Krievu—zviedru karš (1570—1595)

Krievu—zviedru karš (1570—1595) jeb Divdesmit piecu gadu karš (igauņu: Kahekümneviieaastane sõda, zviedru: Nordiska tjugofemårskriget), saukts arī par "Ilgo naidu" (somu: Pitkä viha), bija karš starp Krievijas caristi un Zviedrijas karalisti, kas sākās Livonijas kara laikā 1570. gadā un beidzās ar Teizinas miera līguma noslēgšanu 1595. gadā.

Priekšvēsture

Krievijas okupētās teritorijas maksimālās robežas 1577. gadā

1558. gada 17. janvārī Krievijas cars Ivans IV pieteica karu Livonijai un sūtīja uzbrukumā ap 40 000 krievu un tatāru karavīru hana Šigaleja virsvadībā. Līdz 1558. gada oktobrim Krievija okupēja apmēram 20 Igaunijas cietokšņu Tērbatas bīskapijas un Livonijas ordeņa valsts ziemeļu daļā, kuros nometināja savus garnizonus. 1559. gada 31. augustā Livonijas ordenis noslēdza Viļņas līgumu ar Lietuvas dižkungu Sigismundu II, bet 15. septembrī līdzīgu protekcijas līgumu noslēdza arī Rīgas arhibīskapija. 1560. gada jūlijā krievi no jauna devās uzbrukumā, ieņēma Alūksnes cietoksni un augustā sakāva ordeņa spēkus Ērģemes kaujā. Livonijas ordenis parakstīja Viļņas ūnijas savienības līgumu ar Lietuvas dižkunigaitiju. 1561. gadā Tallinas rāte un Harijas, Viruzemes un Jervas bruņinieki padevās Zviedrijas karalim Ērikam XIV. 1561. gada 28. novembrī arī pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Viļņā parakstīja ordeņa likvidācijas paktu. 1562. gada 5. martā Rīgā Livonijas ordeņa mestrs un citi Livonijas valdnieki ratificēja Viļņas ūniju.

1562. gada 7. augustā Dānija un Krievija Možaiskā noslēdza pret Zviedriju vērstu militāru savienību, kurā Krievija atzina Dānijas tiesības uz īpašumiem Igaunijā, Sāmsalā un Kurzemē. 1563. gada 30. maijā sākās Ziemeļu septiņgadu karš starp Dāniju un Zviedriju, kurā Dānijas pusē iesaistījās arī Polija. Augustā zviedri ieņēma Hāpsalas un Lihulas pilis, Dānijas pārvaldē palika vienīgi Sāmsala, Dago sala un Kurzemes bīskapija. 1566. gadā pēc Rīgas arhibīskapijas bruņniecības padošanās akta parakstīšanas izveidoja Livonijas hercogisti, kas 26. decembrī Grodņā noslēdza reālūniju ar Lietuvu (latīņu: Privilegium Unionis cum Magno Ducatu Lithuania). 1569. gadā Lietuva un Polija apvienojās vienotā kopvalstī (Ļubļinas ūnija).

1570. gadā krieviem izdevās nodibināt vasaļatkarīgu Livonijas karalisti ar Kurzemes uz Sāmsalas bīskapu Magnusu kā karali. Livonijas karalistes teritorija ziemeļos robežojās ar Zviedrijas kronim pakļautajām teritorijām.

Pirmais posms (1570—1583)

Tatāru hana Sainbulata vadītās armijas karavīra bruņas un kaujas cirvis, ko zviedru karaspēks ieguva kā kara laupījumu pēc uzvaras kaujā pie Lodes pils (1573)

Karš starp Zviedrijas karali Juhanu III un Krievijas caru Ivanu IV (Jāni Briesmīgo) sākās 1570. gada 21. augustā ar Tallinas aplenkumu. 1571. gadā Maskavas cara karaspēks iebruka arī Somijas hercogistē. Tallinas aplenkumu vadīja Livonijas karalis Magnuss, un tas ilga līdz 1571. gada 16. aprīlim, kad krievu karaspēks bija spiests atkāpties.

Saglabājusies hercoga Magnusa vēstule aplenktās Tallinas (Rēveles) iedzīvotājiem:

[..] Ja nu Rēvele, kurai jau agrāk no mums piesūtīts raksts, gribētu padoties mums un mūsu mantniekiem, bet ja tādu mums nebūtu, tad Dānijas ķēniņam vai Holšteinas hercogu namam, tad viņai atstāsim ne tikai vecās privilēģijas, bet dosim vēl jaunas, valdīt pār jūŗām un daudzām zemēm, kas atnesīs pilsētai daudz labuma. Ja Rēvele ar mieru meklēt savu un savu bērnu labklājību, tad mēs varam sākt sarunas. Apsolām dot arī sūtņiem ķēnišķīgu pavadniecību vai ķīlniekus. Bet ja Rēvelei patīk bojā iešana un asins izliešana, tad mēs neslēpjam, ka Krievijas cars izlietos visu savu varu, lai izpostītu pilsētu un nostādītu iedzīvotājus vergu un kalpu stāvoklī. Bet mēs nevēlamies nekā cita, kā tikai to, lai Rēvelei būtu mūžīga labklājība, lai viņa atkal atdabūtu savu veco, viņai pienācīgo valdību, un lai viņa labi apdomātu, kādas lielas brīvības uz jūras un sauszemes viņa varētu dabūt. Pilnīgi neiespējami, ka Rēvele varētu pretoties Krievijas caram, kurš pēc savas patikas var iekarot viņu ir ziemā, ir vasarā, bez kā Zviedrijas ķēniņš iespētu to aizkavēt. Zviedrijas ķēniņu pašu, ja Dievs tā gribēs, padzīt ne tikai no Livonijas vien, bet arī no Somijas un daudz citām zemēm [..].

1573. gada 1. janvārī 16 000 cilvēku lielā krievu armija tatāru hana Sainbulata vadībā ieņēma Veisenšteinas (Paides) cietoksni, bet 23. janvārī cieta zaudējumu zviedriem kaujā pie Lodes pils. 1574. gada ziemā 10 tūkstoši krievu karavīru nopostīja Harijas zemi. 1575. gadā krieviem padevās Pērnavas cietoksnis, un viņi izpostīja Sāmsalas-Vīkas bīskapijas zemes. 1575. gadā krievu rokās bija lielākā daļa no Vidzemes un Igaunijas teritorijas, izņemot Rīgu un Tallinu. 1575. gada jūlijā krievi un zviedri noslēdza pamieru.

1577. gada sākumā Krievijas cars Ivans IV atkal pats uzņēmās sava karaspēka vadīšanu un ar aptuveni 50 000 vīru aplenca Tallinas cietoksni no 1577. gada 23. janvāra līdz 15. martam, bet pēc septiņu nedēļu cīņām un pilsētas bombardēšanas bija spiests atkal atkāpties. Saniknotais cars apvainoja Livonijas karali Magnusu nodevībā un 1577. gada vasarā lika viņu apcietināt un padzīt viņa karaspēku no Vidzemes pilīm. 1577. gada 27. augustā zviedru flote ar vairākiem kuģiem iebruka Narvas upes grīvā.

1578. gada 21. oktobrī Cēsu kaujā apvienotais Polijas-Lietuvas un Zviedrijas karaspēks zviedru ģenerāļa Boses un lietuviešu karavadoņa Sapjehas vadībā sakāva krievu karaspēku, kas šajā kaujā zaudēja ap 7000 vīru, pārējie atkāpās uz savu galveno bāzi Tērbatas cietoksnī. 1579. gadā krievi un tatāri atkal nopostīja Harijas zemi. 1580. gadā Zviedrijas armija Pontusa Delagardija vadībā ieņēma Korelas cietoksni un 1581. gada ziemā pa ledu šķērsoja Somu līča austrumu daļu un iekaroja Tolsbergas, Rakveres, Paides un Narvas cietokšņus. 1583. gada 10. augustā Krievija bija spiesta noslēgt Pļusas pamieru uz trim gadiem, ko 1585. gadā pagarināja līdz 1590. gadam.

Otrais posms (1590—1595)

Krievijas un Zviedrijas robežas izmaiņas no 1323. līdz 1743. gadam

1590. gada 18. janvārī Krievijas karaspēks no Novgorodas uzbruka Koporjes cietoksnim. 25. janvārī padevās Jamburgas cietokšņa zviedru garnizons, 30. janvārī krievu priekšspēki sasniedza Ivangorodas cietoksni. 4000 cilvēku liels zviedru karaspēks devās pretuzbrukumā, taču zaudēja kauju un atkāpās uz Rakveres cietoksni.

2. februārī Krievijas galvenais karaspēks sāka Narvas un Ivangorodas cietokšņu aplenkumu, 20. februārī cietokšņa aizstāvji Kārļa Horna vadībā sāka sarunas par pamieru uz vienu gadu, kuru parakstīja 25. februārī un atstāja Ivangorodas cietoksni. Zviedrijas karalis Juhans III atteicās atzīt Horna parakstīto pamiera līgumu un par Zviedru Igaunijas karaspēka virspavēlnieku iecēla Klāsu Flemingu.

1590. gada novembrī zviedru karaspēks neveiksmīgi mēģināja atgūt Ivangorodu un decembrī izlaupīja Jamburgas un Kaporjes apkārtni. Tajā pašā laikā zviedru karaspēks ieņēma krievu Petsamo klosteri pie Ziemeļu Ledus okeāna. 1591. gada janvārī zviedru karaspēks uzbruka Koporjei, bet vasarā iebruka Novgorodas zemēs. 1592. gada oktobrī Krievijas karaspēks uzbruka Viborgas cietoksnim. 1593. gada janvārī Krievija un Zviedrija noslēdza divu gadu pamieru.

Pēc 1595. gada 18. maijā noslēgtā Teizinas miera līguma (zviedru: freden i Teusina, krievu: Тявзинский мирный договор) cars Fjodors I atguva Ingriju un Keksholmu, bet atteicās no pretenzijām uz Igaunijas hercogisti. Līgums noteica Krievijas un Zviedrijas robežu līdz Ziemeļu Ledus okeānam.

Ārējās saites

• Rusova Livonijas hronika par Livonijas karu (tulkojums latviešu valodā)
• Zalomona Heninga Kurzemes un Livonijas hronika (1594) (angļu tulkojums) — 1.daļa, 2.daļa, 3.daļa.