Valdis Grēviņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Valdis Grēviņš
Valdis Grēviņš
Personīgā informācija
Dzimis 1895. gada 26. septembrī
Mazbaņi, Zaļenieku pagasts
Miris 1968. gada 4. jūlijā (72 gadi)
Rīga
Tautība Latvietis
Dzīvesbiedre Anna Grēviņa
Bērni Māris Grēviņš, Valts Grēviņš
Literārā darbība
Pseidonīms Zilais dzejnieks
Nodarbošanās Tulkotājs, dzejnieks
Valoda latviešu

Valdis Grēviņš (dzimis 1895. gada 26. septembrī, miris 1968. gada 4. jūlijā) bija latviešu dzejnieks un tulkotājs. Dzejā stilistiski izstrādāta pārdomu un intīmo pārdzīvojumu lirika ar jaunromantiķiem raksturīgu traģisku izjūtu, skumju rezignāciju par aizgājušo mirkļu skaistumu un neatgriezenību.[1] Grēviņš ir tekstu autors "Līvu" dziesmām "Dzelzsgriezējs" un "Karogi", kā arī Raimonda Paula dziesmai "Virši zied" no filmas "Likteņdzirnas".

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1895. gadā Zaļenieku pagastā lauksaimnieka ģimenē, mācījās Abgunstes pagastskolā (1905-1906). 1913. gadā beidza mācības Jelgavas reālskolā, 1909. gadā laikraksts "Sadzīve" iespieda viņa stāstu "Cilvēka sapņi". No 1914. līdz 1918. gadam studēja Maskavas komercinstitūtā, bet Pirmā pasaules kara sākšanās dēļ studijas nebeidza, darbojās Latviešu kultūras birojā Maskavā (1915–1916).[2]

Pēc atgriešanās dzimtenē Grēviņš 1918. gada rudenī aktīvi iesaistījās Latvijas valsts veidošanā, bija laikraksta "Sociāldemokrāts" literārās daļas vadītājs un Latvijas Tautas padomes loceklis, bet 1919. gadā Rīgas pārtikas komitejas nodaļas vadītājs. 1920. gadā sāka studijas Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, taču tās nepabeidza. No LSDSP saraksta piedalījās 1920. gada Latvijas Republikas Satversmes sapulces vēlēšanās un kļuva par deputātu, līdztekus strādājot Rīgas pilsētas diskonta bankā (1923–1924). Šajā laikā iznāca viņa "Pirmā dzeju grāmata" (1923) un "Otrā dzeju grāmata" (1933). 1933. gadā viņš Dailes teātris iestudēja viņa dramatizēto izrādi "Gesta Berlings" ar populāro Burharda Sosāra "Kavalieru dziesmu".[2]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Grēviņš kļuva par Latvijas Padomju rakstnieku savienības biedra kandidātu, pēc kara strādāja Dailes teātrī, tad LZA Andreja Upīša Valodas un literatūras institūtā (1948–1950).

1951. gada 18. janvārī viņu arestēja Valsts drošības komitejas čekisti, apsūdzībā bija rakstīts:

"[..] Būdams naidīgi noskaņots pret padomju varu, Valdis Grēviņš tagad grupē ap sevi bijušos ievērojamos meņševikus un buržuāziskos nacionālistus, gaida, kad ar angļu un amerikāņu bruņoto spēku palīdzību Latvijā gāzīs padomju varu."

PSRS VDM Sevišķā apspriede 1951. gada 21. jūlijā Valdim Grēviņam piesprieda 10 gadus Gulaga nometnē un deportēja uz Irkutsku. Pēc Staļina nāves viņam 1955. gadā atļāva atgriezties Latvijā. Pēc izsūtījuma Grēviņam ilgi neļāva publicēties, pirms nāves 1968. gadā iznāca dzejas izlase "Dzied vēji".[3]

Privātā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bija precējies ar dzejnieci un tulkotāju Annu Grēviņu, pārim bija divi dēli: Māris un Valts. Viņa mazdēls ir radio diskžokejs Toms Grēviņš.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzejoļu krājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pirmā dzeju grāmata. Rīga: Latvju kultūra, 1923.
  • Otrā dzeju grāmata Rīga: A. Gulbis, 1933.
  • Lapas lido, lapas skan: dzeju izlase 1915-1945. Rīga: VAPP izdevniecība, 1946.
  • Dzied vēji: daudzu gadu dziesmas. Rīga: Liesma, 1968.
  • Tas trakais kavalieru gads [dzejas izlase]. Sast. Inta Čaklā. Rīga: Nordik, 2007.
  • Veca cilvēka dziesmas: pēdējā dzeju grāmata [kopota dzeja]. Sast. Marta Grēviņa-Dziļuma. Rīga: Vesta LK, 2016.

Citas grāmatas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Satversmes sapulce feļetonos [feļetoni, izdoti ar pseidonīmu Dr. Orientācijs]. Rīga: Dzirciemnieki, 1922.
  • Monoklis acī [feļetoni, izdoti ar pseidonīmu Dr. Orientācijs]. Rīga: Leta, 1923.
  • Tikai pieaugušiem [feļetoni, izdoti ar pseidonīmu Dr. Orientācijs]. Rīga: Saule, 1925.
  • Latvijas karalis jeb cilvēks, kam visi parādā [dēku romāns, kopā ar Jāni Grīnu, izdots ar pseidonīmu J. V. Gregri]. Rīga: Valters un Rapa, 1927.
  • Gaisa grābekļi [komēdija 3 cēlienos]. Rīga: A. Gulbis, 1932.
  • Pļevnas zaldāts [luga]. Rīga: Latvijas bērnu draugu biedrība, 1934.
  • Interesants gadījums [sērijā "Viencēlieni pašdarbībai"]. Rīga: VAPP izdevniecība, 1945.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Valdis Grēviņš». http://literatura.lv. Skatīts: 2018. gada 22. augustā.[novecojusi saite]
  2. 2,0 2,1 literatura.lv
  3. «Valdis Grēviņš». nekropole.info/lv. Skatīts: 2018. gada 23. oktobrī.