Pāriet uz saturu

Izglītība

Labot saites
Vikipēdijas lapa

Izglītība ir zināšanu apgūšana vai šī procesa rezultāts. Mūsdienās izglītība parasti tiek asociēta ar valsts izstrādātu izglītības saturu un oficiālām, valsts akreditētām, savstarpēji hierarhiski saistītām izglītības iestādēm, kuras kopā veido izglītības sistēmu. Parasti tiek nodalīta formālā un neformālā izglītība. Latvijā izglītības likumā ir noteikts, ka formālā izglītība ir "sistēma, kas ietver pamatizglītības, vidējās izglītības un augstākās izglītības pakāpes, kuru programmu apguvi apliecina valsts atzīts izglītības vai profesionālās kvalifikācijas dokuments, kā arī izglītības un profesionālās kvalifikācijas dokuments".[1] Neformālā izglītība savukārt ir "ārpus formālās izglītības organizēta interesēm un pieprasījumam atbilstoša izglītojoša darbība".[1] Kad termins izglītība tiek lietots, lai apzīmētu mācīšanos, bez formālās un neformālās mācīšanās tiek izmantots arī apzīmējums "informālā jeb ikdienējā mācīšanās".[2] Dažkārt zināšanu iegūšanu pašmācības ceļā sauc par autodidaktismu.

Dažādās izglītības sistēmās ir sastopami dažādi faktori, kas tiek izmantoti, lai raksturotu formālo izglītību. Tomēr parasti izglītība tiek raksturota pakāpēs, izglītības veidos un pēc izglītības ieguves formas. Lai salīdzinātu atšķirīgas izglītības sistēmas, tiek izmantots starptautiskais izglītības klasifikācijas standarts ISCED.[3]

Etimoloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Angļu valodā vārds "izglītība" (education) ir atvasināts no latīņu vārda ēducātiō ("audzināšana") no ēducō ("izglītoju, apmācu"), kas ir saistīts ar homonīmu ēdūcō ("vedu uz priekšu, izņemu; paceļu, uzcēlu") no ē- ("no, no") un dūcō ("es vedu, es vadu")[4]

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izglītība sākās aizvēsturē, kad pieaugušie apmācīja jauniešus zināšanās un prasmēs, kuras viņu sabiedrībā uzskatīja par vajadzīgām. Pirms lasītprasmes, sabiedrības to panāca mutiski un imitējot. Ar stāstiem viena paaudze nākamajai nodeva zināšanas, vērtības un prasmes. Kad kultūras zināšanu līmenis pārsniedza prasmes, kuras varēja viegli apgūt imitējot, attīstījās formālā izglītība. Vidējās valsts laikā Ēģiptē jau pastāvēja skolas.[5]

Platons Atēnās nodibināja akadēmiju, pirmo augstākās izglītības iestādi Eiropā.[6] Aleksandrijas pilsēta Ēģiptē, kas dibināta 330. gadā p.m.ē., kļuva par Atēnu pēcteci kā Senās Grieķijas intelektuālais šūpulis. Tur 3. gadsimtā pirms mūsu ēras tika uzcelta lielā Aleksandrijas bibliotēka. Eiropas civilizācijas piedzīvoja lasītprasmes un organizētības sabrukumu pēc Romas krišanas mūsu ēras 476. gadā.[7]

Ķīnā valsts ietekmīgākais senais filozofs bija Konfūcijs (551—479 p.m.ē.) no Lu valsts, kura izglītības idejas joprojām ietekmē Ķīnas un kaimiņvalstu, piemēram, Korejas, Japānas un Vjetnamas, sabiedrību. Konfūcijs pulcēja mācekļus un veltīgi meklēja valdnieku, kurš pieņemtu viņa labas pārvaldības ideālus, taču viņa teikto pierakstīja sekotāji, kas turpināja ietekmēt izglītību Austrumāzijā līdz pat mūsdienām.[8]

Actekiem bija skolas dižciltīgajiem jauniešiem, kur viņi ieguva stingru reliģisko un militāro apmācību. Actekiem bija arī labi izstrādāta izglītības teorija, kurai nahuatlā valodā ir apzīmējums tlacahuapahualiztli. Tas nozīmē "māksla audzināt vai izglītot cilvēku" vai "māksla stiprināt vai audzināt cilvēkus". Tā bija plaša izglītības koncepcija, kas paredzēja, ka tā sākas mājās, ko atbalsta formāla izglītība un pastiprina kopienas dzīve. Vēsturnieki norāda, ka formālā izglītība bija obligāta ikvienam neatkarīgi no sociālās šķiras un dzimuma. Bija arī vārds neixtlamachiliztli, kas tulkojumā ir "gudrības piešķiršana sejai."

Pēc Romas krišanas katoļu baznīca kļuva par galveno rakstītprasmes saglabātāju Rietumeiropā. Agrīnajos viduslaikos baznīca izveidoja katedrāles skolas kā augstākās izglītības centrus. Dažas no šīm iestādēm laika gaitā attīstījās par viduslaiku universitātēm un daudzu Eiropas moderno universitāšu priekštečiem. Vēlāk viduslaikos Šartras katedrālē darbojās slavenā un ietekmīgā Šartras katedrāles skola. Rietumu kristīgās pasaules viduslaiku universitātes bija labi integrētas visā Rietumeiropā, veicināja pētījumu brīvību un izskoloja daudz dažādu izcilu zinātnieku un natūrfilozofu, tostarp Akvīnas Tomu Neapoles Universitātē, Robertu Grosetestu Oksfordas Universitātē, sistemātiskas zinātniskās eksperimentēšanas metodes agrīno attīstītāju un svēto Albertu Lielo, kurš bija bioloģijas lauka darba pionieris. 1088. gadā dibinātā Boloņas Universitāte tiek uzskatīta par pirmo un vecāko joprojām strādājošo universitāti.

Citviet viduslaikos islāma zinātne un matemātika uzplauka Islāma kalifātā, kas tika izveidots Tuvajos Austrumos, sākot no Pireneju pussalas rietumos līdz Indai austrumos un līdz Almorāvīdu valstij un Mali impērijai dienvidos. Renesanse Eiropā ievadīja jaunu laikmetu zinātniskai un intelektuālai izpētei un seno grieķu un romiešu civilizāciju uzskatu atzīšanai. Ap 1450. gadu Johans Gūtenbergs izveidoja tipogrāfiju, kas ļāva literatūras darbiem izplatīties ātrāk un plašāk. Eiropas imperiālajā laikmetā Eiropas idejas par izglītību filozofijā, reliģijā, mākslā un zinātnēs izplatījās visā pasaulē. Misionāri un zinātnieki arī atnesa jaunas idejas no citām civilizācijām, piemēram, jezuīti no misijām Ķīnā, kurām bija nozīmīga loma zināšanu, zinātnes un kultūras nodošanā starp Ķīnu un Eiropu, tulkojot tādus Eiropas darbus kā Eiklīda "Elementus" ķīniešu zinātniekiem un Konfūcija domas Eiropas auditorijai. Apgaismības laikmetā Eiropā parādījās laicīgās izglītības iespējas. Liela daļa mūsdienu tradicionālās Rietumu un Austrumu izglītības balstās uz Prūsijas izglītības sistēmu.[9]

Formālā izglītība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Formālo izglītību mēdz iedalīt (balstoties uz to savstarpēji hierarhiskām attiecībām) izglītības līmeņos un (balstoties uz tajos ietverto saturu) izglītības veidos. Abu šo dalījumu kombinācija nosaka indivīda tālākās iespējas izglītības sistēmā un juridisko regulējumu, kas ir saistīts ar konkrēto izglītības iestādi (piem., dibināšanas un akreditācijas kārtību, pedagogu izglītību, izglītības saturu, utt.). Izglītības līmeņi un veidi var ievērojami atšķirties starp dažādām valstīm, tādēļ to savstarpēja pielīdzināšana ir viens no izglītības politikas dienaskārtības jautājumiem.

Formālā izglītība notiek strukturētā vidē, kuras mērķis ir mācīt skolēnus. Parasti formālā izglītība notiek skolas vidē, kur vairāki skolēni klasē mācās kopā ar speciāli apmācītu mācību priekšmeta skolotāju. Lielākā daļa skolu sistēmu ir veidotas, pamatojoties uz vērtību vai ideālu kopumu, kas nosaka visas izglītības izvēles šajā sistēmā. Šādas izvēles ietver mācību programmu, organizatoriskos modeļus, mācību telpu (piemēram, klases), studentu un skolotāju mijiedarbību, vērtēšanas metodes, klases lielumu, izglītojošas aktivitātes un daudz ko citu.[10][11]

Starptautisko standarta izglītības klasifikāciju (ISCED) izveidoja UNESCO kā statistikas bāzi izglītības sistēmu salīdzināšanai. 1997. gadā tajā tika noteikti septiņi izglītības līmeņi un 25 jomas, lai gan vēlāk jomas tika atdalītas, veidojot citu projektu. Pašreizējā ISCED 2011[12] versijā ir deviņi, nevis septiņi līmeņi, kas izveidoti, sadalot terciāro pirmsdoktorantūras līmeni trīs līmeņos. Tas arī paplašināja zemāko līmeni (ISCED 0), iekļaujot jaunu pirmsskolas izglītības programmu apakškategoriju, kas paredzēta bērniem, kas jaunāki par trīs gadiem.[13]

Izdala šādus izglītības līmeņus:

Latvijā izdala šādus izglītības veidus:

Paralēli šiem izglītības dalījumiem tiek izmantota virkne citu apzīmējumu, kas raksturo izglītības iegūšanu vai institūciju, kurā izglītība tiek iegūta. Starp šādiem apzīmējumiem ir mūžizglītība, kas paredz indivīda spēju izglītoties visa mūža garumā paaugstinot vai mainot savu kvalifikāciju, vai iegūstot savām interesēm atbilstošu izglītību;[14] alternatīvā izglītība; interešu izglītība, kurā tiek ietverta izglītība, kas apmierina individuālās intereses un vajadzības,[1] speciālā izglītība, tālākizglītība, publiskā izglītība, masu izglītība u.c.

Vecāku diena Eirfanas bērnudārzā
Bērnudārza audzēkņi Japānā[15]

Pirmsskolas izglītība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Pirmsskolas izglītība

Pirmsskolas izglītība ir vispārējās izglītības pirmā pakāpe.[16] Tās mērķis ir sekmēt bērna vispārējo attīstību un gatavību uzsākt sākumskolas posmu pamatizglītībā.

Pirmskolas izglītību Latvijā, tāpat kā obligāto pamatizglītību, piedāvā vispārējās pirmsskolas izglītības iestādes (bērnudārzi). Pirmskolas izglītības programmas apgūst bērni 5—6 gadu vecumā. Ir arī tā saucamās "pilotgrupas". Piecgadīgo un sešgadīgo bērnu sagatavošana pamatizglītības ieguves uzsākšanai ir obligāta. Pirmskolas izglītību bērniem ar speciālajām vajadzībām īsteno speciālajās pirmskolas izglītības iestādēs. Daudzās pirmsskolas izglītības iestādēs Latvijā aizvien populārāka paliek Montesori metožu izmantošana.

Izglītība agrīnajam pirmsskolas vecumam izstrādāta, lai atbalstītu agrīnu attīstību, gatavojoties dalībai skolā un sabiedrībā. Programmas ir paredzētas bērniem līdz trīs gadu vecumam. Tas ir ISCED 01 līmenis. Pirmsskolas izglītības iestādes nodrošina izglītību atkarībā no valsts aptuveni no trīs līdz septiņu gadu vecumam, kad bērni sāk apgūt pamatizglītību. Šajā posmā bērni labprāt sazinās ar vienaudžiem un audzinātāju.Tās tiek sauktas arī par bērnudārziem, izņemot ASV, kur termins bērnudārzs attiecas uz sākumskolas pirmajiem gadiem. Bērnudārzs nodrošina bērnu pirmsskolas izglītības programmu trīs līdz septiņus gadus veciem bērniem, kuras mērķis ir atklāt bērna fizisko, intelektuālo un morālo dabu, pievēršot uzmanību katram aspektam. Tas ir ISCED 02 līmenis.

Pamatizglītība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Salacgrīvas vidusskolas 9. klašu skolēni Ministru kabineta preses konferenču telpā
Salacgrīvas vidusskolas 9. klašu skolēni Ministru kabineta preses konferenču telpā
Pamatraksts: Pamatizglītība

Pamatizglītība ir izglītības pakāpe (pēc pirmsskolas izglītības), kurā galvenokārt apgūst katram cilvēkam nepieciešamās vispārīgās pamatzināšanas un pamatprasmes, kas ir tālākās izglītības apguves pamats.[17] Latvijā tiek nodrošināta iespēja papildināt pamatizglītību ar profesionālās izglītības un papildizglītības elementiem un ievirzēm. Pamatizglītības pakāpē notiek sabiedrības un cilvēka individuālajā dzīvē nepieciešamo vērtīborientāciju veidošana un gatavošanās iesaistei sabiedrības dzīvē, kā arī sagatavošanās izglītībai vidējā pakāpē vai profesionālajai darbībai. Pamatizglītība dod priekšstatu par profesijām, un ir nepieciešama jebkurā profesijā, jo tā ir pamats vispārējai kultūrai. Latvijā pamatizglītības apguvei paredzēti deviņi gadi. Pirmajos sešos gados mācības galvenokārt notiek pēc integrēto mācību un mācību ciklu principa. Nākamajā trīs gadu posmā mācības notiek pēc mācību cikla un mācību priekšmetu principa. Latvijā mūsdienās pamatizglītības ieguvi sāk tajā kalendārajā gadā, kurā bērnam aprit 7 gadi.[18]

Pilnu pamatizglītības programmu īsteno izglītības iestāde, kuras nosaukumā ir pamatskola. Pirmo sešu (vai dažos gadījumos četru) klašu jeb pamatizglītības pirmā posma izglītības programmas var īstenot sākumskola. Arī vidusskolas var īstenot pilnu pamatizglītības programmu. Tāpat pamatizglītību var īstenot arī arodskola, speciālās izglītības iestāde, vakara (maiņu) skola, internātskola, sociālās vai pedagoģiskās korekcijas izglītības iestāde vai klasē, vai citā izglītības iestādē, piemēram, ģimnāzijas, ja tajā īsteno pilnu vai daļu pamatizglītības programmas.[19] Latvijas Republikā pamatizglītības iegūšana vai pamatizglītības iegūšanas turpināšana līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai ir obligāta un tā ir bezmaksas.[20]

Augstākā izglītība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Studenti Sanktpēterburgas Valsts Politehniskās universitātes laboratorijā
Universitātes bieži uzņem ievērojamus vieslektorus studentu auditorijai, piem. Amerikas Savienoto Valstu pirmā lēdija Mišela Obama uzstājas ar uzrunu Pekinas Universitātē, Ķīnā

Augstākā izglītība, ko angliski sauc arī par terciāro — trešās kārtas, vai pēcvidusskolas izglītību, ir neobligāta izglītības pakāpe, kas seko pēc vidusskolas beigšanas. Terciārā izglītība parasti iekļauj bakalaura un maģistra līmeni, kā arī profesionālo izglītību. Augstāko izglītību galvenokārt nodrošina koledžas un universitātes. Personas, kas ieguvušas augstāko izglītību, parasti saņem sertifikātus, diplomus vai akadēmiskos grādus.

ISCED izšķir četrus augstākās izglītības līmeņus. ISCED 6 ir līdzvērtīgs pirmajam grādam, ISCED 7 ir līdzvērtīgs maģistra grādam, vai padziļinātai profesionālajai kvalifikācijai, un ISCED 8 ir padziļināta pētniecības kvalifikācija, kas parasti noslēdzas ar publicējamas disertācijas iesniegšanu un aizstāvēšanu, pamatojoties uz oriģināliem pētījumiem.[21] Kategorija ISCED 5 ir rezervēta īsa cikla kursiem, kuriem nepieciešama grāda līmeņa apmācība.[21]

Augstākā izglītība bieži tiek iegūta vai papildināta saistībā darbu, lai iegūtu grāda līmeni vai pamatgrāda kvalifikāciju. Attīstītākajās valstīs liela daļa iedzīvotāju (līdz 50%), kādā dzīves posmā iegūst augstāko izglītību. Tā ir ļoti svarīga valstu ekonomikām, gan kā nozīmīga nozare pati par sevi, gan kā apmācīta un izglītota personāla avots pārējai ekonomikai.

Universitātes izglītība ietver izglītošanas, pētniecības un sociālo pakalpojumu darbības, tā ietver gan bakalaura līmeni (dažreiz sauktu par terciāro izglītību), gan absolventu (vai pēc diploma) līmeni (dažreiz sauktu par absolventu skolu). Dažas universitātes sastāv no vairākām koledžām.

Viens no universitātes izglītības veidiem ir brīvās mākslas izglītība, ko var definēt kā "koledžas vai universitātes mācību programmu, kuras mērķis ir sniegt plašas vispārējas zināšanas un attīstīt vispārējās intelektuālās spējas, atšķirībā no profesionālās, vai tehniskās mācību programmas."[22] Lai gan tā, ko mūsdienās dēvē par brīvās mākslas izglītību, aizsākās Eiropā,[23] jēdziens "liberālās mākslas koledža" biežāk ASV tiek asociēts ar tādām iestādēm kā Viljamsa koledža vai Bārnarda koledža.[24]

Profesionālā izglītība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Profesionālā izglītība ir izglītības veids, kas vērsts uz tiešu un praktisku apmācību konkrētam arodam vai amatniecībai. Profesionālā izglītība var izpausties kā mācības darba vietā vai prakses izglītība, kā arī mācību iestādēs, kas piedāvā kursus galdniecībā, lauksaimniecībā, inženierzinātnēs, medicīnā, arhitektūrā un mākslā. Pieaugušo izglītība un tālākizglītība ietver padziļinātu izglītību, bet līmenī, kas neatšķiras no vidējās izglītības līmeņa un ir sagrupēts kā ISCED 4 pēcvidusskolas izglītība.[25]

Speciālā izglītība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrāk tie, kuri bija invalīdi, bieži vien nebija piemēroti vispārējai izglītībai. Ārsti un pasniedzēji atkārtoti liedza izglītību bērniem ar invalididāti. Šie agrīnie ārsti (tādi cilvēki kā Itards, Seguins, Hovs, Gallaudets) šodien izveidoja pamatu izglītībai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Viņi koncentrējās uz individualizētām instrukcijām un funkcionālām prasmēm. Tās agrīnajos gados īpašā izglītība tika nodrošināta tikai cilvēkiem ar smagu invaliditāti, bet vēl nesen tā kļuva pieejama ikvienam, kam ir bijušas grūtības mācīties.[26]

Neformālā izglītība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš vispārējās izglītības attīstības, formālā izglītība, parasti ir valsts nodrošināts pakalpojums ar valsts izveidotu institucionālu nodrošinājumu. Tā tiek organizēta speciāli pielāgotās telpās. Tajā skolotājiem ir noteikta akadēmiska vai profesionāla kvalifikācija, tie palīdz izglītojamajiem (kurus parasti vieno kāda sociāla līdzība, piem., piederība noteiktai vecuma grupai) apgūt kādas sociāli akceptētas zināšanas.

Neformālā izglītība ir viena no trijām mācīšanās formām, kuru ir definējusi OECD. Neformāla mācīšanās var notikt dažādās vietās, piemēram, mājās, darbā, kā arī ikdienas saskarsmē un attiecībās starp sabiedrības locekļiem. Daudziem izglītojamajiem tas ietver valodas apguvi, kultūras normas un manieres. Neformālajā izglītībā bieži tiek piesaistīta atsauces persona, vienaudzis vai eksperts, kas virza apmācāmo. Ja izglītojamajiem ir personīga interese par to, kas viņiem tiek mācīts neformāli, audzēkņiem ir tendence paplašināt esošās zināšanas un radīt jaunas idejas par apgūstamo tēmu.[27] Piemēram, muzejs tradicionāli tiek uzskatīts par neformālu mācību vidi, jo tajā ir brīvas izvēles iespēja, daudzveidīgs un potenciāli nestandartizēts tēmu loks, elastīgas struktūras, un nav ārēji uzspiestu vērtējumu.[28]

Lai gan neformālā mācīšanās bieži notiek ārpus izglītības iestādēm un neatbilst noteiktai mācību programmai, tā var notikt arī izglītības iestādēs un pat formālas mācību situācijās. Pedagogi var strukturēt savas stundas, lai tieši izmantotu skolēnu neformālās mācīšanās prasmes izglītības vidē.[27] 19. gadsimta beigās sāka atzīt, ka izglītība caur rotaļām sniedz nozīmīgu ieguldījumu bērna attīstībā.[29] 20. gadsimta sākumā jēdziens tika paplašināts, iekļaujot arī pieaugušos, bet uzsvars tika likts uz fiziskām aktivitātēm.[30] L.P. Džeks, mūžizglītības atbalstītājs, aprakstīja izglītību, izmantojot atpūtu: "Dzīves mākslas meistars neizšķir starp darbu un spēli, darbu un atpūtu, prātu un ķermeni, izglītību un viņa atpūta. Viņš gandrīz nezina, kurš ir kurš. Viņš vienkārši īsteno savu izcilības vīziju neatkarīgi no tā, ko dara, un ļauj citiem noteikt, vai viņš strādā vai spēlē. Pašam šķiet, ka viņš vienmēr dara abus. Viņam pietiek, ka viņš to dara labi."[31] Izglītība, izmantojot atpūtu, ir iespēja nevainojami mācīties, izmantojot visas dzīves aktivitātes.[32] Rietumontārio Universitāte ir atdzīvinājusi šo koncepciju, lai mācītu anatomiju medicīnas studentiem.[32]

Alternatīvā izglītība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan mūsdienās uzskatīta par “alternatīvu”, lielākā daļa alternatīvo sistēmu ir pastāvējušas jau kopš seniem laikiem. Tad, kad valsts skolu sistēma jau bija plaši attīstīta, sākot ar 19. gadsimtu, daži vecāki atrada iemeslus neapmierinātībai ar jauno sistēmu. Alternatīvā izglītība daļēji radījās kā reakcija uz tradicionālajiem izglītības ierobežojumiem un trūkumiem. Radās plašs izglītības pieeju klāsts, tostarp alternatīvās skolas, pašmācība, mājmācība un pārizglītošanās. Alternatīvo skolu piemēri ir Montessori skolas, Draudzības skolas, Krišnamūrti skolas un atvērto klašu skolas.

Hartas skolas ir vēl viens alternatīvās izglītības piemērs, kas pēdējos gados ir pieaudzis skaitliskā izteiksmē ASV un ieguvis lielāku nozīmi valsts izglītības sistēmā.

Viens no populārākajiem alternatīvās izglītības paveidiem Latvijā ir Montesssori skolas. Latvijā atrodas 10 Montessori skolas, 32 Montessori bērnudārzi un kopā Montessori iestādēs Latvijā mācās vairāk nekā 2870 bērnu.[33]

Laika gaitā dažas idejas no šiem eksperimentiem var tikt pieņemtas kā norma izglītībā, gluži tāpat kā Frīdriha Frēbela pieeja agrīnajai pirmsskolas izglītībai 19. gadsimtā Vācijā ir iestrādāta mūsdienu bērnudārzu klasēs. Citu ietekmīgu rakstnieku un domātāju starpā ir: Šveices humānists — Johans Heinrihs Pestaloci; amerikāņu transcendentālists — Amss Bronsons Alkots, Ralfs Voldo Emersons un Henrijs Deivids Torels; progresīvās izglītības dibinātāji Džons Djūijs un Francs Pārkers; un izglītības pionieri, piemēram, Marija Montessori un Rūdolfs Šteiners, Džons Koldvels Holts, Pols Gudmens, Frederiks Maiers, Džordžs Denisons un Ivans Illičs.

Pašmācība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autodidakts ir cilvēks kurš mācas pašmācības ceļā, par autodidaktu var kļūt jebkurā dzīves brīdī. Slaveni autodidakti ir — Ābrams Linkolns (bijušais ASV prezidents), Šrīnivāsa Rāmānudžans (matemātiķis), Maikls Faradejs (fiziķis un ķīmiķis), Čārlzs Darvins (naturālists), Tomass Edisons (izgudrotājs) un Leonardo da Vinči (inženieris un zinātnieks).

Atvērtā mācīšanās un elektroniskās tehnoloģijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bērni izmanto datoru

Daudzas lielās ASV universitātes šobrīd sāk piedāvāt bezmaksas vai gandrīz bezmaksas kursus, kuri izmanto atvērto mācīšanos, to piedāvā, piemēram, Hārvarda, MIT un Bērklija, kuras veido vienotu edX programmu. Arī citas prestižas privātās universitātes piedāvā atvērto izglītību, tai skaitā Stenfordas, Prinstonas, Djūka, Džona Hopkinsa, Pensilvānijas Universitāte un Kaltech, kā arī citas ievērojamas valsts universitātes — Pekinas, Edinburgas, Mičiganas Universitāte un Virdžīnijas Universitāte.

Atvērtā izglītība tiek dēvēta par lielākajām pārmaiņām izglītībā kopš iespiedmašīnas izgudrošanas.[34] Tomēr neskatoties uz pozitīvājiem pētījumiemu rezultātiem, daudzi cilvēki joprojām izvēlas tradicionālo universitātes izglītību, sociālu un kultūras iemeslu dēļ.[35] Daudzas atvērtās universitātes strādā, lai piedāvātu studentiem standartizētas pārbaudes un tradicionālos grādus un akreditācijas dokumentus.

Parastās punktu nopelnu sistēmas grāds pašlaik nav tik izplatīts atklātajā izglītībā, kā tipiskājās universitātes, lai gan dažas atvērtās universitātes jau piedāvā tradicionālos grādus. Pašlaik daudzi no lielākajiem atvērtajiem izglītības avotiem piedāvā paši savu sertifikātu formu.

Gandrīz puse no 182 ASV koledžām 2009. gadā norādīja, ka tiešsaistes kursos mācību maksa ir augstāka nekā parastajos universitātāšu kursos.[36]

2010. gada metaanalīze atklāja, ka tiešsaistes un jauktajām izglītības pieejām bija labāki rezultāti nekā metodēm, kurās tika izmantota tikai tiešā savstarpējā darbība.[36]

Vispārizglītojošās skolas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izglītības sistēma ir institūciju grupa (ministrijas, vietējās izglītības iestādes, pedagoģijas mācību iestādes, skolas, augstskolas u.c.), kuras galvenais mērķis ir nodrošināt izglītību bērniem un jauniešiem strukturētā vidē. Tajā ir iesaistīts plašs cilvēku loks (mācību programmu izstrādātāji, inspektori, skolu direktori, skolotāji, skolu medmāsas, studenti utt.). Šīs iestādes var atšķirties dažādās vidēs.[37]

Skolas nodrošina izglītību, balstoties uz dažādiem aspektiem, piemēram, izglītības politika un pamatnostādnes, uz kurām balstās skolu politikas jomas, mācību programmas un mācību materiāli, kā arī skolotāju pedagoģijas apmācības programmas un prakse. Skolu vide — gan fiziskā (infrastruktūra), gan psiholoģiskā (skolas klimats), vadās arī no skolu politikas, kam būtu jānodrošina skolēnu labbūtību, kad viņi ir skolā.[37] Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) ir konstatējusi , ka skolās ir vislabākie rezultāti, kad izglītojamie iegūst visas zināšanas pamatpriekšmetos. Viņiem arī jālūdz izglītojamo atsauksmes par kvalitātes nodrošināšanu un uzlabošanu. Vadībai vajadzētu aprobežoties tikai ar izglītojamo prasmju uzraudzību.[38]

Izglītības nozare ir pilnībā integrēta sabiedrībā, izmantojot mijiedarbību ar daudzām ieinteresētajām personām un citām nozarēm. Tas sevī ietver vecākus, vietējās kopienas, reliģiskos līderus, NVO, ieinteresētās personas, kas iesaistītas veselības aizsardzībā, bērnu aizsardzībā, tieslietās un tiesībaizsardzības iestādēs (policijā), plašsaziņas līdzekļos un politiskajā vadībā.[37]

Par formālās izglītības formu, metodiku, mācību materiālu un programmu lemj politisko lēmumu pieņēmēji un pašvaldības.

Attīstības mērķi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam, ko Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālā asambleja pieņēma 2015. gada septembrī, piedāvā izstrādāt jaunu redzējumu, lai risinātu vides, sociālās un ekonomiskās problēmas, ar kurām pasaule saskaras šodien. Programmā ir iekļauti 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM), tostarp 4. IAM par izglītību.[39][40]

Kopš 1909. gada bērnu īpatsvars jaunattīstības valstīs, kas apmeklē skolu, ir palielinājies. Pirms tam skolas apmeklēja tikai neliels zēnu skaits. Divdesmit pirmā gadsimta sākumā vairums bērnu lielākajā daļā pasaules reģionu apmeklēja kādu no skolām.[41] Līdz 2016. gadam ir sasniegta vairāk nekā 91 % bērnu iesaiste vispārizglītojošajā pamatizglītībā.[41] Tomēr visā pasaulē ir radusies mācību krīze, jo liela daļa skolēnu, kas apgūst izglītību, nemācās. Pasaules Bankas pētījumā konstatēts, ka “53 % bērnu valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem līdz pamatskolas beigām neprot lasīt un saprast vienkāršu tekstu”.[42] Lai gan pēdējo gadu desmitu laikā mācību aptvere ir strauji palielinājusies, materiāla apguve nav notikusi.

Universālā pamatizglītība bija viens no astoņiem ANO Tūkstošgades attīstības mērķiem, un pēdējos desmit gados ir panākts progress, lai gan joprojām pastāv šķēršļi.[43] Labdarības finansējuma nodrošināšana no potenciālajiem līdzekļu devējiem ir pastāvīga problēma. Aizjūras attīstības institūta pētnieki ir norādījuši, ka galvenie šķēršļi izglītības finansēšanai ir pretrunīgas līdzekļu devēju prioritātes, nenobriedušas atbalsta struktūras un pierādījumu un interešu trūkums šajā jautājumā.[43] Turklāt Transparency International ir konstatējusi, ka korupcija izglītības nozarē ir būtisks šķērslis, lai Āfrikā iegūtu vispārējo pamatizglītību.[44] Turklāt jaunattīstības valstīs pieprasījums pēc labākas izglītības nav tik liels, kā ārzemnieki bija paredzējuši. Vietējās valdības nevēlas uzņemties ar to saistītās izmaksas. Ir arī ekonomisks spiediens no dažu vecāku puses, kuri dod priekšroku saviem bērniem pelnīt naudu īstermiņā, nevis strādāt pretī izglītības ilgtermiņa labumiem.[45]

UNESCO Starptautiskā izglītības plānošanas institūta veiktais pētījums liecina, ka spēcīgākas izglītības plānošanas un vadības spējas var būtiski ietekmēt sistēmu kopumā.[46] Ilgtspējīgas kapacitātes attīstībai nepieciešamas sarežģītas iejaukšanās institucionālos, organizatoriskos un individuālos līmeņos, kas varētu balstīties uz dažiem fundamentāliem principiem:[46]

  • valsts vadībai un īpašumtiesībām vajadzētu būt jebkuras iejaukšanās stūrakmenim;
  • stratēģijām jābūt atbilstošām kontekstam;
  • plānos jāizmanto integrēts papildu pasākumu kopums, lai gan īstenošanu var būt, ka jāveic pakāpeniski;
  • partneriem būtu jāapņemas veikt ilgtermiņa ieguldījumus spēju attīstīšanā, vienlaikus strādājot pie dažiem īstermiņa sasniegumiem;
  • ārējai intervencei jābūt atkarīgai no valstu spēju ietekmes novērtējuma dažādos līmeņos;
  • noteikta daļa izglītojamo jāizņem, lai virzītu uz akadēmiķiem (parasti skolās, pēc 10. klases).

Filozofija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā akadēmiskā joma izglītības filozofija ir izglītības filozofiskā izpēte, tās galvenā tēma ir izglītība, un tās metodes ir filozofijas metodes. Izglītības filozofija var būt vai nu izglītības procesa filozofija, vai izglītības disciplīnas filozofija. Tas nozīmē, ka tā var būt daļa no disciplīnas tādā nozīmē, ka tā ir saistīta ar izglītības vai izglītošanas procesa mērķiem, veidiem, metodēm vai rezultātiem; vai arī tas var būt metadisciplina,tādā nozīmē, ka tas attiecas uz disciplīnas jēdzieniem, mērķiem un metodēm. Kā tāda tā ir gan izglītības joma, gan lietišķās filozofijas joma, kas sastāv no metafizikas, epistemoloģijas, aksioloģijas un filozofiskām pieejām ,spekulatīvas, preskriptīvas vai analītiskas, lai risinātu jautājumus par pedagoģiju, izglītības politiku un mācību programmu, kā arī par mācību procesu, nosaucot dažus piemērus. Piemēram, tā var pētīt, kas ir audzināšana un izglītība, vērtības un normas, ko atklāj audzināšanas un izglītošanas prakse, izglītības kā akadēmiskās disciplīnas ierobežojumi un leģitimizācija, kā arī saikne starp izglītības teoriju un praksi.

Psiholoģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izglītības psiholoģija pēta to, kā cilvēki mācās izglītības iestādēs, intervences efektivitāti mācību apstākļos, mācīšanas psiholoģiju un skolu kā organizācijām un tas sociālo psiholoģiju. Termini “izglītības psiholoģija” un “skolu psiholoģija” bieži tiek izmantoti kā sinonīmi. Izglītības psiholoģija ir saistīta ar izglītības iegūšanas procesiem iedzīvotāju vidū un apakšpopulācijās, piemēram, apdāvinātiem bērniem un bērniem ar īpašām vajadzībām.

Izglītības psiholoģiju daļēji var saprast, izmantojot saikni ar citām disciplīnām. Izglītības psiholoģija ir cieši saistīta ar psiholoģiju, to attiecības ir analoģiskas medicīnas un bioloģijas attiecībām. Savukārt izglītības psiholoģija ietver plašu specializāciju klāstu; izglītības studijas, piemēram, mācību projektēšanu, izglītības tehnoloģijas, mācību programmu izstrāde, organizāciju apguvi, speciālo izglītību un klasvadību. Izglītības psiholoģija balstās gan uz kognitīvo zinātni, gan pedagoģiskajām zinātnēm. Augstskolās izglītības psiholoģijas nodaļas parasti ir iekļautas izglītības fakultātē, iespējams izglītības psiholoģijas mācību materiālu trūkuma dēļ.[47]

Mērķis

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nav plašas vienprātības par to, kādam ir jābūt izglītības galvenajam mērķim vai mērķiem. Dažādās vietās un dažādos laikos ir izmantotas izglītības sistēmas dažādiem mērķiem. Prūšu izglītības sistēma 19. gadsimtā, piemēram, vēlējās, lai zēni un meitenes kļūtu par pieaugušajiem, kas kalpotu valsts politiskajiem mērķiem.

Daži autori uzsver savu vērtību indivīdam, uzsverot tā potenciālu pozitīvi ietekmēt studentu personisko attīstību, veicinot autonomiju, veidojot kultūras identitāti vai veidojot karjeru vai profesiju. Citi autori uzsver izglītības ieguldījumu sabiedriskos nolūkos, tostarp par labu pilsonību, studentu pārveidošanu par produktīviem sabiedrības locekļiem, tādējādi veicinot sabiedrības vispārējo ekonomisko attīstību un kultūras vērtību saglabāšanu.

Izglītības mērķis konkrētajā laikā un vietā ietekmē to, kas tiek mācīts, ko māca un kā uzvedas izglītības sistēma. Piemēram, 21. gadsimtā daudzas valstis pret izglītību izturas kā pret pozicionālu labumu. Šajā konkurētspējīgajā pieejā cilvēki vēlas, lai paši studenti iegūtu labāku izglītību nekā citi studenti. Šī pieeja var novest pie negodīgas attieksmes pret dažiem studentiem, jo īpaši tiem, kas ir no nelabvēlīgām vai nelabvēlīgām grupām. Piemēram, šajā sistēmā pilsētas skolu sistēma var apzīmēt skolu rajonu robežas tā, ka gandrīz visi vienas skolas skolēni ir no maznodrošinātām ģimenēm un ka gandrīz visi tuvējo skolu audzēkņi nāk no pārtikušākām ģimenēm, kaut arī, koncentrējot maznodrošinātos skolēnus vienā skolā, tiek panākts sliktāks izglītības sasniegums visai skolu sistēmai.

Mācību programma

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Formālajā izglītībā mācību programma ir kursu kopums un to saturs, ko piedāvā skolā vai universitātē. Kā ideja mācību programma izriet no latīņu valodas vārda par rases kursu, atsaucoties uz darbiem un pieredzi, ar kuru palīdzību bērni izaug, lai kļūtu par pieaugušajiem. Mācību programma ir preskriptīva, un tās pamatā ir vispārīgāka mācību programma, kurā ir tikai norādīts, kādi temati ir jāizprot un kādā līmenī jāsasniedz konkrēta pakāpe vai standarts.

Akadēmiskā disciplīna ir zināšanu nozare, ko oficiāli māca universitātē vai izmantojot kādu citu metodi. Katrai disciplīnai parasti ir vairākas apakšdisciplīnas vai zari, un atšķirības līnijas bieži ir gan patvaļīgas, gan neviennozīmīgas. Plašu akadēmisko disciplīnu piemēri ir dabas zinātnes, matemātika, datorzinātnes, sociālās zinātnes, humanitārās zinātnes un lietišķās zinātnes.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 «Izglītības likums». LIKUMI.LV (latviešu). Skatīts: 2022-05-05.
  2. ↑ LZA Terminoloģijas komisija. «Par "Eiropas Pieaugušo izglītības glosārija" terminiem», 02.12.2010.. Skatīts: 2022. gada 5. maijā.
  3. ↑ International standard classification of education : ISCED 2011. Montreal, Quebec : UNESCO Institute for Statistics. 2012. ISBN 9789291891238. OCLC 879577639.
  4. ↑ «"educate | Origin and meaning of educate by Online Etymology Dictionary".». Skatīts: 02/05/22.
  5. ↑ Jan Assmann. The mind of Egypt : history and meaning in the time of the Pharaohs. Cambridge, MA : Harvard University Press, 2003. 127. lpp. ISBN 0-674-01211-9. OCLC 52251299.
  6. ↑ John Patrick Lynch. Aristotle's school; a study of a Greek educational institution. Berkeley, : University of California Press, 1972. ISBN 0-520-02194-0. OCLC 548489.
  7. ↑ Geoffrey Blainey. A very short history of the world. London : Allen Lane, 2004. ISBN 0-7139-9822-9..
  8. ↑ "https://news.nationalgeographic.com/2015/03/150325-confucius-china-asia-philosophy-communist-party-ngbooktalk/". National Geographic.
  9. ↑ Thiem, Erwin (1969). "The influence of Pestalozzi on Prussian elementary education in the early 19th century". Durham theses.
  10. ↑ «Enhancing Education Formal vs. Informal Education». Arhivēts no oriģināla, laiks: 19.10.2003. Skatīts: 2.05.2022.
  11. ↑ «What is the difference between "informal" and "non formal" learning?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 15.10.2014. Skatīts: 02.05.2022.
  12. ↑ «International Standard Classification of Education (ISCED)». uis.unesco.org. 2017-03-16. Skatīts: 2022-05-09.
  13. ↑ «Data for the Sustainable Development Goals». Skatīts: 02.05.2022.
  14. ↑ «Mūžizglītība Latvijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 27. jūnijā. Skatīts: 2011. gada 5. maijā.
  15. ↑ Kassim, Emran (2009-10-19), Parent's day at Eirfan's Kindergarten. Atjaunināts: 2022-05-09
  16. ↑ «Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrija - Pirmsskolas izglītība». web.archive.org. 2013-11-01. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-11-01. Skatīts: 2022-05-09.
  17. ↑ «Izglītības likums». LIKUMI.LV (latviešu). Skatīts: 2022-05-16.
  18. ↑ [1]
  19. ↑ «Izglītības sistēma Latvijā». www.niid.lv (latviešu). Skatīts: 2022-05-16.
  20. ↑ «Izglītības likums». web.archive.org. 2017-07-24. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-07-24. Skatīts: 2022-05-09.
  21. ↑ 21,0 21,1 «Education transforms lives | UNESCO». www.unesco.org (angļu). Skatīts: 2022-05-12.
  22. ↑ «liberal arts - Britannica Concise». web.archive.org. 2007-09-06. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-09-06. Skatīts: 2022-05-12.
  23. ↑ Harriman, Philip L. (1935). "Antecedents of the Liberal-Arts College". The Journal of Higher Education 6 (2): 63–71. doi:10.2307/1975506. ISSN 0022-1546.
  24. ↑ «Inside Higher Ed's News». www.insidehighered.com (angļu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-04-09. Skatīts: 2022-05-12.
  25. ↑ «Izglītība | Centrālā statistikas pārvalde». www.csp.gov.lv (latviešu). Skatīts: 2022-05-02.
  26. ↑ «Profesionālās izglītības iespējas cilvēkiem ar invaliditāti». www.niid.lv (latviešu). Skatīts: 2022-05-02.
  27. ↑ 27,0 27,1 Rogoff, Barbara; Callanan, Maureen; Gutiérrez, Kris D.; Erickson, Frederick (2016-03). "The Organization of Informal Learning" (en). Review of Research in Education 40 (1): 356–401. doi:10.3102/0091732X16680994. ISSN 0091-732X.
  28. ↑ The Cambridge handbook of the learning sciences (Second edition izd.). New York, NY. 2014. ISBN 978-1-139-51952-6. OCLC 897357670.
  29. ↑ GH Mead. "The Relation of Play to Education". University Record, 1896. 141–45. lpp.
  30. ↑ GE Johnson. "Education through recreation". Ohio : Cleveland Foundation, 1916.
  31. ↑ LP Jacks. Education through recreation. Harper and Brothers, 1932. 1–2. lpp.
  32. ↑ 32,0 32,1 Ullah, Shahnoor M.; Bodrogi, Andrew; Cristea, Octav; Johnson, Marjorie; McAlister, Vivian C. (2012-05). "Learning surgically oriented anatomy in a student-run extracurricular club: An education through recreation initiative" (en). Anatomical Sciences Education 5 (3): 165–170. doi:10.1002/ase.1273.
  33. ↑ «Latvijas Montesori asociācija – LMA» (lv-LV). Skatīts: 2022-05-08.
  34. ↑ Neurobonkers. «Are we about to witness the single biggest change in the way we learn since the printing press?». Neurobonkers.com (en-US), 2012-08-02. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-10-10. Skatīts: 2022-04-29.
  35. ↑ «Will university campuses soon be 'over'?». the Guardian (angļu). 2012-10-01. Skatīts: 2022-04-29.
  36. ↑ 36,0 36,1 M, Parry (2010). "Such a Deal? Maybe Not. Online learning can cost more than traditional education". The Chronicle of Higher Education..
  37. ↑ 37,0 37,1 37,2 Out in the Open : Education Sector Responses to Violence Based on Sexual Orientation and Gender Identity/expression. Paris, France. 2016. 54. lpp. ISBN 978-92-3-100150-5. OCLC 1001011761.
  38. ↑ "School Governance, Assessments and Accountability". What Makes Schools Successful? Resources, Policies and Practices – IV. 2015.
  39. ↑ Transforming our World: the 2030 Agenda for Sustainable Development Goals. New York: UN. 2016.
  40. ↑ UNESCO. Cracking the code girls' and women's education in science, technology, engineering and mathematics (STEM). Paris : Unesco, 2017. 14. lpp. ISBN 978-92-3-100233-5. OCLC 1113762987.
  41. ↑ 41,0 41,1 Roser, Max; Ortiz-Ospina, Esteban (2013-07-17). "Primary and Secondary Education". Our World in Data.
  42. ↑ «Learning Poverty». World Bank (angļu). Skatīts: 2022-05-08.
  43. ↑ 43,0 43,1 «What drives donor financing of basic education? - Resources - Overseas Development Institute (ODI)». web.archive.org. 2012-09-02. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-09-02. Skatīts: 2022-05-08.
  44. ↑ Addis Ababa. «2010_02_23_AEW_launch_en/2010/press_releases/latest news/news room». web.archive.org, 2010-06-27. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-06-27. Skatīts: 2022-05-08.
  45. ↑ «Education developing countries. What policies and programmes affect learning and time in school?». 02.2016. Skatīts: 09.05.2022..
  46. ↑ 46,0 46,1 A. de Grauwe. «IIEP : Synthesis». web.archive.org, 2010-05-05. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-05-05. Skatīts: 2022-05-08.
  47. ↑ Lucas, J.L.; Blazek, M.A. & Riley, A.B (2005). "The lack of representation of educational psychology and school psychology in introductory psychology textbooks". Educational Psychology 25: 347-51.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Izglītība&oldid=4092930"