Jānis Augškalns

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jānis Augškalns
Jānis Augškalns
Personīgā informācija
Dzimis 1915. gada 3. novembrī
Orla
Miris 1991. gada 7. septembrī (75 gadi)
Garkalnes novada Baltezera ciemā
Pilsonība Latvijas Republika, PSRS
Tautība latvietis
Vecāki Jānis Aberbergs-Augškalns
Marija Aberberga-Augškalne (Balodis)
Māsas Rūta, Valda, Anita
Dzīvesbiedre Viktorija Veispāle
Bērni Dzintra, Jānis, Marita

Jānis Augškalns (dzimis 1915. gada 3. novembrī, miris 1991. gada 7. septembrī) bija latviešu veterinārārsts, farmakologs, zinātnieks, LLA mācību spēks, docents.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1915. gada 3. novembrī Orlā, dzelzceļa ierēdņa Jāņa Aberberga-Augškalna[1] un skolotājas Marijas (dzim. Balodis) ģimenē (kas tur bija nonākusi Pirmā Pasaules kara bēgļu gaitās) kā trešais bērns (vecākas māsas Valda un Rūta). Ģimene atgriezās Latvijā 1919. gada pavasarī.

Bērnība un jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1923. gadā sāka apmeklēt Rīgas pilsētas 36. pamatskolu, kuru absolvēja 1930. gadā un turpināja mācības Rīgas pilsētas 4. ģimnāzijā (vidusskolā), kuru absolvēja 1934. gadā. Skolas laikā bija pionieru organizācijas biedrs, ar laiku kļuva par Latvijas organizācijas vadītāja sakarnieku un 20. pulciņa vadītāju. Kopā ar pionieru delegāciju 1932. gadā bija ekskursijā pie šīs kreiso jauniešu organizācijas nodaļām Vīnē, Lincā, Prāgā un Varšavā. Par ugunskuru kurināšanu, telšu celšanu un nakšņošanu mežā sajūsmā nebija, taču patika disputēt un organizēt sabiedriskus pasākumus. Vidusskolā bija klases vecākā vietnieks un skolas skolēnu padomes loceklis, sabiedrisko zinātņu pulciņa priekšsēdētājs. 1934. gada rudenī uzsāka studijas Latvijas Universitātes (LU) Tiesību zinātņu fakultātē, vakaros piepelnoties fabrikā VEF, kur tika apgūtas elektromotoru tinēja iemaņas. Nevēloties samierināties ar Ulmaņa apvērsumu, iesaistījās aizliegtajā Latvijas sociāldemokrātiskajā, vēlāk Darba jaunatnes savienības nelegālajā darbībā.

1934. gada vasarā kreisā noskaņojuma skolēnu un skolotāju vidū dēļ slēdza Rīgas pilsētas 4. ģimnāziju un tās audzēkņus sadalīja mācībām citās skolās. Pēc tam atklājās, ka daļa bij. ģimnāzijas audzēkņu arī jaunajās skolās centušies nodibināt sociāldemokrātu šūniņas, vervēt piekritējus un izplatīt proklamācijas. Valsts tehnikumā darbojies Elmārs Bērziņš, Jānis Babulis, Edgars Murjāns un Smaida Springe, bet 2. pilsētas ģimnāzijā Laimdota Vilberte un Rasma Tīfentāle. Nelegālajās sanāksmēs piedalījies arī stud. Jānis Augškalns-Aberbergs. Skolnieki noturējuši sapulces Rīgā un Ropažos, kur lēmuši par uzsaukumu izplatīšanu un skolu jaunatnes iesaistīšanu aizliegtajā sociāldemokrātu partijā. Viņu nelegālo darbību politiskā policija likvidēja 1935. gada februārī. Pie kriminālatbildības saukti: E. Bērziņš, J.Babulis, E. Murjāns, A. štāls, S. Spriņģis, L.Vilberte, M. Gurvios, J. Augškalns-Aberbergs un R. Tīfentāle.[2] Pēc dažu nedēļu pratināšanas Rīgas Politpārvaldē Alberta ielā, pārvests uz Termiņcietumu pie Brasas dzelzceļa stacijas (cietumā atradās vienā kamerā ar tādiem kreiso aktīvistiem kā vēlākie literāti Alberts jansons un Anatols Immermanis, vēlākais LU Fizikas un matemātikas fakultātes docents Jāzeps Eiduss, vēlākais kolhoza priekšsēdētājs Raimonds Bočs u.c.). Ģimene panāca Jāņa atbrīvošanu no cietuma pret 1000 latu lielu drošības naudu. Kā „pretvalstisku elementu“ viņu izslēdza no LU, atlaida no darba, citur darbā neņēma kā politiski neuzticamu — dzīvoja ģimenes lauku mājās Iecavas pagasta „Pīlēs“. Prāvu iesāka iztiesāt Rīgas apgabaltiesa 1937. gada 1. janvārī.[3] Tiesa piesprieda vairāku gadu nosacītu sodu.

1937. gada aprīlī mobilizēts obligātajā karadienestā. Kā „politiski neuzticams“ tika ieskaitīts 1. Kurzemes kājnieku divīzijā (kas dislocējās Liepājā) Darba komandā. Tā kā komanda tika komplektēta tikai no politiski neuzticamiem un pastāvošās varas leģitimitāti neatzīstošiem LR pilsoņiem [4], vienīgie karavīru ieroči bija lāpstas, cirvji, zāģi, kapļi u.c. darba rīki. Pat pa pulka teritoriju Kara ostā drīkstēja pārvietoties tikai konvoja pavadībā. Vēstules uz mājām perlustrēja, nevēlamos teikumus aizkrāsoja. Ģimenes locekļi karavīrus varēja apciemot reizi mēnesī, tikšanās varēja notikt tikai komandas priekšnieka kabinetā, tā klātbūtnē. Demobilizējās pēc 18 mēnešiem, 1938. gada novembrī.

Ar LU Teoloģijas fakultātes dekāna prof. Ed. Zicāna galvojumu tika uzņemts LU, atsākot studijas un gada laikā nokārtojot pilnu Tiesību zinību fakultātes divu kursu programmu. Pēc apspriešanās ar vecākiem, ka jurista profesija autoritārajā režīmā ir pārāk politizēta, bet cilvēkam ar sociāldemokrātiskiem uzskatiem karjera būs liegta, 1939. gada septembrī, uzsāka studijas LU Veterinārmedicīnas fakultātē.

1940. gada 17. jūnijā pēc ultimāta Latvijā ienāca PSRS karaspēks, valdībai nācās demisionēt un tika nodibināts padomju režīms. Liela daļa kreisi noskaņotās sabiedrības ar prieku uzņēma Ulmaņa režīma krišanu (savā autobiogrāfijā Augškalns min: „tā kā Ulmaņa laika avīzes kontrolēja cenzūra, mēs taču neticējām avīzēs rakstītajam, ka Padomju Krievijā var būt tik necilvēcīgs režīms, bet domājām, Ulmaņa valsts izsaimniekotāju režīms gāzts un nu Latvija būs brīva, plaukstoša un sociāldemokrātiski orientēta valsts, tāpat kā Zviedrija[5]). Jāni Augškalnu kā kreisi noskaņotu un aktīvu uzaicināja strādāt Tautas armijas štāba Propagandas daļā, piešķirot kapteiņa dienesta pakāpi (strādāja kopā ar M.Vulfsonu). Brīvdienās vadīja aģitācijas par jauno varu grupu Iecavas pagastā kur viņa tēvs bija ievēlēts par pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju. Rudenī atsākoties studijām LU, dibināja fakultātes studentu padomi (tolaik: Studentu profesionālā organizācija), bija tās priekšsēdētājs.

Otrā Pasaules kara gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1945. aprīlī sabiedroto atbrīvotie Neiengammes koncentrācijas nometnes ieslodzītie, kuri bija pārvesti uz Vebelinu (Wöbbelin)
Grimstošais "Cap Arcona" 3.05.1945. Lībekas līcī

1941. gada 14. jūnijā apprecējies ar savu studiju biedreni Viktoriju Veispāli (laulībā piedzima 3 bērni: Dzintra, Jānis un Marita). [6] Sākoties t.s. interregnum laikam - Sarkanā Armija jau bija atkāpusies, bet vērmahta daļas vēl nebija ienākušas, - kad bez tiesas masveidā tika nogalināti daudzi padomju varai lojāli vai vienkārši sabiedriski aktīvi cilvēki (t.sk. arī viņa tēvs), paslēpās sievas radu mājās, Vecpiebalgas „Ķīzēnos“. 1943. gadā, kad lielais slepkavību vilnis bija beidzies, atgriezās Rīgā un iestājās darbā Dzelzceļa elektromehāniskajās darbnīcās par elektromotoru tinēju (dzelzceļniekus nemobilizēja leģionā).

1944. gada augustā, kad Elektromehānisko darbīcu iekārtas tika izvestas uz Vāciju, Augškalns vairs nevarēja izvairīties no mobilizācijas Vācijas bruņotajos spēkos un ieradās iesaukšanas punktā. Vēl apmācību nometnē pirms nosūtīšanas uz fronti tika kāda dienesta biedra atpazīts kā bijušais kreisais aktīvists, vispirms ievietots Salaspils koncentrācijas nometnē, pēc tam pārvests uz gestapo cietumu Reimersa ielā. 12. oktobrī, dienu pirms padomju karaspēka daļu ienākšanas Rīgā, kopā ar vēl 64 ieslodzītajiem pa jūru tika aizvests uz Dancigu, no kurienes liellaivā pa kanālu nogādāja Štuthofas (Stutthof) koncentrācijas nometnē, bet novembrī pa dzelzceļu uz Neiengammes (Neuengamme) koncentrācijas nometni, netālu no Hamburgas. Ieslodzītā numurs: 60 001. Tad tika pārvietots uz Neiengammes nometnes filiāli Aurihā, netālu no Nīderlandes robežas. Decembrī tika pārvietots atpakaļ uz bāzes nometni. 1945. gada martā pārveda uz nometni Ilceni (Uelzen) Dienvidvācijā. Aprīļa beigās nometnes ieslodzītie tika pārvesti uz Ķīli, tālākai evakuēšanai. Sākotnēji Augškalns tika ievietots transporta kuģī „Cap Arcona“, taču tad pārveda uz „Athen“ (3. maijā „Cap Arcona“ un „Thielbek“ tika nogremdēti britu aviācijas uzlidojumā — bojā gāja 7 līdz 8 tūkstoši ieslodzīto). Uz „Athen“ esošos dažas dienas vēlāk Neištates (Neustadt) ostā atbrīvoja sabiedroto karaspēks (pieaudzis vīrietis būdams, pēc ieslodzījuma svēra 37 kg).

12. maijā, ierodoties padomju okupācijas zonā (no piedāvājuma palikt Rietumu zonā atteicās, jo uzskatīja, ka nevar pamest māti, sievu un mazo meitiņu vienas pašas), Jānis Augškalns kopā ar citiem bijušajiem ieslodzītajiem no Latvijas tika mobilizēts PSRS armijā, inženiertehniskajās daļās - apsargāja vācu karagūstekņu celtnieku vienību, kas novāca gruvešus un atjaunoja sagrautās komunikācijas. Par dienestu apbalvots ar medaļu „За боевые заслуги“, bet rudenī demobilizēts un atgriezās Rīgā.

Pēckara laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1946. gadā atsāka studijas augstskolā, kuru absolvēja 1948. gadā.

Iestājās darbā Latvijas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes Patoloģiskās anatomijas katedrā. No 1953. līdz 1968. gadam farmakoloģijas nodaļas vadītājs. [7] Ieguva zinātņu kandidāta grādu. No 1968. līdz 1988. gadam Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) Veterinārmedicīnas fakultātes Iekšķīgo nelipīgo slimību katedras farmakoloģijas nodaļas mācību spēks, vēlāk docents.

Miris 1991. gada 7. septembrī, apglabāts Garkalnes novada Baltezera ciema kapos.

Zinātniskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piniola (priežu ēterisko eļļu preparāts bronhopneimoniju ārstēšanai un organisma dabīgās rezistences paaugstinātajs) izgudrotājs (kopā ar 2 līdzautoriem).

Sarakstījis:

  • Augškalns J. Kā cīnīties pret lauksaimniecības dzīvnieku saindēšanos. - Latvijas Valsts izdevniecība: Rīga, 1958. - 50 lpp.
  • Augškalns J. Receptūra. - Latvijas Valsts izdevniecība: Rīga, 1959. - 164 lpp.
  • Augškalns J. Veterinarā farmakoterapija. - Latvijas Valsts izdevniecība: Rīga, 1964. - 285 lpp.
  • Augškalns J. Lauksaimniecības dzīvnieku saindēšanās. — Liesma: Rīga, 1975. - 157 lpp.
  • Augškalns J. Veterinārā farmakoloģija. — Zvaigzne: Rīga, 1972. - 399 lpp.
  • Augškalns J. Veterinārā receptūra. — Zvaigzne: Rīga, 1981. - 222 lpp.

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ģimenei bija dubultuzvārds, taču ikdienā, dokumentus parakstot, lietoja vienu pašu „Aberbergs“, savukārt bērni pēc 1920. gada lietoja „Augškalns“, kaut dokumentos bija dubultuzvārds. 1945. gadā saņemot PSRS varas iestāžu izsniegtos presonu apliecinošos dokumentus, dubultuzvārds tika likvidēts "tā neizrunājamības dēļ", un nu bija tikai „Augškalns“ (pēc tam uzvārds tika mainīts oficiāli, caur tiesu).
  2. Likvidētas komūnistiskās jaunatnes "šūniņas".// Latvijas kareivis. 27.02.1935., Nr 49, 3.lpp.
  3. Uz slidena ceļa. // Latvijas kareivis. 10.02.1937., Nr 33, 3. lpp.
  4. Piemēram, komandā šajā laikā dienēja arī komunists Imants Sudmalis, kuru Augškalns piemin savā autobiogrāfijā kā „ļoti nepatīkamu cilvēku: agresīvu, iedomīgu paštaisnu un seklu domāšanā". - Augškalns J. Atmiņas. - manuskripts, 3. lpp.
  5. Augškalns J. Atmiņas. - manuskripts, 5. lpp.
  6. Laulāties nācās vēl 2 reizes (vācu okupācijas laikā neatzina 1940. gada laulības reģistrācijas apliecību, bet 1946. gadā nācās reģistrēt laulību vēlreiz, jo PSRS varas iestādes neatzina „vācu laika“ baznīcas laulības apliecību.
  7. Oļģerts Parčinskis, Pēteris Keidāns. Latvijas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes Patoloģiskās anatomijas katedra 20. gadsimtā. // Latvijas Universitātes raksti. 2008, 738. sēj.: Zinātņu vēsture un muzejniecība. - Latvijas Universitāte: Rīga, 2008., 122. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]