Mavriks Vulfsons

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mavriks Vulfsons
Mavriks Vulfsons.jpg
Latvijas Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks
Premjerministrs Ivars Godmanis

Dzimšanas dati 1918. gada 7. janvārī
Maskava, Krievijas PFSR (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Miršanas dati 2004. gada 8. martā
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Tautība ebrejs
Politiskā partija PSKP, LTF, LDDP, TSP
Tēvs Hermanis Vulfsons
Dzīvesbiedrs(-e) Soņa Vulfsone, Emma Bramņika-Vulfsone (no 1996)
Bērni Valērijs, Juris, Irēna Lūse
Profesija žurnālists
Augstskola Latvijas Valsts mākslas akadēmija

Mavriks Vulfsons (dzimis 1918. gada 7. janvārī Maskavā, miris 2004. gada 8. martā) bija Latvijas žurnālists, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors un politiķis (PSKP, LTF, LDDP[1], TSP). Latvijas Republikas Augstākās Padomes Ārlietu komisijas priekšsēdētājs (1990-1991). Latvijas Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks (1991).

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1918. gada 7. janvārī Maskavā tirgoņa Hermaņa Vulfsona un viņa sievas Perlas ģimenē.[2] Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām 1921. gadā kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Latvijā, mācījās 10. vācu pamatskolā, vācu komercskolā, vēlāk Rīgas 4. vidusskolā un 2. valsts ģimnāzijā. 1933. gadā iestājās Latvijas darba jaunatnes savienībā (komjaunatnē darbojās ar segvārdu M. Vilks).[3] 1936. gadā sāka studēt Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē, pēc Otrā pasaules kara sākuma 1939. gada nogalē viņu iesauca Latvijas armijā. Pēc Latvijas okupācijas strādāja laikraksta "Latvijas Kareivis" (vēlāk "Sarkanais Kareivis") redakcijā, bija redaktora vietnieks, 1940. gada rudenī iestājās Latvijas Komunistiskajā partijā. No 1941. gada jūlija bija rotas poļitruks 201. latviešu strēlnieku divīzijā, vēlāk 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas bataljona komisārs, apbalvots ar vairākiem ordeņiem.

Pēc kara beigām strādāja laikrakstā "Cīņa", līdztekus līdz 1953. gadam studēja LVU Ekonomikas fakultātē, tad bija "Rīgas Balss" redaktora vietnieks. 1962. gadā sāka strādāt Latvijas Mākslas akadēmijā par PSKP vēstures pasniedzēju, vadīja Latvijas TV starptautisko ziņu raidījumu "Globuss" un Latvijas Žurnālistu savienības starptautisko komentētāju sekciju.

Iesaistījās Atmodas kustībā, piedalījās LPSR Radošo savienību plēnumā, kur 1988. gada 2. jūnijā uzstājās ar runu par Latvijas okupāciju un atklāti nolasīja Molotova—Ribentropa pakta slepenos protokolus un publiskoja Latvijas okupācijas faktu.[4] 1989. gadā bijis iekļauts izolējamo inteliģences pārstāvju sarakstā.[5]

Piedalījās LTF dibināšanā, ievēlēts par PSRS tautas deputātu. Šajā statusā aktīvi iesaistījās Molotova-Ribentropa pakta izvērtēšanas komisijas darbā, PSRS Tautas deputātu 2. kongresā 1989. gada decembrī pasludināja šo paktu par spēkā neesošu kopš tā parakstīšanas brīža. Ievēlēts par Latvijas Augstākās Padomes deputātu no Elejas, strādāja par tās Ārlietu komisijas priekšsēdētāju. Pēc uzrunas Ebreju genocīda upuru piemiņas dienā 1991. gada 24. novembrī Rumbulas memoriālā, kurā latviešu tautai pārmeta "paššķīstīšanās trūkumu",[6] pameta Ārlietu komisijas priekšsēdētāja amatu un darbojās atjaunotajā Latvijas Ārlietu ministrijā kā speciālo uzdevumu vēstnieks, pēc tam atsāka strādāt Latvijas Mākslas akadēmijā par sociālās psiholoģijas pasniedzēju. Leģionāru piemiņas dienā 1999. gada 16. martā nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa un sacīja presei: "Šai būtu jābūt izlīguma, nevis konfrontācijas dienai" un piebilda, ka "tiešām daļa no cilvēkiem, kas dienēja vācu armijā, uzskatīja, ka viņi cīnās par brīvu Latviju, nevis pārstāv vācu armijas intereses".[3]

Miris 2004. gada 8. martā.[7]

Apbalvojumi un pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Teksasas štata Dalasas pilsētas (ASV) goda pilsonis.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pieci stari (1964),
  • Kārtis galdā (latviešu (1997), angļu (1998) un krievu (1999) valodā),
  • Nationality Latvian? No Jewish (1999),
  • Es mīlu Latviju (2000),
  • Simts dienas, kuras sagrāva pasauli (2001),
  • Baltische Schicksale (vāciski), Baltic fates with a view on WW2 (angliski, 2002)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]