Dzimis Tūjas pagastā zemnieka ģimenē. Mācījies Rīgas amatnieku vakarskolā. No 1903. gada Rīgas sociāldemokrātiskās organizācijas biedrs, bet no 1904. gada LSDSP biedrs. Piedalījies 1905. gada revolūcijā. Par revolucionāro darbību arestēts 1905. gada janvārī un 1907. gadā. Kopš 1908. gada emigrācijā — Vācijā, Šveicē.
Ārzemēs Veckalns turpināja izglītoties amatniecības skolā un Vintertūras būvtehnikumā. Paralēli strādājis par būvstrādnieku Cīrihē. 1914. gadā atgriezies Krievijā, kur strādājis par zīmētāju un būvniecības vadītāju dažādās vietās. 1917. gada revolūcijas laikā atkal aktīvi iesaistījies politiskajā darbībā. Veckalns apkaroja lielinieku uzskatus, par ko 1918. gadā kādā pretlielinieciskā konferencē tika arestēts.
Pēc atbrīvošanas atgriezies dzimtenē, kur sākumā nelegāli apmeties Rīgā, bet 1919. gada sākumā ieradies Liepājā. Aģitējis pret landesvēru, kā arī propagandējis sociāldemokrātiskās idejas. 1919. gada 10. oktobrī brīvprātīgi iestājies Latvijas Bruņotajos spēkos. Piedalījies Rīgas aizstāvībā un vēlākajā tās atbrīvošanā Bermontiādes laikā. Par izrādīto drosmi vēlāk apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.[1]
Pēc Latvijas okupācijas 1941. gada 14. jūnijā kopā ar ģimeni Veckalnu deportēja uz PSRS. 1942. gada 18. aprīlī piespriests nāvessods, kas izpildīts 18. maijā Soļikamskas Usoļlagā.[1]
