Faradejs piedzima Londonas priekšpilsētā kalēja ģimenē. Maikls ieguva tikai pamatizglītību un no trīspadsmit gadu vecuma strādāja par grāmatsējēju grāmatu veikalā. Tur viņš papildināja zināšanas pašmācības ceļā, lasot iesienamās grāmatas. Reiz Maikls apmeklēja vienu no dižā angļu fiziķaHamfrija Deivija lekcijām. Faradejs lekciju rūpīgi pierakstīja, iesēja to un nosūtīja Deivijam. Fiziķis bija tik pārsteigts, ka piedāvāja Faradejam kļūt par viņa sekretāru. Drīz pēc tam Deivijs devās ceļojumā pa Eiropu un ņēma Faradeju līdzi. Divu gadu laikā viņi apmeklēja Eiropas lielākās universitātes.[2]
1815. gadā, atgriezies Londonā, Faradejs sāka strādāt par asistentu kādā no Londonas Karaliskā institūta laboratorijām. Tolaik tā bija viena no labākajām fizikas laboratorijām pasaulē. 1825. gadā viņš nomainīja Deiviju laboratorijas vadītāja amatā. Institūta ēkā Faradejs nodzīvoja visu mūžu. Viņš sniedza daudzas konsultācijas dažādiem rūpniecības uzņēmumiem, taču honorārus allaž veltīja labdarības mērķiem.
Pirmie zinātnieka pētījumi bija veltīti ķīmijas problēmām. Viņš atklāja benzolu un pirmoreiz ieguva sašķidrinātās gāzes. Taču nozīmīgākie Faradeja darbi saistīti ar elektrību un magnētismu. Viņš pierādīja, ka, laižot strāvu caur stiepli, kas uztīta uz dzelzs serdes, dzelzs pārvēršas par magnētu. Izņēmis serdi, Faradejs konstatēja, ka stieples spirāles magnētiskās īpašības nav mainījušās. Šo ierīci viņš nosauca par elektromagnētu.
Nākamajā eksperimentā Faradejs uz tās pašas dzelzs serdes uztina citu, izolētu, spirāli. Zinātnieks konstatēja, ka, serdi izvelkot, spirālē rodas strāva. Šo parādību viņš nosauca par elektromagnētisko indukciju. Indukcija ir tādu plaši izplatītu ierīču kā transformators un ģenerators darbības principa pamatā. Šie atklājumi padarīja Faradeja vārdu slavenu un aizsāka elektrības praktiskās izmantošanas ēru.
.svg){kind=small}
