Lepene

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jersikas (Letijas) teritorijas variācijas 12.-13.gs. pēc dažādām vēstures kartēm.

Lepene (latīņu: castrum Lepene) bija letgaļu Jersikas valsts jeb Letijas daļa, kas pieminēta 1211.gada Jersikas dalīšanas un 1213. gada zemju pārdales dokumentos. Citos dokumentos pieminēta kā Lepone (1255) vai kā "tā sauktā Lepenes zeme" (terra dicta Lepen, 1348). Jadomā, ka Lepenes pilsnovads atradies uz austrumiem no Gerdenes pilsnovada starp Līvāniem un Lubānu (vācu: Lubahn), kur atrodami vairāki vietvārdi ar līdzīgu skanējumu.

Lokalizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augusts Bīlenšteins uzskatīja, ka Jersikas ķēniņam pakļautā Lepenes pils atradās Liepkalnā (tagadējā Kokneses novada Iršu pagastā)[1], tomēr 13. gadsimtā Liepkalns ticamāk atradās nevis Jersikas, bet gan Kokneses valsts teritorijā.

Pēc cita uzskata Lepene bija viens senākajiem Līvānu (vēlāk dēvēti par Limehnen, Libenen, Livenen) nosaukumam.[2] Arī Ernests Brastiņš domāja, ka Lepenei drīzāk bijis jāatrodas starp Krustpili un Jersiku.

Heinrihs Lākmans pieminēja, ka tikpat labi Lepeni varētu meklēt pie mūsdienu Lipuškiem Līvānu novada Sutru pagastā[3]. Ē.Mugurēvičs 1965. gadā rakstīja, ka Lepenes pils atrašanās vieta varētu būt pie Rēznas ezera[4], kur Mākoņkalna pagastā atrodas Ļipušku ciems.

Jersikas zemju dalīšana (1211-1255)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1211. gada rudenī Livonijas bīskaps un Zobenbrāļu ordenis sadalīja Jersikas ķēniņa zemes, pie kam Zobenbrāļu ordenis ieguva Cesvaini, Negesti, Zerdeni un Aleni, bet bīskaps Autīni, Asoti, Lepeni un daļu Bebernines.
  • 1213. gadā daļa Jersikas zemju tika apmainītas un Livonijas bīskaps atguva Cesvaini, Negesti, Zerdeni, Asoti, Lepeni, bet ordenim palika tikai Alene un Autīne.
  • 1255. gada 31. martā pāvests Aleksandrs IV pēc Rīgas arhibīskapa Alberta lūguma apstiprināja viņa īpašumā Letijas teritorijā Asotes un Lepones pilis un to piederumus, kā arī Jersikas pilskalnu.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. A.Bielenstein. Die Grenzen des lettischen Volksstammes und der lettischen ..., 1. sējums - 95 lpp.
  2. J. Döring. Der Pilskalns in Schlossberg, mutmaβlich das alte Gercike. - Sb. Kurl., 1878, S. 63—65.
  3. H.Laakman, Zur geschichte Heinrichs von Lettland und seiner Zeit (Beiträge z. Kunde Estl. XVIII, 2, 1933) - 93 lpp. - Danach also Lipuschki, 10 Km. westlich von Preyli, nördlich der Feimanka.[1]
  4. Мугуревич Э.С. Восточная Латвия и соседние земли в X-XIII вв. Рига, 1965 (kopsavilkums latviski)
  5. «Latvijas vēstures avoti. 2.sējums: Senās Latvijas vēstures avoti. 2.burtnīca. Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1940. - dokuments nr. 419.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 17. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 29. jūlijā.