Kazjani
| Kazjani | |
|---|---|
| Agropilsētiņa | |
| Казяны, Козяны | |
.jpg) | |
  Kazjani  Kazjani | |
| Koordinātas: 55°17′52″N 26°51′38″E / 55.29778°N 26.86056°EKoordinātas: 55°17′52″N 26°51′38″E / 55.29778°N 26.86056°E | |
| Valsts |
 Baltkrievija |
| Apgabals | Vitebskas apgabals |
| Rajons | Braslavas rajons |
| Ciema padome | Vidzu ciema padome |
| Pirmoreiz minēta | 1504. gadā |
| Nosaukumi citās valodās |
poļu: Koziany lietuviešu: Kazėnai |
| Augstums | 120 m |
| Iedzīvotāji (2019) | |
| • kopā | 345 |
| Laika josla | MSK (UTC+3) |
| Pasta indekss | 211994 |
| Tālruņu kods | (+375) 2153 |
 Kazjani Vikikrātuvē | |
Kazjani (baltkrievu: Казяны) jeb Kozjani (krievu: Козяны) ir agropilsētiņa Baltkrievijas Vitebskas apgabala Braslavas rajona Vidzu ciema padomē, kas izvietojusies starp Drisvjatas un Birvētas ietekām Dzisnā, autoceļa P18 un P27 krustojumā. Atrodas 1 km no Lietuvas robežas, 17 km no ciema padomes centra Vidziem un 62 km no rajona centra Braslavas.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Polijas-Lietuvas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmoreiz rakstītos vēstures avotos Kazjani minēti 1504. gadā. Šajā laikā apvidus atradās Zenoviču dzimtas valdījumā.[2] Pēc citiem avotiem apdzīvotā vieta pirmoreiz minēta 1563. gadā kā nocietinājums, ko Livonijas kara laikā uzcēla Ivans IV Rurikovičs. Pēc 1566. gada administratīvās reformas Kazjani iekļāvās Viļņas vaivadijas Braslavas apriņķī.
17. gadsimtā apmetne piederēja Pacu dzimtai. 1686. gadā podkomors F. J. Pacs nodeva daļu savu īpašumu benediktiešu ordeņa mūkiem no Viļņas, kuri Kazjanos uzcēla grieķu katoļu koka baznīcu. Pēc 1690. gada ziņām Kazjanos Pacu valdījumā bija 45 nami, bet benediktīniešu valdījumā bija 38 nami.
18. gadsimta beigās Kazjani atradās grāfu Manuzu īpašumā. Par Targovicas konfederācijas un Krievijas Impērijas karaspēka atbalstīšanu, 1792. gadā Tadeuša Koscjuško vadītie nemiernieki īpašumu konficēja, taču pēc sacelšanās apspiešanas 1794. gadā to atdeva agrākajiem īpašniekiem.
Krievijas Impērijas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Trešās Polijas dalīšanas rezultātā 1795. gadā Kazjani nonāca Krievijas Impērijas sastāvā, kur tie ietilpa Viļņas guberņas Dzisnas apriņķī. 1800. gadā Kazjanu miestā bija 90 sētas un grieķu katoļu baznīca. Blakus atradās tāda paša nosaukuma ciems ar 56 sētām.
Krievijas kampaņas laikā, 1812. gada 1. jūlijā Pētera Pālena vadītais kavalērijas korpuss caur Kazjaniem atkāpās uz Drisu. Netālu no Kazjaniem notika sadursme starp Pālena vadītā korpusa aizmugures aizsargiem un franču kavalērijas divīziju.
Kopš 1823. gada Kazjani piederēja Plāteru dzimtai.[2] Gan Novembra sacelšanās laikā, 1831. gadā, gan arī Janvāra sacelšanās laikā, 1863. gadā, Kazjanos pieturēja nemiernieku spēki, taču sadursmes miestu neskāra. 1866. gadā ciemā bija 35 sētas. 19. gadsimta beigās grāfs Plāters Kazjanu apkārtnē dibināja kokzāģētavu, kartona un šindeļu rūpnīcu, kuras tuvumā izveidojās Pļetarovas apmetne. 1895. gadā Kazjanos atvēra skolu, kas ir viena no vecākajām Braslavas rajonā. Ap šo laiku tapa arī pareizticīgo baznīca, miestā atradās pasts un ik trešdienu noturēja tirgu.
20. gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gada septembrī Kazjanus īslaicīgi ieņēma Vācijas Impērijas karaspēks, tomēr 1915. gada rudenī Krievijas Impērijas armija miestu atguva. Kara laikā miestu īslaicīgi pārdēvēja par Ramanavu-Nikoļskaju (baltkrievu: Раманава-Нікольскае).
Pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas Vācijas okupētajās teritorijās 1918. gada 25. martā pasludināja Baltkrievijas Tautas Republiku, kas par savu teritoriju uzskatīja zemes līdz Daugavpilij, ieskaitot, un secīgi arī Kazjanus. Savukārt pēc Vācijas kapitulācijas teritoriju 1918. gada decembrī atguva Padomju Krievija, kas 1919. gada 1. janvārī pasludināja tās sastāvā ietilpstošas Baltkrievijas Sociālistiskās Padomju Republikas izveidi, taču jau 1919. gada 27. februārī tā apvienojās ar Lietuvas Padomju Republiku, izveidojot Lietuvas—Baltkrievijas PSR.
Poļu—padomju kara laikā 1919. gada augusta beigās teritoriju ieņēma Polijas armija. Pēc Sarkanās armijas 1920. gada 4. jūlija uzbrukuma Polijas armijas apakšgrupa Dzwina atkāpās. Okupētajās teritorijās 1920. gada 31. jūlijā no jauna izveidoja Baltkrievijas SPR. Pēc Rīgas miera līguma parakstīšanas 1921. gada 18. martā Kazjani galīgi nonāca Polijas Republikas sastāvā, kur tie ietilpa Navahrudakas vaivadijas,[3] bet no 1926. gada Viļņas vaivadijas Braslavas apriņķa Bohinas gminā.[4][5]
1921. gadā Kazjanu miestā 112 namos dzīvoja 585 cilvēki, no kuriem 68 bija Romas katoļi, 440 pareizticīgie un 77 jūdaisti. Pēc etniskā sastāva 118 no tiem bija poļi un 467 baltkrievi.[4] Savukārt 1931. gadā 106 namos dzīvoja 692 cilvēki.[5] 1921. gadā Kazjanu ciemā 120 namos dzīvoja 695 cilvēki, no kuriem 19 bija Romas katoļi, 558 pareizticīgie un 88 jūdaisti. Pēc etniskā sastāva 18 no tiem bija poļi un 677 baltkrievi.[4] Savukārt 1931. gadā 153 namos dzīvoja 828 cilvēki.[5]
Otrā pasaules kara Polijas kampaņas gaitā 1939. gada septembrī Kazjanus inkorporēja Padomju Savienības Baltkrievijas PSR sastāvā. 1940. gadā Kazjani kļuva par ciema padomes centru Vidzu rajona sastāvā, taču apdzīvotās vietas statusus no miesta pazemināja uz ciemu.
No 1941. gada jūlija līdz 1944. gada 8. jūlijā atradās Trešā reiha okupācijā. 1941. gada vasarā Kazjanos izveidoja geto, kur nometināja ap 500 ebreju. 1943. gada 20. augustā geto slēdza, un vairumu ebreju deportēja uz Pastaviem, taču dažus nogalināja vietējā ebreju kapsētā.[6] Naktī uz 1942. gada 7. novembrī Lietuvas padomju partizānu no Arlauska grupas sakāva garnizonu Kazjanu ciemā, nogalinot 150 un sagūstot 18 militārpersonas.[7]
Līdz 20. gadsimta sākumam Kazjani bija ciema padomes centrs. 2004. gada 8. aprīlī visu ciema padomi pievienoja Vidzu ciema padomei.[8]
Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
| Gads | Iedz. | ±% g.p. |
|---|---|---|
| 1800 | 521 | — |
| 1866 | 480 | −0.12% |
| 1869 | 369 | −8.39% |
| 1903 | 1 427 | +4.06% |
| 1921 | 1 280 | −0.60% |
| 1931 | 1 520 | +1.73% |
| 1995 | 1 288 | −0.26% |
| 1997 | 667 | −28.04% |
| 1999 | 630 | −2.81% |
| 2009 | 473 | −2.83% |
| 2019 | 345 | −3.11% |
| [1][9][4][5][10][11][12][13] | ||
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 «Baltkrievijas Republikas publiskā kadastra karte». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-08-14. Skatīts: 2021. gada 16. oktobrī.
- ↑ 2,0 2,1 Энцыклапедыя гісторыі Беларусі. У 6 т. Кадэты — Ляшчэня / Беларус. Энцыкл.; Рэдкал.: Г. П. Пашкоў (галоўны рэд.) і інш.; Маст. Э. Э. Жакевіч. — Minska: БелЭн. ISBN 985-11-0041-2
- ↑ «Ustawa z dnia 4 lutego 1921 r. o unormowaniu stanu prawno-politycznego na ziemiach, przyłączonych do obszaru Rzeczypospolitej na podstawie umowy o preliminaryjnym pokoju i rozejmie podpisanej w Rydze dnia 12 października 1920 r.» (poļu). 1921-92-94. Skatīts: 2024. gada 27. jūnijā.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 Skorowidz miejscowości Rzeczypospolitej Polskiej: opracowany na podstawie wyników pierwszego powszechnego spisu ludności z dn. 30 września 1921 r. i innych źródeł urzędowych., 7. sējums, 2. daļa, 1924, 40. lpp.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 Wykaz miejscowości Rzeczypospolitej Polskiej 1. Varšava. 1938. 3. lpp.
- ↑ Megargee, Geoffrey P. Encyclopedia of camps and ghettos, 1933-1945. II, part B. 1218. lpp.
- ↑ Борьба за Советскую Прибалтику в Великой Отечественной войне 1941—1945 (в 3-х книгах). Книга 1. Rīga, «Liesma», 1966. 311. lpp.
- ↑ «Решение Витебского областного Совета депутатов от 8 апреля 2004 г. №55 «Об изменении административно-территориального устройства районов Витебской области»» [Vitebskas apgabala Deputātu padomes 2004. gada 8. aprīļa lēmums nr. 55: "Par Vitebskas apgabala rajonu administratīvi teritoriālā iedalījuma izmaiņām"] (krievu).
- ↑ «Iedzīvotāju skaits Vitebskas apgabala apdzīvotajās vietās pēc tautskaites datiem 2009. gada 14. oktobrī» (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 25. jūnijā. Skatīts: 2024. gada 3. martā.
- ↑ Koziany // Słownik geograficzny Królestwa Polskiego i innych krajów słowiańskich. (poļu). IV: Kęs — Kutno. Varšava. 1883. 542. lpp.
- ↑ Sorkina, I. Мястэчкі Беларусі ў канцы XVIII — першай палове XIX ст. Viļņa : ЕГУ, 2010. 380. lpp.
- ↑ Кастусь Шыдлоўскі. Пашкоў, Г. П., Маст, Э., Жакевіч, Э. (redaktors) . Казяны // Энцыклапедыя гісторыі Беларусі. У 6 т. [Baltkrievijas vēstures enciklopēdija sešos sējumos] (baltkrievu). 4: Кадэты — Ляшчэня. Minska : БелЭн, 1997. 14. ISBN 985-11-0041-2.
- ↑ Унівэрса́льная Беларуская энцыкляпэдыя [Vispārīgā Baltkrievijas enciklopēdija] (baltkrievu) 7. Minska. 1998. 437. lpp.