenes metropolītam.
  • 1214. vai 1215. gadā pāvests brīdināja Zobenbrāļu ordeni Livonijā neapspiest jaunkristītos un aizrādīja, ka pēdējie var paši izraudzīt savu apbedīšanas vietu.
  • 1215. gada Romas katoļu baznīcas vadītāju Laterānas koncila laikā pāvests paziņoja, ka atbalstīs "Mātes zemi" (Livoniju) tāpat kā "Dēla zemi" (Palestīnu). Koncila laikā tikusi izdota arī jauna krusta karu bulla pret Livoniju.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]